23.02.2017.

Iesākumā bija strēlnieki

1914. gada augustā kā zibens no skaidrām debesīm uzliesmoja I Pasaules karš. Tajā pavisam aši un fatāli iesaistījās arī Krievija, kas kopā ar Antantes valstu sabiedrotajiem nostājās pretim Centrālajām lielvalstīm – Vāciju, Austroungāriju, Osmaņu impēriju un arī Bulgāriju. Milzīgās Krievijas impērijas sastāvā tolaik atradās arī tagadējā Latvija, kas nozīmēja reālus kara draudus, pirmkārt, jau mūsu zemē. Tā arī notika, jo veiksme sliecās uz vācu pusi, un jau 1915. gadā tie atradās Kurzemē. Draudīgais stāvoklis rosināja Krievijas armijas vadību pieņemt lēmumu par latviešu brīvprātīgo strēlnieku bataljonu izveidi. Tie parādīja sevi kā prasmīgus karotājus. Tomēr 1917. gada “Ziemassvētku kaujās” viņu zaudējumi izrādījās milzīgi – apmēram trešdaļa (9000) no kopējā daudzuma. Izplatījās runas par nodevību. Strēlnieku vidē rūga liela nepatika pret cara režīmu. Daudzi atcerējās 1905. gada revolūcijas asiņainos rēķinus.

Carisms sabruka 1917. gada Februāra revolūcijas rezultātā. Bet lielākā daļa strēlnieku sāka atbalstīt daudz sološos boļševikus. Latviešu strēlnieku “akcijas” īpaši cēlās pēc lielinieku apvērsuma 1917. novembrī (Oktobra revolūcija). Pie varas nāca Ļeņina valdība, un latviešu strēlnieku divīzija kļuva par vienu no galvenajiem tās spēka balstiem. Tā ļoti aktīvi piedalījās Krievijas pilsoņu karā un būtiski nodrošināja boļševiku varas stabilitāti. Jāpiezīmē, ka latviešu vienību komandieris, pulkvedis Jukums Vācietis 1918. gadā kļuva par pirmo Sarkanās armijas virspavēlnieku.

Pēc galīgas boļševiku uzvaras 1920. gadā iestājās miers un sāka veidoties sarkanā Padomju Savienība. Daudzi latviešu strēlnieki palika jaunajā valstī, kur gandrīz visi ieņēma vadošus posteņus. Tomēr Staļina diktatūras laikā, īpaši 1936. - 1938. gadu periodā, kad notika asiņainas “tīrīšanas” jeb Lielais Terors, gandrīz visi bijušie latviešu strēlnieki tika apsūdzēti kā “fašistiski kontrrevolucionāri un teroristi” un nošauti. Kopumā tika likvidēti ap 16 500 latviešu.

Strēlnieki – mākslinieki

Latviešu strēlnieku rindās Lielā kara laikā ar milzu entuziasmu iesaistījās visu sabiedrības slāņu pārstāvji. Jo pavīdēja šķietami reāla cerība vismaz uz savu, autonomu Latviju. Latviešu vidē tolaik bija daudz augstāks izglītības līmenis, nekā kopumā Krievijas impērijā. Līdz ar strēlnieku vienību nonākšanu Krievijā, tur ieplūda liels skaits šādu izglītotu, disciplinētu un labi organizētu vīru, kuriem vēl piepulcējās arī tie neskaitāmi latvieši, ka še autrumos bija nonākuši dodoties kara bēgļu gaitās. Starp latviešu strēlniekiem bija arī jaunieši ar kādu māksliniecisko izglītību vai aktīvām interesēm mākslās. Tā, piemēram, kad latviešu strēlnieki 1919. gadā iekārtojās Kremlī, veicot Ļeņina valdības apsardzes pienākumus, tie tur uzreiz arī nodibināja savu mākslas studiju. No tās dalībniekiem mākslas vēsturē vēlāk iegāja konstruktīvisma lielmeistars Gustavs Klucis, gleznotājs modernists Aleksandrs Drēviņš, gleznotāji Kārlis Veidemanis un Voldemārs Andersons... Un tostarp arī konstruktīvisma klasiķis Kārlis Johansons.

