27.05.2022

Šī mana intervija sākotnēji bija iecerēta kā ļoti konstruktīva jautājumu – atbilžu virkne. Taču realitātē tā izvērtās krietni citādāka. Jaunieši, kuru pirmais mācību gads RDMV laimīgā kārtā nebija zoom platformā, šķiet, salīdzinot ar pagājušā gada izglītojamajiem, ir vairāk pieraduši pie iespējas izteikt savas domas. Dažreiz – visi kopā un bez pauzēm, nereti nonākot pretrunās ar to, ko teica pirms brīža. Rezultātā radās intervija, kurā ”cenzēts” ir ļoti daudz. Taču nevis teksts, bet tā izklāsts. Faktiski secināju, ka ar katru no viņiem varēja organizēt atsevišķu sarunu. Bet to var izglītojamajiem vēlēt tuvākā vai tālākā nākotnē, kad būs sasniegtas zināmas virsotnes izvēlētajā profesijā. Sarunā, kur loģiskas domas un humors bija proporcionāli apmēram vienādās dozās, piedalījās Egija Spalva, Nora Grīnberga (Apģērbu dizains), Justs Roberts Bētiņš, Paula Urtāne, Mārcis Galenieks, Kārlis Hermanis, Patrīcija Sofija Polijčuka (Produktu dizains), Ņikita Dibaņins, Grēta Elizabete Ērmane (Interjera dizains), Evelīna Danfelde, Jēkabs Robins Benužs (Grafikas dizains).

Intervijas autors: Guntars Gritāns

G.G. – Mans pirmais jautājums vairāk būs kā apgalvojums: jūs taču nelasāt RDMV mājas lapu un tajā ievietotās intervijas?

Visi – Lasām gan! Tur ir stundu saraksts....(smejas)

G.G. – Es tomēr par to sadaļu, kur ir vairāku autoru raksti un intervijas, manējās ieskaitot. Pagājušajā gadā bija intervija ar vairākiem visu RDMV nodaļu audzēkņiem, kur – toreiz gan zoom platformā – viņi stāstīja gan par to, kāpēc izvēlējas šo skolu, gan par to, kā jutās attālinātajā mācību procesā, ar kuru jums tomēr nebija jāsadzīvo tik daudz. Un, protams, jūsu viedoklis par izglītību RDMV varētu interesēt arī mūsu potenciālos izglītojamos. Pirmais jautājums tad būs pavisam vienkāršs: kas noteica jūsu izvēli par labu šai skolai? Un, vai bija arī tādi, kas izlasīja pagājušā gada interviju?

