20.02.2019.

"Kamēr vien akmens augs,
tu būsi mans draugs;
Kamēr akmens augs,
tu būsi mans draugs."

/ Imants Ziedonis /

ZIEDONIS UN MURJĀŅU AKMEŅI

Viņš tos vērtēja augstāk par visiem citiem, augstāk pāri daudzām vērtībām, augstāk – kā saules apritē... Un tieši šādam augstumu ritējumam arī pats piederīgais latvju tautas dzejnieks Imants Ziedonis (1933.–2013.) tieši šādi uzlūkoja smagos un raupjos darba rīkus – dzirnakmeņus. Piešķirot to praktiskumam cildenu nozīmību, ceļot to tēlu dzīves, dabas, pasaules un saules rotāciju virpuļos. Ap viņa dzirnakmeņiem vienmēr griezās daudzi dzīvībai līdzvērtīgi jēdzieni – darbs, maize, gaisma, labestība, Laimas svētība, mīlestība... Dzejnieka acīs, prātā un sirdī dzirnakmens grafiskais zīmējums pārtapa nācijas karogā liekamā zīmē. Tādā, kur iezīmēts dinamisks aicinājums uz attīstību, cīņu, nepadošanos... Enerģijas simbols ar kosmisku izteiksmi, ko Imants Ziedonis mums visiem daudzināja, būdams lielais latvietības uzturētājs grūtos laikos un priekšpulka karognesējs atmodas jundā.

Dzejnieks mūsu vidē allaž meklēja, rada un saskatīja šādus tautas vitalitātes sparam un gara pacēlumam nepieciešamus spēkavotus – kā dižozoli vai dzirnakmeņi...  Viņš tos kopa, kultivēja, daudzināja. Jā, un mīlēja teju kā dzīvas dvēseliskas būtnes. Savai jundītāja kaislei Imants prata piepulcēt domubiedrus un līdzgaitniekus. Imanta "dīvainības" tika pamanītas un novērtētas. Viņam uzradās atbalstītāji un sekotāji. Un nāca arī tīri praktiska sapratne – godu reizēs un svētkos ne kādi krāmu kaudzē liekami nieki priecēs šo garavīru. Tam jābūt kaut kam viņa mērogiem un domu kārtībai atbilstošam. Un tā arī Murjāņos uzradās pirmie dzirnakmeņi. No Latvijas malu malām vesti, ne vairs malšanai darbināmi. No aizmirstības malienām izcelti, nu jaunai cēlai dzīvei pacelti. Lieli un mazāki, smagi un vieglāki, bargi savā sūrumā vai eleganti smalkākā veidolā. Tie vairojās un kārtojās unikālas kolekcijas pulkā. Tā nu visa 22 akmeņu dažādībā pakāpeniski sagūla dzejnieka vasaras mītnē, kas tika celta 1974. gadā Krimuldas novada Murjāņos, Lojas upes smilšakmens klinšu krastā.

Fragments no Laimas Žurginas dokumentālās filmas "Imants Ziedonis. Portrets locījumos" (1979)

EPIFĀNIJA AR NIEDRU JUMTU

Šai rezidencei arī dots zīmīgais nosaukums "Dzirnakmeņi", kas atkal norāda, cik svarīgi Imantam Ziedonim bijuši šie it kā tikai utilitārie sendienu priekšmeti. Viņš tos apgaroja un cēla ideju virsotnēs. Tie arī šeit iestiprināti kā dzīves celtnes konstruktīvi stūrakmeņi. Imants Ziedonis un viņa dzīvesbiedre Ausma Ziedone – Kantāne “Dzirnakmeņos” iekopa īpašo latviska dizaina veidolu un telpisko garu. Šīs mājas pirmo vīziju savā laikā izsapņoja un uzskicēja pats dzejnieks. Tās kodols bija stalta trejstāvīga guļbūve zem milzīga, līdz pašai zemei laista divslīpu niedru jumta. Fasādē trijos līmeņos kārtojās lieli, bet sīkrūtoti, balti logi, kas telpu interjeriem piešķīra romantismu, gaismas auru un saikni ar ainavas daili. Še nu bija radīta īsta dzejnieka mītne, kas brīžiem varētu raisīt asociācijas arī ar slaveno Kārļa Skalbes rezidenci "Saulrieti" Vecpiebalgas Incēnu kalnā. Tikai Ziedoņa variantā šāda dzejas "valhalla' jeb radītāja ligzda bija guvusi modernāku, ģeometriski skaidrāku, piramidālāku izteiksmi. To draugi vēlāk nodēvēja par “Imanta epifāniju ar niedru jumtu". Zīmīga sakarība, jo tieši šeit tika uzrakstīta arī viņa pirmā īstā epifānija. Bet savukārt viens otrs arhitektūras un celtniecības specs dzejnieka monumentālo ieceri iesākumos vērtēja ar skepsi un pauda bažas par būves dzīvotspēju. Tomēr jau vairāk kā 40 gadu ilgā ēkas noturība apliecināja, ka taisnība šoreiz bijusi dzejnieka pusē.

