03.11.2020.

Kas gan kopīgs Venēcijai un Iļģuciemam? Pirmajā mirklī, protams, šis salīdzinājums raisa smaidu. Un, tomēr, vienojoša saikne ir – smalks, trausls, caurspīdīgs, krāsains un mirdzošs kā brīnums – tas ir stikls. Divas izstādes – viena Latvijā, otra Itālijā, pavisam nesaistītas, izņemot to, ka abu ekspozīcijās redzami stikla darinājumi. Viena skatāma Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja izstāžu zālē, bet otru, kas atvērta Venēcijā, var aplūkot pat neizejot no mājām - tā pieejama digitālai apskatei.

Līdz 2021. gada 10. janvārim Venēcijā, San Džordžo Madžiores (San Giorgio Maggiore)  salā, izstāžu centrā Le Stanze del Vetro jeb “Stikla istabās” skatāma izstāde “Venice & American Studio Glass”. Tā stāsta ne vien par Amerikas stikla mākslas tradīciju, bet arī par Venēcijas stikliniekiem, kuru daiļrade spēcīgi ietekmējusi pasaules laikmetīgā stikla mākslu.

Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā šobrīd – izstāde “Iļģuciema stikls”, kurā pirmo reizi vienkopus, ar vairāk kā 300 stikla darinājumiem, pārstāvēta no 19. gadsimta beigām līdz 1960. gadam Iļģuciemā ražotā stikla produkcija. Līdzās krāšņajai stikla izstrādājumu parādei, izzinošu vēstījumu par fabrikas vēsturi un ieskatu stikla apstrādes darba procesā izstādē sniedz kinohronikas, fotogrāfijas, dokumenti, plāni, kartes un darbarīki. Izstāde – līdz 2021. gada 28. martam.

Galda trauki. AS “Jakoba Beka Rīgas stikla fabrika”, 19. gs. beigas – 20. gs. sākums. Pūsts stikls. Dekors slīpēts, pulēts. RVKM krājums. Publicitātes foto

Ilģuciems

Pasaules stikla darinājumu vēsture ietiecas 3600 gadu laika posmā p.m.ē. Ziemeļsīrijas, Mezopotāmijas un Ēģiptes apvidū. Salīdzinoši nesena un tomēr spoža, Latvijas stikla ražošana ir bijusi gana novērtēta Eiropā un pasaulē jau kopš 17. gs., Hercoga Jēkaba valdīšanas, kad Kurzemes un Zemgales hercogistē bija labi attīstīta stikla ražošana. 1939. gadā Latvijā bija septiņas stikla fabrikas, kurās strādāja ap 1600 nodarbināto, savukārt visai nesen, 1989. gadā, Latvijā tika saražots 3 850 000 m2 logu stikla. Tolaik lielākie stikla ražošanas uzņēmumi bija "Latvijas stikls" un "Līvānu stikla fabrika". Mūsdienās Latvijas vārds izskan gan ar Groglass zīmolu, kas ir pasaulē vadošais antireflekso un citu inovatīvo stikla pārklājumu ražotājs - šos materiālus plaši pielieto mākslas un arhitektūras, kā arī elektronikas displeju jomās, gan ar Arta Nīmaņa (starp citu, RDMV absolvents un Stikla dizaina nodaļas vadītājs 2009-2014) veidoto dizainu an&angel stiklam.

Zila vāze, 20. gs. 50. gadu beigas. “Ilģuciema stikla fabrika”. Pūsts, pārvilkts stikls. Dekors slīpēts, pulēts. RVKM krājums. Publicitātes foto

18. gadsimta beigās Iļģuciemā sāka celt dažādas fabrikas un manufaktūras, bet 19. gadsimtā šeit noritēja strauja rūpnieciskās zonas izveide. To labvēlīgi ietekmēja Daugavgrīvas ostas tuvums un atļauja celt mūra namus. 19. gadsimta sākumā apkaime bija visai mazapdzīvota – 1816. gadā te bija vien 71 nams un 450 iedzīvotāji. Iļģuciema stikla stāsts sākās 1886. gadā, kad Rīgas tirgotājs Jakobs Beks, ar Vidzemes gubernatora atļauju, nodibināja “Jakoba Beka Rīgas stikla fabriku”. 1927. gadā, līdz ar īpašnieku maiņu, tā tika pārdēvēta par akciju sabiedrību “Iļģuciema stikla fabrika”. Jau 1920.-tajos gados fabrika produkciju plaši eksportēja, tai bija pārstāvniecības Kopenhāgenā, Hamburgā un Londonā. 1930.-tajos – A/S “Iļģuciema stikla fabrika” piedalījās dažādās izstādēs Latvijā un ārzemēs, bija pirmā, kas sāka sadarbību ar profesionāliem māksliniekiem, izstrādājot tā laika modes tendencēm atbilstošu, dekoratīvu trauku dizainu. Īpaši veiksmīga tā izvērtās ar mākslinieku Romanu Sutu. 1937. gadā Parīzē, Pasaules mākslas un moderno tehnoloģiju izstādē, “Iļģuciema stikla fabrikas” ekspozīcija ar stikla un kristāla traukiem, kas bija izgatavoti pēc Sutas metiem, ieguva augstāko vērtējumu – Diplome de Gand prix.