Egija – Es atceros, ka to redzēju! Un no lasītā palikusi prātā tikai audzēkņu atziņa, ka jā, “mums te patīk”. Nevaru teikt, ka atceros kaut ko specifisku, bet tās manas izjūtas bija apmēram: “nu, jā, ja jau saka, ka šeit ir labi, tad tā varētu būt”.
Nora – Pirms tam mācījos 49. vidusskolā un, atnākot uz šo skolu, man sākumā bija tāda “brīvības neticība”. Taču nākt uz šejieni pamudināja kāds raksts par meiteni, kuras vārdu, diemžēl, vairs neatceros. Viņa stāstīja par savu apģērbu zīmolu un bija absolvējusi šo skolu. Sākumā gan nokļuvu Produktu dizaina nodaļā, tomēr pacīnījos par savu sapni un veiksmīgi nomainīju nodaļu.
Grēta – Tā kā es mācījos Rīgas Daiļamatniecības skolā, pie mums par RDMV runāja daudz. Dzirdēju labas atsauksmes un iestājos.
Ņikita – Es par skolu uzzināju burtiski četrus mēnešus pirms iestāšanās. Godīgi sakot, kad stājos, draugiem pat nepratu uzrakstīt, ka tā ir RDMV, atreferēju, ka stāšos RMMV (smejas), lai gan skolas darbībai sekoju instagramā. Vienkārši gribēju studēt mākslu.
Paula – Lai iestātos šajā skolā, gatavojos pati – kā nu pratu. Un sanāca!
Egija – Es esmu no Jelgavas, un iepriekšējā skolā pastiprināti apguvu komerczinības. Tomēr māksla saistīja, to pamanīja arī mana skolotāja un ieteica man šo skolu. Un, kas svarīgi, šeit ir burvīgas kopmītnes, kas manā gadījumā ir būtiski.
Patrīcija – Man šis lēmums bija ilgi plānots, jo tomēr mācījos mūzikas skolā. Mana mamma šeit apmeklēja sagatavošanas kursus. Es jau gribēju stāties pirms diviem gadiem, taču sākās covid un man zuda motivācija, – vienkārši neatnācu uz iestājeksāmeniem. Gadu pavadīju vidusskolā, tātad – iestājos faktiski ar otro reizi. Izpētīju Produktu dizaina programmu, kas man šķita kaut kas jauns un interesants.
Justs – Mans stāsts nebūs tik plašs. Par skolu uzzināju mēnesi pirms iestājeksāmeniem. Pētīju programmas, taču nebija īstas pārliecības, kur iet mācīties. Eksāmeniem sāku gatavoties, kad palika tikai divas nedēļas un kaut kā tiku (smejas).
Kārlis – Esmu no Talsiem, pirms tam apmeklēju dažādus mākslas pulciņus. Mammas draudzenes meita bija šo skolu absolvējusi un ļoti atzinīgi par to izteicās. Es iestājeksāmeniem gatavojos trīs dienas...
Mārcis – Mana līdzšinējā pieredze nav ar mākslu saistīta. Mācījos Vācu ģimnāzijā. Bet man patīk tehniskā rasēšana un šī jaunā programma – Produktu dizains – šķita saistoša. Taču, domāju, ka manu iekļūšanu šajā skolā noteikti “pavilka” labās atzīmes iepriekšējā skolā.
Jēkabs – Esmu no Valmieras. Par šo skolu zināju jau no vecākiem, jo abi to ir absolvējuši. Man nebija konkrētas idejas, kas tieši ir tas, kas mani saista mākslas izglītībā, taču – viennozīmīgi – to vēlējos studēt. Tiku Grafikas dizaina nodaļā, par ko esmu ļoti apmierināts.
Evelīna – Mans stāsts nav ordinārs. Man vienkārši vajadzēja mainīt skolu un es iestājos trīs skolās paralēli! Mākslas skolas izglītība man ir, taču iestājeksāmenos es paliku pirmā “aiz svītras”. Protams, bija žēl, taču notika klasiskais gadījums, ka pēdējā brīdī man tomēr paziņoja, ka esmu uzņemta.

G.G. – Nespēšu tomēr neuzdot to pašu jautājumu, ko prasu bieži audzēkņiem. Pasaulē viss, vismaz man tā šķiet, ir iekārtots pa divi. Arī RDMV konkurējošā skola vienmēr ir bijusi Jāņa Rozentāla Mākslas vidusskola. Zinu gadījumus, kad audzēkņiem ir bijušas šaubas, kur tieši mācīties. Vai kādam no jums ir bijusi līdzīga situācija?

Vairāki – O, jā!
Mārcis – Mans viedoklis ir tas, ka Rozentāla Mākslas vidusskolu izvēlas tomēr tie, kas sevi vēlas realizēt vairāk kā gleznotāji un grafiķi.
Patrīcija – Esmu dzirdējusi līdzīgus stāstus. Arī no savas draudzenes. Es tomēr izvēlējos RDMV, jo šajā skolā mums arī ir daudz jāzīmē un jāglezno, taču, domāju, ka tajā pašā laikā ir plašākas iespējas, izvēlēties savu profesiju nākotnē.
Jēkabs – Man gan sākumā bija doma par “rozentāļiem”...
Grēta – Arī mani daži skolotāji virzīja “rozentāļu” virzienā, taču uzskatu, ka mūsu skolā ir plašāks piedāvājums tā dēvētajā “tehniskajā” izglītībā.
Egija – Man bija vēlēšanās pēc plašāka spektra izglītības. Taču, nenoliedzami, arī “rozentāļi” ir laba skola un kaut kādus secinājumus mēs vienkārši nevaram izdarīt kaut vai tā iemesla dēļ, ka tur neesam mācījušies.
Evelīna – Arī grūti ko komentēt, jo tās ir vairāk tādas sarunas.
Patrīcija – Es domāju, ka svarīgi ir arī praktiskais zināšanu pielietojums. Kā vēlāk ar to pelnīt naudu. Kaut gan: varbūt to nevajag rakstīt? (smejas)

