08.06.2021.

VISPIRMS IERAUDZĪT TO, KĀ TUR NAV...

Daži iespaidi pēc sarunām ar gleznotāju Lari Strunki (1931. – 2020.).

MEISTARS

Viņš varbūt varēja kļūt arī par gluži saulainu padomju socreālistu. Šāda tīri hipotētiska perspektīva pusaudzim Larim Strunkem uz mirkli pavērās, kad Providences svaru kausi dramatiski sastinga būtiski izšķirošā 1944. gada nogales brīdī. Viņa tēva, jau slavenā latvju mākslinieka Niklāva Strunkes ģimene tolaik, kopā ar citiem tautiešiem - bēdu līdzgaitniekiem, devās bēgļu gaitās uz Zviedriju. Un jau bija jākāpj Kurzemes krastā tik ilgi gaidītajā glābējlaivā. Bet dēls Laris pēkšņi izrādījās kaut kur pazudis. Laimīgā kārtā likteņa lēmums pēc dramatiskas pauzes tomēr nosliecās par labu viņa radošajai nākamībai abstrakcionisma izteiksmēs Brīvajā pasaulē. Jo Lara vecākiem tikai pēdējā mirklī izdevās rast savu pēkšņi zudušo dēlu grāvī iesprostotu zem netīši apgāztiem mantu ratiem.

Bet 74 gadus vēlāk pēc kara briesmu apdvestā pārbrauciena uz Gotlandi viņš, Laris Strunke, nu ieradies kārtējo reizi Rīgā uz savu jaunāko darbu izstādes atklāšanu Latvijas Dzelzceļa muzejā. Nu jau izcili vieda vīra statusā. Tāds, kas mājo augstākajās garīguma kalngalēs. Leģenda, klasiķis, meistars, ar sabiedrības godiem cildināta personība. Turklāt piederīga slavenajai Strunkes dzimtai, kuru jaunā paaudze dēvētu par brendu. Bet izteiksimies latviskāk – Cilvēks ar Vārdu. Viss tas ilgstoši kaldināts neatlaidīgā un raženā darbā, gūts lielā dzīves pieredzē.

Ļaudis tīko smelties kādas atziņas tās dzīlēs. Bet Laris Strunke, it kā savu autonomiju sargādams, iespringst: “Es esmu gleznotājs, ne runātājs, rakstnieks vai teoretizētājs. Skatiet manus darbus un tur ir rodamas atbildes. Manas gleznas ir tās, kas atklāj manu pasauli. Māksla – tik tas ir svarīgi.”

Tomēr kādas privātākas atmiņu lauskas arī tiek kaisītas un to šķautnēs iezīmējas meistara dzīves līnijas un uzplaiksnī rakstura dzirkstis. Protams, itin dabiska interese - kā tas viss sācies? – šis ilgais ceļš mākslā. Populāra ir iedoma, ka slavenu mākslinieku ģimenēs amata pārmantojamība kārtojās kādās dinastiskās attiecībās, ka tur iejaukti kādi īpaši mākslas tieksmju gēni... Nē, Niklāvs Strunke par šādu profesijas stafeti neesot raizējies. Tik vien kā ļāvis dēlam Larim, lielu klusumu ievērojot un ar jautājumiem netraucējot, vērot savu darbu. Tiesa gan, Laris bijis vienīgais no citiem Niklāva bērniem, Lara māsas un brāļa, kuram tas arī patiesi interesējis.

Bet tāda pavisam pamatīgāka pirmo iemaņu apguve mākslās epizodiski sanākusi tikai Leo Svempa studijā, kuru trauksmainajā 1944. gadā apmeklēja arī 13-gadīgais Laris. Tā atradās netālu no Lara ģimenes mītnes Vecrīgā, un kaut kur līdzās slavenajam ekītim jeb Armijas Ekonomiskajam Veikalam, kas tolaik apkalpoja tikai vācu zaldātus un kas tagad Rīgā vērties paplašinātā lieltirgotavā “Centrs”. Studija izrādījusies ar pilnu jaudu darbīga, neraugoties uz vēl jo vairāk jaudīgo kara laiku, kas Rīgā tomēr ritējis relatīvi mierīgāk, pārāk neaiztramdot ne mūzas, ne pegazus. Meistars Svemps gan nav bijis biežs savas studijas apmeklētājs, tālab jaunākie mācekļi itin sekmīgi izlīdzējušies ar vecāko kursantu padomiem. Starp tiem rosījušies arī daudzi mākslās kaut ko jau pieredzējuši un pieauguši vīri. Un tur gūtais jauneklim Larim stiprinājās kā labs pamats vēlākajām mācībām Zviedrijas Mākslas akadēmijā. Meistars tik nosmīkņā: “Tur tai Svempa studijā profesionālā jēga un iemācīšana bija daudz lielāka, nekā visā zviedru augstskolā. Ak dievs, kā, piemēram, tai studijā mācīja saprast acs uzbūvi. Un tur bija tāds lielisks ģipša modelis ar muskuļiem...”