Ziedoņu pāris še vairījās no sīkpilsoniska komforta "dīķīša" izveides, kas apkārtēju tradīciju gultnē virzoties tā vien, šķiet, prasījās. Līdzās Imanta slietajai būvdominantei tika iekopta arī latviska ainaviskā vide, likti ar šo visu saskanīgi akcenti – klētiņa, pirtiņa, vēl kādas palīgceltnes... Nacionālromantiskā gaisotne še papildinās ar lepnu kultūrstāju un pašapziņu uz kāda iedomājama pasaules plašumu sliekšņa.

Ģimenes diena Imanta Ziedoņa muzejā / Foto: Austra Turlaja

MŪZU MĀJA

Dzīves dzirnakmeņu rite rosināja gudrot par šis rezidences tālāko likteni. Nobrieda iecere "Dzirnakmeņos" izveidot vietu, kur glabāsies un tiks daudzināts Imanta Ziedoņa radītais kultūras mantojums. "Es gribu muzeju kā mūzu māju, kur cilvēki nāk pavadīt laiku attīstībā, jēgpilnās sarunās un jaunradot", tā to vēlējās dzejnieks. 2010. gadā tika dibināts Imanta Ziedoņa fonds "Viegli". Muzeja ideja praktiskā gultnē ievirzījās tikai pēc dzejnieka aiziešanas mūžībā. 2015. gadā tika nodibināts Imanta Ziedoņa muzeja fonds. Un tapa jauns latviešu kultūras centrs ar devīzi – "Imanta Ziedoņa muzejs ir ceļš". Jo arī "ceļš" bija viens no lielajiem dzejnieka simboliem – kā "dao", būt vienmēr kustībā, attīstībā un pārmaiņās... Allaž būt uz "motocikla".

Ziedoņa muzeja "Dzirnakmeņos" sagatavošanā apmeklētāju uzņemšanai nācās veikt virkni uzlabojumu. Šajās norisēs ar savu roku un zināšanām klāt pieslēdzās arī arhitekts Jānis Dripe. Viens no tiem (ja ne vienīgais) kura titulu sarakstā, atbilstoši viņa vēstnieka statusam, reiz parādījies arī apzīmējums "ekselence". Varētu droši teikt – viņa ieguldījums arī še bija ekselents, jūtīgs, ar pietāti pret Imanta Ziedoņa koptās vietas garu un estētiskajiem uzstādījumiem, bet vienlaicīgi arī ievērojot laikmetīgās arhitektūras askēzi un minimālismu. Domājams, tieši šis fakts, ka arhitektūras meistars Jānis Dripe "Dzirnakmeņos" bija guvis zināmu "drēbes lietpratību", tālākās sadarbības norisēs ap  Imantu Ziedoni spēlēja  izšķirošu nozīmi.

Tagad muzejs "Dzirnakmeņos" ver savas durvis ik vasaru. Kā jau tas klājas vasarnīcai. Atbilstoši dzejnieka ideāliem, tā ir radoša prieka vieta. Tur varam izzināt sevi un pasauli, tur atkal vēršamies pie savas zemes pamatvērtībām un tautas kultūras saknēm. Imants Ziedonis šo vietu Murjāņos novērtēja šādi: "Kad tu esi Rīgā, burzmā, sabiedrībā, tad tur ir informācija, reklāma, politika, slava, pienākumi, gods un uzdevumi, radi, draugi un darbi, un daudz visa kā nevajadzīga. Nepārtraukti uzblieķējas sabiedriskā dūņa pa virsu. Tad ir jāpanāk tāds klusuma laiks. To var saukt par meditāciju, to var saukt par atvaļinājumu, to var saukt par tādu atslēgšanās vai absolūta klusuma brīdi. Tāpēc cilvēki arī nonāk dabā. To sauc par vienatni. Ja tu pilsētā vari būt viens un atslēgties no visa, tu esi laimīgs. Ja tu nevari, tad tev ir vajadzīgi tādi Murjāņi, un tad tu te apsēdies un iztukšojies. Svarīgi vispirms iztukšoties. Tu tā palaid to visu, atbrīvojies arvien, arvien vairāk un panāc tukšumu. Tādu nulles stāvokli, nu vismaz tuvu tam. Un tad, kad tu panāc sevī tukšumu, tādu vakuumu, tad vakuumā nāk iekšā kaut kas cits. Tā vairs nav dabas stihija, ne sabiedrības stihija, bet tā nāk tāda... kaut kāda lielāka daba nāk iekšā."

