05.05.2021.

Monira Šarūdī Farmanfarmaijana (1924 - 2019) bija irāņu laikmetīgā māksliniece, pasaulei plašāk pazīstama ar saviem spoguļmozaīkas tehnikā radītajiem darbiem, kuros savienota persiešu tradicionālā māksla ar Rietumu modernisma abstrakcijas estētiku. Viņas darbi ir brīvi no cilvēku traģēdijām, sentimentalitātes un politiskajiem uzstādījumiem. Kā Moniru raksturo Nujorkā dzīvojošā mākslas kritiķe Ariela Budika (Ariella Budick) -  viņa pavadījusi savu dzīvi, lai uzceltu tiltu starp divām nācijām, kuras neuzticas un pārprot viena otru, radot savus tēlus no stikla lauskām.

Monira dzimusi Kazvinas pilsētā Irānā situētu tirgotāju ģimenē. Viņas tēvs brīvajā laikā nodarbojās ar paklāju dizainu. Meitenei bija septiņi gadi, kad tēvu ievēlēja parlamentā un ģimene pārcēlās uz galvaspilsētu. Teherānā Monira iestājās Teherānas universitātes Mākslas nodaļā. Sākotnēji pēc studijām viņa plānoja doties uz Parīzi, taču Otrais pasaules karš ieviesa savas izmaiņas un viņa pārcēlās uz dzīvi Ņujorkā. Sešus mēnešus pēc jaunās mākslinieces ierašanās ASV karš beidzās, taču viņa jau bija iekļāvusies vietējo avangarda mākslinieku vidē un Eiropa vairs tā nevilināja.

Monira mācījās Pārsona dizaina skolā (1946-1949), un vēlāk Kornela Universitātē (1948 –1951), kā arī darbojās Ņujorkas Mākslas studentu līgā no 1950. līdz 1953. gadam. Ņujorkā viņa iepazinās ar tādiem cilvēkiem kā Džeksons Polloks, Villems de Kūnings un Endijs Vorhols. Pati gan viņa par šo mākslinieku sabiedrību vairāk runā ar smaidu, un piezīmē, ka šie mākslinieki viņu vairāk uztvēra kā eksotisku parādību, nevis līdzinieci: “mana sabiedrība viņiem šķita kā skaists Persiešu paklājs”.

Irānā Monira atgriezās 1956. gadā, kad jau bija iepazinusies ar savu otro vīru – Abolu Farmanfarmaianu. Atgriezusies dzimtenē pēc dzīves Ņujorkā, viņa uz daudzām lietām spēja paraudzīties no jauna, parādījās interese apceļot savu valsti un izpētīt tās kultūras mantojumu. Monira pakāpeniski sāka veidot mākslas priekšmetu kolekciju, kas sastāvēja no dažādām tekstīlijām, turkmēņu rotaslietām, kafijas namu (qahveh khaneh) gleznojumiem ar tradicionālajiem persiešu stāstu motīviem, rotātiem mūra fragmentiem no izdemolētām vecām mājām, kā arī Kajāru dinastijas stikla gleznojumiem. Redzot zūdošo Irānas kultūras skaistumu, viņa šādā veidā to vēlējās paglābt no iznīcības.

Viņa sev iekārtoja mākslas studiju, kurā sākotnēji nodarbojās ar ģimenes portretu glezniecību, kā arī ziedu attēlošanu monotipijas tehnikā. Jau bērnībā viņā bija radusies mīlestība uz ģimenes kopto dārzu, kā arī interese par krāsu un formu. No ziedu attēlošanas viņa neatteicās arī vēlāk. Ietekmējoties no Kajāru dinastijas laika reversajiem stikla gleznojumiem, Monira sāka šo tehniku izmantot savos darbos.

Monira Šarūdī Farmanfarmaijana, bez nosaukuma, monotipija, 1965

Monira Šarūdī Farmanfarmaijana, bez nosaukuma, reversais gleznojums uz stikla, 1966

Monira savas ziedu monotipijas izstādīja 1958. gada Venēcijas biennālē Irānas paviljonā un ieguva zelta medaļu. Saņemtā atzinība viņai ļāva piedalīties pirmajā Teherānas mākslas biennālē un 1963. gadā Teherānā sarīkot pirmo personālizstādi.