Kārlis Johansons

Avangardisma epicentrā

To laiku Maskava un St. Pēterburga labvēlīgu apstākļu sakritības dēļ periodā starp 1910. - 1930. gadiem izvērtās par ievērojamiem pasaules avangarda mākslas centriem. Iestājās “zelta laikmets”, kad Krievijas mākslinieku sniegums nonāca pasaules mākslas priekšplānā. Pirmo un vienīgo reizi Krievijas vēsturē. Un kopsolī ar pasaules avangarda līderiem. Krievijā radās abstraktā māksla, kur pirmo vārdu teica ekspresīvās ievirzes veidotājs Vasīlijs Kandinskis, bet ģeometriskajā izteiksmē supremātisma ieviesējs Kazimirs Maļēvičs. Krievijas mākslinieki kaislīgi sekoja kubisma un futūrisma idejām. Ar personības diženumu izcēlās dzejnieks avangardists Vladimirs Majakovskis. Šo izcilību sarakstu varētu turpināt ar desmitiem pasaulslavenu vārdu. Fakts ir tas, ka pat pasaules kara posts un sociālās jukas Krievijā nespēja noslāpēt uzbangojušo revolucionārās kultūras pacēlumu. To nožņaudza tika 30. gados nostiprinājusies Staļina diktatūra un dekrēts par socialistiskā reālisma totālu ieviešanu.

Māksla kā industrijas objekts

Padomju Krievijas mākslā, arhitektūrā, dizainā 20. gados priekšplānā izvirzījās konstruktīvisms. Tas faktiski bija ģeometriskā abstrakcionisma paveids, kurš kultūrdzīlēs sakņojās tolaik joprojām aktuālajā kubismā un futūrismā. Konstruktīvisma māksla bija visai ideoloģizēta atbilstoši boļševiku deklarācijām par “jaunas pasaules celšanu”. Šīs ievirzes ideologi uzskatīja, ka mākslinieks ir pielīdzināms proletārietim un māksla ir “konstruējama” līdzīgi rūpnīcas ražojumam. Tas viss tika radikāli pretstatīts vecajai “buržuju kultūrai”, kura tad nu būtu bez nožēlas nojaucama. Tā vai citādi lielā skaitā uzradās mākslinieki – konstruktīvisti, kuru darbi lielākoties izpaudās grafiskās un telpiskās konstrukciju kompozīcijās. To abstraktā tēlainība, protams, bija uztverama sabiedrības advancētākajā, izglītotākajā daļā. Īpaši jaunatnes vidē, kuru neierobežoja vecās kultūras tradīcijas un aizspriedumi. Taču atbilstoši boļševiku ideoloģijai arī konstruktīvisti uzskatīja, ka mākslai jākalpo tautai, jādod tai kāds labums. Viņu māksla kalpoja kā formu un estētikas platforma tālākam izvērsumam arhitektūrā un dizainā. Ja tauta nesaprata pašas konstruktīvistu mākslas valodu, tad tā tomēr guva jūtamu labumu no tās izrietošajos gala produktos – laikmetīgās jaunceltnēs, modernos priekšmetos... Padomju Krievijas konstruktīvistu pieredze un prakse guva pasaules ievērību un izstaroja arī noteiktu iespaidu uz Rietumu kultūru.

Vjačeslavs Koļeičuks. Veltījums konstruktīvistiem. Pāsnospriegota struktūra. 1977 - 2011. www.studija.lv

Kārlis Johansons...

...konstruktīvistu vidē bija viena no visietekmīgākajām personībām. Pat neraugoties uz visai nelielo darbu skaitu.

Cēsnieks Kārlis Johansons dzimis 1892. gada 4. janvārī namdara Voldemāra Johansona ģimenē. Māte Kristīne gādāja par septiņiem bērniem. Kārlis izglītoties sāka 1901. gadā, un mācības ritēja pirmskolā un Cēsu pilsētas skolā. Tur nekas neliecināja par jaunekļa mākslinieciskām nosliecēm, lai gan ģimenē par mākslu un mūziku izrādīta liela interese. Taču 1910. gadā Kārlis Johansons nonāca Rīgas pilsētas mākslas skolā. Tēvs, būdams praktisks cilvēks, par šo izvēli- “plānā galdiņa urbēju” cunftē gan bija visai skeptisks, tomēr neliedza dēlam labvēlību un visādu atbalstu. Mākslas skolā Kārlis sadraudzējās ar nākamajiem latvju glezniecības klasiķiem Voldemāru Toni, Aleksandru Drēviņu, Konrādu Ubānu. Šie jaunie mākslinieki kļuva par aktīviem mākslas grupas “Zaļā puķe” biedriem.