Laris Strunke konsekventi uzsver, ka vienmēr esot tiecies būt pats sava neatkarīga ceļa gājējs mākslā. Un atsakās no jebkādiem salīdzinājumiem, iespaidiem, analoģijām, piederībām kaut kam citam, ietekmēm no kādiem citiem māksliniekiem, citu autoru vai mākslu analogiem, ievirzēm. Un vairās arī nonākt sava slavenā tēva mākslas paēnā. “Es nesekoju nekādām autoritātēm. Allaž ir jācīnās par savu patstāvību. Tā ir ļoti svarīga. Un der atcerēties arī tēlnieka Konstantīna Brinkuši teicienu, ka zem lieliem kokiem nekas neaug.”, ar viedām atziņām dalās Laris Strunke.

Arī taujāts par piederības izjūtu kādai noteiktai etniskai kultūrai, tautai – šajā gadījumā latviešiem vai zviedriem, tik pabrīnās: “Kāda gan tam nozīme manas mākslas kontekstā? Tās gleznas ir tikai un vienīgi manas individuālās izpausmes, tie ir mani pārdzīvojumi, manas domas. Tās nav tā vispārīgi attiecināmas ne uz zviedriem vai latviešiem.”

Nav jau noliedzams, ka ap daudziem internacionālu ievērību un izcilnieka vārdu guvušiem dižvarētājiem, kāds bija arī Laris Strunke, nereti sākās kaut kas līdzīgs “segas vilkšanai” uz savu nacionālo pusi, ne visai sakarīga cīkstēšanās par to etnisko piederību. Vai Kazimirs Maļēvičs bijis krievs, vai pie poļiem, baltkrieviem vai ukraiņiem piederīgs? Par Vasīliju Kandinski skaidrotāji raksta, ka viņš esot krievu, vācu un franču mākslinieks. Lai gan patiesībā ne viens, ne otrs, ne trešais, bet gan sakņojies Sibīrijas tungusu un mansu tautiņu aristokrātiskās dzimtās. Par tiem pat knapi ko dzirdējuši esam. Vai Minox kamera ir igauņu, jeb latviešu radījums, jeb tikai viena Rīgas baltvācieša darbs? Vai ziemassvētku eglīti “izgudrojuši” igauņi, varbūt tikai līvi, jeb agrie latvieši, jeb tomēr vāci? Un mūsu Latvijā pērn nu esam attapušies ar pasaulslaveno Marku Rotko. Ēbrejs, amerikānis, nu arī teju latvietis... Visur būs rodamas kādas kopsakarības, kas dažādu tautu pārstāvjiem ļaus lepni uzpūst nacionālos vaigus par “savējo” globālo nozīmi, kurai nu mēs visi kopā tagad piepulcēsimies ar savu īpašo etnogēnu. Tā nu tos māksliniekus lāgo dažādās kastītēs ieklasificēt, kā tādus kolekciju tauriņus uz kniepadatas.

Marku Rotko pieminot, Laris kļūst domīgāks. Tur esot liels mākslas pārdzīvojuma dziļums un nopietnība. Tās ir tās vērtbas, uz kādām tiecās arī Strunke. Un tas ir pamanīts un novērtēts. Zviedrijā mākslinieka sniegums pieder pie galotnēm, kas tika atzīmēts arī ar augsto Prinča Eižena ordeni. Pēc tā pasniegšanas notikumu vainagojusi maltīte kopā ar karali. Tās gaitā Kārlis XVI Gustavs itin tēvišķi apjautājās, kādi meistaram esot plāni? Uz ko Laris sniedzis pieklājīgu atbildi. Un tad savukārt, ne mazāk karaliski liekot roku uz pleca Kārlim, tik pat sirsnīgi painteresējās: “Un kādi plāni ir Tev?” Lai gan modrie miesassargi aši satraukušies, vienlīdzības balanss še nu tika skaidri stiprināts ar netiešu norādi – katrs savā jomā esam karaļi.

