22.09.2021.

Ornitologi šādos gadījumos mēdz līdzīgi līksmot par jaunas un neredzētas putnu sugas parādīšanos mūsu platuma grādos. Tiek piesaukta klimata sasilšana un izmaiņas dabā. Bet še apcerētā notikuma analoģiju veido mūsu pusē arī gana reti pieminēts mākslinieks Arvīds Priedīte un viņa gleznas, kuras šovasar varēja vērot stilīgajā Rīgas minigalerijā “Istaba”.

Arvīds Priedīte “eksotiska putna” lomā, šķiet, nonācis sava atturīgā, pat kautrīgā, rakstura dēļ. To viņa personā cildeni papildina pilnīgs lielīga ambiciozuma deficīts. Tas liek atcerēties daudzu garīguma prakses kopēju pamācošos piemērus. Tajos parasti būtisks ir askēta dzīves veids. Arvīds Priedīte tādam pietuvinājies allaž ieturot distanci no ļaužu drūzmas arī bez kādiem Covid 19 impulsiem. Viņa miera osta atrodas Salacgrīvā. Tur nelielas mājiņas bēniņu klusumā daudzu gadu gaitā kā nakts karalienes lēni plaukst viņa gleznu greznie ziedi. Tie patiesi apbrīnojami kā īsteni juveliermākslas darinājumi. Jo meistars ir iekopis senas un filigrānas glezniecības prasmes, kādas tās Eiropā reiz plauka jau renesanses laikos.

Pieci skatītāji. Arvīds Priedīte sadarbībā ar Janu Van Eiku, Rogīru van der Veidenu un Salvadoru Dalī, foto: Didzis Grodzs

Nu pienāca to atklāsmes laiks arī Rīgā. Mūsu vērojumu baudai tiek piedāvāts kāds ducis no Arvīda Priedītes darbu izlases. Elitārs sniegums še apliecināja reālistiskas glezniecības tradīciju mūžīgās vērtības. Mikrodetalizētie tēli iezīmēti kā itāļu vai arī Ziemeļu renesanses klasikas citāti un replikas. Tie it kā turpina dzīvot seno dižmeistaru sacerēto dzīvi, bet šoreiz savijoties ar gleznotāja Arvīda Priedītes režisētā laikmeta realitāti. Mūsdienu mākslinieks savu gleznu logos šīs realitātes kontrapunktē, velk savam scenārijam atbilstošas kontenta paralēles. Te notiek iluzora saspēle ar van Eiku, Brēgeli, Leonardo, Botičelli… Tiek pausta it kā grandioza cilvēces attīstības ideja, bet tai pat laikā ar rūgtu ironiju jāsecina ne mazāk vērienīga kultūras degradācija. Mūsu laikabiedri renesanses idilliskajā harmonijā attopas kā ar laika mašīnu ieklīduši vulgāri citplanētieši. 

Arvīds Priedīte sadarbībā ar Sandro Botičelli, foto: Didzis Grodzs

Lūk še, kā šeitan dzīvo. Nr.3 Arvīds Priedīte sadarbībā ar Pjēro della Frančesku, foto: Didzis Grodzs

Arvīda Priedītes gleznās iezīmejas filozofija teju prerafaelītu garā. Proti, - kāds noscītais ideāls tiek meklēts tālajā spiritualitātes apgarotajā renesansē vai citās vēstures paraugmācībās. Vai pat tikai 18. -19. gadsimta Livonijas zemnieku dzīves idillēs, kuru tēlojumi šeit skaisti ieceļojuši no apgaismības un zinātnes apustuļa Johanna Kristofa Broces dāsnajiem kultūrvēsturiskajiem vērojumiem. To klasicisma miers un pastorālā harmonija nu stiprina arī Arvīda Priedītes meklējumus humānisma plašajā un pretrunīgajā klaidā. Jo cilvēkzvēra daba nav būtiski mainījusies, neraugoties uz neskaitāmiem zinību un civilizācijas triumfiem. Šādai mākslinieka atziņai ar nemieru un sāpi varam pievienoties teju ikviens.

