15.12.2021.

Rudens izskaņā mākslas rezidenču centrs Rucka organizēja tiešsaistes lekciju par aprites ekonomiku mākslā un kultūrā*, liekot padomāt par mākslu kā produktu un kas ar to notiek pēc tā realizēšanas. Mūdienās māksla vairs nav tikai kolekcionējama glezna, kas labākajā gadījumā rotā kādu interjeru. Mākslinieki izmanto daudz un dažādus materiālus, lai paustu savas idejas, un ne vienmēr šie darbi ir saglabājami, diemžēl bieži pēc to eksponēšanas darbi iegulst darbnīcās vai noliktavās. Bet vai mākslinieki mūdienās domā “zaļi”?

Viens no nozīmīgākajiem jautājumiem, par ko būtu jāaizdomājas gan māksliniekam, gan dizaineram, radot darbu, ir “vai māksla drīkst būt bez atbildības”? Šķiet, tieši radošajiem cilvēkiem ir atļauts viss, lai varētu brīvi izteikties un paust savas idejas un uzskatus, tomēr bieži vien tiek uzskatīts, ka “mērķis attaisno līdzekļus”. Un tomēr, vai mākslinieks, radīšanas brīdī aizdomājas, kas notiks ar mākslas darbu pēc izstādes beigām? Vai izmantotie materiāli ir videi draudzīgs risnājums? Ekoloģijas jautājums ir samilzis kā nekad iepriekš, un daudzi mākslinieki tam vērš uzmanību. Viens no risinājumiem darbos izmantot pārstrādātus materiālus vai lietot tādus materiālus, kas būtu pārstrādājami. Protams, mākslinieka “ego” visticamāk nepieļauj domu, ka viņa jaunradītais darbs kādreiz varētu tikt pārstrādāts, jo gribas taču izveidot kaut ko patiešām paliekošu - darbu, par kuru runās vēl paaudzēm ilgi. Un tieši šis jautājums – ko mantos nākamās paaudzes? – ir nodarbinājis amerikāņu mākslinieci Robinu Frohārdu, veidojot izstādi The Plastic Bag Store Ņujorkas Taimskvērā tieši pirms gada.

Attēlā: Māksliniece Robina Frohārda izstādē The Plastic Bag Store

Ar maisiņiem pret maisiņiem

The Plastic Bag Store izstāde bija izveidota kā tipisks pašapkalpošanās veikals, taču tā piedāvājums gan nebija tik “tipisks”. Māksliniece veikalu plauktos bija savietojusi rūpīgi krātus plastmasas maisiņus! No pirmā skata visi produkti izskatījās kā ierasti – sākot no svaigiem augļiem un dārzeņiem, kas nu jau arī mums pierasti, mēdz būt plastmasas iepakojumos, līdz saldētām picām un dzērieniem. Tomēr, ieskatoties ciešāk, zem maldinošā iepakojuma slēpās dažādu krāsu plastmasas maisiņi.

Gatavu lietu izmantošana mākslā, protams, nav nekāds jaunums. Jau 20. gadsimta sākumā dadaisti un konceptuālie mākslinieki savos darbos izmantoja redīmeidu (ready-made) – tā bija gatavu priekšmetu māksla, kurā kāds sadzīves priekšmets vai detaļa tika pasludināta par mākslu izstādes kontekstā. Mākslas radīšana no atkritumiem arī nav nekas jauns. Atkritumu māksla jeb trash art (citur devē arī kā junk art) kā virziens sāka veidoties 20. gadsimta vidū, kad amerikāņu mākslinieks Roberts Raušenbergs (Robert Rauschenberg) sāka eksperimentēt ar Ņujorkas ielās atrastiem priekšmetiem, integrējot tos savos darbos. 1961. gadā britu mākslas kritiķis un kurators Lorenss Alovejs (Lawrence Alloway) bija pirmais, kas lietoja jēdzienu junk art, aprakstot mākslas darbus, kas izgatavoti no metāllūžņiem, salauztām mašīnām, auduma lupatām, kokmateriāliem, makalatūras un citiem “atrastajiem” materiāliem. Mūsdienās spilgti šī virziena pārstāvji ir mākslinieku tandēms Tims Noble (Tim Noble) un Sjū Vebstere (Sue Webster), kuri no atkritumu kaudzes, virtuozi izmantojot gaismēnu spēli, spēj izveidot ēnu stāstus. Tomēr mūsdienās, kad mākslu grūti ielikt kādos virziena rāmjos, gatavi priekšmeti var kalpot gan kā redīmeids, gan vienkārši otrreiz pielietojams materiāls. Lai cik estētisks būtu rezultāts, tomēr šiem darbiem nāk līdzi izmantoto materiālo smagais vēstījums – pasaule ir pilna atkritumu. Robina Frohārda izstādē The Plastic Bag Store asprātīgi izmanto, nu jau nīstamos, plastmasas maisiņus gan kā uz ielas savāktus materiālus, gan kā redīmeidu, pārvēršot šo maisiņu par jaunu mākslas produktu, kas skatītājam liek paskatīties uz saviem pirkšanas paradumiem un ekoloģisko pēdu, ko tie atstāj.

