20.03.2024.

Raksta autore: Elga Sīle

Vai arhitektūra un dizains var veicināt nemirstību? Mākslinieku Arakavas un Džinss mūža spilgtākās idejas

“Atgriezeniskā likteņa dzīvokļu komplekss” Mitakas pilsētā, Japānā. Foto: Ken Kato

Par mūžīgo dzīvību sapņo daudzi, taču tikai dažiem pietiek drosmes, izdomas vai neprāta mēģināt izgudrot pašiem savu “filozofu akmeni”. Mākslinieki Madelēna Džinss (Madeline Gins) un Šuzaku Arakava (Shusaku Arakawa) ticēja, ka viena no ilgākas vai pat nebeidzamas dzīves atslēgām slēpjas vidē, kur dzīvojam.

Kopā viņi radīja konceptuālās arhitektūras stilu, kas, nemitīgi stimulējot cilvēku maņas, viņuprāt, spēj palīdzēt cilvēka cīņā ar nāvi un novecošanos. Kāds tas bija, vai tas darbojās un ko mēs no tā varam mācīties?

Maņu atmodināšana caur neierasto

“Atgriezeniskā likteņa” birojs mākslinieku veidotajā Joro parkā Japānā, Gifu prefektūrā. Foto: Site of Reversible Destiny Yoro Park

Džinsai un Arakavam nebija arhitektu izglītības, taču interesantu ideju viņiem netrūka. Viena no tām bija, ka pārāk ērtai dzīvošanai var būt katastrofāla ietekme uz cilvēkiem, raksta “The New York Times Style Magazine”. Mākslinieku pāris pēc satikšanās augstskolā kopā pavadīja gandrīz 45 gadus radoši bagātīgā laulībā, pievēršoties arhitektūras un vides objektu radīšanai, kas izaicina maņas un nemitīgi liek cilvēkiem saglabāt modrību.

Viņi ticēja, ka arhitektūra ir cilvēka ķermeņa paplašinājums. Padarot dzīves telpas iekārtojumu un uzbūvi neparedzamu, viņuprāt, bija iespējams veicināt lielāku cilvēku ķermeņa un vides apzinātību. Staigājot pa šādu ēku vai vidi, nemitīgi jāpielāgojas mainīgiem grīdas reljefiem, negaidītās vietās uzstādītiem gaismas ķermeņiem un citiem objektiem. Rezultātā, mākslinieki uzskatīja, gan iemītnieku ķermeņi, gan prāts it kā “pamostas”, atmodinot arī imūnsistēmu, uzlabojot veselību un tādējādi arī aizkavējot novecošanās procesus.

Iztraucējot ierasto lietu kārtību arhitektūrā un dizainā, viņi centās arī iedvesmot bērniem raksturīgo brīnīšanās, prieka un atklājumu sajūtu. Tādā vidē nemitīgi jāuzmanās un jādomā, kā spert nākamo soli, kas tevi sagaidīs aiz telpas pagrieziena un kā vēl iespējams eksperimentēt ar veidiem, kādos esam pieraduši dzīvot, iekārtot un izturēties savos mājokļos.

Foto: Masataka Nakano

Savu izveidoto ēku, parku un struktūru lietošanas instrukcijās pāris rosināja apmeklētājus aktīvi meklēt iespējas šādiem eksperimentiem. Piemēram, viņu “Atgriezeniskā likteņa dzīvokļu kompleksa” Mitakā, Japānā lietošanas instrukcija rosināja cilvēkus katru mēnesi dzīvoklī pārvietoties kā citam dzīvniekam (čūskai, bruņurupucim, pingvīnam un citiem). Tāpat pāris rosināja dzīvojamās telpas uztvert kā sevis paplašinājumu un noticēt, ka, ieejot tajās, cilvēks it kā ieiet arī pats savā imūnsistēmā.

Viņu slavenākie arhitektūras veidojumi ir “Dzīvi paildzinošā villa” (Lifespan Extending Villa) Īsthemptonā, ASV, “Atgriezeniskā likteņa dzīvokļu komplekss” Mitakā, Japānā un “Atgriezeniskā likteņa Joro parks” Japānas Gifu prefektūrā. Kā tās atšķīrās no parastām mājām un vietām, kurās uzturas lielākā daļa cilvēku?

“Pretnovecošanās” dizaina pamatprincipi

“Atgriezeniskā likteņa dzīvokļu komplekss” Mitakas pilsētā, Japānā. Foto: Masataka Nakano

Aprakstot “Atgriezeniskā likteņa dzīvokļu kompleksu” Mitakas pilsētā, Japānā, Ingrida F. Lī (Ingrid Fetell Lee) atceras, ka tā neierastā krāsu pārbagātība izraisījusi viņā smaidu. Atšķirībā no lielākās daļas dzīvojamo māju un viesnīcu, dzīvokļi šajā kompleksā ir pavisam koši, kopumā saturot 14 dažādas krāsas no kliņģerīšu dzeltenai līdz debeszilai.