G.G. – Es domāju, ka mūsdienās tas ir pat ļoti aktuāli un mans novērojums ir tāds, ka jūsu paaudzei absolūti nav aizspriedumu runāt par naudu. Vismaz tāds ir mans novērojums, cik jūs rūpīgi sekojat tam, kā jums tiek piešķirta stipendija...

Vairāki – Jau tagad pārdodam savus zīmējumus!

G.G. – Vai drīkst zināt, cik liela ir summa, ko prasāt par saviem darbiem? Jo viens no klātesošajiem, kad mākslas vēstures stundā bija jāstāsta par savu mākslu, arī pateica, ka pārdod zīmējumus, taču nosauca nepieklājīgi zemu summu... Vai jums jau ir kādas vīzijas par to, kā un ar ko gribat pelnīt?
(sākas plašas diskusijas par to, cik lielu summu var prasīt par saviem darbiem)

G.G. – Labi, kā saprotu, pašreiz vēl par to laikam nav īstas skaidrības. Taču, noslēdzot diskusiju par divu skolu konkurenci: vai esat dzirdējuši, ka arī RDMV absolventu lokā ir daudz gleznotāju?

Visi – Jā, protams.

G.G. – Un tagad par pēdējo divu gadu problēmu, ar ko esam saskārušies visi: skolā, darbā un mājās. Tā, protams, ir Covid pandēmija. Taču jāsaka, ka jums tā mājās sēdēšana tomēr bija tikai vienu mēnesi. Kā jūs izjutāt to laiku?

Egija – Mēs nedzīvojām! Tā bija elle! Es nesapratu arī dažus kursa biedrus, kas pēkšņi sāka jūsmot par neklātieni. Tad, lūdzu, ej uz attālināto mācību vidusskolu!
Justs – Tas bija šausmīgi! Taču dažreiz bija arī tā, ka, atgriežoties klātienē, man bija dažreiz grūti izturēt šo ritmu, ātrumu, piemēram, gleznošanā. Taču, vienalga, esmu par mācībām klātienē.
Patrīcija – Piekrītu Justam un Egijai. Gleznot mājās ir neiespējami. Jā, neraugoties uz to, ka esmu rīdziniece, esmu izvēlējusies dzīvot kopmītnēs, kas man šķiet produktīvāk, nekā dzīvot kopā ar ģimeni. Apzinos, ka vēlos kļūt patstāvīgāka.
Evelīna – Ir dažreiz tā, ka mājās esot, idejas atnāk pašas no sevis.
Mārcis – Man ir tieši pretēji! Es nevaru mājās neko padarīt! Pilnīgi neko!
Jēkabs – Dažreiz, diemžēl, bija arī situācijas, kad skolotāji nespēja koordinēt šo attālināto darbu. Iepriekšējā skolā mums tas bija perfekti nostādīts.
Grēta – Man ir tieši pretējs viedoklis! Likās, ka RDMV spēja tik problemātiskā situācijā kā attālinātās mācības, radīt tik produktīvu mācību programmu.
Nora – Man vajag struktūru, kas veido šo mācību procesu. Atbilstošu telpu un vidi. Mājās ir haoss.

G.G. – Man ļoti patika pagājušajā gadā frāze, ko teica nu jau 2. kursa audzēknis Marks Frīdbergs: “pandēmija ir domāta tikai tiem, kas ir vienīgie bērni ģimenē. Pretējā gadījumā vēl jāpalīdz jaunākajiem brāļiem un māsām”. Kāda jūsu pieredze?