Attēlā: Tima Nobles un Sjū Vebsteres darbs “Saulriets pār Manhetenu”. 2003

Sliktais dizains

Pasaules Dabas Fonda tīmekļvietnē lasāms, ka katru minūti visā pasaulē tiek izlietots 1 miljons plastmasas maisiņu, un vidējais eiropietis gadā izmanto aptuveni 500 plastmasas maisiņu, neskatoties uz politiskiem centieniem ierobežot to bezjēdzīgu lietošanu. Pasaules Dabas Fonds tos dēvē par sliktu dizainu – ir aprēķināts, ka viens maisiņš tiek lietots vien 25 minūtes, toties ir nepieciešami no simts līdz piecsimt gadu, atkarībā no izmantotā materiāla, lai tas sadalītos. Maisiņi ne tikai piesārņo vidi, bet arī tiešā veidā kaitē daudziem dzīviem organismiem, tai skaitā arī pašam cilvēkam. Vai ir jēga ražot kaut ko, kas gadsimtiem ilgi nesadalās, bet paredzēts lietot vien dažas minūtes? Mūsdienu patērētāju sabiedrībā patiešām noderīgas preces neražo ilgstpējīgas, kamēr slikts produkts ir gandrīz mūžīgs. Patiesībā plastmasas maisiņš ir dārgs produkts – to ir lēti ražot, bet ļoti dārgi ir to attīrīt no apkārtējās vides. Ko mūsdienu sabiedrība ar saviem ieradumiem pavēsta nākotnei? Nākamo paaudžu mantojums būs milzīgais plastmasas piesārņojums pasaules ekosistēmā.

Maisiņu veikals

Izstāde The Plastic Bag Store tika veidota kā traģikomiska oda plastmasas mūžīgumam. Maisiņu veikala atvēršana sakrita ar laiku, kad Ņujorkas pilsētā tika atcelts plastmasas maisiņu aizliegums globālās pandēmijas dēļ. Plastmasas maisiņu izlietojums kovidlaikā pieauga ne tikai Ņujorkā, bet visā pasaulē pieaudzis plastmasas atkritumu apjoms dažādu nepieciešamo medicīnas preču pieauguma dēļ (tai skaitā sejas aizsargmasku iepakojumiem), gan arī pieaugot attālināto pirkumu skaitam, jo ikviens sūtījums tiek iepakots, un bieži vien - plastmasas iepakojumos. Ar izstādi The Plastic Bag Store Robina Frohārda aktualizēja šīs globālās problēmas un rosināja aizdomāties par “mūžīguma” jēdzienu.

Attēlā: The Plastic Bag Store Ņujorkas Taimskvērā 2020. gada nogalē

Attēlos: The Plastig Bag Store

The Plastic Bag Store skatlogs izskatās kā parasts pārtikas preču veikals, tomēr viss ir veidots no plastmasas maisiņiem un atkritumiem, kas izvilkti no atritumu tvertnēm. Itin viss šajā veikalā pārtop par priekšnesuma telpu, kurā stāstījums, kas aptver seno pagātni mūsdienās un tālo nākotni, savā veidā pēta ideju par plastmasas mūžīgumu. Stendos izvietoti visi pārtikas veikalos iegādājami produkti, sākot no dārzeņiem un augļiem, beidzot ar brokastu pārslām un pusfabrikātiem saldētavās, tikai ar nelielu piebildi – visi produkti veidoti no plastmasas maisiņiem vai plastmasas atkritumiem. Visu produktu izveidošana māksliniecei esot aizņēmusi aptuveni gadu. Lai savāktu nepieciešamo materiālu apjomu izstādes tapšanai, maisiņu vākšanā iesaistījušies arī mākslinieces radi un draugi. Frohārda maisiņus uzlasījusi no ielas, vilkusi ārā no atkritumu tvertnēm un sašķiroto atkritumu konteineriem. Visgrūtāk atrodamie izrādījušies sarkanie un dzeltenie maisiņi. Tāpēc, piemēram, burkāni tapuši no būvlaukuma atkritumu konteinerā atrasta plastikāta brezenta, bet apelsīni veidoti no amerikāņu rotaļlietu, apģērbu un zīdaiņu preču mazumtirgitāja Toys R Us produktu iepakojumiem. Toties baltos maisiņus atrast bijis visvieglāk. No tiem tapusi milzīga “saldētava”, kuru māksliniece nosauca par ledus alu. To veido tūkstošiem baltu plastmasas maisiņu, kas, pārsteidzošā un reizē arī skumjā kārtā, atrasti nepilnu divu nedēļu laikā Ņujorkas ielās.