DARBI

Zināms rojāls statuss še simboliski iezīmējas arī caur Lara Strunkes darbnīcu. To iekārtoja kādā izbijušas karaliskās oranžērijas ēkā, kas atrodas slavenajā un arī ne mazāk karaliskajā Haga parkā. Nosaukums gan norāda uz plašo tautas vaļošanās pļavu klaidu. Parks izveidots Gustava III laikā 18. gs. nogalē. Šī brīnišķā zaļās veldzes sala atrodas Stokholmas ziemeļu pievārtē Solnā. Te netālu no Lara Strunkes darba mītnes slejas populārā Vara telts, arī Gustava III laiku unikāls klasicisma arhitektūras veidojums. Un vēl, līdzās kaimiņos savā Haga pilī mājo Zviedrijas kroņprincese Viktorija. Laris reizēm satika Viku tās rīta brīvdabas garāmizskrējienos. Tieši tad, kad mākslinieks iecienīja sākt savu ierasti radošo cēlienu. Tramīgie līdzdžogotāji – miesassargi arī šeit saausās, kad abi kaimiņi jau kuro reizi mēģināja skaidrot - kurš pie kura pirmais nāks viesos uz tējas tasi? Bet aiz visa šāda blakusapstākļu glancējuma ritēja pamatīgs darbs. Arī ar pabiezu garozu un piepūlēm, kādas, šķiet, varētu nepazīt princese, bet kas ir ideju un plānu pilna mākslinieka ikdiena.

Laris Strunke tika iezīmēts kā abstrakcionisma klasiķis. Skolojies un uz lielās mākslas skatuves uznācis šī virziena triumfa gados 20. gs. otrajā pusē. Laris atzīmēja, ka zināmas iemaņas šajā jomā viņš guvis arī kaligrāfijas praksē pie kāda svarīga ķīniešu meistara. Arī viņu kultūras milzīgā pieredze rāda, ka ar to moderno jēdzienu abstrakcionisms būtu jāuzmanās, jo abstrahēta domāšana cilvēkiem piemīt jau gadu tūkstošiem ilgi. Šis skolotājs esot devis uzdevumus gūt hieroglifisku zīmju grafisko veidolu mākslinieciskā otas rakstā. Pasākumā bijusi kāda līdzība ar samuraju nogurdinošajiem treniņiem zobenu cīņas veiklībā. Tikušas apzīmētas simtiem, vai pat tūkstošiem lapu, iekams kaligrāfijas meistars sācis pievērst uzmanību kādai veiksmīgākai līnijai, locījumam, sabiezinājumam, to atzīmējot ar sarkanu aplīti. Un kad jau šķitis, ka panākumi sāk vairoties, ka kaligrāfa prasme nu it kā būtu rokā, tad viedais guru censoni atvēsinājis: “Tu joprojām esi tikai tāla ceļa sākumā. Un līdz meistara virsotnēm nenonāksi nekad.” Kļuva skaidrs, ka īsta darbošanās kaligrāfijas mākslā ir dzīves veids, kam jāziedojas pilnīgi. Un eiropietis Laris Strunke diez vai bija gatavs šādam orientālam radikālismam, tālab priekšroku deva iespējai vismaz ar līdzīgu entuziasmu ziedoties pats savai mākslai glezniecībā.

