14.02.2017.
Kas reiz bija socreālisms?
Tiek uzskatīts, ka PSRS padomju režīma mākslinieciskais ekvivalents mākslās izpaudās socialistiskajā reālismā. Tā gan ir tikai daļēja patiesība, jo klasiskais, staļiniskais socreālisms pārklāja tikai kādu pusi no visa padomju varas laikmeta – periodu no 30. - 60. gadiem. Bet vēlāk- līdz pat perestroikai attīstījās jau krasi modernizātākās formās. Socialistisko reālismu Padomju Krievijā ieviesa 30. gadu sākumā ar Staļina dekrētu. Tā principus gan attīstīja rakstnieks Maksims Gorkijs, kurš tos mērķēja galvenokārt uz literatūru. Bet Staļins tur saskatīja milzīgas propagandas un visu kultūras darbinieku kontroles iespējas, tāpēc jaunais un mākslīgi kultivētais “virziens” tika attiecināts uz visām mākslām. Tā estētiskie prototipi sakņojās antīkajā kultūrā, Rietumeiropas klasicismā, krievu 19. gs. akadēmiskajā reālismā. Tika deklarēta socreālisma formula - “sociālistisks pēc satura, reālistisks pēc formas”, liekot uzsvaru uz “saprotamību tautai”, kurai, atbilstoši kanonizētai Ļeņina frāzei, piederot visa māksla. Socreālisma ideja pamatā bija gluži loģiska – režīms, kurš manifestēja sociālisma idejas un praksi, likumsakarīgi vēlējās to ar visiem līdzekļiem, tai skaitā ar visām mākslām paust “mērķauditorijai” - tautai, kas lielākajā vairākumā bija mazizglītota un intelektuāļu mākslinieciskos smalkumus, eksperimentus, stilu daudzveidību nespēja uztvert. Cits jautājums, ka mākslas līdz ar to tika “paverdzinātas” propagandas vajadzībām un socreālismam diktatoriski tika piešķirtas monopoltiesības uz eksistenci, pārējās ievirzes pasludinot it kā par “tautas ienaidnieku” subversiju. Šī “dzelzsbetona” nostādne izbeidzās tikai pēc Staļina nāves 1953. gadā, un socreālims pakāpeniski izčākstēja lēnā agonijā līdz pat 80. gadiem.
Socreālisma īpašais plaukuma lauciņš izpaudās padomju plakātu mākslā, kas visnotaļ centrējās uz kompartijas ideoloģiskās propagandas uzdevumiem. Kādas īsteni svaigākas vēsmas formas un satura ziņā ienāca galvenokārt tikai perestroikas laikmetā (Latvijā jau pat 60. - 70. gados). Bet visām socreālisma monopolizpausmēm še tika pielikts punkts sakarā ar PSRS sabrukumu un demokrātisku sabiedrisko sistēmu iedibināšanos gan Krievijā, gan daļā no izbijušajām “padomju republikām”.
Valērijs Barikins
Mūsdienu “socreālisms” parodijas ironijās
Taču uz reiz varenā un oficiozā kultūrvirziena drupām nu sāka veidoties un attīstīties (galvenokārt Krievijā) pavisam jauna un negaidīta mākslas izpausme – socarts. Daudzi mākslinieki izmantoja socreālisma izteiksmes un formas sociāli dzēlīgu parodiju un ironiju atklāsmēs. Vieni no pirmajiem šajā virzienā pasaules ievērību guva gleznotāju tandems – Komars un Melamids, kas “ar nopietnu ģīmi” imitēja socreālisma glezniecību, gan iegāžot to pilnīgā epatāžas izsmiekla mērcē.
