17.11.2023.
STARP LAIKMETĪGUMU UN TRADICIONĀLISMU
Recenzija par Latvijas Nacionālā teātra izrādi “Spēlēju, dancoju” un Dailes teātra izrādi “Leopoldštate”
Jaunā 2023./2024. gada sezona divos lielākajos Rīgas repertuārteātros iesākusies ar ļoti dažādiem iestudējumiem. Kamēr uz Latvijas Nacionālā teātra Lielās skatuves kā manifests mākslinieka brīvībai savu skatuves mūžu sākusi režisora Elmāra Seņkova laikmetīgā interpretācija Raiņa lugai “Spēlēju, dancoju”, tikmēr Dailes teātrī režisora ampluā debitējis pasaulslavenais aktieris Džons Malkovičs, kura vadībā tapusi vairāk par tradicionālu teātri dēvējamā izrāde “Leopoldštate”. Līdz ar mākslinieciskajām atšķirībām abas izrādes arī polarizējušas skatītājus un kritiķus, liekot uzdot jautājumu, kura no pieejām – lugas kā izejmateriāla izmantošana jaunu ideju ģenerēšanai vai dramaturga burta respektēšana un neiejaukšanās ar režijas interpretācijām – ir veiksmīgāka mūsdienu teātra kontekstā.
Latvijas Nacionālā teātra nesenajā vēsturē jau pieredzēti vairāki “mūsdienīgi” Raiņa lugu pārinterpretējumi, kas veicinājuši diskusijas par to, ko uz teātra skatuves “drīkst” vai “nedrīkst” darīt ar klasiku. Kā piemēru var minēt kaut vai krievu režisora Kirila Serebreņņikova juteklizēto interpretāciju par Raiņa dienasgrāmatu tēmām “Raiņa sapņi” (2015) vai paša Elmāra Seņkova moderzinēto “Pūt, vējiņi!” stāstu uz latviešu Dziesmu svētku fona (2018). Tomēr, atšķirībā no izrādes “Pūt, vējiņi!”, kas vairāk vai mazāk bija Raiņa lugas mūsdienīgs lasījums, “Spēlēju, dancoju” būtībā ir oriģināldarbs, kuram ar Raiņa tekstu ir visai maz kopīgu saskarsmes punktu. Dramaturģe Justīne Kļava izveidojusi savu stāstu, kurā ievīti Raiņa lugas tēli un motīvi, piedevām teju aiz katra izrādes tēla paslēpjot kādas publiski zināmas personības prototipu vai vispārinātu sabiedrības tipāžu (piemēram, Līgas Zeļģes Meitas māte attēlota kā agresīva sieviešu tiesību aizstāve, bet Evijas Krūzes Dēla māte – kā latviešu valodas pūriste). Tādējādi izrāde prasa zinošu, t.i., Raiņa lugas sižetu, Latvijas politisko un kultūras lauku pārzinošu skatītāju, kuram būtu pa spēkam atminēt iestudējumā ievītos citātus un parodijas.
Viena no būtiskākajām izrādes tēmām ir cīņa starp “veco” un “jauno” mākslu, kas izvērsta tekstuāli garā vārdu kaujā izrādes prologā, Raimonda Celma Totam kā mūziķu grupas līderim pārstāvot laikmeta garu, kamēr Indras Burkovskas (Modere) un Jura Lisnera (Spīzmane) atveidotajām tantiņām – visu tradicionālo, vecmodīgo, novecojušo. Konflikts starp mūsdienīgo un seno redzams arī vizuālajā noformējumā, kostīmu māksliniecei Ilzei Vītoliņai prologa un epiloga tēlus ieģērbjot šodienīgās drēbēs, kamēr velnu rijas iemītniekus – Nacionālā teātra priekškara drapēriju krāsas stilizētos vecmodīgos kostīmos, ar pompozām parūkām dāmām un līmētām ūsām un bārdām vīriešiem.
Šajā cīņā faktiski nebūtiska kļūst Elizabetes Skrastiņas Lelde, kura Seņkova interpretācijā zaudējusi Latves jeb tautas brīvības simbolu un kļuvusi par Tota kā mākslinieka brīvības trofeju. Tādējādi Raiņa lugas piedāvātās tēmas no autora filozofiskās domas augstumiem devalvētas līdz primitīvai formai un saturam, kurā vairāk ieraugām paša režisora personisko stāstu un pārdzīvojumu par plaši apcerēto konfliktu ar Latvijas Nacionālā teātra jauno direktoru nekā vērā ņemamu novatorisku vēstījumu skatītājiem. Tikmēr par izrādes pievienoto vērtību kļūst komponista Edgara Mākena mūzika, kurā saklausāmi eksperimenti ar dažādiem žanriem, gan rainisks domas dziļums, kā pietrūkst izrādei kopumā.