Attēlā: No tūkstošiem maisiņu izveidotā ledus ala The Plastic Bag Store izstādes ietvaros

Māksliniece ir sarkastiski skarba, veikala plauktos izvietojot plastmasas ūdens pudeles, kas pildītas ar piesārņotu avota vai okeāna ūdeni, vai apmeklētājiem piedāvājot sasaldētas,  ar citrona šķēlītēm garnētas jūras veltes, kas patiesībā ir viss, ko okeānā var atrast zivju vietā, sākot no pludmales čībām un beidzot ar plastmasas korķīšiem no dzērienu pudelēm un dzērienu salmiņiem. Veikalā novietota dzērienu automātam līdzīga laika mašīna, kurā apmeklētājs var ievietot plastmasas pudeli un, uzpiežot kādu gadskaitli, uzzināt, kāda tā izskatīsies pēc daudziem gadiem. Taču vietā, kur līdzīgi kā dzērienu automātā jāizkrīt šai pudeles nākotnes versijai, domājams, kādā no sadalīšanās stadijām, parādās tā pati ievietotā pudele ar uzrakstu, ka tā izskatīsies tieši tāda pati, kāda tā bija izmesta, jo plastmasa nesadalās. Tomēr, kā pati māksliniece saka, viņas mērķis nav likt cilvēkiem justies slikti par viņu izmantoto plastmasu, bet gan atspoguļot un izcelt to absurdu, cik grūti mūsdienās ir izvairīties no plastmasas patēriņa ikdienā. Robina Frohārda savā izstādē lielu nozīmi piešķir humoram, mēģinot novērst spriedzi, kas skatītājam varētu rasties, aizdomājoties par savu individuālo pienesumu plastmasas atkritumu radīšanā. Veikala plauktos atrodami iepakojumi ar brīvā dabā dētām olām Beggs, kas, protams, ir vienkārši brīvā dabā atrasti maisiņi, Bagarino maisiņu picas un uzkodu iepakojumi Bitz of Plastic Crap, kas pildīti ar plastmasas korķīšiem. Kā jau noprotams, produktu nosaukumos māksliniece asprātīgi izmantojusi vārdu spēles, piemēram, caps – craps, Beggs – eggs un tamlīdzīgi. Veikala plauktus papildina žurnālu stends, kurā skatāmi izstādei speciāli radīti tematiskie žurnāli, piemēram, pieaugušajiem domātajā Baggs var skatīt pievilcīgas bildes ar maisiņiem pludmales ainavās, Bag Appetite atrodamas turpat veikala plauktos atrodamo plēves kēksiņu receptes, savukārt Bagmopolitan ar divām modes ikonām uz vāka – polietilēni un polipropilēni – uzrunā modes cienītājus.

Attēlos: The Plastic Bag Store produkti

Māksliniece lielu nozīmi piešķir izstādes atrašanās vietai Taimskvērā, Ņujorkas sirdī, kas reizē ir ne tikai pilsētas centrs, bet arī kapitālisma, zīmolu un patērnieciskuma centrs. Izstādi bija svarīgi izrādīt kontekstā, jo arī izstādē ir daudz zīmološanas, izkārtnes un reklāmas. Pēc izstādes Ņujorkā tā joprojām turpina ceļot pa Ameriku un nākamā gada sākumā būs skatāma Čikāgā un Teksasā.

Video: Izstādes The Plastic Bag Store reklāmas video

Kurš saka - nekas nav mūžīgs?

Izstādes laikā maisiņu veikals laiku pa laikam pārvērtās par skatuvi leļļu teātra izrādei. Robina Frohārda sadarbībā ar savu leļļu teātra ansambli Pomegranate Arts izrādē izstāsta tumši komisku un reizē arī maigu stāstu par to, kā nākamās paaudzes var nepareizi interpretēt plastmasas atkritumu pārpilnību, ko atstāj mūsdienu sabiedrība. Stāsta galvenā varone Helēna dzīvo mūsdienās, strādā par slavenā Metropolitan muzeja krājuma glabātāju un ir apsēsta ar sengrieķu klauzulām, līdz kādu dienu nolemj uzrakstīt vēstījumu pudelē nākotnes paaudzēm. Šo vēstījumu viņa uzraksta uz kāda pirkuma čeka, ieliek pudelē, un pudeli ievieto plastmasas maisiņā. Kāds vecs vīrs, kurš dzīvo sasalumā tālā nākotnē, atrod šo maisiņu un Helēnas vēstuli pudelē, taču laiks ir nodzēsis visu vēstījumu, un vienīgais salasāmais ir čekā nodrukātais Most valued customer. Vīrs, nepareizi interpretējot šo uzrakstu, nodomā, ka viņa bijusi visnozīmīgākā seno paražu piekopēja, uzskatot to par tā laika nozīmīgāko arheoloģisko atklājumu. Viņš turpina rakt un atrod arvien vairāk plastmasas artefaktus, un izvieto tos muzejā, kuru nosauc par Most Valued Customer Museum. Izrādē skatītāji tiek ievesti improvizētā nākotnes muzejā un iepazīstināti ar miljoniem lielu artefaktu kolekciju kā mūsdienu paterētāju atstāto pagātnes mantojumu. Šī izrāde liek domāt par plastmasu no jauna skatupunkta, iztēlojoties nākotnes sabiedrību, kas atskatās uz to, kā mūsdienu sabiedrība izmantojusi plastmasu. Ja mūsdienās tiek saražotas tik daudz “mūžīgas” preces, kāds vēstījums caur šiem priekšmetiem nonāks nākotnes paaudzēm?