Savukārt no augsnes un cementa sajaukuma veidotās grīdas ir nelīdzenas, ar nelieliem un lielākiem uzkalniņiem. Apkārt izvietotie stieņi, kas savieno griestus ar grīdu, neveiklākiem cilvēkiem ir ne tikai dizaina elements, bet nepieciešamība, lai noturētos kājās. Tāpat no gaisa karājas vingrošanas riņķi, ko var izmantot, lai izstaipītos.

Dzīvokļos nav durvju vai ierasto plauktiņu, kur nolikt mantas—to vietā gar sienām piestiprināti āķi lietu uzkāršanai. 302. dzīvokli kompleksā iespējams izīrēt izmitināšanas vietnē “Airbnb” un tas redzams arī populārajā amerikāņu seriālā “Meitenes” (Girls) kā Šošannas dzīvesvieta Tokijā.

Foto: HBO

Lai cik neticami tas varētu likties, “Dzīvi paildzinošā villa” (Lifespan Extending Villa) Īsthemptonā, ASV, ir pat vēl raibāka (aptuveni 40 spilgtu krāsu toņu). Tajā arī sienas veidotas no dažādiem materiāliem, piemēram metāla un caurspīdīga polikarbonāta. Villas veidotāji apzināti izvairījušies no taisniem leņķiem un simetrijas arhitektūrā, turklāt dzīvokļi izkārtoti nemitīgi mainīgos līmeņos.

Arī  “Atgriezeniskā likteņa Joro parks” Japānas Gifu prefektūrā (redzams attēlā zemāk) iekārtots pēc līdzīgiem principiem, lai cilvēki tajā varētu ļauties mērķtiecīgai eksperimentēšanai. Tajā izvietots  “Atgriezeniskā likteņa” birojs-labirints, kura griesti ir identiski ar grīdām, atšķirīgu reljefu un līmeņu takas un ejas, Japānas kartes dažādos mērogos, 24 sugu augi, kas parkā atdzīvina katram gadalaikam raksturīgo veģetāciju, kā arī izteiksmīgas skulpturālas formas.

Parkā ierīkotas arī interesantas instalācijas un zonas, piemēram, Tīrā apjukuma zona, Precizitātes grēda un Eliptiskais lauks. Katrai no parka zonām, ēkām un ejām ir sava funkcija, un tās atklāšana un apslēptās idejas izpratne ir daļa no parka apmeklējuma pieredzes. Aplūkot parka virtuālo tūri iespējams, klikšķinot šeit.

Ko par “pretnovecošanās” un “atgriezeniskā likteņa” arhitektūru saka citi?

Daļa no “Atgriezeniskā likteņa Joro parka” Japānā.
Foto: Site of Reversible Destiny Yoro Park

Kā norāda “The New York Times” žurnālists Freds Bernšteins (Fred A. Bernstein), ir grūti saprast, cik nopietni mākslinieki Džinss un Arakava ticējuši savu pretnovecošanās ideju efektivitātei. Diemžēl pašus māksliniekus no nāves viņu paveiktais nepasargāja. Arakava nomira 73 gadu vecumā, savukārt Džinsa nesagaidīja savu 73 dzimšanas dienu.

“The New York Times” mākslas kritiķe un mūsdienu mākslas pasniedzēja Roberta Smita (Roberta Smith) pat izteikusies, ka mākslinieku pāra idejas bijušas “teorētiskas muļķības, kam būtu vajadzējis palikt uz papīra”.

Tāpat zināms, ka, piemēram, “Atgriezeniskā likteņa” parka reljefs, izkārtojums un šķēršļu joslas dažiem cilvēkiem bijis tik liels izaicinājums, ka viņi tur tikuši pat pie kaulu lūzumiem.

Tomēr, lai arī Arakavas un Džinsas idejas nebija balstītas zinātnē, tām nav un, iespējams, nekad arī nebūs ticamu pierādījumu, tās sniedz vērtīgu iespēju domāt par pieņēmumiem, funkcijām un ierasto lietu kārtību mūsdienu arhitektūrā un dizainā.

Kā uzskata amerikāņu filozofs Dons Īde (Don Ihde), mākslinieku pāra mērķis, visticamāk bijis tieši tāds—provocēt cilvēkus domāt veidos, kādos ikdienā neesam ieraduši domāt. Savukārt arhitekts Lorenss Mareks (Lawrence Marek) teicis, ka Arakavas un Džinsas arhitektūra ļaudis iepriecina, un to dara retums citu ēku.

Paši mākslinieki šo ideju izteikuši, “Atgriezeniskā likteņa Joro parka” lietošanas instrukcijā rosinot apmeklētājus: “Tā vietā, lai baidītos zaudēt līdzsvaru, sagaidiet to ar nepacietību.”

Lai kādas arī nebūtu interpretācijas par mākslinieku darbiem, tie ļauj skaidrāk saprast un ieraudzīt, ka katrs kvadrātcentimetrs izveidotās telpas ir saistīts ar noteiktiem lēmumiem, idejām, mērķiem un vēlmēm. Izaicinot pieņemtās normas, viņi lieliski parādīja, kādas tās ir, tāpēc viņu daiļrade ir labs sākums, lai par arhitektūru un dizainu domātu plašāk un dziļāk.