Gadu gaitā māksliniekam izveidojās tas īpašais rokraksts, ko varbūt pat varētu dēvēt par oriģināli veidotu Strunkes kaligrāfiju. Jo viņa gleznu zīmēs arī rodamas kādas hieroglifiskas izteiksmes. Kā vēl neatšifrēti senas milžu civilizācijas raksti. Tur gleznieciskās krāsu vērtības saistītas ar specifisku grafiskās izteiksmes kodu. Lara Strunkes darbos manifestēto zīmju formula asociatīvi rosina atcerēties kādus pamatīgus akmens krāvumus, vai ko līdzīgu Stounhedžas siluetam vai seno inku Maču Pikču cietokšņa mūriem. Vai arī daudz tuvāk – Vidzemes  veco māju, klētiņu, kūtiņu laukakmens sienas. Visur kaut kas robusts, rustikāls, ar dramatisku trauksmi un spēku piesātināts. Formas brīžiem lido, kā izbiedēti putni Hičkoka filmā. Vai kādā noburtā mežā vēla rudens saulrietā... Daudzviet uzrūgst tāda romāniski viduslaicīga smagnējība, kas pāraug teju vāgneriskā kāda bruņinieka cīņā uz Valhallas sliekšņa – lai varētu godam stāties visvarenā Odina priekšā. Laris Strunke savā mākslā, šķiet, pats rīkojās kā vikingu dievs, vērienīgajos audeklos itin viegli pārcilājot varenus klinšu gabalus. Daudzās gleznās nordiskā nopietnība pāraug krāsu askēzē, līdz pat pilnīgi grafiskai melnbaltu zīmju dejai. Lara Strunkes darbos netrūka neparasti kompozicionāli risinājumi. Piemēram, tās divdaļīgās vertikālo “krāvumu” kompozīcijas, kas “lūzt” tieši pa vidu ap centra asi. It kā krāsu orķestra diriģents būtu vienlaicīgi darbojies ar abām rokām nedaudz atšķirīgos ritmos.

Šīs, protams, ir viena individuāla vērotāja impresijas, kas noteikti var būtiski atšķirties no cita skatījuma un uztveres. Pirmkārt,  jau no paša autora izjūtām, kur varbūt i ne dievi un Vallhalla, i ne varoņi vai kādi putni iejaukti, bet tikai norūpējies mākslas darbu rūķis rosījies vientulībā pie sava molberta vai uz studijas grīdas klājuma...

Tā jau ir tā abstraktas mākslas burvība – skatītāju nekādi neierobežo kāds noteikts literārs vēstījums. Pat ne tik daudz, kā uz taisnākām sliedēm vedinošs skaidrojums gleznas parakstā. Arī viņš, skatītājs, še ir relatīvs līdzautors ar bezgalīgām mākslas darba interpretācijas iespējām un tiesībām. Darbojās daudzslāņaina daudzvirzienu kreativitāte. Laris Strunke atzīmē: “Svarīgi nesajaukt reālisma realitāti ar mākslas uzbūvi. Nejaukt formu ar saturu. Pavei, kā Mondriāns analizēja koka uzbūvi, ar to horizontāļu un vertikāļu struktūru. Taču nav tik būtiski formulēt visādus principus, bet gan pavisam konkrēti darboties, izmantot savu intuīciju.”

Nedaudz savrup stāv Lara Strunkes platformāta abstrakcijas, kas balstītas uz viņa darbnīcas telpisko apjomu impresijām. Pamatā it kā pat reālistisks vērojums, kas vērsts fascinējošās ģeometrisku taisnstūru kompozīcijās, interjeriskās dabas fragmentos. To estētisma absolūts tādās kā kuģubūvētavas dimensijās un maskulīnais skanējums basa toņkārtās vērš šos darbus par patiesiem pasaules mēroga šedevriem. Tādi ir liels dārgums.