Visi – Labāk par to nerunāt, jo tā ir absolūta patiesība!
Nora – Starp citu, kaut kas nav kārtībā ar šo Covid situāciju tādā izpratnes līmenī. Jo ir uzskats, ka var taču strādāt tāpat, jo esi mājās. Realitāte ir tāda, ka nav spēka pat piecelties, ja esi slims. Nākotnē par to ir jādomā.
Egija – Taču tas nu jāsaka: šajā skolā iekavēt mācības ir neprāts! Apjoms šeit ir graujošs un mācību “parādi” vēlāk galē nost. Es, piemēram, jau mēnesi ar tiem mokos.

G.G. – No jūsu sacītā var saprast, ka ir ļoti daudz labu lietu skolā un tādu, pie kurām, kā jau visur, ir jāpiestrādā. Lūgšu jūs precizēt un nosaukt kādu pozitīvu un arī negatīvu iezīmi skolas dzīvē.

Egija – Ja tā mazliet nenopietni, tad nevajadzētu lietot terminu “garšīgs”. Nu nevar garšīgāk uzgleznot pudeli! Labais – skolotāji ir ļoti pretimnākoši.
Ņikita – Pozitīvi ir tas, ka skolotāji ļoti daudz velta mums laiku un notur šo augsto līmeni, radot attiecīgo atmosfēru. Negatīvais? Grūti ko teikt, man šeit ļoti patīk. Vienīgi parādus gan nevajag iekrāt.
Nora – Es dažreiz vēlētos lielāku skaidrību par to, kādi ir mūsu programmas tālākie mērķi, ne tikai tas fakts, ka ir intensīvs mācību process.

G.G. – Vēlētos uzzināt Produktu dizaina audzēkņu viedokli. Tā ir jauna nodaļa skolā un domāju, ka daudziem par to būs interese.

Patrīcija – Dažreiz pavīd tādas replikas, ka “jūs esat jauna programma”, taču, domāju, ka tas viss ir attīstības procesā. Laikam vajag vēl plašāku programmas aprakstu. Kas vispār ir produktu dizains?

G.G. – Esmu sastapies ar šo jēdzienu “dizains” ļoti plašā amplitūdā. Iespējams, ka tā ir zināmā mērā mūsu laikmeta iezīme, kas mums visiem jāapgūst. Piemēram, Mākslas akadēmijā mums bija studente, kas rakstīja savu promocijas darbu par “sociālo dizainu”, respektīvi, jauniešu noziedzību un attiecībām ar policiju.

Justs – Es drīzāk saskatu problēmu tajā, ka, domājot par jēdzienu “dizains”, mācību procesā aizmirstam, ka tur pat arī ir, piemēram, matemātika, kas nu nav nekāds dizains, taču laiks ir jāatrod arī šai disciplīnai.
Grēta – Ir laba komunikācija ar skolas administrāciju, to varu apgalvot, jo strādāju Skolēnu padomē. Taču mums pašiem ir arī jācenšas tādu veidot. Dažreiz audzēkņi to aizmirst (oponē Evelīnai, kura norāda uz sadarbības trūkumu ar skolas administrāciju). Un ir jāraksta vienmēr iesniegums, tā ir normāla formalitāte, ar ko mums būs jāsaskaras arī pēc skolas absolvēšanas jebkurā darbā un problēmsituācijā.

G.G. – Man ik pa brīdim ir sajūta, ka daži no jums nokļūst pretrunās paši ar sevi. Komplimenti pārklājas ar kritiku, lai arī pēdējā ir vajadzīga. Taču uzreiz ir pretarguments: kā jums veicas ar laika menedžmentu? Uzklausot jūs, cik daudz šajā skolā jāmācās, tad, manuprāt, bez kārtīgas pašdisciplīnas mācīties RDMV nav iespējams.

Mārcis – Esmu pieradis strādāt ātri.
Jēkabs – Šajā skolā ir jāstrādā nevis daudz, bet ļoti daudz. Un realitāte ir tāda, ka, jā šeit ir jautri un radoša vide. Taču šeit nenāk, lai būtu jautri, bet nāk, lai ļoti daudz mācītos. Ar to visiem, kas vēlas kļūt par RDMV audzēkņiem, ir jārēķinās.
Nora – Man skola ir devusi jaunu brīvību un enerģijas apjomu. Tas ir paradoksāli, ņemot vērā mūsu slodzi.