"Es izeju tai gaismā,
kur tālāk nav kur iet.
Brīvs putns esmu gaisā,
man kapu nerociet."

/ Imants Ziedonis /

Imanta Ziedoņa kapa piemineklis / Foto: http://www.ragaciems.lv

MŪŽA MĀJA

2013. gada 27. februārī Imants Ziedonis nu iegāja "tai gaismā", kur dzeju vairs neraksta. Bet, lai arī viņš uz visiem laikiem paliek kā brīvs putns, tas kaps tomēr bija jārok. Šoreiz Ragaciemā. Jo zvejnieka dēls nu uz visiem laikiem atkal atgriezās dzimtajā pusē. Vislielākais dzīves loks bija noslēdzies. Un radās arī problēma, kā īsti veidot kapa vietu, lai tā atbilstu dzejnieka garam, raksturam, nacionālajai nozīmei? Lai būtu gan cieņa un pietāte, gan mākslinieciska emocionalitāte, gan tautas mīlēta cilvēka statusa mērogs. Tā nekādi nedrīkstēja būt pilsoniski tradicionāla un sīkumaini nenozīmīga kopiņa. Tā nedrīkstēja būt arī oficiozi pompoza. Kādu bandītiski dižmanīgu kapu stilu še nemaz i neiezīmējam pat hipotētiski. Un jautājuma risināšanā kopā ar fondu "Viegli" un Engures novada pašvaldību atkal tika pieaicināts īsteni viedais cilvēks, ar latviskas kultūras garšu dāsni apveltītais arhitekts Jānis Dripe.

Šķiet, visas atbildes še izrietēja no Murjāņu "Dzirnakmeņos" gūtajām pieredzēm, atlika tikai tās paturpināt. Kā lupā – fokusēt saules staru vienā enerģijas degsmes punktā. Un, jāatzīst – tas izdevās vispilnīgākajā mērā. Ragaciema kapu pieejās gan nekas īpaši neliecina par še esošo Tautas dzejnieka klātbūtni, nav pat nekādas nekādas norādes uz viņa mūža atdusas vietas virzienu, un arī nekādu tūrisma aktivitāšu vai dižošanās, kā tas būtu daudzās citās zemēs. Te noteikti ir dažādas potenciālas attīstības iespējas, kuru izvērsums, domājams, attiektos galvenokārt uz vietējo pašvaldību. Taču pat neraugoties uz šādu it kā nevērību, ik apmeklētājs tomēr nonāk kādā maģiskā virzības vilkmē un nekļūdīgi rod vajadzīgo taku uz dzejnieka vieglo smilšu kalniņu. Nekas nevienam nav pat jātaujā. Nav vajadzīgi nekādi uzraksti, nekādas bultiņas... Jau iztālis redzam – jā, tur tas ir. Tur dusēt var tikai Viņš. Un šāda, jau pa gabalu vērojama kapa apmeklējuma skaidrība liecina arī par izcilu arhitekta darbu. Jānis Dripe savā meistarībā ir izrādījies pilnībā adekvāts Imanta Ziedoņa līmenim, tā pēdējās mājvietas veidolā rodot neticami harmonisku saskaņu ar dzejnieka domu pasauli un ideāliem.

Imanta Ziedoņa kapa piemineklis / Foto: Maiga Vītola

DIVU MEISTARU DIALOGS

Arī šajā kapa vietā centrālais simbols ir tas stiprais dzirnavu darba rūķis, kas še nu pilda  pilnīgi neierasto tradicionāla kapakmens lomu. Tas ir viens no Murjāņu kolekcijas 22 akmeņiem, kas šķirts no savas saimes nu veic mūža sardzi jau kā filozofiski uzlādēts simbols. Akmeņa grafiskā raksta rotējošo staru spirāliskā grieze patiesi atgādina mūžības kustību un dzīvības elpu kā nemirstības metafora. Jo Imants nevaid miris. Jānis Dripe par to liecina: "Šis dzirnakmens viņa [Imanta Ziedoņa – J.B.] mājās Murjāņos kalpojis par galdu, kad Imants viesus sagaidījis. Tagad Imants viesus sagaida te."

