03.04.2025.
Elīza Māra
"Tu studē izšūšanu, nopietni?"
Šī ir mana studiju stāsta otrā daļa - kā no RDMV nonācu līdz Londonai, kurā studēju izšūšanu. Pirmo daļu lasi šeit (links uz pirmo daļu).
Kad visiem biju izstāstījusi, ka mans ceļš dodas uz Londonu, lai es mācītos izšūšanu, un kad biju saņēmusi daudz pretjautājumus, man bija jāsāk saprast, kā tad tas reāli izskatās.
Ir augusts, es lēnām pārskatu mantas, ko ņemšu līdzi uz Angliju. Zinu, ka dzīvošu kopmītnēs, bet nezinu, kā tas vispār notiks. Es pati, uz savu galvu, aizbraucu studēt uz Londonu. Vecāki man varēja finansiāli palīdzēt ar lidojumu un mantu pārvešanu un pirmo semestri kopmītnēm; es zināju, ka man būs jāstrādā. Uz pirmo interviju, uz kuru es aizgāju, to es arī dabūju - es strādāju ķēdes restorānā Café Rouge, piecas minūtes no kopmītnēm. Pirmo reizi dzīvē strādāju par viesmīli. Vispār nezināju, kā man izdosies visu apvienot, bet mans uzstādījums sev bija, ka vienkārši jāmēģina. Ja nesanāks, tad vienkārši braukšu mājās un tad domāšu citus variantus karjerai.
Pēc šādas turbo tempa nedēļas, lai iejustos jaunajā vidē, man bija jādodas uz savu pirmo skolas dienu Karaliskajā Rokdarbu skolā. Mūs, visu kursu - 22 meitenes - izvadāja pa Hemptonkortas pili, kurā dzīvojis Henrijs VIII ar daudzām no savām sievām. Pilij ir grandiozi dārzi - jā, vairāki dārzi -, siltumnīca ar vecāko vīnogulāju kaut kādā apriņķī. Lielajā dārzā bija dīķis ar zosīm, pa parku braukā zirgs pajūgā un vizina priecīgus tūristus, un pils vidū ir iekšpagalms ar strūklaku. Vienā stūrī mums ierāda, ka ir sen bijusi karalim šokolādes virtuve, un pa blakus trepītēm mums jādodas augšā uz izšūšanas studijām. Tur mēs tad arī pavadījām savas turpmākās dienas.
Laikam ejot, es pamanīju īpatnējas nianses un atšķirības mācību pieejās un ļoti sāku novērtēt, cik daudz RDMV mani bija sagatavojis tieši šīm studijām. RSN ļoti vedināja uz visai lielu apjomu skicēšanā ar brīvu roku, kas man bija absolūti “pret spalvu” - es jau tad biju viens no tiem radošajiem, kas neaizraujas ar skicēšanu. Man patīk padomāt, piesēsties un rasēt visu precīzi - kas un kā varētu sanākt. Es biju pieradusi domāt kategorijās: ja zīmē, tad akadēmiski un Sokrātu; ja glezno, tad klusās dabas uzstādījumu; ja skicē, tad precīzi un apzināti, tērējot resursus. Ātri vien es pamanīju, cik nozīmīgi pamati man ir ielikti kompozīcijā un krāsu izjūtā, ko ikdienā ne vienmēr tā pamana. Mans bonuss vēl bija gan iepriekšējās šūšanas prasmes visai augstā līmenī, kas palīdzēja jau uzreiz domāt par izšuvuma likšanu uz apģērba.
Tomēr man bija jāaprod ar ideju, ka viss RSN ir grandiozi. Kā romantizētā pasakā - izšujam mēs pilī, turpat ir tapuši izšuvumi Keitas un Viljama kāzām, kuras sestajā klasē skatījos tiešraidē skolā. Mana teorijas un vēstures pasniedzēja ir izdevusi grāmatas priekš Viktorijas un Alberta muzeja, un katru dienu šim sarakstam pievienojās vēl pa kādam specifiskam faktam. Mūsu skolai, kā jau tāda tipa iestādēm Lielbritānijā, bija piesaistīts patrons no karaļģimenes. Mūsu gadījumā tā bija pavisam skandalozā Kamilla. Kas ir interesanti - Čārlzs vienmēr ir iestājies par amatniecības prasmju saglabāšanu un tam ir izveidojis savu fondu. Tāpēc Kamillas piesaiste mūsu skolai liekas diezgan loģiska, bet es nezinu, kā viņai pašai ar to šūšanu iet. Viņu es savu studiju laikā nesatiku, bet es satiku citu karalieni - Malaizijas karalieni. Es pat nezināju, ka Malaizijā tāda ir, bet viņa bija ieradusies mūsu skolā uz vizīti reiz. Tāpat ir arī ar pašu pili - tā ir milzīga, aiz nožogojuma ir parks ar briežiem, un ik pa laikam gadās, ka briedis tiek pils teritorijā. Vienreiz esot bijusi situācija, ka sargi - kas tiešām ir arī tērpušies kā multenēs - skrien un ķer briedi, kas nēsājas pa pils gaiteņiem un iekšpagalmiem. Katru oktobri pils interjers tiek dekorēts ar ķirbjiem un visādiem smaržaugiem, ziemā tika uzbliezta slidotava ar skatu uz pili, uz Lieldienām parkā bija milzīgi Lindt šokolādes zaķi, un uz Māmiņdienu rīkoja ziedu festivālu.
