07.02.2023.

Tēlniecības un arhitektūras sintēze: Saša Sosno

Reiz Nicā (tajā, kas Franču Rivjērā), autobusā, kas pilns ar tautiešiem, pabraucot garām kādai ēkai, izdzirdēju pārsteiguma izsaucienus un nosodošas nopūtas. Redzētais bija milzīga izmēra galva, pareizāk, tai bija pleci, kakls un zods, bet galvas vietā - kubs! Tālāk norisinājās diskusija, vai tā bija ēka galvas formā vai arī galvas skulptūra ēkas izmērā. Vieniem tā šķita atbaidoša, jo neatbilda priekšstatiem par arhitektūru, citiem tā šķita oriģināja ideja, kas pilsētvidei piešķir “odziņu”. Katrā ziņā neviens nepalika vienaldzīgs, un tas rosināja uzzināt, kas ir šī “kvadrātgalva”.

Attēlā: Tête Carrée Nicā, Francijā. Mākslinieks Saša Sosno, arhitekti Īvs Baiārs, Fransiss Šapū. 2002.

2002. gadā atklātā Tête Carrée ir viens no neparastākajiem mūsdienu arhitektūras un tēlniecības sintēzes darbiem, kas kļuvis par vienu no Nicas pilsētas slavenākajiem arhitektūras simboliem. Tā ir funkcionāla skulptūra, kurā atrodas Louis-Nucéra publiskās bibliotēkas administratīvās telpas. 1996. gadā Nicas pilsēta izsludināja arhitektūras konkursu par centrālās bibliotēkas izbūvi. Tajā uzvarēja arhitektu Īva Baiāra (Yves Bayard, 1935-2008), Fransisa Šapū (Francis Chapus, 1943) un mākslinieka Sašas Sosno (Sacha Sosno, 1937-2013) kopprojekts, kurā tika ierosināts bibliotēkas administratīvās telpas iekārtot monumentālā skulptūrā. Tête Carrée  vienlaicīgi iemieso gan mūsdienīgumu, gan mūžīgumu, jo skulptūrā apvienojas modernais ar seno. Skulptūras kakla un zoda daļa atsaucas uz Senās Grieķijas skulpturālajiem tēliem vai renesanses Mikelandželo veidoto Dāvida skulptūru. Tomēr tas nav darbs, ko var ievietot muzejā. Trīsdesmit metrus augstajā un 1050 tonnu smagajā ēkā izvietoti septiņi stāvi ar bibliotēkas administrācijas birojiem. 14 x 14 x 14 metrus lielo monumentālo kubu balsta ar alumīnija plāksnēm aplikta balstu konstrukcija cilvēka krūšutēla veidolā. Arhitektūra un tēlniecība te apvienotas vienā mērogā. Arhitektūra vairs nav tēlniecības balsts, savukārt tēlniecība vairs nav arhitektūras dekors.

Attēlā: Saša Sosno 2011. gadā. Avots: sosno.com

Saša Sosno, pilnajā vārdā Aleksandrs Žozefs Sosnovskis (Alexandre Joseph Sosnowsky, 1937-2013), ir starptautiski pazīstams franču tēlnieks un gleznotājs. Dzimis Marseļā, Francijā, taču savu agrīno bērnību pavadījis Rīgā. Viņa māte bija fancūziete, bet tēvs - igaunis. Otrā pasaules kara laikā, kad Sosno bija vien četri gadi, viņa ģimenei izdevās aizbēgt uz Šveici un vēlāk uz Franciju, kur apmetās uz dzīvi Nicā. Turpat pusaudža gados 1948. gadā Sosno sastapa fovisma “tēvu” Anrī Matisu, kurš, izrādās, dzīvoja viņam kaimiņos. Matisa spilgtās un drosmīgi izvēlētās krāsas iedvesmoja Sosno gleznot. Taču gandrīz desmit gadus vēlāk, 1956. gadā cita liktenīga tikšanās ar ievērojamajiem franču māksliniekiem un jaunā reālisma pamatlicējiem Īvu Kleinu (Yves Klein, 1928-1962) un Armānu (Arman, 1928-2005) viņu satrieca tiktāl, ka pēc Kleina monohromo darbu ieraudzīšanas Sosno pēcāk sadedzināja visas savas gleznas un pārtrauca gleznot.