Arvīds Priedīte sadarbībā ar Džoto, foto: Didzis Grodzs

Atver / Aizver. Arvīds Priedīte sadarbībā ar Pjēro della Frančesku, foto: Didzis Grodzs

Arvīda Priedītes māksla nav studijā sadomāta un sakonstruēta, bet tai ir pavisam noteiktas un meistara dzīves norisēs augušas saknes. Sava likumsakarīga attīstības loģika. Arvīds Priedīte kā mākslinieks veidojies pērnā gadsimta 60. gados, galvenokārt nereti tā dēvētās “Žūriņa akadēmijas” jeb Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas gaisotnē. Tā šajā periodā bija piesātināta ar Bauhausa modernisma ideju sintēzi latvju etnografiskās kultūras “audumā”. Šī skola tolaik bija kā unikāls paradokss un izņēmums, nacionālas un rietumnieciskas kultūras siltumnīca, sala padomju ideoloģijas un esības purvā. Te atnāca tautas mākslas vērtību atklāsme, te notika pirmās tikšanās ar Broci, te veidojās dedzīgu domubiedru un mākslas censoņu pulks. Henrihs Vorkals, Atis Ieviņš, Juris Zvirbulis, Laimonis Šēnbergs… Visi šie Arvīda Priedītes līdzgaitnieki un nākamie mākslu meistari savās attīstībās gāja ļoti līdzīgus mākslas ideju ceļus. Kā gara radinieki, teju kā vienota radoša kopa, tomēr vienlaicīgi saglabājot pilnīgu autonomiju.

Arvīda Priedītes profesionālā darbība sākotnēji veidojās tekstilmākslas jomā. Padomju laiku 60. – 70. gados tas garantēja radošu brīvību, ko tādā mērā nevarēja tik plaši baudīt  glezniecības, tēlniecības, grafikas mākslinieki, ja tie centās manifestēties sabiedriskajā telpā. Padomju sistēma tos pakļāva visai stingram ideoloģisku prasību spiedienam, cenšoties diktēt mākslas satura un formu veidolu. Savukārt visi ar dizainu saistītie mākslas veidi, “lietišķās” nozares, tai skaitā arī tekstilmāksla, tika ideoloģiski atslogotas, varēja brīvi nodoties modernisma formu vaļībām. Jo mānīgi netika saistītas ar domu pasauli, bet it kā kalpoja kaut kam nenopietnam, merkantīlam, piezemētākam, sekundāram, dekoratīvam… Tālab, radošas brīvības vārdā, daudzi mākslu censoņi pieslēdzās “lietišķo” partijai un gana bezbēdīgi ieplūda modernisma plašajā gultnē. Un ignorējot ideologu liekulību.

Še jāatzīmē, ka pērnā gadsimta 60.gadi pasaulē (galvenokārt Rietumu) iezīmējās ar nekad nepieredzētu popkultūras uzplaukumu. Parādījās Bītli, hipiji, brīvā mīla. Bruka vecās, par buržuāziskām dēvētās, sadzīves normas. Pasauli tricināja 1968. gada studentu jaunatnes revolūcija. Bet mākslā elitāro abstrakcionisma nomainīja it kā vulgārais pop-arts, jeb populārā māksla. Tās formu valoda sakņojās patērētāju sabiedrības ikonās, komerckultūras simbolos, reklāmu pasaules primitīvismā. Toni noteica amerikāņu un britu popmākslas žilbinājums. Ar “socvalstu” mākslas periodikas starpniecību informācijas veldze par norisēm rietumos pārvarēja arī dzelzs aizkara monolītu un nonāca gluži izslāpušā augsnē. Varētu teikt - Poparta infekcija ielauzās padomju nevainībā caur atslēgas caurumu. Kā Zevs pie Danajas.

Poparts priecēja gan ar savu deintelektualizēto, visiem primitīvi saprotamo vienkāršo reālismu. Varēja pat teikt, ka šādi dīvainā kārtā piepildījās arī Iļjiča sapnis – Māksla pieder tautai! Līksmoja tā uzbudinošais dekoratīvisms un optimisms, kurā bija rodama kāda saikne pat ar socreālismu. Apbūra tā demokrātisms, pilnīgi nograujot māksas un “nemākslas” robežas un sniedzot iespēju ikvienam iejusties mākslinieka lomā. Popārts it kā norāva mākslai nopietnības, svētsvinības un patētikas masku. Lai gan tikai dažādoja to un maska palika kur bijusi.