Attēlos: Fragmenti no izrādes The Plastic Bag Store izstādes ietvaros

Vēlāk tika uzņemta īsfilma BAG par plastmasas maisiņa ceļojumu no mūsdienām līdz tālai nākotnei. Visas ainas Robina Frohārda veidojusi no kartona, izveidojot sarežģītu, ar rokām darinātu scenogrāfiju. Filmas mūziku komponējis godalgotais komponists Fredijs Praiss (Freddi Price). BAG pirmizrāde notika 2020. gadā festivālā Aspen Shorts Fest, kur tā ieguva Ellen Award un īpašo atzinību animācijas kategorijā.

Attēlos: No kartoniem veidotā scenorāfija filmā BAG. Režisore: Robina Frohārda

Video: Filmas BAG treileris. Režisore: Robina Frohārda

Video: Ieskats izstādē The Plastic Bag Store mākslinieces Robinas Frohārdas pavadībā

Izrādes un uz leļļu teātri balstītie darbi ir izrādīti skatuves mākslas teātrī St. Anne's Warehouse un HERE mākslas centrā Ņujorkā, kā arī nacionāla mēroga notikumos, tostarp Pitsburgas Starptautiskajā festivālā un NextNOW festivālā Merilendā. Frohārdas veidotās filmas demonstrētas Telluride filmu festivālā, Aspen Shortsfest , Jūras fimu festivālā Atgriežoties pie tēmas par aprites ekonomiku mākslā un kultūrā, The Plastic Bag Store izstādes artefakti pēc izstāžu ceļojuma, ja vien nenokāks kādā mākslas kolekcijā vai neieguls putekļainā noliktavā, visticamāk kaut kad nezināmā nākotnē nonāks turpat, no kurienes nākuši – atkritumu konteineros, tomēr šoreiz tie daļai sabiedrības būs izstāstījuši stāstu, par kuru būtu vērts aizdomāties ikvienam. Arī māksliniekiem.

“Ja pasaule pilnībā nepārtrauks ražošanu, pēc 30 gadiem jūrās un okeānos izmesto plastmasas maisiņu svars pārsniegs visu tajās dzīvojošo radību svaru.”

– Zero Waste Europe

Par mākslinieci

Robina Frohārda (Robin Frohardt) ir godalgota, Ņujorkā dzīvojoša māksliniece, leļļu dizainere un režisore. Viņas veidotās Parrish Art Museum un Puppets on Film festivālā Bruklinas Mūzikas akadēmijā. Viņas oriģināllugu The Pigeoning , kas debitēja 2013. gadā un kuru New York Times atzinīgi novērtēja kā “maigu, fantastisku iztēles simfoniju”, turpina izrādīt ASV un ārvalstīs, un tā ir tulkota vācu, grieķu, arābu un turku valodā. 

Projekta The Plastic Bag Store īstenošanai viņa 2016. gadā saņēma Creative Capital balvu un 2018. gadā ieguva Carolina Performing Arts DisTIL stipendiju. Saņēmusi Made In NY Woman's Fund Grant Award un Gugenheima stipendiju. Frohārda ir MacDowell stipendiāte un ilggadēja Walgreens un CVS Rewards programmu dalībniece. Viņa bija pirmā māksliniece slavenās dizaina un arhitektūras firmas Olson Kundig rezidencē, Sietlā.

*Lekcija “Dizaina domāšana: Aprites ekonomika mākslā un kultūrā” 

Raksta autore: Kristīne Markus

Reklāmkarogs: Kristīne Markus

Avoti:
https://www.theplasticbagstore.com/
http://www.robinfrohardt.com/
https://wwf.panda.org/wwf_news/?364570/Plastic-Bag-Free-Day-2020