Jaunā reālisma (franču Nouveau réalisme) kustību 1960. gadā nodibināja franču mākslas kritiķis un filozofs Pjērs Restanī (Pierre Restany, 1930-2003) un gleznotājs Īvs Kleins. Mākslinieki tiecās redzēt pasauli kā attēlu, no kura varēja paņemt daļas un iekļaut tās savos darbos, tādējādi cenšoties tuvināt dzīvi ar mākslu. Šāda piesavināšanās metode tika izmantota, lai atrautu mākslu no iepriekš izdomātiem standartiem, ka mākslai ir kaut ko jānozīmē. Tādējādi viņi paņēma jebkuru objektu ārpus tā konteksta un pasniedza pašmērķīgi kā pašu par sevi, un uzskatīja, ka to joprojām var uzskatīt par mākslu. Jaunie reālisti iestājās par atgriešanos “realitātē” pretstatā abstraktās mākslas lirismam. Tomēr arī figuratīvo mākslu viņi uzskatīja par sīkburžuāzisku vai staļiniski socreālistisku. Jaunā reālisma pārstāvji lielākoties veidoja trīsdimensionālus objektus un skulptūras. Glezniecībā izvēlējās mūsdienīgus materiālus un tehnoloģijas, izmantojot akrila krāsas, fotogrāfijas un sietpsiedi. Šī kustība turpmāk stipri ietekmēja Sosno mākslas domāšanu.

Sosno Parīzē studēja no visa pa druskai - politiku, zinātni, austrumu valodas, jurisprudenci un kino. Pēc studijām atgriezās Nicā un kopā ar draugu grupu izveidoja žurnālu Sud Communications, kurā viņš izklāstīja savu pirmo Ecole de Nice jeb Nicas skolas teoriju. Neilgi pēc tam viņš iepazinās ar jaunā reālisma gleznotāju Marsjalu Reisu (Martial Raysse, 1936), ar kuru viņam izveidojās ilggadīga draudzība. Sosno darbojās dažādās mākslas jomās, tostarp fotogrāfijā un arheoloģijā. Militārā dienesta laikā Tulūzā Sosno piedalījās izrakumos, kuros tika atklāti plaši apbedījumi ar romiešu-gallu kapenēm. 20. gadsimta 60. gados Sosno strādāja par fotogrāfu un kļuva par kara reportieri Ziemeļīrijā, Bangladešā un Biafrā. Pēc šīs intensīvās pieredzes Sosno uzrakstīja grāmatu “Biafra: nāves tuvums, dzīves nepārtrauktība”, un atgriezās pie gleznošanas. 1969. gadā Sosno pārcēlās atpakaļ uz Parīzi, kur 70. gadu sākumā iesaistījās Art Sociologique kustībā. Analizējot mākslas un mediju saiknes, mākslas un dzīves atrautību, kā arī individuālo vientulību, mākslinieku kustība centās izstrādāt jaunu komunikācijas veidu, vairāk iesaistot skatītāju. Kādu laiku Sosno pavadīja kopā ar Armanu Ņujorkā. Tā kā Sosno bija saskare ar jaunā reālisma kustību jau kopš tās pirmsākumiem, savos darbos viņš turpināja tās idejas. Tie bija apdrukāti audekli ar portretu un ēku fotogrāfijām, kas apgleznotas ar dzelteniem, sarkaniem vai melniem laukumiem, bultām un taisnstūriem. Aizklājot pirmavotu, viņš it kā daļēji “izdzēsa” fotogrāfijas.

Attēlos: Sašas Sosno darbi no sērijas “Intervention on permanent image”. “Double red obliteration” un “Black Objective point”. 1974. gads. Avots: sosno.com

Attēlā: Sašas Sosno darbs no sērijas “Intervention on permanent image”. “Relations between Things”. 1974. gads. Avots: sosno.com