Studiju process mums bija vienkāršs un skaidrs - vienu dienu nedēļā mums bija tehniskā izšūšana, kurā ņēmām cauri pa vienai tehnikai. Pasniedzējas demonstrēja dūrienus, un mēs tos atdarinājām paraudziņos. Atsevišķa diena bija paredzēta izpētei un dizainēšanai, un vēl atsevišķa diena bija rakstu darbiem un teorijai. Paralēli studiju darbiem mums bija arī projekti, kuros piedalījāmies, izšujot izstādēm un citiem dizaineriem uz sadarbības projektu principa. Maza nianse, kas tomēr ļoti ietekmēja ikdienas studiju procesu, bija tējošana. Katru dienu plkst. 11.00 mums obligāti bija jāiet tējas pauzē, it kā atpūtināt acis no šūšanas, lai arī šūt mēs sākām plkst. 10.00.
Lai arī izšūšana kā mākslas veids daudziem, gan tad, gan tagad, liekas tik specifiska un bieži vien pārsteidzoša izvēle augstākajai izglītībai, jo asociējas ar brīvā laika pavadīšanu, es arī sastapos ar lietām, kas tomēr bija ļoti pazīstamas - kā, piemēram, lāpīšana. Mums tika pasniegta meistarklase lāpīšanā, kas uz visa bakalaura fona bija kas unikāls, jo tas tomēr ir vienīgais veids, kad izšuvums ir tīri funkcionāls un praktisks. Es lāpīt mācēju jau kopš bērnības, un ļoti labi atceros izbrīnu savos tuviniekos, kad paziņoju, ka arī lāpījums ir iekļauts programmā. No dizaina viedokļa izšuvums beidzot risina problēmu un ir praktisks, kas man izgaismoja iekšējo pārdzīvojumu - ka izšuvuma dekoratīvā, stāstnieciskā daba nav īsti savienojama ar dizaina risinošo uzdevumu.
Tā laikam bija arī tā mana lielākā bagāža, ko es biju ņēmusi līdzi no Latvijas. Visus trīs gadus studējot, un arī vēl tagad, es cīnos ar to pārliecību, ka izšuvums nav un nevar īsti būt praktisks. Ņemot vērā mūsu augstās ikdienas prasības uz praktiskumu ikvienā dzīves jomā, izšuvums var palikt kā dekorācija. RSN es apguvu deviņas izšūšanas tehnikas no nulles, prasmes, kā izšuvumu pielāgot dažādiem tekstilizstrādājumu formātiem, bet, laikam, tieši tāpēc es esmu nonākusi pie tā, ka mani izšuvumi ir paredzēti tikai apbrīnam un apskatei. Man sirdsapziņa neļauj tos lietot, ja es neesmu pārliecināta, ka tie būs noturīgi ilgtermiņā.
Atskatoties uz savu lēmumu doties studēt tik ļoti specifisku lietu, es gribu tikai iedrošināt citus - ja tev ir kāda aizraušanās, kas liekas nav apslāpējama, tad tas darbs, kas ir jāiegulda, lietas, ko nāksies ziedot, ir tā vērtas. Man, braucot uz šo skolu mācīties, bija viens sapnis - tikt strādāt pie Alexander McQueen - un tas bija iespējams. Tikai problēma bija tajā, ka man bija darbs, lai man būtu iztika, un to atmest nevarēju. Es redzēju, kā manas kursabiedrenes tiek pie šīm iespējām - viena tika līdz pat Senior Embroiderer amatam pie Alexander McQueen, brauca līdzi uz Ņujorkas modes nedēļu, lai ir rokas, kas sašuj pēdējā brīža kļūmes, un šobrīd viņa strādā Hugo Boss galvenajā ofisā Vācijā par kolekcijas menedžeri - burtiski otra svarīgākā persona aiz dizainera. Šīs ir tās lietas, kas notiek tev paralēli, un tās redzot kaut vai tikai no malas, jau iedod to pasaules elpu. Stāstot šo pieredzi citiem, man tā vēl joprojām liek justies sirreāli. Nu pilnīgi nereāli. Tā kā - tagad dabūju bišķi nostaļģēt par to ikdienu, ko vairs nevaru iedomāties.