04.04.2017.
Bērnībā māte bieži ņēma mani līdzi garā ceļojumā no Mežaparka, kā tolaik teica, uz Rīgu, uz iepirkšanos Vidzemes tirgū. 50. - ajos gados še vēl kursēja XX gadsimta sākuma tramvaji ar vaļējiem balkoniņiem. No visas tās cara laiku godības tagad atlicis vairs tikai viens tūristu priekam atvēlēts retro vagoniņš. Ceļš veda garām Čiekurkalnam, un tur pie Gaujas ielas 21. nama, kur joprojām atrodas vidusskolas ēka, allaž guvu saviļņojumu dažādos rakursos un distancēs, vērojot no liepu lapotnes izaugam titāniska ūdenstorņa stāvu. Tā diženums un pamatīgums jundīja vāgneriskas emocijas. Teju debesu fanfāras ieskanējās, teju valkīras gaisa ratos cēlās... Tieši Čiekurkalna ūdenstornis ievadīja arī mana mūža lielos arhitektūras pārdzīvojumus vēlāk pakāpeniski apgūto pasaules kultūras ikonu garajā virknē – Ēģiptes piramīdas, Eifeļa tornis, Empire State Building...
No visiem četriem Rīgas ūdens dižtorņiem čiekurkalnieks ir pats “jaunākais” un lielākais. To cēla 1912. - 1913. gadā pēc arhitekta Vilhelma Boksalfa projekta. Jāpiezīmē, ka tolaik Čiekurkalns jeb Šreienbuša pēc vecā nosaukuma bija tāla Rīgas nomale, kuru slavenā pilsētas galvas Džordža Armitsteda valdīšanas laikā pieslēdza ūdensvadam. Tur tad bija vēl kāds mazāks ūdenstornelis, bet tā jauda izrādījās šļorgana. Tālab to nojauca un uzbūvēja esošo. Šis Čiekurkalna ūdenstornis veidots jūgendstila formās, un paceļas pāri visai apkārtnei kā varena dominante. Slaidais torņa augums noslēdzas ar milzīgu ūdens tvertnes cilindru, ko vainago barokāli saviļņota jumta “sēne” un prāvs laternas veidojums. “Sēnes” spēcīgajā “kātā” ietilpa pat virkne dzīvokļu torņa apkalpes personālam.
Čiekurkalna tornis
Lielisks Vilhelma Bokslafa ieguldījums Rīgas daiļošanā ir arī 1910. gadā celtais jūgendiskais Āgenskalna ūdenstornis. XX gs. sākumā šo rajonu oficiāli sauca par Švarchofu, bet tautā lietoja apzīmējumu – Hagensberga. Vērienīgo ūdensapgādes celtni uzbūvēja Alises ielā līdzās iecienītajām, bet jau padomjlaikos iznīdētajām Āgenskalna priedēm. Tālab šo skaisto veidojumu dažkārt dēvē arī sieviešu dzimtā – Torne Alise. Tā patiesi savā veidolā ir krietni sievišķīgāka īpaši salīdzinājumā ar maskulīni fallisko un daudz lielāko Čiekurkalna radinieku. Ulmaņlaiku 1937. gadā Rīgas saimnieki nosprieda, ka Tornei Alisei ir laiks pieņemties apjomos. Un tālab tika veikti pilnīgi unikāli, varētu teikt - pat fantastiski, rekonstrukcijas darbi. Visu daudztūkstoštonnīgo Tornes augšdaļu lēnām cēla ar domkratiem, kamēr celtnieki viducī mūrēja klāt jaunu sienu. Turklāt visa pārbūve ritēja, neatslēdzot tvertni no ūdensapgādes sistēmas. Tā torne “paaugās” par veseliem septiņiem ar pusi metriem, un tagad Alise slejas 40 m augstumā, un tās ūdens tilpne aizņem 2000 m².