Attēlā: Sašas Sosno darbs “Portrait of Arman”. 1975. gads. Avots: sosno.com

Sašas Sosno darbus dēvē par l`art d`oblitération, kas burtiskā tulkojumā no franču valodas nozīmē “iznīcināšanas māksla”. Vārds oblitérer nozīmē “dzēst”, arī “iznīcināt”, “izmantot”. Sosno mākslas kontekstā šis vārds ir visai daudznozīmīgs, jo oblitérer tiek lietots galvenokārt, runājot par to, kas ir cietis no laika zoba vai izdzisis kāda cita dabiska iemesla dēļ, piemēram, runājot par laiku, kas ir “iznīcinājis” kādu uzrakstu, kura burti ir “izdzisuši”. Vēl interesanti, ka oblitérer lieto arī ar nozīmi “uzspiest” zīmogu pastmarkai, sabiedriskā transporta biļetei, datēt vai apstiprināt tās izmantošanu, lai nevarētu to izmantot atkārtoti. Sosno šādi apzīmogo attēlus, daļēji tos aizsedzot ar krāsu un savā ziņā “izdzēšot” informāciju no tiem, lai tos vairs nevarētu nolasīt atkārtoti tā sākotnējā kontekstā. Tieši tāpat viņš turpmāk rīkojās tēlniecībā, kur spēlējās ar antīkās tēlniecības arhetipiem, izmantojot vien kādu daļu no visiem zināmas skulptūras, un pārējo it kā nodzēšot vai līdz galam neparādot. Saša Sosno šo jēdzienu skaidroja ar domu par “paslēpšanu, lai labāk redzētu”. Viņš savā mākslā to pielietoja divos veidos: ar tukšumu, izgriežot ģeometriskas formas, vai nosegšanu, uzklājot plakanus laukumus vai uzliekot ģeometriskas formas. Oblitération koncepcija piesaista skatītāja uzmanību un mudina viņu redzēt citādāk, rosināt savu iztēli.

1974. gadā Sosno pārdeva savu Parīzes studiju, lai iegādātos buru laivu un ceļotu pāri Atlantijas okeānam kopā ar savu sievu Mašu. Pēc trīs gadus ilgas ceļošanas viņš atgriezās Francijā un apmetās uz dzīvi Nicā, kur realizēja savas pirmās skulptūras, kurās turpināja iepriekš glezniecībā iesākto ideju. Darbā Coupé grand air. Oblitération d'une Renault R4 (1979) Sosno burtiski “izdzēsa” Renault automašīnas daļas, radot brīvu telpu un vaļu skatītāja iztēlei.

Attēlā: Sosno darbs Coupé grand air. Oblitération d'une Renault R4 (1979). Avots: sosno.com

Attēlos: Sašas Sosno 1980. gada darbi. Avots: sosno.com

Savas pirmās skulptūras viņš īstenoja bronzā, antīkā laika skulpturālajiem tēliem izgriežot laukumus vai pretēji – tos papildinot ar ģeometriskām figūrām, brīžiem it kā ieliekot kastēs. Mākslas darbi bija papildināti ar īpatnējiem tukšiem laukumiem jeb izgriezumiem vai arī tie tika papildināti ar traucējošiem elementiem, kas savā ziņā pat iznīcināja vai izkropļoja figūru. Piemēram, darbā Tete aux quatre vents (1980) Sosno bronzas skulptūrai vietās, kur jāatrodas sejai, ausīm un pakausim, atstājis izgrieztus caurumus, tādējādi liekot skatītājam izmantot savu iztēli, lai pabeigtu attēlu. Sosno ir teicis: “Es daru tikai 50% no darba, citiem cilvēkiem jāpabeidz veidot skulptūru.”

Attēlos: Sašas Sosno darbs Tete aux quatre vents. 1980. gads. Avots: sosno.com

20. gadsimta 80. gados Sosno bija vairākas personālizstādes Francijā un Amerikas Savienotajās valstīs, pirmā no tām bija Musee des Beaux-Arts Nicā, 1983. gadā. 1985. gadā viņš pārcēlās uz Ņujorku un sarīkoja personālizstādi The Aldrich Contemporary Art Museum Ridžfīldā. No 1986. līdz 1988. gadam Saša Sosno pirmo reizi īstenoja projektu, kas ietvēra skulptūru arhitektūrā. Sosno, sadarbojoties ar arhitektu Žoržu Margeritu (Georges Marguerita), Nicas viesnīcas Elyseé Palace Hotel (tagad AC Hotel Nice by Marriott) 28 metrus augstajā granīta fasādē integrēja 19 metrus augstu bronzas skulptūru. Pirms kāda laika arhitekts bija nopircis nelielu Sosno skulptūru ar Veneras figūru starp diviem blokiem, un aicināja Sosno palīdzēt izdomāt viesnīcas fasādes noformējumu. Sosno ierosinājis tieši šo skulptūru reproducēt divos lielformāta eksemplāros uz viesnīcas sānu fasādēm. Žoržam Margeritam izdevās pārliecināt viesnīcas pasūtītājus upurēt četrdesmit divas istabas ar skatu uz jūru, lai rastu vietu šim lielizmēra darbam – kopumā 26 metrus augstai un 15 platai fasādei. Abas bronzas dievietes, kas sver gandrīz 21 tonnu un kuras balsta 500 metru tērauda cauruļu mudžeklis, tika iestrādātas starp 250 tonnu smagiem granīta bluķiem. Sosno vēlējās savus darbus iekļaut pilsētvidē, lai tādējādi ļautu cilvēkiem tos baudīt neformālā un brīvi pieejamā veidā.

