30.05.2023.

“...vēlreiz par lietām, kuras tā ar’ nekad nepāriet’’
Saruna ar RDMV absolventu, mākslinieku, mūziķi un dzejnieku Ainaru Mielavu

Saruna par RDMV studiju laiku ar Ainaru Mielavu raisās ļoti brīvi. Pirmajā mirklī tas ir pārsteigums, jo pagrūti distancēties no tā Mielava tēla, kuru mēs, lielākā daļa, asociējam ar dziesmām “Piekūns skrien debesīs”, “Tu saviļņoji mani” un daudzām citām. Par savu ceļu mākslā viņš runā aizrautīgi, bet arī nedaudz kautrīgi. Varbūt kļūdos, bet šķiet, ka A. Mielavs savā būtībā ir liriķis. Mūsu sarunā vēlreiz pārliecinājos par to, ka tādu robežu, kas nodala mākslu, mūziku vai dzeju, īsti nav. Ir vienkārši kaut kas tāds, kas mums tuvs un svarīgs, vai – pavisam vienkārši – lietas, kas nepāriet un ļauj virzīties tālāk.

G.G. – Man jau sen bija doma par interviju ar Jums, zināju, ka esat mūsu skolas absolvents. Tomēr domāju, ka daudzi Jūs tomēr pazīst kā grupas “Jauns Mēness” solistu un dziesmu autoru. Lūgšu Jūs pastāstīt tieši par RDMV, tobrīd Lietišķās mākslas vidusskolas mācību periodu, un kā vispār nokļuvāt līdz mākslas studijām?

A.M. – Mans ceļš mākslā lielā mērā sākās ar vecāku padomu. Mans tēvs labi zīmēja, viņam bija “ķēriens”, arī mammai tāpat. Man bija kādi 9 vai 10 gadi, kad paps man parādīja kādu animācijas atklātnīti, pārzīmētu viens pret vienu. Es arī pamēģināju! Ar laiku uztrenējos un mamma izdomāja, ka dēls varētu “iet pa mākslas līniju”. Kā jau visi vecāki, arī mana mamma redzēja sava dēla lielo talantu un tā, pēc viņas ierosinājuma, 5. vai 6. klasē es nokļuvu zīmēšanas pulciņā, kurš tobrīd atradās Rīgas pilī (Latvijas prezidenta rezidence pašreiz). Tā kā es Rīgas pili diezgan labi pārzinu, un, domāju, ja tagad tur aizietu, diezgan ātri atrastu telpu, kur mums notika nodarbības. Sākumā mana pasniedzēja bija Kleine, kuras vārdu diemžēl neatceros. Bet pēc viena gada viņu nomainīja, kā tagad saka, jauna, harizmātiska meitene Lilija Dinere, kas ir dzejnieces Cecīlijas Dineres meita. Tobrīd viņa bija vēl Mākslas akadēmijas studente, iespējams, ka šis pulciņš viņai bija sava veida piepelnīšanās avots. Lilija bija ļoti aizrautīga un liela melomāne. Pateicoties viņai, es strauji papildināju savu rokmūzikas kolekciju. Braucu pie viņas uz mājām Krišjāņa Valdemāra ielā un kopēju lentas. Lilijai es tiešām esmu pateicīgs, ka viņa aizrāva mani ar rokmūziku. Starpcitu, aktrises Elvīras Baldiņas dēls Madis, kas dzīvoja komunālajā dzīvoklī kopā ar manu klasesbiedru, arī deva ierosmi. Tā pie manis nonāca pirmās “The Beatles” un “Rolling stones” plates.  Jā, par zīmēšanas pulciņu...Kā jau jaunu zēnu mani vairāk interesēja Lilijas plates, nekā pati mācīšanās. Kādus 3 gadus es tur nomācījos, tuvojās 8. klases izlaidums, bija jādomā, kur mācīties tālāk un mamma izlēma, ka man vajadzētu mācīties Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā. Man nebija skaidras vīzijas, ko tieši es gribu mācīties, bet tobrīd populārākā bija dekoratīvās noformēšanas nodaļa. Tur bija plašs mākslas priekšmetu spektrs, ne tikai gleznošana un zīmēšana. Faktiski jaunais students varēja iemācīties to, kā izremontēt dzīvokli! Tur strādāja pasniedzēji, kas iemācīja pareizi sajaukt krāsu, balsināt griestus, filigrāni ar otu novilkt strīpu tajā vietā, kur beidzas krāsa un sākas griesti, – tobrīd ļoti tipiska padomju dzīvokļa dizaina iezīme. Bet šis viss uzskaitītais man vēl bija tikai pēc gada, nevis uzreiz pēc pamatskolas. Biju diezgan pašpārliecināts, jāsaka, arī diezgan izlaists, un...pirmajā stāšanās reizē netiku skolā! Biju tam visam piegājis pārāk vieglprātīgi. Atgriezos savā Rīgas 3. vidusskolā. Sapratu, ja es neko nedarīšu, nemācīšos, mani paņems armijā. Tas man bija liels stimuls saņemties un es tiešām to gadu nopietn gatavojos iestājeksāmeniem. Un, pēc 9. klases, manis jau minētajā nodaļā es iestājos ar vienu no pirmajiem rezultātiem. Beidzot sapratu, kas bez piepūles neko nevar sasniegt.

