20.02.2023.
“Man nekad nav patikušas uzspiestas, gatavas shēmas”
Saruna ar gleznotāju Imantu Lancmani
Mūsu saruna ar gleznotāju Imantu Lancmani notika 18,janvārī. Un, lai arī tās iemesls bija mana topošā promocijas darba problemātika par romantisma estētikas klātbūtni padomju perioda vēlīnajā glezniecībā, tomēr tēmu loks bija tik plašs, ka no tā visa izvērtās plaša intervija, ko Lancmaņa kungs laipni atļāva arī nopublicēt RDMV mājas lapā. Visā mūsu dialoga laikā, es pieķēru sevi pie domas, ka Imantu Lancmani gribas vienkārši klausīties un pat necensties traucēt ar saviem jautājumiem. Tikšanās ar tādām personībām parasti liek domāt – vismaz man – par to, vai tas, ko daru, ir vērtīgs un esmu papūlējies visu realizēt pēc labākās sirdsapziņas. Bet, jebkurā gadījumā, šādas refleksijas tomēt izsauca pozitīvas emocijas. Nebūdams didaktisks un pamācošs, Imants Lancmanis prot iedvesmot. Un jā, viņš kategoriski aizliedz saukt sevi par mākslas zinātnieku. Viņš ir tikai un vienīgi gleznotājs. Visas pārējās nodarbošanās papildina viņa būtību. Mūsu saruna notika Zoom platformā, un tā bija vienīgā reize, kad šāds komunikācijas veids man neiedvesma šausmas – tik spilgts ir manā atmiņā “Covid pedagoģijas” laiks.
G.G. – Pirms mēs sāksim runāt par tēmu, kas mani nodarbina visvairāk – romantismu –, un kāpēc arī aicināju Jūs uz šo interviju, es tomēr nevaru nepajautāt par kādu ļoti svarīgu notikumu Jūsu dzīvē, proti, izstādi LNMM “Imanta Lancmaņa māksla’’. Daudzās intervijās esat teicis, ka cilvēki droši vien nenojauš, cik daudz laika Jums prasa viena glezna un ka tur ir slāņu slāņiem pārgleznojumi. Sakiet, lūdzu, tad, kad atdevāt gleznas un ieraudzījāt tās izstādē, nebija atkal pārdomas, ka varējāt vēl ko mainīt, pielikt klāt? Mūziķiem, aktieriem tā vienmēr ir cerība, ka būs nākošais koncerts, izrāde, bet gleznotājam tādas iespējas nav. Kā bija ar Jums?
I.L. – Laimīgā kārtā ,kad tas viss ir nolikts malā, ir bijis tā, ka es saku: “ziniet, tas ir nogatavojies!” Var jau to darbu strādāt bezgalīgi, bet tas ir lieki. Ir zināms, ka Leonardo šajā ziņā bija ķerts. Es neesmu no tiem, kas pieiet audeklam klāt un ātri ko uzžvidzina. Protams, tā arī var darīt, bet tas nav man. Man gribas to pamatīgumu un daudzslaiņainību arī pārnestā nozīmē, kas nāk no ilga procesa: es varu pārdomāt un redzēt, kas neder, ko var uzlabot. Man tas ir bijis arī grāmatās: es nevaru kaut ko uzrakstīt vienkārši tāpat. Es esmu tāds “uzlabotājs” arī glezniecībā. Bet, kas attiecas uz Jūsu pamatjautājumu, tad nē, izstādē ir viss tā, kā es esmu gribējis (smejas).
G.G. – Es pareizi sapratu: Jūs savā darba procesā nonākat līdz tam, ka faktiski tiek izslēgtas jebkuras nejaušības un nevēlamas parādības, jo pats process ir ļoti ilgstošs?