G.G. – Ja vēlreiz par jūsu piesaukto jautrību, kas gan ir kontekstā ar smagu darbu, mani interesē, lūk, kas: kāda ir jūsu komunikācija ārpus savām nodaļām? Jūs vispār esat pazīstami?

Egija – Jā, ir daudz dažādu, kā es saucu “aplociņu”: nodaļa, kopmītnes, padome... Tas viss pārklājas.
Patrīcija – Jā, esam par to domājuši, ka būtu lieliski, ja varētu kombinēt arī stundas ar citām nodaļām. Taču, kā saprotu, tas nav viegli. Bet, piemēram, šajā intervijā es jau iepazinos ar jauniem cilvēkiem.
Paula – Man parasti ir problēmas ar komunikāciju, es neprotu iepazīties. Taču šeit  visi  ir ļoti pretimnākoši. Gan skolotāji, gan audzēkņi. Es jūtu, ka man paliek vienkāršāk uzsākt sarunu, jo tam ir labvēlīga vide.
Vairāki – Ir patīkami, ka šeit mūs “nesoda” par nepareizām atbildēm stundās. Neskan “tu esi stulbs?”, kas bija samērā ierasti iepriekšējās skolās.
Mārcis – Neviens nav nosodošs, tas priecē.

G.G. – Atvainojiet par personīgu jautājumu: tad jums arī mans “karātavu humors” ir pieņemams, kas, jūtu, ik pa laikam stundās parādās?...

Nora – Vai, tas ir tik patīkami! Tas mācību procesu padara vieglāku un humorpilnu. Jūs to saglabāsiet, lūdzu?
Patrīcija  – Es šeit nejūtu slodzi!

G.G. – Atkal pretrunas! Nesakrīt ar iepriekš teikto. Un, ja ir tik viegli, kāpēc daudziem ir šie parādi, par ko paši tikko stāstījāt?

Egija – Slinkums, tikai tas.
Evelīna – Šajā skolā palīdz tas, ka var sākt sarunu ar jebkura kursa audzēkni, un tā raisās tik organiski. Kaut kādā veidā var iegūt atbildes un kļūst vieglāk. Ir kāds, kas ar  manu esošo problēmu ir sastapies un var pat dot padomu, kā tikt galā. Un vēl: pat, ja es zinu, ka man ir parādi, es taču saprotu, ka neesmu vienīgā! Noteikti būs vēl kādi, kam ir līdzīgi! (smejas)
Patrīcija – Var atrast kopēju valodu.

G.G. – Par valodu jautājums tiem, kam latviešu valoda nav dzimtā. Kaut gan jāsaka, ka šajā gadījumā neesat tā “perfektākā” mērķauditorija kaut vai tāpēc, ka jūsu latviešu valoda ir izcila. Kādas izjūtas ir, kad tiek nomainīta vide, kur mazākumtautību audzēkņu skaits proporcionāli ir neliels?

Evelīna, Patrīcija, Ņikita un Justs – Mums latviešu valoda ir apgūta, tā nav bijusi uzreiz no bērnības.
Evelīna – Man tiešām tā nav problēma, bet zinu, ka dažiem maniem kursa biedriem tā ir.
Justs – Esmu dzimis Lietuvā, tāpēc sākumā man pirmā bija krievu valoda. Man patīk valodas. Ir atkarīgs no cilvēka paša, kā viņš grib integrēties un apgūt valodu.
Ņikita – Man šis jautājums nav aktuāls. Faktiski man pašreiz ir diskomforts, ja jārunā krieviski. Un skolotāji tiešām palīdz visiem tiem, kam ir problēmas.

G.G. – Esam mūsu sarunas finiša taisnē. Vai esat jau domājuši par to, kas sekos pēc RDMV absolvēšanas? Ko gribat studēt?