Dailes teātris jauno sezonu iesācis ar orientāciju uz ārvalstu viesrežisoriem kā potenciālu panākumu garantu un kases avotu. Un ironiski jāatzīst, ka Džona Malkoviča vārds uz izrādes “Leopoldštate” afišas latviešu skatītājam noteikti ir piesaistošāks nekā iespēja iepazīt pasaulslavenā dramaturga sera Toma Stoparda jaunāko lugu, kas jau iestudēta Londonā, Ņujorkā, Maskavā un arī tepat kaimiņos, Tartu (teātrī Vanemuine). Tomēr tieši lugas tekstā slēpjas izrādes lielākā kvalitāte, jo dramaturgs kādas Vīnes ebreju kvartāla Leopoldštates dzimtas liktenī ievijis stāstu par ebreju kā nācijas pārdzīvoto gadsimta garumā, pievēršoties ne tikai antisemītisma problēmai, bet arī mūsdienās arvien aktuālākajai tēmai par humānisma trūkumu sabiedrībā. Lugas cēlieni norit katrs savā laikā – 1899., 1900., 1924., 1938. un 1955. gadā, iezīmējot vēsturisko un politisko kontekstu izmaiņas, kas skaudri ietekmē Mercu ģimenes likteni. Lugā liela nozīme ir arī ebreju sadzīves un reliģisko tradīciju atspoguļojumam, kam zināmā mērā ir skatītāju izglītojoša funkcija, līdz ar to iestudējums drīzāk iedarbojas kā izzinoša lekcija, ne tik daudz kā emocijas aizkustinoša “ģimenes sāga”, kā to piesaka pats Dailes teātris.
Džons Malkovičs kā režisors paļāvies uz Dailes teātra aktieru individuālajiem talantiem, ļaujot katram aktierim veidot savu tēlu patstāvīgi un iejaucoties mēģinājumu procesā tikai ar vispārinošiem norādījumiem. Līdz ar to vairāk nekā trīs stundu garais iestudējums galvenokārt ir balstīts tekstā, nevis inscenējumā, daudzām tēlu attiecībām paliekot neprecīzā, repliku apmaiņas līmenī. Tēlu galerijā visspilgtāk izceļas galvenokārt jau pieredzējušie Dailes teātra aktieri, kuru atveidotie varoņi kļūst par spilgtiem un dzīviem raksturiem – kā Vitas Vārpiņas ekscentriskā Grētla, Artūra Skrastiņa ģimenes tēvs Hermanis, Lidijas Pupures vecmāmiņa Emīlija, Kārļa Arnolda Avota aizrautīgais matemātiķis Ludvigs u.c. Tomēr skatuves darbības statiskums un jau lugas tekstā paredzētā daudzo perifēro tēlu pievienošanās sižetam izrādes vēstījumu padara arvien neskaidrāku.
Gaismu mākslinieka Mārtiņa Jansona, scenogrāfa Pjēra-Fransuā Limboša (asistenti Rūdolfs Bekičs un Sintija Jēkabsone), kostīmu mākslinieces Birgitas Huteres (asistente Jurate Silakaktiņa) radītā vizualitāte sākotnēji balstīta 20. gadsimta modernisma mākslas, sevišķi jūgendstila, noskaņās, iezīmējot gan darbības vidi (20. gadsimta sākuma Vīni kā Eiropas mākslas, politikas, psihoterapijas u.c. ideju attīstības vietu), gan ģimenes pārticību un kontaktus ar augstāko sabiedrību. Darbībai attīstoties un politiskajai situācijai saasinoties, dzīvoklis un arī varoņu kostīmi, kas nenoliedzami ir viena no izrādes veiksmīgākajām komponentēm, ilustrē trūkumu un kara apstākļus. Tomēr arvien pieaugošais scenogrāfisko, tostarp gaismu partitūras, risinājumu ilustratīvisms traucē identificēties ar varoņu pārdzīvojumiem.
Laikmetīgs vai tradicionāls teātris – šī izšķiršanās atkarīga no katra skatītāja individuālās gaumes, taču nemainīga paliek prasība pēc konceptuālas režisora vīzijas un vispārfilozofiska vēstījuma skatītājiem, kas izrādi padara par vērtīgu, atmiņā paliekošu mākslas darbu.
Raksta autore: Ieva Rodiņa
Avoti:
1.https://www.lsm.lv/raksts/kultura/teatris-un-deja/01.08.2023-rezisors-elmars-senkovs-aiziet-no-nacionala-teatra-makslinieciska-vaditaja-amata.a518472/
2.https://ltv.lsm.lv/lv/raksts/18.09.2023-tragisks-dzimtas-stasts-iestudejuma-leopoldstate.id305315