02.02.2018.

Tuvojoties Latvijas simtgades svētku kulminācijai, šis gads iesācies ar bagātīgu un nozīmīgu mākslas un kultūras pasākumu norisi. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē no 30. janvāra skatāmi pasaulē pazīstamākās latviešu izcelsmes mākslinieces Vijas Celmiņas (Vija Celmins) darbi no muzeja krājuma. Pirms četriem gadiem Rīgas Biržā bija skatāma līdz tam plašākā mākslinieces retrospekcijas izstāde Latvijā par godu viņas 75. jubilejai.

Vijas Celmiņas (1938) vārds un darbi noteikti ir tie, kas būtu jāzina nu jau ikvienam Latvijas mākslas dzīvē ieinteresētajam. Māksliniece dzimusi Rīgā, taču Otrā pasaules kara laikā 1944. gadā sešu gadu vecumā, līdzīgi kā daudzi Latvijas iedzīvotāji, kopā ar ģimeni devās trimdā. 1948. gadā viņas ģimene caur Vācijas bēgļu nometnēm nonāca Ņujorkā, Amerikas Savienotajās Valstīs, kur dzīvo un strādā joprojām.

Savā biogrāfijā Vija Celmiņa vienmēr uzsvērusi savu Latvian born izcelsmi, un 2014. gadā Rīgā savas izstādes atklāšanā lieliski demonstrēja savas joprojām labās latviešu valodas zināšanas, kaut gan pati esot teikusi, ka "latviski es runāju kā deviņgadīgs bērns", jo tieši tik gadu viņai bija, kad ieradās Ņujorkā.

Drīz vien viņas ģimene nonāca Indianpolisā, kur viņas vecāki pavadīja savu atlikušo mūžu, bet Vija Celmiņa studēja mākslu, 1955. gadā iestājoties Indianpolisas Džona Herona Mākslas institūtā. Tas ir laiks, kad Amerikas mākslā uzplauka abstraktā ekspresionisma virziens, kas ietekmēja arī jaunās mākslinieces radošo darbību. Bet ar savu nozīmīgāko iedvesmas avotu, kas atstāja iespaidu uz visu turpmāko Vijas Celmiņas radošo ceļu, viņa sastapās 1957. gadā, izlasot Ada Reinharda (Ad Reinhardt) sarakstīto minimālisma mākslas manifestu "Jaunās akadēmijas divpadsmit noteikumi, kam sekot (jeb kā sasniegt tās divpadsmit lietas, no kurām jāizvairās)" (1953). Īsumā izklāstot, manifests aicina mākslā atteikties no faktūras, formas, dizaina, krāsas, gaismas, telpas un kustības pielietojuma. Tāpat arī jāizvairās no laika, jebkādu objektu, subjektu un matēriju attēlojuma. Tas nepieļauj nekādu izmēru vai mērogu, ņemšanos ar otu vai kaligrāfiju, nekādu skicēšanu vai zīmēšanu. Turpmāk Vija Celmiņa savā radošajā darbā realizēja visus šos divpadsmit minimālisma manifesta nosacījumus.

1962. gadā Celmiņa ieguva tēlotājas mākslas bakalaura grādu Indianpolisā, bet trīs gadus vēlāk – maģistra grādu Kalifornijas universitātē, Losandželosā. Kopš absolvēšanas paralēli savai radošajai darbībai viņa strādājusi arī kā mākslas pasniedzēja.

Vija Celmiņa savā darbnīcā 1966. gadā Losandželosā

Kopš 60. gadiem Vija Celmiņa savā mākslā arvien vairāk pievērsās monohromi pelēkiem gleznojumiem. Tā pamatā daļēji varētu būt sastapšanās ar itāļu mākslinieka Džordžo Morandi (Giorgio Morandi) glezniecību. Šajā periodā Celmiņa gleznoja no dabas savā Losandželosas darbnīcā. Tie bija vienkārši sadzīves priekšmeti, kas saistīja viņas uzmanību – tosteris, elektriskais sildītājs, galda lampa, ventilators u.tml.

Lampa #1. 1964. Audekls/eļļa                                            Panna. 1964. Audekls/eļļa

60. gadu beigās glezniecību pamazām nomainīja grafīta zīmējums, kas vēlāk, 70. gados, kļuva par Celmiņas galveno izteiksmes veidu. Turpmāk visas viņas mākslas pamats bija fotogrāfijas attēlošana – tie bija izgriezumi no avīzēm, žurnāliem, grāmatām, kādu brīdi NASA teleskopu fiksētie attēli un arī pašas uzņemtās fotogrāfijas.