G.G. – Mūsu skola vienmēr ir konkurējusi ar “rožiem”, daudzi mani audzēķņi arī ir teikuši, ka ir bijis jādomā, kura skola būs prioritāte. Jums nebija tādu šaubu?

A.M. – Nē, jo tur sāk mācīties jau no 5. klases. Un māca pamatā glezniecību un grafiku. Šeit dod plašāku spektru un tāpat daudzi kļūst pa gleznotājiem. Piemēram, manu kursabiedreņu māsa Ieva Iltnere arī pabeidza dekoratīvās noformēšanas nodaļu un vai tāpēc viņa ir sliktāka gleznotāja?

G.G. – Jā, tam ir jāpiekrīt, jo, ja vērojam statistiku, tad daudzi šīs skolas absolventi vēlāk kļuva par gleznotājiem: Atis Jākabsons, Kristians Brekte, Arnolds Andersons...

A.M. – Atceroties tos laikus, bija viena liela priekšrocība: mēs varējām nevalkāt skolas formu! Tā bija grandioza revolūcija tiem laikiem. Pati skola kā tāda nebija vienā ēkā, bet “izkaisīta” pa visu Rīgas centru. Mūsu nodaļa atradās toreizējā Ļeņina ielā, bija labas telpas, savukārt eksaktās zināšanas apguvām Stabu ielas ēkā. Nezinu gan, kas tur pašreiz atrodas.

G.G. – Kad mēs sarunājām interviju, mūsu telefonsarunā teicāt, ka šī skola Jums deva visu, bet vēlāk Mākslas akadēmija praktiski neko neieguvāt. Mani tas nedaudz izbrīnīja, jo manas atmiņas par akadēmiju ir ļoti spilgtas. Kas tam bija iemesls? Neveiksmīgi pasniedzēji, viss jau apgūts “lietišķajos”?