Moniras Farmanfarmaianas eksperimenti ar spoguļmozaīkām sākās tikai 1969. gadā, 45 gadu vecumā. Par izšķirošo notikumu kalpoja  Shāh Chérāgh  mošejas, Širāzā apmeklējums.  Shāh Chérāgh persiešu valodā nozīmē gaismas valdnieks un mošeja ir viens no svarīgākajiem svētceļojumu mērķiem šajā apvidū.  Māksliniece savas sajūtas ienākot mošejā apraksta sekojoši: “Pati vieta šķita liesmojam, lampas spīdēja simtos un tūkstošos atspulgu. Es iedomājos, ka stāvu daudzšķautņaina dimanta iekšpusē un raugos saulē. Tas bija pats visums, arhitektūra pārvērsta performancē, visa kustība un plūstošā gaisma, visas virsmas salauzītas un izšķīdušas vienā telpā – lūgšanā. Es biju pārņemta.”

Shah Cheragh mošeja, Širāza, Irāna. Foto:  https://thecitylane.com/iran-shah-chragh-marvelous-mirrored-mosque-of-shiraz/

Irānā spoguļmozaīku (ayeneh-kari) veidošanas tradīcija radās 16.gs. Safavīdu dinastijas laikā un to sākumā izmantoja galvenokārt mošeju rotāšanai. Mazi spoguļu gabaliņi tika līmēti uz apmetuma, veidojot ģeometriskas formas mozaīku. Spoguļu atstarotā gaisma simbolizēja Dieva gaismu un klātbūtni. Pati tehnika radās tīri praktisku apsvērumu rezultātā – no Eiropas importētie spoguļi ceļojumu gaitā bieži vien plīsa un lai nerastos zaudējumi, tos izmantoja citādi.

Monira savu spoguļmozaīku ideju realizēšanai atrada palīgu – vietējo irāņu meistaru Hadžu Ustadu Muhamedu Navidu. Māksliniece ātri atmeta ideju pati apgūt šo tehniku, jo tā bija sarežģīta nodarbe, kuru amatnieki apguva jau no 7 gadu vecuma un pilnveidoja visa mūža garumā. Tā vietā viņa koncentrējās uz izsmalcinātu ģeometrisko rakstu radīšanu. “Es prasīju Hadžam izgriezt konkrētu skaitu formu – zvaigznes, trijstūrus, līnijas un pusmēnešus. Devu arī kādus abstraktus stikla gleznojumus, kurus sagriezt gabalos.” Heksagoni, kurus māksliniece vēlāk nodēvēja par “maigāko formu” pavēra plašas iespējas radīt dažādus formu savienojumus un kļuva par dominējošo formu Moniras darbos. Speciāli Irānas tirgum paredzētie spoguļi tika ražoti Beļģijā – tie bija uz pusi plānāki kā parastie.

Māksliniece iedziļinājās sūfiju (islāma mistiķu) kosmoloģijā un uzskatos par formu slēptajām simboliskajām nozīmēm. Tajā visums tiek izteikts cauri punktiem, līnijām un leņķiem, forma dzimst no skaitļiem un elementiem, kas ir ieslēpti heksagonā. Heksagons arī atspoguļo sešas vērtības – dāsnumu, pašdisciplīnu, pacietību, mērķtiecību, atziņu un līdzjūtību. Visas mošejas Irānā ar visiem ziediem, lapām un vijumiem ir balstītas uz heksagoniem.