Attēlā: Sašas Sosno bronzas darbs ar Venēru. 1984. gads. Avots: sosno.com

Attēlā: Viesnīca Elyseé Palace Hotel (tagad AC Hotel Nice by Marriott) Nicā, Francijā. Avots: sosno.com

Attēlā: Saša Sosno pie viesnīcas Elyseé Palace Hotel (tagad AC Hotel Nice by Marriott) Nicā, Francijā. Foto: Dan Deschâteaux

1989. un 1990. gadā viņam bija četras personālizstādes Amerikas Savienotajās valstīs. 90. gados Sosno viesojās Japānā, Korejā, Kanādā un Grieķijā. Šajā periodā viņš strādāja pie savām skulptūrām, izmantojot tukšumu un klātneesamību. Savos darbos viņš atsaucās uz tēliem no Senās Grieķijas līdz par renesanses Mikelandželo darbiem. Tādējādi viņš izmantoja skatītāja kolektīvo atmiņu un uzsvēra, ka mūsu ikdienas skatījuma pamatā ir klasiski domāšanas modeļi. Sosno bronzas vai marmora plātnēs izgrieza Senās Grieķijas doriskā ordera kolonnu kontūras. Mikelandželo Dāvida galvu ievietoja noslēgtā, necaurredzamā kubā Tête carrée sērijā. Milosas Venēras un Apollona figūrās izgrieza taisnstūrus, radot iekšēju tukšu telpu, kas skatītājam kļuva par pārdomu un iztēles vietu. Tajā pašā laikā mākslinieks iekārtoja savu darbnīcu kalnos pie Nicas, kur stādīja vīnogulājus un olīvkokus.

Attēlā: Sašas Sosno skulptūras Busanā, Korejā. 1994. gads. Avots: sosno.com

Attēlā: Sašas Sosno Milosas Venēras skulptūra. 1996. gads. Sosno.com

Sosno bija aizrāvies ar arhitektūru un pilsētvidi. Viņš uzskatīja, ka arhitektūrai jābūt piesātinātai ar māksliniecisko. Viņš veidoja vides skulptūras, bet viņa lielākais sapnis bija apvienot skulpūru ar arhitektūru.

1989. gadā Nicā tika iecerēts milzīgs projekts Promenade Des Arts, kura mērķis bija uzbūvēt pavisam jaunu kultūras kompleksu ar Laikmetīgās mākslas muzeju (MAMAC), jaunu pilsētas teātri un jaunu pilsētas bibliotēku. Teātris un muzejs tika uzcelti, taču pilsētas bibliotēkai naudas vairs nepietika, un tā vairāk nekā desmit gadus iecerētajā vietā bija tukšums. Tikmēr atbildīgais arhitekts Īvs Baiards kopā ar savu draugu Sašu Sosno strādāja pie trakas idejas pārveidot skulptūru ēkā, kuru var apdzīvot cilvēki. 90. gadu beigās pilsētas bibliotēkas projekts beidzot varēja turpināties, un jauno plānu iespaidīgākā daļa bija no Sosno slavenās skulptūras ar nosaukumu Tête Carrée izveidot milzu ēku, kurā ietilps pilsētas bibliotēkas administrācija un biroji. Lai uzceltu šo iespaidīgo ēku, celtniecībai bija nepieciešami 2 gadi. Monumentālā alumīnija skulptūra tika realizēta, iedvesmojoties no kuģu būves tehniskajiem risinājumiem. Lai neizjauktu skulpturālo ideju, ēkas kuba daļai projektā nebija iespējams iekļaut ierastos logus, tāpēc nācās meklēt citus fasādes risinājumus. Pēc ilgas materiālu izpētes, kurā kā fasādes materiāla risinājumi tika izvērtēts gan stikls, gan plastmasa un stīgbetons, gala variantā tika nolemts par labu perforētam alumīnija segumam, lai no ārpuses neredz iekšpusi, bet no iekšpuses darbinieki redzētu ārpusi kā caur plīvuru. Līdz tam alumīnija siets nekad nebija tā pielietots. Šī alumīnija “āda” ar četru milimetru lieliem caurumiem tika uzvilkta pāri kakasam un apstrādāta ar smilšu strūklu, lai iegūtu matētu efektu gaiši pelēkā krāsā, kas harmonizētu ar MAMAC marmora sienām. Celtniecības laikā atklājās, ka paredzētā bronzas pamatne projektā būs pārāk dārga, tāpēc figurālā daļa tika noklāta ar alumīnija plāksnēm.