A.M. – "Lietišķajos” man bija divi izcilas raudzes pedagogi. Pirmkārt, Silva Linarte, kura jau diemžēl ir aizsaulē. Mūža nogali pavadīja Daugavpilī, tur daudz gleznoja. Viņa bija pasniedzēja ar unikālu krāsu izjūtu. Viņa mums visiem iemācīja tik perfektu krāsu izjūtu, negaidītu salikumu kombināciju iespējas, ka tas man ir palicis uz visu mūžu. To neviens nevar atsvērt. Otra bija Silvija Jēkabsone, arī pasniedza gleznošanu. Viņa faktiski mani pievērsa glezniecībai. Viņa spēja vienkārši paskaidrot unikālas lietas glezniecībā. Mums vēl bija Vitālijs Korkunovs, kas bija zīmēšanas skolotājs. Leģendāra personība. Visi bija laimīgi, kas pie viņa mācījās. Es nebiju viņa tiešais students, bet regulāri gāju uz 5. stāva klasi, kur viņš pasniedza. Negribu lielīties, bet pateicoties Korkunovam, man kursā bija labākie rezultāti zīmēšanas disciplīnā. Es neatceros vairs sava pasniedzēja vārdu, bet viņš domāja, ka tie ir viņa nopelni (smejas). Bet īstenībā – Korkunova. Bet – par akadēmiju. Aiziešana uz to bija likumsakarīga. Atkārtošos: negribēju arī doties padomju armijā. Kā arī šaubu nebija, ka gribu stāties tieši glezniecības nodaļā! Man tas patika un aizrāva! Skolā bija teicamas atzīmes. Un tad bija kuriozs gadījums: es aizgāju iesniegt dokumentus un nemaz nepaskatījos uz sarakstu, cik tur ir pretendenti.  Iesniedzu, pacilātā garastāvoklī gāju laukā no akadēmijas un uz lielajām kāpnēm satiku Liliju Dineri. Te man jāsaka, ka Dievs strādā ļoti ātri (smejas). Pajautāja, kurā nodaļā esmu iesniedzis dokumentus un...darīja zināmu, ka tajā gadā Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolu absolvēja, kā lai saka...tāds īpašs kurss. Un tiešām talantīgs: brāļi Zariņi, jaunākās māsas Iltneres...Respektīvi, man nebija cerību, jo visu šo kursu no “rožiem” vienkārši “pārcels” uz akadēmiju. Tas tā arī notika. Klāt vēl nāca padomju ģenerāļa meita un vēl viens puisis. Vietu nav...Ko darīt? Stāvot uz tām kāpnēm padomāju dažas minūtes, devos atpakaļ uz uzņemšanas komisiju, sāku pētīt nodaļas... Labi, stāšos dizaina nodaļā. Bet ar to viss nebeidzās...Izrādās, ka šajā nodaļā iestājeksāmenos ir arī veidošana, bet es bērnībā no plastalīna biju veidojis tikai zaldātiņu figūras...Bet, paldies Dievam, man tur bija divi pazīstami puiši, kuri arī stājās tajā nodaļā un teica, lai nomierinos, nāku tik līdzi un skatos, kā to darīs viņi...Tā arī bija: visi pagrābām mālus, es biju pa vidu draugiem Arnim un Jurim, un darīju tāpat. Pa lielam veidošana ir zīmēšana, tikai ar formu. Nopelnīju savu 3, bet pārējos eksāmenus nokārtoju ļoti labi. Tiku dizaina nodaļā, kas vēlāk sadalījās metāla un grafikas dizaina apakšnozarēs.

G.G. – Interneta dzīlēs var atrast arī informāciju, ka esat strādājis kā gleznošanas skolotājs mūsu skolā.

A.M. – Te ir cits stāsts. Manā mācību laikā skolas direktors bija jau tobrīd leģendārais Imants Žūriņš. Ārkārtīgi spēcīga personība, dziļš mākslinieks un izcils psihologs. Es negribu iedziļināties niansēs, bet tad, kad mācījos 4. kursā, mēs ar kursabiedriem izdarījām neētisku rīcību. Mēs, it kā jokodamies, “rediģējām” jaunākā kursa darbus, kuri bija novietoti mūsu telpā, skatei domāti. Tas nāca gaismā un direktors mūs nostādīja ierindā un prasīja, kurš ir vainīgais. Es atzinos, cerot, ka arī pārējie rīkosies tāpat. Bet puiši to nedarīja. Pēc pusstundas direktors mani iesauca kabinetā un teica, lai rakstu atlūgumu, ka eju prom no skolas. 4. kursā! Es uzrakstīju, protams. Laikam tas mani glāba un direktors mainīja savas domas par mani un saprata, ka esmu spējīgs uzņemties atbildību. Viņš man tīri cilvēcīgi izstāstīja, kas ar mani notiktu, ja to uzzinātu, piemēram, Valsts drošības komiteja. Izķēmotie darbi bija ar 8. marta tematiku! Atlūgumu viņš saplēsa. Un tad, kad biju akadēmijas 4. kursā, sapratu, ka man ir daudz brīvā laika. Uzmeklēju Žūriņu un prasīju, vai nevajag gleznošanas skolotāju. Direktors mani pieņēma un es nostrādāju 2 gadus. Mācīju modelēšanas nodaļas meitenēm un tēlniekiem. Sev par lielu pārsteigumu, izrādījās, ka man tas padodas. Visiem maniem audzēkņiem bija labas sekmes. Viens puisis no tēlniecības nodaļas akadēmijā iestājās gleznotājos! Es nesajutu šajā darbā degsmi, esmu paškritisks. Vienā brīdī sapratu, ka tas nav mans aicinājums. Ja kāds darbs neaizrauj, to nevajag darīt, tā es uzskatu.