Līdz pat 70. gadiem grafīta zīmējumu veidošanas pieejā izmantots "izgriezumu"(clippings) paņēmiens, kad darbā attēlotā fotogrāfija ir novietota uz kādas citas virsmas. Tematiski šajā periodā Celmiņas darbos sastopams gan politisks konteksts, kā kara lidmašīnas, ieroči, atombumbu sprādzieni un Hirosima, gan pašas personīgā pagātne, kā, piemēram, "Vēstulē" (1968) no mātes. Tiklīdz 20. gs. 60. gados kosmosa un Mēness iekarošanas rezultātā Amerikā parādījās pirmie Mēness virsmas uzņēmumi, Vija Celmiņa tos sāka attēlot savos grafīta zīmējumos, aizsākot vienu no savām iemīļotākajām tēmām – kosmosa un Mēness virsmas attēlošanu.

Izgriezums ar pistoli. 1968. Papīrs/akrils,grafīts                 Vēstule. 1968. Papīrs/akrils, grafīts

70. gadi iezīmēja jaunu tematisko un tehnisko periodu Celmiņas mākslā. Viņas darbu tematikā parādījās okeāna virsma, kuru viņa pati daudz fotografēja. Šajos zīmējumos māksliniece ar attēlu sāka noklāt visu darba virsmu (all over), tādējādi atgriežoties pie kaut kā abstrakta. Vija Celmiņa par šo periodu teikusi: "Kopš savos darbos ieviesu virsmas, es sāku tās atrast visur – okeānā, tuksnesī, zvaigžņu klajumā, visur... Padarīt tās nekustīgas un reālas citā fiziskajā telpā ir mākslas uzdevums, darbu emocionālā daļa." Turpmāk viņas tēmu klāstā parādījās tuksneša virsmas un pirmie galaktiku, zvaigžņu zīmējumi. Šajā periodā Celmiņa pievērsās eksperimentiem ar attēlu mērogu, attēlojot vienu un to pašu attēlu dažādos izmēros, tādējādi parādoties jaunai – "dubultās realitātes" koncepcijai, kā darbā "Bez nosaukuma (Tuksnesis-Galaktika)" (1974).

Bez nosaukuma (okeāns). 1970. Papīrs/ akrils, grafīts

  Bez nosaukuma (Tuksnesis-Galaktika). 1974. Papīrs/ akrils, grafīts
 

Iesākto "dubultās realitātes" koncepciju Vija Celmiņa vēlāk turpināja, eksperimentējot ar dažādām tehnikām un medijiem. Tika izveidota tēlniecības darbu sērija "Saglabāt attēlu atmiņā" (1977-1982), kurā bija apgleznoti vienpadsmit vienādi bronzas atlējumi, imitējot akmeņu dabisko virsmas rakstu. "Dubultā realitāte" parādījās brīdī, kad skatītājs nespēj atšķirt, kurš akmens ir īsts un kurš – atdarinājums. 80. gados, turpinoties papīra virsmu apdares eksperimentiem, Vija Celmiņa pievērsās dažādām grafikas tehnikām – mecotintai, akvatintai, sausajai adatai, ofortam, litogrāfijai, kokgrebumam un fotogravīrai. 90. gados pievērsās ogles zīmējumiem, attēlojot zirnekļa tīklus kā universāla visu lietu saistības modeļa tēmu, kā arī atgriezās atpakaļ pie glezniecības.

Saglabāt attēlu atmiņā XIII. 1977-1982. Akmens, bronza/eļļa

Savukārt viņas pēdējo gadu darbības pamatā ir atrastu lietu (found objects) atdarināšana, piemēram, viņas tāfelīšu sērija, kuru pamatā ir atrastas vecas, saskrāpētas tāfelītes, kuras viņa ar lielu precizitāti pārrada no jauna. Šī koncepcija aizsākās 2005. gadā ar Ņujorkas Modernās Mākslas muzeja uzaicinājumu grāmatas veidolā izveidot māksliniecisko noformējumu amerikāņu rakstnieka Eliota Veinbergera (Eliot Weinberger) rakstītajam darbam "Zvaigznes". Par grāmatas vāku kļuva kādas vecas un nobružātas, Tokijas krāmu tirgū atrastas grāmatas vāks, kuru Celmiņa ar lielu precizitāti pārzīmēja savā mākslas darbā. Pēc šī darba Celmiņa pievērsās dažādu atrastu nolietotu virsmu pārradīšanai citā kontekstā.

Tāfeles. 2007-2015. Viena atrasta, viena izgatavota tāfele.

Šobrīd Vija Celmiņa dzīvo un strādā Ņujorkā. Līdz šim piedalījusies simtiem grupu izstādēs, sarīkojusi daudzas nozīmīgas personālizstādes pasaules lielākajos mākslas muzejos ASV, Lielbritānijā, Francijā, Vācijā, Spānijā un citur, kā arī jau no savas radošās darbības paša sākuma atbalstīta ar daudzām nozīmīgām stipendijām un novērtēta ar prestižiem, starptautiskiem apbalvojumiem. 2013. gadā ieguva tēlotājas mākslas Goda doktora grādu Indianas universitātē.

Raksta un attēla autore: Kristīne Markus