Vispār, runājot par estētikas aspektu Lara Strunkes mākslā, teju ar diabētiķa gandarījumu jāatzīst tā laime baudīt kaut ko tik pilnvērtīgu un tik suger free art, kādu mūsdienās ar visādiem smukumiem pārsaldinātajā pasaulē radīsim gauži reti. Laris Strunke savā mākslā liekām cukura kalorijām un sentimentiem neatstāj ne mazākās cerības un vietu. Šajā ziņā viņš bija galēji antiburžuāzisks, nekomfortabls, raupjš un neērts. Pat uzprasās jautājums par viņa attiecībām ar 60. gadu nogalē Zviedrijā uzbangojušo internacionālā kreisuma vilni, kas tolaik dāsni skāra arī mākslinieku vidi. Un kur arī buržuāziskuma apkarošana brīžiem jau pieņēma groteskas formas. “Man nu gan tas viss 60.-to gadu vilnis gāja pāri un secen. Jo es studijas beidzu jau agrāk. Pat neko lāga nemanīju, jo bija jāglezno. Māksla man vienmēr bijusi pirmajā vietā un pāri visam. Es pilnīgi neatrados tajā sabiedrībā. Lai gan jau arī manā laikā augstskolā daudzi profesori vērsās pret akadēmismu. Bet bez tik izteiktas konfrontācijas. Ja gribi gūt panākumus, viss liekais vienmēr jāatmet. Viss jāpakārto galvenajam. Un man tā ir glezniecība. Tas ir darbs, kura dēļ es pat uz izstādēm neeju, jo vienkārši nav laika. Es nepiedalos nekādos ārējos procesos, jo viss esmu sevī. Un laiks ir vērtība, ko izmantoju tikai sev. Lai nonāktu pie kāda atklājuma mākslā, ir vajadzīgs liels laika daudzums.”, tā Laris Strunke.

IZSTĀDE

Nu tā notika 2018. gadā. Gleznotāja Lara Strunkes pēdējā Rīgas personālizstāde “Aiza”.
Kas bija arī jaundibinātā mākslas atbalstītājiestādījuma Latvijas – Lielbritānijas VV Foundation pirmais pasākums. Tajā ar vērienu eksponēja leģendārā Lara Strunkes 26 gleznas un arī grafiku kolekciju. Notikums rada mājvietu Latvijas Dzelzceļa vēstures muzeja Lielajā hallē. Un vēl atsevišķā telpā, kur izstādīja grafikas lapas. Lielākā daļa no gleznojumiem attiecās uz 2017. gada darbu ražu.

Latvijā jau agrāk bijušas vairākas Lara Strunkes personālizstādes. Visas ritējušas korektā, bet visai neitrālā ekspozīciju vidē, ļaujot skatītājiem ieturēt vēsu vērotāju distanci. Bet šoreiz notika gluži neplānots brīnums. 19. gs. industriālajā stilā celtās lokomotīvju remonta darbnīcas ēkā, kur tagad iemājojis muzejs, telpu veidolu raksturo skarbs prakticisms un konstruktīva skaidrība. Un tieši šāda ekspozīcijas vide še sāka rezonēt kaut kādā sakāpināti emocionālā kopskaņā ar Lara Strunkes gleznām. Tas bija vides tehniciskais robustums, kas it kā vienkāršu izstādi vērsa varenā telpiskā notikumā. Jeb pat sava veida instalācijā, kurā skatītāji ienirst, lai atklātu spēcīgas vizuālas simfonijas skanējumu. Dzelzceļa stacijas atmosfērā zem skumīgo lampu virtnēm un rindās ap tukšajiem peroniem sastājās Lara Strunkes lielo gleznu “vagoni”. Tie še stāvēja kaut kādās it kā tālas aizbraukšanas nojautās.  Tik vēl jāsagaida tvaika mutuļos nikni šņācošu lokomotīvi... Gleznās slēgto “pasažieru” drāma netieši pāraug asociatīvā vēstures atgādinājumā. Jo ne vienam vien rosina atcerēties arī še tik tuvo Torņkalna staciju, no kurienes 40.-ajos gados latvju tūkstošiem nācās doties moku un nāves ceļos uz Austrumiem. Bet arī tie jaunākie, kas varbūt savā prātā nenes šādu vēstures pieredzes nastu, domājams izjūt kādu citu trauksmes un dramatisma spriedzi. Pat nemeklējot kādas sakarības starp izstādīto mākslu un telpisko situāciju.