G.G. – Kā mākslas vēstures skolotājs es gribu Jums pajautāt: kādas Jums bija attiecības ar šo priekšmetu? Minējāt Goiju, ir vēl kādi tuvi mākslinieki? Mani novērojumi ir tādi, ka ir daļa audzēkņu, kuriem māksla interesē ļoti maz... Atskaitot to, ko rada paši.

A.M. – Es par to neesmu domājis, bet varu mēģināt. Mākslas vēstures apguve tikai ar ilustrācijām, manuprāt, nav produktīva. Ir vajadzīgs tiešais mākslas starojums. Aci pret aci. Neatceros, kurš no maniem pasniedzējiem to teica, bet mēs runājām par impresionismu. Mums teica, ka mēs kā dzīvi cilvēki esam veidoti no dažādām krāsām. Tajās gleznās, kur ģeniāls mākslinieks to jūt un pastiprina, jābūt izjūtai, ka skatāmies uz dzīvu cilvēku. Maskavā, Puškina muzejā ir skaista impresionisma gleznu kolekcija. Es apstājos pie Ogista Renuāra gleznas “Aktrises Samarī portrets”. Šis portrets nav gleznots, piemēram, akadēmisma virziena mākslinieka Žana Engra manierē, bet ir tipisks impresionisma darbs. Es nebiju pamanījis, ka pie šī darba biju nostāvējis veselu stundu! Strādājot kā skolotājs, es audzēkņiem to stāstīju. Nevaru dot recepti, bet, domāju, ka mākslas vēstures apguvē ir svarīgi darbus redzēt klātienē. Arī mūsu Nacionālais muzejs ir bagāts.

G.G. – Varu tikai teikt, ka skola organizē šos muzeju apmeklējumus un ceļojumus. Bet, runājot par izglītojošo procesu un motivāciju, Jūs minējāt savu vecāku nozīmi. Jums pašam arī RDMV mācās bērni. Bija kāda ietekme no Jūsu puses?

A.M. – Vecākajai meitai Martai man neizdevās dot kādu padomu vai rosinājumu, bet prieks, ka viņa šo ceļu izvēlējās un turpina to darīt. Vēlas būt teātra tērpu māksliniece. Bet Agatei, domāju, esmu devis vairāk. Vienā vakarā runājām par interjeru, mākslu un es secināju, ka mums ir ļoti līdzīga gaume.

G.G. – Jums apzināti vai neapzināti sanāk salīdzināt šo skolu kāda tā bija tad, kad mācījāties Jūs un kāda tā ir pašreiz? Ir kas labāk, sliktāk?

A.M. – Es redzu tikai darbus, ko meita atnes mājās. Es tos uztveru ļoti labi, man patīk. Tas, ko mēs ģimenē pārrunājam, ir, ka vēlams neturpināt izglītību vidusskolā, bet pamēģināt tādu skolu, kur ir profesionālā ievirze. Parastajā vidusskolā šādu pieredzi iegūt nevar. Manuprāt, nekāda traģēdija nebūs, ja Agate pēc 1. kursa pateiks, ka viņai tas viss nepatīk. Var mācīties citur. Bet ceru, ka tā nenotiks! Tā ir jaunība, viss ir iespējams!

G.G. – Kā profesionāls mākslinieks Jūs spējat distancēties no mīloša tēva lomas? Ja, piemēram, kādam no Jūsu bērniem šī talanta nebūtu, varētu viņam pateikt, ka “labāk nevajag”? Daudziem māksliniekiem un mūziķiem, cik man zināms, bieži  tā mēdz būt problēma.

A.M. – Domāju, ka nē. Spēju būt objektīvs.

G.G. – Vai Jums ir kādas radošās aktivitātes tēlotājmākslā pašreiz?

A.M. – Man bija mēģinājumi. Sieva Ziemassvētkos man uzdāvināja molbertu. Jau sen dīcu, ka varētu atsākt mālēt kaut ko. Domāju, ka vārds “mālēt” ir labs žargons.

G.G. – Pilnīgi droši, jo izcilā māksliniece Biruta Delle arī tā saka.