Akmeņa pakājē horizontāli guldīta spoži pulēta melna granīta plāksne ar tajā slaidi cirstu dzejnieka parakstu. Tā zibensveidīgais locījums gan balti iekrāsots. Varētu gan domāt, ka šis ir vienīgais sīkums, kas nav tā gluži uz mūžību vērsts. Ir pilnīgi skaidrs – iekrāsojums ik pa x gadiem būs jāatjauno. Un, šķiet, ka tad, kad tas pavisam zudīs, būs ne mazāk skaidrs, ka latvji šai zemē vairs nedzīvo...  Varbūt meistars Dripe šādi ieveidojis kaut ko līdzīgu smilšu pulkstenim? Arī Norvēģijas piekrastes klintīs cirstajiem petroglifiem bija jāgaida gadu tūkstoši, līdz kamēr nāca modernie pētnieki un pārgrieza ”smilšu pulksteni”, atkal iekrāsojot ar sarkano okeri akmens laikmetā grebtos zīmējumus... Katrā ziņā, ja pie šīs kapa vietas domājam simbolu kategorijās, tad melnā akmens plāksne ar iekalto tekstu un savu apdares perfekcionismu, kā arī kontrastu iepretīm apkārtējai dabas un dabiskuma manifestācijai varētu būt kā norāde uz rakstnieka darba pamatīgumu, pat sūrumu. Un visnotaļ – uz paša Imanta Ziedoņa radošā darba perfekcijām.

Visbeidzot, arī trešais simbols – kapa kalniņa uzejas kāpnes. Iztālis liekās teju kā raupji betona bloki. Tikai tuvumā apjaužam – tas ir pelēki tonēts ozolkoks. Kāds ideāls risinājums! Jānis Dripe še eleganti pārvarējis latviskās saldsērības riskus, izvairījies no kapos tik ierastajām mīlīga un mierinoša smukuma krācēm un kiča slazdiem. Nē – ozols še ir skarbs, patiess un monumentāli vienkāršs, ar īsti ziedoniskas ģeometrijas atklāsmi, neapstrīdamu funkcionalitāti un ar precīzi proporcionālu un galvenajai dominantei – dzirnakmenim – pakārtotu simbolisma artavu.
Jānis Dripe komentē šādi: "Tā ir līdz dzīlēm sakņota Imanta Ziedoņa būtībā – masīvie ozolkoka pakāpieni, kas kalpo kā dižkoku atbrīvotāju kustības tēva paraksts, ved pie dzirnakmens, kas savukārt apliecina autora rakstītā vērtību kā pamatīguma, tikumības un darba simbols."

Un vēl ir arī šī teju muzikālā iekļaušanās apkārtējā dabā. Saskaņu saspēle ar to. Ar priežu dižo slaidumu, ar krūmāju vertikāliem un puduru akcentiem. Ar zaļā zālāja klaidu un pakalna līniju lokiem. Visu šī mākslas darba elementu attiecībās priecē meistara Dripes kārtojumu kārtība un poētiskā loģika. Brīvais, asimetriskais, it kā viegli dejojošais komponējums ar absolūti skaidru kulmināciju. Lakonisma balanss ar faktūru dažādību, ritmikas pasāžas un melanholisks formu valsējums. Arhitekts Jānis Dripe ir radījis abstrahētas mākslas šedevru, cēlu un emocionālu paraugu jaunai atceres vietu kultūrai. Tā mūs uzrunā ar dziļu intimitāti, sirsnību un mīlestību. Tā ir piesātināta ar vēstījumu par personības gara un domu pasauli, ar latvju vērtību dedzīgu apliecinājumu, ar filozofisku mācību par dzīves un dzīvības jēgu. Un te nu reiz patiesi un droši varētu parakstīties – meistaram no meistara.

"Bet pašā dziļumā mīlestība
Nobrāztām rokām akmeņus lauž."

/ Imants Ziedonis /

Autors: Jānis Borgs

Titulattēls: Gunārs Janaitis

Reklāmkarogs: Kristīne Markus, foto no Imanta Ziedoņa ģimenes arhīva