Trauku komplekts pēc R. Sutas meta. AS “Iļģuciema stikla fabrika”, 20. gs. 30. gadi. Slīpēts stikls. RVKM krājums. Publicitātes foto

1960. gadā “Iļģuciema stikla fabrika” tika iekļauta uzņēmumā “Rīgas stikla fabrika”, tā zaudējot patstāvību un slaveno zīmolu. „Rīgas stikla fabrika” pastāvēja līdz 1961. gadam, kad to pārsauca par „Rīgas stikla taras rūpnīcu”. 1967. gadā uzņēmumam tika dots nosaukums – rūpnīca „Rīgas stikls”, bet 1971. gadā, apvienojot rūpnīcu „Rīgas stikls” un rūpnīcu „Komunārs”, tika izveidota stikla ražošanas apvienība „Latvijas stikls”, kas ražoja augstvērtīgus stikla traukus, parfimērijas flakonus un stikla taru. 20. gadsimta beigās uzņēmums tika pārveidots par valsts uzņēmumu „Latvijas stikls”, vēlāk privatizēts un jau 2001. gadā pārtrauca darboties.

Piena un paniņu pudeles. AS “Iļģuciema stikla fabrika”, 20. gs. 30. gadi. Pūsts stikls. RVKM krājums. Publicitātes foto

Joprojām daudzu ģimeņu īpašumā ir kāda rūpīgi glabāta stikla vāze, bļoda vai glāze, kas tapusi Iļģuciemā – nu šie priekšmeti kļuvuši vērtīgi lietpratēju un kolekcionāru lokā. Izstādē redzamā kolekcija raksturo stikla rūpnieciskās ražošanas sākumu “J. Beka Rīgas stikla fabrikā”, sniedz priekšstatu par rūpnieciskā stikla priekšmetu dizaina attīstību “Iļģuciema stikla fabrikā”, kā arī atspoguļo raksturīgākās izmaiņas fabrikas darbībā nacistiskās Vācijas un PSRS okupāciju laikā.

Venēcija

Protams, Venēcijas stikla stāsts ir nesalīdzināmi senāks. 1291. gadā Venēcijas mērs, bažoties par ugunsnelaimju izcelšanās iespējām lagūnā, lika visas stikla darbnīcas pārcelt uz netālo Murano salu. Kopš tā laika Murano stikls kļuvis pasaulslavens ar meistarīgi veidotiem skaista un krāsaina stikla darinājumiem. Jēdziens “Murano stikls” arī mūsdienās visupirms tiek saistīts ar tā ģeogrāfisko atrašanās vietu, tikai tad ar ražotāja rūpnīcas nosaukumu vai dizainera vārdu. Par īsta Murano stikla autentiskumu pārliecinās ieraksts katalogā vai ražotāja izsniegts sertifikāts.

Deils Čihuli / Dale Chihuli (1941). Kobalta kauss. Pūsts stikls. 1971. Foto: Enrico Fiorese

Le Stanze del Vetro apvieno pastāvīgo izstāžu telpu un stikla studiju centru, ar mērķi  pastiprinātu uzmanību pievērst stiklam kā materiālam un mākslinieciskās izpausmes veidam starptautiskajā mākslas vidē. Izstāžu zāles atrodas Convitto (bijušās internātskolas) rietumu spārnā San Džordžo Madžiores salā Venēcijas lagūnā. Ap 650 kvadrātmetru lielajā izstāžu telpā izstādes mainās divreiz gadā, tiek rīkotas konferences, radošās darbnīcas un citi stiklam veltīti pasākumi. 2012. gadā Džordžo Čini fonds (Fondazione Giorgio Cini) sadarbībā ar Pentagram Stiftung fondu atvēra šo stikla studiju centru, lai veicinātu pakāpenisku Venēcijas stikla vispārējā arhīva izveidi, specializētas bibliotēkas izveidi; vadītu izstāžu rīkošanu, konferenču un semināru organizēšanu zinātniekiem un māksliniekiem, kuri interesējas par stikla darināšanas vēsturi un tehnoloģiju attīstību. Centram ir īpaša stipendiju institūcija, kas sniedz atbalstu pētniekiem, kuri interesējas par stikla tēmu. Ar šī centra palīdzību stikls, pēc ilgāka laika iegūstot savu ekskluzīvo telpu, atkal ienācis Venēcijas biennāles norisēs. Pateicoties stikla kultūrvēsturiskās lomas izpētei, rodas izpratne, kā pēdējā gadsimta laikā radikāli mainījusies ražošana, tehnoloģijas, un tas, cik ļoti nozīmīgs dažādajos eksperimentos ir mākslinieka darbs.