A.M. – Nu, jā. Mani pārņēma iedvesma un pusotra gada laikā tapa kādas 7 gleznas. Pirmo reizi gleznoju ar akrilu, bet Mākslas akadēmijas laikā biju aizrāvies ar temperu. Lai arī temperas gleznas ar laiku satumst. Lielu lomu tam, ka kaut ko sāku darīt, nospēlēja mans draugs, gleznotājs Aleksejs Naumovs. Viņu uzskatu par visu laiku ģeniālāko latviešu ainavistu. Viņam kaut ko stāstīju un Aleksejs mani aicināja braukt līdzi plenērā. Parādīju savas gleznas un Aleksejs tās labi novērtēja.

G.G. – Varbūt jārīko izstāde?

A.M. – Diemžēl ne no manis atkarīgu apstākļu dēļ, divi gadi manā dzīvē nebija tie labākie. Es ceru, ka pie tās – gleznošanas – atgriezīšos. Patīk, ka akrila tehnikā faktiski nav šo pārgleznošanas iespēju, kā tas ir ar eļļas glezniecību.

G.G. – Mēs daudz runājām par mākslu un, kā jau teicu, domāju, ka daudziem nezināmu Jūsu dzīves daļu. Bet Ainars Mielavs – mūziķis. Kurā brīdī mūzika atnāca? Es atceros kā mazs zēns 1985. gada “Mikrofona aptauju”, kur Jūs dziedājāt Ulda Marhileviča dziesmu “Nedalāmā”. Mākslinieks Vasilijs Kandinskis savulaik daudz teoretizēja par mākslas un mūzikas sintēzes problēmām. Jums kā mūziķim mākslas izglītība ir palīdzējusi?

A.M. – Neapšaubāmi, visas mākslas ir mijiedarbība. Bet saukt sevi par mūziķi, starpcitu, es joprojām neuzdrošinos...Es nepazīstu notis un man nav attiecīgas izglītības.

G.G. – Bet tā ir daudziem rokenrola mūziķiem!

A.M. – Bet viņi vismaz prot nospēlēt dažus akordus uz ģitāras! Bet jā, man dzīve iekārtojās tā, ka, mācoties Mākslas akadēmijā, piepelnījos, vadot diskotēkas.

G.G. – Tās ar to disko spoguļbumbu?...

A.M. – Nē, nē (smejas), bet tādā veidā es sevi varēju piepildīt ar mūziku, kas joprojām ir svarīga manā dzīvē. Bet diskotēkas bija populāras un notika toreizējā Poligrāfiķu Kultūras namā Lāčplēša ielā. Man parādījās kaut kādas muzikālas ambīcijas. Diskotēkās sāku repot, bet latviski. Liktenis mani saveda kopā ar mūziķiem un man bija jāizšķirās. Tie vēl bija padomju laiki un es sapratu, ja gribu būt gleznotājs, kuru darbus pieņem izstādēs, tad man ir jāiestājās Jauno mākslinieku savienībā. Tobrīd tas bija cieši saistīts ar komjaunatni, ko es negribēju. 2 gleznas, ko iesniedzu izstādei – nepieņēma. Mūzika mani aizvilināja, lai arī tur bija daudz neskaidrību, īpaši finansiālajā plāksnē.

G.G. – Es parakņājos pa savu vinila plašu plauktu un atradu, lūk, ko: 1990. gada grupas “Jauns Mēness” albumu “Aizlaid šaubas negaisam līdz”. Ilmāra Blumberga grafiskais noformējums. Kāda bija sadarbība ar šo izcilo mākslinieku?

A.M. – Ilmārs man vienmēr patika kā mākslinieks, uzrunāja viņa filigrānais stils. Neatceros, kā mēs sākām draudzēties, bet mani viņš ļoti atbalstīja. Kā jau teicu, es neesmu mūziķis un tad, kas “Jaunam Mēnesim” piešķīra Lielo Mūzikas balvu, ko ar kādu n-to piegājienu mums izcīnīja Raimonds Pauls, es saņēmu anonīmu, ļoti nepatīkamu vēstuli par to, kā es vispār uzdrošinos kāpt uz skatuves?

G.G. – Bet pirmā vieta Sopotas festivālā?