I.L. – Šaubu ēnas jau var palikt vienmēr. Gadiem ejot, liekas, ka kaut kas ir savādāk uztverts. Ne tikai pateiktajā domā, bet arī formālajā ziņā un gleznieciskajos paņēmienos. Kaut gan šajā ziņā man daudz moku nav, jo mana glezniecība tehniskajā ziņā faktiski ir ļoti maz mainījusies. Un es tagad brīnos, ka darbi, kas tapuši pirms divdesmit, trīsdesmit un, baigi teikt, pat piecdesmit gadiem, faktiski jāsaka – es strādāju tāpat. Protams, esmu ieguvis ar gadiem kaut kādu tehnisko varēšanu, kas ir vajadzīga. Es uzskatu, ka tas ir tāpat kā vecmeistariem, ka vienmēr ir jāpilnveido sevi tajā atveidošanas ceļā (izcēlums mans – G.G.). Ar to nedomājot kaut kādu reālismu un pat ne detaļu pārbagātību, bet kā es spēju ar to, kas uz audekla ir uzlikts, pārraidīt šo patiesības sajūtu. Es gribētu uzsvērt tieši patiesību, bet ne reālismu vai realitāti. Mani tas neinteresē. Bet kaut kāda patiesība, kura droši vien ir kaut kur vidū starp to, ko es dabā ieraugu, ko es iztēlojos savā galvā, un ko es pēc tam uzlieku uz audekla.
G.G. – Es nevaru tomēr Jums neuzdot kādu svarīgu jautājumu, kas mani nodarbina, piemēram, kā mūziķi. Jūs daudzās intervijās esat teicis, ka Rundāles pils atjaunošanas process ir atņēmis no gleznošanas daudz laika. Ir bijusi liela pauze. Mums, mūziķiem, tā būtu katastrofa un klasiskais “esmu no formas laukā”. Kā tas bija Jums? Es šobrīt pat nedomāju par kaut kādu rokas “tehnisko nevarēšanu”, bet emocijām. Nebija kaut kāda barjera starp emocionālo stāvokli un molbertu savā priekšā? Jautājumi sev, ko tagad darīt, ko gleznot un kā vispār sākt?
I.L. – Nē, dīvainā veidā glezniecībā tā nav. Es jau zinu, ka mūziķiem tas ir aktuāls jautājums (smejas). Jā, es varu domāt, kā būtu bijis, ja es būtu gleznojis diendienā un nebūtu pazaudēti desmitiem gadu, droši vien mana varēšana būtu vēl faķīriskāka un es varētu uztaisīt vēl smalkākas lietas. Bet nē, kopumā nezaudē to, kas ir iekšā. Galu galā tie ir četrpadsmit gadi kopā: esmu mācījies gan Jaņa Rozentāla skolā, tāpat arī Mākslas akadēmijā. Es tam procesam piegāju ļoti nopietni un, beidzot Rozentāla skolu, varēju uztaisīt jau ļoti līdzīgu portretu. Laikam tā jau ir tāda mehāniska lieta, instrumentācija, kas vienkārši darbojās. Es pat brīnos, ka pēc milzīga pārtraukumu es pieeju pie molberta un roka jau automātiski paņem otu, vajadzīgo krāsu...un tas jau notiek zemapziņā. Es pat neskatos, kādu krāsu ņemt, es domāju par to, kam tur ir jātop. Un krāsa ir vajadzīgā, tas laikam ir tas iepriekšējais treniņš. Bet par mūziķiem esmu brīnījies, jo glezniecības tehnoloģija ir robustāka. Esmu vienmēr mūziķus apbrīnojis par spēju saņemties un nospēlēt koncertu. Manuprāt, tā ir pārdabiska koncentrēšanās.
G.G. – Tagad es labprāt uzzinātu Jūsu domas par jautājumu, kas mani nodarbina visvairāk un par ko mēs jau sarakstījāmies pirms mūsu sarunas. Tātad, par manu pētāmo tēmu, doktora promocijas darbu: romantizējošajām iezīmēm padomju perioda vēlīnajā glezniecībā. Iespējams, ka tas ir mans ļoti subjektīvs viedoklis, taču uzskatu ka pagājušā gadsimta 70. un 80. gadi ir viens no visinteresantākajiem periodiem Latvijas kultūrā, neraugoties uz stagnāciju un padomju režīmu. Šeit ir Dzejas dienas un rindas veikalos pēc pēdējiem Imanta Ziedoņa un Ojāra Vācieša dzejas krājumiem, Imanta Kalniņa mūzikas fenomens, teātris, literatūra un daudz kas cits. Kā domājat Jūs, kas savu mākslu esat nodēvējis par “konceptuālo romantismu”? Vai, Jūsuprāt, mēs varam runāt par kādu konkrētu socreālisma mutācijas formu? Vai vēl vairāk, ka daudziem māksliniekiem tas bija arī dzīvesveids, vēl vienas realitātes veidošana, lai spētu eksistēt šajos padomju īstenības apstākļos?