Monira sakausēja apgūto ģeometriskās abstrakcijas pieredzi ASV ar seno islāma izpratni par ģeometriju, lai radītu savus neatkārtojamus mākslas darbus. Septiņdesmito gadu vidū māksliniece pārstāja izmantot figuratīvus elementus savos darbos un pievērsās tīrai abstrakcijai. 
Monirai bija svarīgi, ka “spoguļi un ģeometriskas formas dizains nepieder tikai bagātiem cilvēkiem vai muzejiem; tos var atrast jebkur Irānā un tiem ir sena vēsture. Taču spoguļi uzrunā arī modernos cilvēkus. Nav brīnums, ka tos var sastapt gan senos mītos gan mūsdienu domāšanā. Tos izmanto arī daudzi mūsdienīgi mākslinieki. Lai kā arī nebūtu, persiešu kultūrā spogulis nav tikai virsma, kas atstaro gaismu, tā ir arī metafora par pašu gaismu – plūstošu, lauztu un izkaisītu.”

Plašāku ievērību māksliniecei izdevās iegūt 1975. gadā, kad kāds no viņas darbiem nonāca franču modes dizainera Žaka Kaplāna (Jacques Kaplan) redzeslokā un viņš piedāvāja Monirai sarīkot personālizstādi viņam piederošajā galerijā Vašingtonā, ASV.

Monira Šarūdī Farmanfarmaijana savā darbnīcā 1975. gadā. Foto: https://www.bbc.com/news/world-middle-east-48037442

Monira Šarūdī Farmanfarmaijana, bez nosaukuma, 1976, Hirshhorn Museum and Sculpture Garden, Smitsona institūts, Vašingtona un spogulis, apgleznots stikls, koks, 1977

Mirdzošie, hipnotizējošie mākslas darbi ātri vien ieguva publikas ievērību un padarīja mākslinieci redzamu 70to gadu Ņujorkas mākslas ainā. Viņa ar vīru bieži uzturējās Ņujorkā un vienā no šādām ciemošanās reizēm Irānā sākās revolūcija (1979), kas liedza abiem atgriezties dzimtenē. Abola Farmanfarmaiana aristokrātiskā izcelsme un politiskie uzskati varas maiņas dēļ bija kļuvuši dzīvībai bīstami. Ģimenes īpašums Teherānā tika konfiscēts, Moniras veidotie mākslas darbi un arī savāktā tautas mākslas darbu kolekcija iznīcināta. Pēc šādas notikumu attīstības, Moniras tālākā mākslinieciskā darbība zaudēja svarīgu resursu – viņa vairs nevarēja pasūtīt spoguļmozaīkas pie Irānas amatniekiem. Tehniskās iespējas ASV tālu atpalika no tā, kas bija bijis pieejams Irānā. Viņai nācās izmantot daudz vienkāršākas formas, kā arī galvassāpes sagādāja spoguļu biezums.  Monirai neizdevās atgriezties Teherānā līdz pat 2004. gadam –  25 gadus. Lai gan viņa turpināja nodarboties ar mākslu, tas ko viņa no sirds vēlējās, bija atgriezties pie savām spoguļmozaīkām. Ir grūti būt māksliniekam, kurš ir slavens ar darbošanos konkrētā tehnikā un pēkšņi to vairs nevar. Taču Monira nepadevās un tā vietā zīmēja ziedus, veidoja kolāžas, rotaslietas, paklājus un maza izmēra skulpturālus darbus.

Monira Šarūdī Farmanfarmaijana Kolāža Nr. 19, audums, jaukts medijs, 1983

Monira Šarūdī Farmanfarmaijana, Elipse, audums, jaukts medijs, 1983

Kad 1991. gadā nomira Moniras vīrs, viņa izgatavoja darbu sēriju ar nosaukumu “Sirdssāpju kastītes”. Tās bija mazās kastītes, kas pilnas ar māksliniecei svarīgām atmiņām – vecām fotogrāfijām un citām piemiņas lietām, kas stāstīja par viņas mājām, trimdu un māksliniecisko darbību. Pati māksliniece teica, ka tās jāskatās vai nu saullēktā vai saulrietā. Šie bija vienīgie mākslinieces darbi, kuri sasaucās ar kādu viņas personīgās dzīves notikumu.