A.M. – Tas jau bija pēc tam. Bet Ilmārs bija tieši tas cilvēks, kurš manī saklausīja mūziķi. Aicināja turpināt. Tāpēc viņu uzrunāju noformēt plati. Un tā nav nekāda komjūtera grafika! Tas ir oriģināls šrifts un gatavas fotogrāfijas. Viss ir uzrakstīts ar roku. Fotosesijas veidojām kopā ar Ilmāru. Viņš vienmēr ir bijis man blakus. Kad beidzās “Jauns Mēness” un sākās mans solo periods, arī tad viņš man zīmēja ansambļa logo. Kad viņš bija jau ļoti slims, ārstējās Vācijā, es ar viņa kundzes Marinas palīdzību vēl sazinājos ar viņu. Un pēdējos viņa grafiskos rakstus izmantoja Jānis Žilde grāmatā par “Jaunu Mēnesi”.

G.G. – Jūs teicāt, ka neesat mūziķis, bet dzejnieks? Jums taču ir labi teksti.

A.M. – Paldies!

G.G. – Es nevaru neminēt 1997. gada kopdarbu ar komponistu Imantu Kalniņu. Disks “Par lietām, kuras tā ar’ nekad nepāriet”. Kādā no intervijām teicāt, ka pats vispirms sacerat mūziku un tad rodas dzeja. Kalniņš tā nedara. Kā veidojās šī sadarbība, kas arī bija novērtēta ar Lielo Mūzikas balvu?

A.M. – Tieši tā! “Mēnesī’’ bija tā, ka vispirms radās mūzikas tēma. I. Kalniņš uzreiz pateica, ka viņam vajag vispirms vārdus, lai saprastu kāds ir vēstījums. Un, pateicoties viņam, arī es no 1999. gada sāku rakstīt dziesmas, kur vispirms bija teksts un tad tikai mūzika.

G.G. – Kāda bija sadarbība ar “Rīgas kamermūziķiem” un diriģentu Normndu Šnē? Atradu presē Jūsu pārdomas, ka šāds sastāvs Jums bija par lielu. Esat vairāk kamermūziķis?

A.M. – Nē, nebija tā, ka man tas nepatika vai neguvu no šī procesa gandarījumu. Redziet, rokenrolā un tādā brīvākā muzicēšanas veidā es pats esmu sev saimnieks. Kādas izmaiņas izpildījumā bija iespējamas, taču būt kopā ar kādiem 60 mūziķiem, kuri spēlē no notīm... Mums ar Normundu bija dažas norunas, kur man, piemēram, iestāties. Tas man bija zināms diskomforts. Bet visu cieņu orķestrim.

G.G. – Ir kādi pašreiz muzikālie projekti, top kaut kas jauns?

A.M. – Man pašreiz nekas nevar tapt, ņemot vērā notiekošo karu Ukrainā.

G.G. – Mūzas klusē, kas skan lodes?

A.M. – Man nav ko teikt, jā. Arī dzirdēju, ka līdzīgi domā mans studiju biedrs, mākslinieks un dzejnieks Andris Breže. Viņš uz tādu pašu jautājumu atbildēja līdzīgi.

G.G. – Sarunas noslēgumā: ko Jūs novēlētu mūsu skolas audzēkņiem un kas pašreiz ir tās lietas Ainara Mielava dzīvē, kas nekad nepāriet?

A.M. – (pauze)...nu nepāriet, droši vien, kaut kāda ticība un cerība. Šis ir grūts laiks. Tas, kas mani uztur pie pilnvērtīgas dzīves, ir šīs divas lietas. Ka viss nokārtosies. Ticība ir tā, kas nepāriet. Es to nedomāju reliģiskā nozīmē, bet es ticu, ka ir augstāks spēks, sauksim to arī par Dievu. Tas man ir palīdzējis nesabrukt.

G.G. – Un audzēkņiem? Viņi arī nereti studiju laikā dibina rokgrupas...

A.M. – (smejas) Lai to dara, tas nav slikti! Bet vēlējums? Domāju, ka bērniem ir svarīgi saglabāt attiecības ar vecākiem. Un, pat ja viņi nespēs sniegt atbildi, tad vismaz centīsies uzklausīt. Bet, tā vienkārši: “aizlaid šaubas negaisam līdz”!

Intervijas autors: Guntars Gritāns

Foto: G.Gritāna personīgais arhīvs