Laris Strunke izstādi sniedza zem atslēgas vārda “Aiza”. Tematiskais atspēriens šādi uzradās jau pirms daudziem gadiem, kad meistars reiz apmeklējis Islandi. Tur kādā dabas izbraucienā pieturā nācies gaidīt autobusu. Laiks ļāvis pārlūkot tuvo apkārtni. Dabas un ainavu vērojumu pēkšņi šķēlusi kāda dziļa un akmeņaina aiza. Šī vīzija bijusi kā negaidīts zibens uzplaiksnījums, kura iespaids nezuda līdz mūža nogalei. Mākslinieku pārņēma teju mānija redzēto interpretēt savā gleznieciskajā valodā. Tapa neskaitāmi Aizu varianti, tika meklētas un pārbaudītas aizvien jaunas vizuālas formulas. Daudzas no tām nu bija redzamas arī šajā Rīgas izstādē. Tas bija kā spēcīga vīra blieziens, vienā elpas vilcienā, kaut kas reti viengabalains un arī tik dažāds. Tīra manta. Taču meistars joprojām palika piesardzīgs: “Ir bīstami slīgt apmierinātībā. Vienalga ar ko...” Pat ar izstādes veiksmi?

Palika vēl skatītāji, kuriem tieši šīs aizas pieredze bija gājusi secen. Lai gan teju katram cilvēkam dzīvē nācies satikt savu aizu. Nācies pie tādas izbīlī vai jūsmā apstāties; vai tur iekrist, traumēties, vai pat bojā iet; vai bezbailīgi pārvarēt... Katram tas notikums bijis (vai vēl tikai būs) savādāks. Tās ir vai būs pilnīgi citas pieredzes, kas atšķirsies no Lara Strunkes liecības. Izstādes skatītāji sakās meistara mākslā jutuši Spēku, Trauksmi, Spriedzi un Varenību. Arī Haosu un Slodzi. Varbūt tie ir vienas un tās pašas Aizas citi atslēgas vārdi?

Izstādes atklāšanā Laris Strunke rosināja skatītājus pirms meklēt šajās gleznās kādas  atbildes, vispirms palūkoties uz to, kā tur nav. Pieiet mākslas darba skaidrojumam it kā ačgārni, no otras puses. Pārsteidzoši negaidīta metode. Teju kā melnā cauruma meklēšana, balstoties uz atšķirībām fona reakcijās. Daudzi šo metodi iemēģina. Dažus piemeklē pat šoks. Jo paņēmiens dod negaidītas atklāsmes ne tikai par mākslas darbiem vai par mākslinieku, bet arī par paša vērotāja personību, vērtībām, uzskatiem, interesēm... Dažkārt atziņas ir pat netīkamas, kā tādā patiesības spogulī lūkojoties.

Ir arī tādi, kas bikli paiet malā un klusi atzīstās, ka viss šis nav priekš manis, ka paļaušoties tomēr uz “pārbaudītām vērtībām”. Ir arī visādi citādi izglītoti, bet pašpārliecināti skaļāki izlēcēji bez respekta, kas taujā, nez ko gan tas ārzemnieks sapīpējies? Vai viņš mūs te apceļ? Mums tak pašiem savas iestaigātas tradīcijas... Lai arī bezpriekšmetiskai mākslai jau ap 110 gadiem apritējuši, ļoti lielai cilvēku daļai tā joprojām ir neizprotama “novitāte”. Tradicionālisma un akadēmisma gravitācija joprojām ir spēcīga, tāpat kā nesagraujamais kāposttantes “arguments”, ka “mans bērns arī tā var”. Katrā ziņā Latvijas izglītības sistēma šim jautājumam tik pat kā nav tā īsti vēl ķērusies klāt.

Paldies Dievam, Meistars jau sen stāvēja pāri šādām arhaiskām kaislībām. Viņu vairāk varbūt kreņķēja Gotlandē zudusī rezidence, kur tika pavadīti 45 gadi, bet kuru vairs nav jaudājis pienācīgi aprūpēt, tālab nācies no tās šķirties. Taču vai tā ir Islande, vai Gotlande, vai kāda cita tālāka vieta – tam ir aizvien mazāka nozīme. “Jo līdz ar gadiem atstatums it kā mazinās. Un man nekur vairs nevajag iet”, pauž Laris Strunke vieda Meistara mierā.

Un vēl kas pavisam unikāls. Mūža nogales gadus Laris Strunke pavadīja traģiska akluma tumsā. Un gleznas tapušas tikai gara gaismā strādājot ar plaukstām, kā otām. Mākslinieka darbošanos pacietīgi asistēja uzticama tuviniece. Šādu Cilvēka vitalitāti var raksturot tikai ar vārdiem – Gara un Gribas triumfs.

Autors: Jānis Borgs

Reklāmkarogs: Kristīne Markus