Kad nu uznāca I Pasaules karš, 1915. gadā jaunie censoņi devās mācīties uz Krieviju, kur iekārtojās Penzas mākslas skolā. Bet karš “mācās” virsū, un jaunieši iesaistījās latviešu strēlnieku bataljonos. Un Kārlis kādā vēstulē rakstīja: “...zīmēt, pēc iespējas no latviešu varoņu pozīcijas dzīves grāmatai par jauno Latviju”.

Kara izskaņā latviešu strēlnieki kopā ar Krievijas armiju atkāpās uz austrumiem. Pēc 1917. gada revolūcijām Kārlis Johansons kopā ar Gustavu Kluci, Kārli Veidemani, Voldemāru Andersonu palika Krievijā un nonāca Maskavā. Tur viņi attapās avangardisma “vulkāna izvirduma” epicentrā un iespaidu varā. Kārlis Johansons pievērsās konstruktīvismam un kļuva par “kristālisku” šī virziena pārstāvi. 1921. gadā Maskavā notika vērienīga konstruktīvistu izstāde OBMOHU (Общество молодых художников - Jauno mākslinieku apvienība) paspārnē. Tā tagad pēc vecas fotogrāfijas pilnībā rekonstruēta Tretjakova galerijā, Maskavā. Johansons tur eksponēja deviņas trīsdimensiju struktūras jeb pašspriegojošas sistēmas. Tur pirmo reizi tika demonstrēti spriegumintegritātes principi.

Kārlis Johansons paralēli mākslinieciskajai darbībai 1923. – 1926. gados vēl strādāja rūpnīcā “Красный прокатчик” (Sarkanais velmētājs), kur nodarbojās ar ražošanas organizēšanu. To vēlāk sāka uzskatīt par konstruktīvistu sapņotā ideāla - mākslas un ražošanas sintēzes veiksmīgu paraugpiemēru.

Kārļa Jonahsona darbs

Pasaules slava

Kārlis Johansons bija iecerējis atgriezties Latvijā. Taču smaga slimība to liedza. Kaukāzā iegūtā malārija mākslinieku piebeidza 1929. gadā. Mākslinieks nomira 37 gadu vecumā.
Viņu piemeklēja Kolumba liktenis. Arī Kārlis Johansons nepaguva uzzināt un apzināties sava mākslinieciskā snieguma augsto vērtējumu un pasaules nozīmi. Jau tajā pat 1929. gadā Johansona darbu attēlus publicēja Vācijā, “Bauhaus'a” mācību grāmatā. Viņa konstruktīvās spriegotās kompozīcijas kā mācību uzdevums nonāca ASV. Dižais amerikāņu arhitekts Bakminsters Fullers nosauca Johansona konstrukcijas par tensegrity struktūrām. Uz Kārļa Johansona spriegoto konstrukciju principiem savu pasaules slavu vēlāk- 50.-gados uzbūvēja amerikāņu “konstruktīvists” Kenets Snelsons. Šādas struktūras pēta arī lielākā kosmosa apguves organizācija NASA.

Kārļa Johansona mantojuma saglabāšanā milzīgu ieguldījumu devis Maskavas mākslinieks - kinētists Vjačeslavs Koleičuks, kurš pēc vecām fotogrāfijām veicis to telpiskas rekonstrukcijas. Tai skaitā arī tās, kas atrodas Tretjakova galerijā.

Johansona princips

Visi Kārļa Johansona konstruktīvie darbi risina objekta stabilitātes problēmu, kas tiek panākta ar cietu, stingru elementu (caurules, stieņi...) savstarpēju pilnīgi mehānisku sasaisti ar nospriegotām trosēm un krustveidīgu kompozicionālu kārtojumu. Tiek panākta metafiziska ilūzija, ka visi elementi “mistiskā” kārtā brīvi lido gaisā un nav pakļauti gravitācijai. Johansons šādus savienojumus dēvēja par aukstiem, pretstatā karstai kniedēšanai vai metināšanai. Un še būtiska bija elementu kārtošana krustveida pozīcijās.
Kārlis Johansons ar savu globālas nozīmes novatorismu še bija pilnīgs pionieris un viens no avangarda līderiem. Pasaule to ir novērtējusi, kaut paša dzimtenē viņš palicis ēnā. Tās bija revolucionāras, Leonardo da Vinči prāta cienīgas idejas, kuru izvērsumam joprojām ir attīstības iespējas. Un ne tikai mākslā...

Raksta autors: Jānis Borgs

Attēls: Kristīne Markus