Padomiskās Latvijas vidē, popārta entuziasti to naivi pielāgoja vietējiem apstākļiem, ignorējot (vai drīzāk – neapzinoties) popārta patiesās saknes rietumu patērētāju kultūrā. Iesākumos tā bija gluži imitatoriska rosība, kur atdarināja virziena formālās izteiksmes, bet ignorēja dziļāko būtību. Padomijā patērētāju sabiedrība vēl tikai sāka veidoties. Tomēr ievirzes sekotāji ar laiku iemanījās attīstīt lokālas novitātes. Vieni, kā Arvīds Priedīte, uzjundīja etno – historiciku  popārtu. Ne bez iedvesmām no Kristofa Broces vai izbalējušām sendienu fotogrāfijām, dokumentiem. Un kādiem steam-punk iespaidiem, vai Rolanda Topora hororiem. Poparta nevaldāmais eklektisms ļāva vaļu fantāzijām un uzdiedzēja pavisam oriģinālus risinājumus un metodiku mūsu lokālajā mākslā.

Jāpiezīmē, ka Arvīds Priedīte savām brociskajām iestrādēm “etno-popa” jomā rada arī lielisku izvērsumu biznesa pasaulē. Tieši viņš bija tas kurš radīja un attīstīja populārā restorānu tīkla “Lido” tautisko stilu. Tur viņš sadarbojās kopā ar savu kolēģi un domubiedru Henrihu Vorkali.
Veiksmīgais ātro ēdinātavu koncepts latviskā stilā bija kā spēcīga atbilde makdonaldiskajiem standartiem. Rietumos ierasto plastmasā štancēto dekoru vietā Latvijā izvēlējās palikt pie unikāla mākslinieku roku darba. Katrs kokgriezums, telpas priekšmets un ikviens gleznojums ir pilnīgi oriģināls. Nekāda mehāniska pavairošana. Tā ir greznība, ko var atļauties tikai ne visai bagātā Latvija.

Poparta eklektisma metodikai Latvijas mākslā ļāvušies ne tikai Arvīda Priedītes loka cilvēki, bet arī meistari, kas tagad jau mājo mūsu aktuālās kultūras Olimpā. Varētu, piemēram, atcerēties Frančeskas Kirkes laikmetu pretmetus viņas magnētisko gleznu audeklos, vai Maijas Tabakas laiku interferences un “kolāžu” sapludinājumus. Poparta refleksijas pamanāmas pat uz klasiskas vērtību granīta pamatiem stingri stāvoša meistara Imanta Lancmaņa darbos.

Šķiet, to var attiecināt arī uz Arvīda Priedītes glezniecību, kurā Eiropas klasika bez liekām ceremonijām sakabināta ping-pongā ar mūsdienu tēliem un problemātiku. Viņa konceptu deklaratīvais asums un konfrontāciju asprātība brīžiem ietiecas it kā plakātmākslas līmeņos. Katrā ziņā, lai arī tik daudz pieminam popartu, šo Arvīda Priedītes mākslas ievirzi un vizualizētās esības pārdomas gribētos klasificēt kādā daudz dziļākā traukā. Jo poparts ir kas daudz seklāks, plakanāks un viennozīmīgāks. Iezīmējas armijas zābaka salīdzinājums ar Habla teleskopu. Lai gan tapšanas pamatos un metodikās var rast kādas ražošanas sakritības,  poparts nekad nedomā par dzīves jēgu un jēgpilnu dzīvi.     
Varētu teikt, ka Arvīds Priedīte ir arī tiltu meistars, kurš šādi caur savu mākslu savieno ļoti attālus laikmetus. Jo viss ir Viens un vienots. Jeb kā tai Raimonda Paula dziesmiņā: “…un sākas viss no gala.”

Raksta autors: Jānis Borgs, mākslu vērotājs

Reklāmkarogs: Kristīne Markus. Izmantotais attēls: Arvīds Priedīte sadarbībā ar Džoto, foto: Didzis Grodzs