Savukārt socreālisma plakātu pseidoattīstībā fenomenālus panākumus un pasaules ievērību joprojām gūst krievu mākslinieks Valērijs Barikins. Viņš dzimis 1966. gadā Ņižņijnovgorodā. Studējis scenogrāfiju dzimtās pilsētas politehniskajā universitātē. Darbojies kā gleznotājs, grafiķis, poligrāfijas dizainers. Bet kopš 2000. gadiem intensīvi veido savu “padomju pin-up” stilistiku, ko izmanto it kā socreālistisku plakātu un ilustrāciju parodijās. Barikinam ir milzīgs sekotāju un atbalstītāju pulks. To apziņā reizēm parādās pat nostalģiskas un romantiskas jūtas pēc pagājībā zudušiem “labajiem laikiem”. Bet netrūkst arī Barikina nīdēju, kas uzskata, ka viņš nelietīgi apsmej šos vecos labos laikus, kuros it kā visnotaļ valdījusi augsta tikumība un nekādai izlaidīgai seksualitātei, kādu še nu rāda Barikins, nekad neesot bijis vietas.
Valērijs Barikins
Apkampienos ar amerikāņu sexy pin-up
Vārds “padomju” Barikina stilistikas terminā skaidri norāda uz sakņošanos viskonservatīvākā socreālisma augsnē, konsekventi izmantojot staļinisko plakātu optimistiski saulaino tēlainību un nereti pat to laiku tekstuālos lozungus. Savukārt termins “pin-up” nāk no 30. - 50. gadu ASV un tika attiecināts uz to laiku posteriem, kurus cilvēki (jauni puiši, strādnieki...) varēja mājās sava prieka dēļ spraust (pin-up) pie sienas vai darbā garderobes skapīšos... Tālab posteros lielākoties tika izmantoti seksīgu un papliku daiļavu tēli. Teju pradoksāli, bet to estētikā daudz kas bija pilnīgi saskanīgs ar padomju socreālismu, taču bez jebkādas ideoloģijas un propagandas. Arī Barikina zīmējumos var rast amerikāņu 30. gadu “socreālistisko” un naturālistisko ilustrāciju dižmeistara Normena Rokvela iespaidus. Tomēr dominējošais un klasiskajam socreālismam raksturīgais “saulainais optimisms” šeit eleganti un brīžiem smieklīgi savijās ar veselīgu erotismu, kas nāk no rietumu reklāmiskās komerckultūras un patērētāju sabiedrības glancīgajiem ideāliem. Šajā virzībā noteiktu svarīgu ieguldījumu savā laikā sniedza arī populārā vīriešu žurnāla “Playboy” māklinieki, īpaši peruāņu – amerikāņu ilustrators, pin-up girls lielmeistars Alberto Vargas.
Valērijam Barikinam asprātīgi un veiksmīgi ienāca prātā sajūgt kopā šīs divas šķietami pretējās “popkultūras” – padomiski pabrutālo socreālismu un amerikāņu pin-up meiteņu daili. Un plusā vēl visai didaktiskos sociālistisko aicinājumu saukļus. Rezultāts ar savu paradoksu un ironiju izrādījās neticami iespaidīgs un komisks. Īpaši atceroties, ka patiesais socreālisms, kā arī visa padomju realitāte bija rūpīgi deseksualizēta un erotismam mākslā tur tikpat kā nebija vietas. Valērija Barikina plakāti uzreiz ieguva milzīgu popularitāti gan Krievijā, gan pasaulē. Vecie socialistiskie lozungi Barikina plakātos joprojām aicina uz sociāli pozitīvām lietam, kas ir noderīgas un aktuālas arī jaunajās mūsdienu sabiedriskajās sistēmās. Zīmīgi, ka Valērijs Barikins cenšas balstīties uz klasisko socreālisma un pin-up darbu pamatiem, daudzkārt izmantojot to kompozīciju vai elementu reprodukcijas.
Kas var būt uzmundrinošāks un joprojām noderīgāks par veco labo padomju saukli “Darbam slava!” no formīgas daiļavas mutes, un kuru turklāt vēl apstiprina smaidīga strādnieku puiša muskuļotās rokas. Valērijs Barikins piedāvā optimismu...
Valērijs Barikins
Raksta autors: Jānis Borgs
Attēls: Kristīne Markus