Saša Sosno šo skulptūru veidoja ar devīzi “domājot kastē”. Paradoksāli, ka ierasti mūs aicina domāt “ārpus rāmjiem”, tomēr te risinājums ar ārēji necaurspīdīgo kubu, kas naktī top izgaismots, vēsta par gaišo galvu, kas domā “iekšpusē”. “Domāšanai kastē” ir skaidrs, bet tomēr svarīgs vēstījums – prāts ir kā liela kaste, krātuve, kurā ir zināšanas. Tomēr nosaukumam Tête Carrée ir kāda interesanta konotācija, varētu pat teikt – mazliet provocējoša. Šo jēdzienu Tête Carrée  jeb “kvadrātgalva” lieto Kvebekā, Kanadā, ar negatīvu pieskaņu runājot par angliski runājošajiem iedzīvotājiem, kas nevēlas vai nevar apgūt franču valodu.

Kad 2002. gadā darbs tika pabeigts, Tête Carrée kļuva par pirmo apdzīvoto skulptūru pasaulē, pirmo konstrukciju, kas celta pilnībā no alumīnija, un pirmo ēku, kas veidota un uzcelta, pateicoties kuģu būves tehnoloģijām. Tā kā ēka nav pieejama apmeklētājiem, tās izgaismoto iekšpusi var redzēt naktīs, un apgaismojums mainās atkarībā no notikumiem pilsētā. Tête Carrée bibliotēka joprojām ir atpazīstamākais Sašas Sosno darbs.

Attēlā: Tête Carrée Nicā, Francijā. Avots: sosno.com

Tajā pašā laika posmā Sosno atkal uz brīdi pievērsās glezniecībai un radīja jaunu gleznu ciklu no skatuves dekorācijām. Turpinot savu iesākto ideju no 70. gadiem, viņš dekorāciju fragmentus, kas, piemēram, attēloja ainavas, aizklāja ar spilgtām, krāsainām ģeometriskām formām. Pēc šī gleznu cikla glezniecībai Sosno pievērsās vien pēdējos savas dzīves gados, gleznojot savus tēlniecības darbus. Tāpat viņš līdz pat savai dzīves nogalei turpināja iesākto ceļu tēlniecībā, attīstot savu l`art d`oblitération ideju. Pēc veiksmīgā Nicas bibliotēkas projekta tēlniecībā radīja daudz jaunu variāciju ar Tête Carrée. Sosno piedalījās starptaustiskās izstādēs un kļuva atpazīstams arī ar vides skulptūram Azūra krastā. Viņš saņēma pasūtījumus, lai viņa tēlniecību integrētu arhitektūrā, kā arī pasūtījumus brīvdabas skulptūrām. 2005. gadā Sosno tika uzaicināts uz Pekinu izveidot monumentālu skulptūru pilsētai 2008. gada Olimpisko spēļu svinībām. Sosno izveidoja monumentālu darbu Un saut vers un matin serein (tulkojumā no franču val. “Lēciens pretim rāmam rītam”).