Džons Keilijs / John Kiley, (1973). Halo, 2018. H. 48,3 cm. Foto: Ben VanHouten

2020. gads ir nesis daudz izmaiņu – līdzās mazāk patīkamajām – dažnedažādiem liegumiem un ierobežojumiem, muzeju digitalizācijas jomā notiekošās ir vairāk kā slavējamas. Piemēram, izstāžu virtuālais apmeklējums. Tiem, kuri šogad nenokļūs Venēcijā, šobrīd “Venice and American Studio Glass” izstādes tuvums ir vien dažu klikšķu attālumā – kā gana spilgts un kvalitatīvs pieredzējums. Ja ir vēlēšanās iedziļināties American Studio Glass vēsturē, iespējams pat rezervēt savu bezmaksas virtuālo apmeklējumu.

Maikls Šunke / Michael Schunke (1969), Upurkuģu trio, 2019. H. 56 cm. Foto: Dominic Episcopo

American Studio Glass jau 1960-tajos centās mainīt izpratni no domas par stikla darinājumiem kā tīri amatniecisku prasmju rezultātu, par labu stiklam kā mākslas darbam. 20. gadsimta 60-tajos Amerikas stikla mākslinieki skatījās eksperimentālā virzienā, taču bija zaudējuši stikla apstrādes tehniskās prasmes, jo stikla pūšana bija kļuvusi par pilnībā industrializētu procesu. Šie mākslinieki vērsa skatienu Eiropas, īpaši Venēcijas virzienā. Līdz pat 1990-tajiem gadiem starpvalstu sadarbība tapa arvien plašāka un sekmēja ne vien tehnisko prasmju pārņemšanu, bet arī dažādu radošo virzienu un rokrakstu attīstību.

Ekspozīcijā skatāmi 155 izcili stikla mākslas darbi – trauki, skulptūras un instalācijas. Tos veidojuši 60 Amerikas un Venēcijas autori. Izstāde raisa jautājumus par venēciešu tradicionālās stikla apstrādes tehnoloģiju un Venēcijas estētikas ietekmi American Studio Glass darbos laikaposmā no 1960-tajiem līdz mūsdienām.

Deils Čiuli / Dale Chihuly (1941). Murano lagūnas gaismeklis, objektu grupas instalācija. 1996

Īpaši izceļama ir Deila Čiuli (Dale Chihuly) veidotā instalācija - Murano lagūnas gaismeklis (Laguna Murano Chandelier). Tas radīts 1996. gadā, piedaloties Venēcijas meistariem Līno Taļjapetra (Lino Tagliapietra) un Pino Siņjoreto (Pino Signoretto). Liesmojoši plandošā piecu, brīvstāvošu daļu skulptūra kā daudzkāršojies, mežonīgs astoņkājis veido atsauci uz Venēcijas lagūnu.

Par saikni, kas vieno.. un citām stikla istabām

Jau nākamā gada rudenī Stikla istabās jeb Le Stanze del Vetro būs skatāma izsāde, kas veltīta somu dizainera Tapio Virkala (Tapio Virkkala) radošajai sadarbībai ar arhitektu-mākslinieku Toni Cukeri (Toni Zuccheri). Tapio Virkalas vārds mums galīgi nav svešs - dažus gadus iepriekš, pateicoties Somijas valsts simtgades programmai, bija iespēja skatīt šī stikla formu meistara darbus lieliskā ekspozīcijā, tepat Latvijā.

Sašķīdušas asinssarkanas stikla lustras lauskas* pēc restaurācijas jaunatklātā Mākslas muzeja Rīgas Birža zālē 2011. gada vasarā sniedza bagātīgu iespēju iepazīties ar Venēcijas Murano studijas Berengo laikmetīgā stikla kolekciju. Stikla klasikas un greznuma meistarības mirklīga un nesaudzīga iznīcība.

Artis Nīmanis (1978). No augšas: Atbildes meklējot. 2015, pūsts stikls; Orgasms. 2015, pūsts stikls

Arī Latvijas laimetīgā stikla māksla mēdz būt tikpat jaudīga. Par to pārliecināja Arta Nīmaņa izstāde Fragile 2016. gadā Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā. Stikls taču ir tik trausls. Tikpat, cik dzīvība.

* Havjers Peress (Javier Pérez), Spānija. “Maita”. 2011. Pūsts stikls, vārnu izbāzeņi

Raksta autore: Daina Vītoliņa

Reklāmkargs: Kristīne Markus ( attēls - Ričards Markīzs / Richard Marquis (1945). Silueti un svītras. Trauka fragments. 1999. H. 44.5 cm. Foto: Enrico Fiorese)

Avoti:

The first online virtual tour of LE STANZE DEL VETRO!

http://www.rigamuz.lv/rvkm/aktualitates/muzeja-top-izstade-ilguciema-stikls/