Monira Šarūdī Farmanfarmaijana, Sirdssāpes Nr. 10, dažādi materiāli, 1994-1995, Tim Dallal privātkolekcija

Monira Šarūdī Farmanfarmaijana, Sirdssāpes Nr. 26, dažādi materiāli, 1998-2000, privātkolekcija

Turpinot dzīvot Ņujorkā, parādījās dažādas neērtības saistībā ar mākslinieces etnisko izcelsmi.  Kā stāsta pati māksliniece, sarežģītākais bijis brīdis pēc 11. septembra terorakta. “Jau pēc revolūcijas un Līča kara cilvēki sāka uz Irānu skatīties citādi un galerijas negribēja īpaši ar mani sadarboties. Taču pēc 2001. gada 11. septembra tas vispār kļuva neiespējami.” Tāpēc māksliniece uz kādu laiku pārtrauca savu izstāžu darbību.

Kad pēc 2004. gada Monira atkal varēja atgriezties Teherānā un ķerties pie spoguļmozaīkām viņas darbi kļuva arvien pārdomātāki un izsmalcinātāki. Liela mēroga izstādes tika rīkotas gan Eiropas gan ASV muzejos, kā arī Tuvajos Austrumos – Viktorijas un Alberta muzejā Londonā (2007), Galerijā “The Third Line” Apvienotajos Arābu Emirātos (2011), Hjūstonas Mākslas muzejā, ASV (2013) Serralves fonda Laikmetīgās Mākslas muzejā Portugālē (2014) un daudzās citās vietās. Māksliniece arī atkārtoti piedalījās Venēcijas Mākslas biennālē 2009. gadā. 2017. gadā Teherānā tika atvērts Moniras Šarūdī Farmanfarmaijanas muzejs.

Monira Šarūdī Farmanfarmaijana, Zibens Nedai, spogulis, apgleznots stikls,koks 2009. The Third Line Galerija, Apvienotie Arābu Emirāti

Monira Šarūdī Farmanfarmaijana, Nonagons, spogulis, apgleznots stikls,koks 2011, Haines Gallery, San Francisko

Monira Šarūdī Farmanfarmaijana savā darbnīcā Teherānā, 2015. Foto: James Whineray https://www.freundevonfreunden.com/workplaces/monir-shahroudy-farmanfarmaian/

Moniras izstādēm ir dažādi nosaukumi – “Bezgalīgās iespējas”, “Kaleidoskops”, “Pārveidojumi un daudzstūri” “Redzēt cauri gaismai” “Heksagoni”. Tie visi stāsta par vienu un to pašu lielo ideju – ģeometrijā atklāto bezgalību. Monira nenoliedz to, ka viņas darbos iespējams atrast arī ko citu, ne tikai abstrakciju: “Pateicoties atspulgiem arī skatītājs savienojas ar apskatāmo objektu. Viņa vizuālais tēls – seja, apģērbs, izdarītās kustības– kļūst par daļu no mākslas darba.”

Jaunākā izstāde ar Moniras darbiem bija aplūkojama pavisam nesen –  James Cohan galerijā, Ņujorkā līdz 6. martam.

Autore: Krista Balode

Reklāmkarogs: Kristīne Markus

Literatūras avoti:

Budick A., Monir Shahroudy Farmanfarmaian: Infinite Possibility, Guggenheim, New York – The Financial Times Limited, 2015

Balaghi S., Cotter S., Farzin M., Monir Sharoudy Farmanfarmaian: Infinite Possibility Mirror Works And Drawings 1974-2014 – Porto: Sierralves, 2014., 200 p.

Huges R., Obituary: Monir Farmanfarmaian, the artist who opened the world's eyes to Iran

https://www.bbc.com/news/world-middle-east-48037442

http://www.artnet.com/artists/monir-shahroudy-farmanfarmaian/

https://www.jamescohan.com/artists/monir-shahroudy-farmanfarmaian

https://www.guggenheim.org/blogs/checklist/lets-talk-art-the-story-behind-monirs-mirror-ball-works

https://www.sothebys.com/en/auctions/ecatalogue/2018/20th-century-art-middle-east-l18228/lot.26.html