Attēlā: Sašas Sosno darbs Un saut vers un matin serein Pekinā, Ķīnā. 2006. gads. Avots: sosno.com

Pēc Sašas Sosno nāves 2013. gadā palika neīstenoti vairāki projekti, kuros tēlniecība un arhitektūra bija likta vienos svaru kausos. Proti, tās bija tikpat pašmērķīgas idejas kā apdzīvojamā skulptūra Tête Carrée Nicas centrā. Sosno savos tēlniecības darbos bieži noņēma būtisku skulptūras daļu un aizstāja to ar tukšumu. Izgrieztās daļas vienmēr bija ģeometriskas formas, kas nenoliedzami ir arhitektoniskas. Sosno radīja tukšo telpu, lai skatītājs to varētu aizpildīt ar iztēli un tādējādi pabeigtu darbu. Bez skatītāja iztēles darbs palika nepabeigts, gluži tāpat kā ēka ir tukša un neapdzīvota, līdz ierodas tās iemītnieks. Sosno uzskatīja, ka arhitektiem pilsētā ir būtiska loma. Viņš uzskatīja, ka ēkām jābūt ne vien fukcionālām iekšpusē, bet arī identificējamām un skaistām no ārpuses. Ēkām ne tikai jāpriecē iedzīvotāju acis, bet arī jāietekmē viņus zemapziņā.

Vienā no saviem pēdējiem projektiem Sosno vēlējās “iznīcināt arhitektūru”, uzceļot skulptūru kā pilnvērtīgu, funkcionālu ēku. Tā bija mākslas galerija, kuras vizuālais tēls bija aizgūts no Sosno skulptūras La Paille dans l'oeil du voisin (1987), kur Mikelandželo Dāvida galvu caururbj baļķis. Sosno iecerētās mākslas galerijas ēka bija paredzēta kā 22 metrus augsta sešu stāvu konstrukcija, kurā iekārtotas galerijas telpas, suvenīru veikals, konferenču zāle, multimediju telpa un citas. Skulptūras oriģināla pamatā ir zināmais sakāmvārds: “Svešā acī skabargu redz, savā baļki neredz”. Šajā gadījumā “baļķi” bija iecerēts apšūt ar koku, un tajā bija paredzētas četras mākslas galerijas telpas, uz kurām varētu nokļūt pa centrālajām kāpnēm ēkas “kaklā”. Sākotnēji mākslas galerijas projektu Saša Sosno iecerēja kopā ar arhitektu Īvu Baiāru. Pēc Baiāra nāves Sosno sadarbojās ar jauno lietuviešu arhitektu Rīti Daukantu (Rytis Daukantas), kurš izstrādāja ēkas projektu un vizualizācijas.

Attēlā: Sašas Sosno skulptūra La Paille dans l'oeil du voisin. 1987. gads. Avots: sosno.com

Attēlos: Sosno mākslas galerijas projekta vizualizācijas. Avots: sosno.com

Attēlā: Pēc Sašas Sosno idejas celtais Le Guetteur. 2016

Tomēr vienu no projektiem izdevās realizēt pēc Sosno nāves. Tā bija Le Guetteur (tulkojumā no franču val. “vērotājs”) skulptūra, kas 2016. gadā pārtapa par vienu no ēkām jaunajā iepirkšanās ciematā Polygone Riviera netālu no Nicas. “Vērotājs” ir piecus metrus augsta un piecpadsmit metrus diametrā liela, no alumīnija veidota seja, kas paceļas no ēkas, it kā izlīstu no kastes, lai slepus vērotu apkārtni.

Pilsētas iedzīvotāji vai garāmbraucošie var jau teikt, ka šī nav ne arhitektūra, un arī ne tēlniecība, tomēr Sašas Sosno projektos notiek mākslas un arhitektūras sintēze. Viņa iepriekš radītie mākslas darbi likumsakarīgi pie tā ir noveduši, jo jebkuru attēlu vai formu Sosno ir pragmatiski konstruējis, mēģinot skatītājam atstāt brīvu telpu domāšanai. Savā tēlniecībā viņš mēģināja iznīcināt vai dzēst klasisko skulptūru arhetipus, lai pārveidotu un dekonstruētu mūsu kultūras atmiņu. Saša Sosno bija viens no retajiem māksliniekiem, kas mūsdienās mēģinājis izveidot saikni starp arhitektūru un tēlniecību, lai tādējādi veicinātu pilsētu atdzimšanu. Uz to viņš aicināja!

Rakstu sagatavoja: Kristīne Markus