Torne Alise
Tornes Alises rotāšanai Vilhelms Bokslafs izmantoja apkārtnē atrasto alus pudeļu lauskas (acīmredzot piedrazot vidi latviešiem bijis neba gluži padomju laikos iegūts netikums), pārvēršot tās par lielisku dekora materiālu. Visu Rīgas ūdenstorņu svarīgums akcentēts, liekot virs to ieejas akmenī kaltu pilsēta ģerboni. Un arī še Torne Alise apveltīta ar oriģinālu un jūgendstila garā traktētu ģerboņa ciļņa veidojumu.
Akmenī kalts pilsētas ģerbonis
Tiem, kas nonāk padrūmajā vietā pie Centrālcietuma un Matīsa kapiem, acu skatam garām nepaslīdēs vēl kāds majestātisku ūdenstorņu pāris. Tie ir visvecākie no lielajiem Rīgas ūdenstorņiem, celti 1896. - 1897. gadā tieši uz bijušā Karātavu kalna tagadējās Matīsa ielas galā. Torņu arhitekti bija Oto Intce un Rūdolfs Frišs. Arī šiem torņiem doti sieviešu vārdi – Anna un Žanna, kas saskaņā ar leģendu atbilst divu viduslaikos Rīgā dzīvojušu māsu vārdiem. Anna bijusi izcili veiksmīga pūšļotāja, bet vietējais aptieķnieks, saskatot viņā bīstamu konkurenti, nosūdzējis sievieti varas kungiem kā “burvi”. Tajos laikos burvēm dzīve parasti noslēdzās uz sārta. Karātavu kalnā sadedzināja arī Annu, bet no bēdām un žēlabām nomira viņas māsa Žanna. Vietā, kur reiz kliedēja abu māsu pīšļus, tagad nu slejas abi ūdenstorņi. Un klīst runas par spoku un dīvainu skaņu uzrašanos šajā mistiskajā paugurā. Īpaši naktīs. Vai tik torņos neskan atriebes lāsti un vaimanas?
Ūdenstorņi pie Matīsa kapiem
Vēl citas leģendas vēstī, ka Rīgas ūdenstorņu novietojuma plānā iekodēti frankmasoņu un iluminātu noslēpumi. Šo – reiz tik slepeno apgaismības brālību vēsture Rīgā ietiecas 18. gs. dzīlēs. Bet še torņu kārtojumā esot mēģināts veidot okultā trijstūra gudrības zīmi. To nu katrs pats var pārbaudīt, Rīgas kartē ar taisnām līnijām savienojot trīs punktus – Čiekurkalna ūdenstorni, Torni Alisi un abu māsu Annas un Žannas torņus netālu no centrālcietuma. Par brīvmūrnieku ideju klābūtni šajos torņos it kā liecinot arī to virsotnēs uzstādītās ģeocentriskās sfēras. Klīst baumas, ka minētā trijstūra centrā Templiešu bruņinieki viduslaikos varētu būt apslēpuši leģendāro Grāla kausu. Tad nu gan atradējs un pie viena arī visa Latvija gūtu pasaules spēku. Bet pagaidām šai vietā ir rodams kāda liela nama asfaltēts pagalms un autostāvvieta. Ja nu kāds sadomā meklēt še laimi, tad līdzi jāņem kārtīgs asfalta lauznis un jāpadomā arī par autoevakuatoru. Bet, ar reālskeptiķa prātu domājot, tas viss tomēr laikam pieder pie visai stupīdām konspirācijas teorijām?
Minējumus arhitektūras metafiziskajos simbolos atstāsim Dena Brauna romānu cienītājiem. Taču nenoliedzami izcila ir šo celtņu kultūrvēsturiskā un arhitektoniski – mākslinieciskā nozīme. Īpaši vēl tāpēc, kā šāda tipa monumentālas celtnes nav rodamas gandrīz nekur citur pasaulē. Lai gan ir cita tipa - ne mazāk vareni un mākslinieciski veidojumi. Bet mums pieder unikāla vērtība, kas Latvijai uzliek īpašu pienākumu rūpēties par šīs Rīgas ūdenstorņu kopas cienīgu saglabāšanu.
Raksta autors: Jānis Borgs
Attēls: Kristīne Markus