Grēta – Vēlos studēt arhitektūru un šī skola tam jau tagad dod pamatus. Kaut vai, ja runājam par rasēšanu.
Nora – Gribu studēt mākslas terapiju, taču tāpat – attīstīt arī savu apģērba dizaina līniju. Intereses ir plašas.
Paula – Vēl domāju par to.
Egija – Šī skola neaizver arī citas durvis profesijas izvēlē, tā ka ir opcijas. Iespējams, man būs mazs apģērbu veikaliņš Vecrīgā.
Patrīcija –  Es pašreiz arī strādāju, skolas grafiks ir draudzīgs, lai es varētu savienot mācības ar darbu. Par nākotni domājot: mani saista somugru filoloģija. Otrais variants – filozofija, vēsture. Varbūt mākslas vēsture?
Justs – Ja godīgi, vēl nezinu. Bet galvenais, es vēlos justies labi, tad arī sekos izvēle. Tā var būt mode vai kino.
Kārlis – Vēl neesmu izvēlējies. Taču noteikti kaut kas saistīts ar mākslu. Esmu drošs, ka, mācoties šeit, man šī izvēle nāks vieglāk.
Mārcis – Noteikti sekos augstskola, taču kāda – to vēl redzēsim.
Jēkabs – Esmu atnācis šeit, lai tieši uzzinātu, kas mani saista. Bet tā būs māksla.
Evelīna – Es jau tagad strādāju nedaudz. Pārdodu savus darbus. Bet drīz sākšu strādāt pie mammas uzņēmumā.

G.G. – Ko jūs ieteiktu tiem, kas stāsies mūsu skolā?

Evelīna – Ieteiktu vairāk uzzināt par to nodaļu, kur grib stāties. Vai tiešām tas saista, jeb ir tikai dzirdēts kaut kas. Un vēl: ar steigu uz gleznošanas privātstundām, ja ir ar to problēmas. Bet ir arī skolas sagatavošanas kursi.
Patrīcija – Ja patīk māksla, lai vienkārši nāk šeit. Atbildi cilvēks atradīs, ko grib darīt. Piemēram, Produktu dizains. Reklamēju to. Un zīmēšanas privātstundas ne mazāk svarīgas!
Mārcis – Abas! Gan zīmēšanas, gan gleznošanas!
Paula – Iesaku iestājeksāmena dienā nebaidīties, bet izbaudīt procesu un iztēloties, ka jau esi ticis iekšā. Vismaz man tas palīdzēja. Bet gatavoties gan vajag.
Mārcis – Piekrītu. Tas nav iestājeksāmens matemātikā. Vajag noskaņoties “uz mākslas viļņa”.
Nora – Ticiet sev! Un sakiet, ka tas, ko daru, ir pietiekami! Nevajag sevi šaustīt.

G.G. – Jūs jūtat konkurenci savā starpā?

Visi – O, jā!
Grēta – Piesakieties skolēnu padomē! Un nesalīdziniet sevi ar citiem, bet skatieties tikai savu progresu!
Ņikita – Iesaku nesatraukties par to, ka būs grūti. Jāmeklē savs individuālais ceļš, skola to veicina.
Justs – Jāturpina mēģināt! Kamēr sanāk. Un nebaidīties no tā, ka pie blakus molbera kursa biedrs, salīdzinot ar tevi, dara brīnumus.
Kārlis – Nesatraucieties par eksāmeniem! To saka puisis, kas sagatavojās eksāmeniem trīs dienās! (smejas)
Jēkabs – Tajā brīdī, kad būsiet jau tikuši, bet šaubas radīsies vēlāk, iesaku nepieņemt pārsteidzīgus lēmumus, jo jūsu iekļūšana skolā noteikti nebija nejauša. Un gatavojieties lielam darbam! Un būs labi mācību biedri.
Nora – Un vēl noslēgumā gribu piebilst par laimes izjūtu, kas būtu jānotur katram no mums. Tu esi tikai tu pats un viss, ko es daru, lai man nes mieru. Ārpus manis nekas nespēj ietekmēt manu mieru un laimes izjūtu. Lai tādas sajūtas ir visiem RDMV nākošā pirmā kursa audzēkņiem!