I.L. – Protams, socreālisms bija tāda vide, kur romantismam bija iespējas uzplaukt, ja vien cilvēks bija daudzmaz jūtīgs, izjuta riebumu un vēlēšanos aizmukt no sava laika. Romantisma pamatā vienmēr ir bijis tas, ka var aizmirst ikdienu, pelēko un banālo. Nezinu, cik to var sasaistīt ar 70. un 80. gadiem, man liekas, ka tas ir bijis vienmēr. Un, ja runā par mani, tas sanāk tā, ka tieši tajā laikā es gleznoju vismazāk, bet romantisms bija un ir manas dzīves saturs. Jau no bērnības viss, kas man ir paticis, tad tā ir tā romantiskā puse. Varbūt pat ar vieglu misticisma piedevu un galēju skatīšanos pagātnē. Vienmēr esmu teicis intervijās, ka vietas, kur es jutos labi, bija baznīcas, Vecrīga un Rīgas Lielie kapi.
G.G. – Ja reflektējam par izdomāto pasauli, tad kas ir ar jūsu 1969. gadā gleznoto “Kluso dabu”? Es gan tad vēl nebiju dzimis, bet mani pārsteidza, kur tajos laikos varēja nopirkt tādas spīdīgas bundžas ar persikiem un ko tur vēl? Tā arī nav kāda cita realitāte, ko Jūs piedāvājat?
I.K. – Nē, nē! Tā ir pilnīga realitāte. Šīs bundžas varēja nopirkt. Tā bija, liekas, 150 grami liela pasterizētas apelsīnu sulas bundža, ko tad atgrieza un ielēja glāzēs. Tie produkti bija dārgi, tas tiesa, bet tie bija veikalā. Mango sula nebija tik dārga. Protams, ka bundža pati ar savu krāšņumu, brīnišķīgo etiķeti, spilgtajām krāsām iemiesoja kaut kādu citu pasauli. Bet manā gleznā tas viss ir kaut kādā mērā liela ironija. Ne jau velti tajā kompozīcijā pašā malā ir nolikta padomijā ražotu vitamīnu kārbiņa. Drausmīgā iepakojumā. Toreiz jau kārbiņas bieži bija no papīra. Tātad: pa kreisi stāv šie padomju vitamīni, bet pa labi – rietumu analogs dabīgā veidā. Jo, saprotiet, tā toreiz bija dabīga iekonservēta svaigi spiesta sula, kas mūsdienās tā vairs nav, kad visu ražo no ekstrakta. Tātad – bilde kā ironija par padomju realitāti un parafrāze par holandiešu 17. gadsimta klusajām dabām. Tādā siltā, maigā gaismā. Un to, ka gleznas vidū ir sīpoli, – tas arī nav bez ironijas. Sīpoli jau arī ir labs vitamīnu avots.
Imants Lancmanis, "Klusā daba", 1969, LNMM
G.G. – Tādā nevainīgā žanrā kā klusā daba, izrādās, tomēr var pateikt ļoti daudz. Un tas, Jūsuprāt, nav nekāds trešās šķiras žanrs, ar kuru kādreiz Pēterburgas Mākslas akadēmiju nevarēja pabeigt.
I.L. – Protams, un es domāju, ka arī toreiz, 17. gadsimtā klusajās dabās ir pilns ar zemtekstiem, nemaz jau nerunājot par vanitas. Man ir veselas divas vanitas un tas mani ir ļoti saistījis. Bojāejas tēma vai ziedi, kas jau pēc vienas dienas nav tik svaigi. Jā, tā ir aizgājība. Viss, kas ir skaists, ir īslaicīgs. Tas sabrūk. Arī portrets...Nupat nomira itāļu aktrise Džina Lolobridžita. Es atceros viņas ziedulaikus manā bērnībā...Man toreiz patika Bridžita Bardo, Merilina Monro...Tāpēc, attēlojot kādu skaistu lietu, mēs domājam ka tūlīt jau viņas nebūs.
G.G. – Jūs minējāt vairākas personības. Bet es vēlētos uzzināt Jūsu domas par kādu citu fenomenu Latvijas kultūrā: 60. un 70. gados tik populāro kafejnīcu “Kaza”, kuras viesis epizodiski bijāt arī Jūs. Tomēr atceros, ka intervijās esat runājis par to, ka diezgan ātri sapratāt, ka tā nav gluži Jūsu vide. Ka paralēli runām par Marselu Prustu un filosofiju, tur bija tāda bohēma, kas Jums īsti nederēja. Taču “Kazas” cilvēki ir Maija Tabaka, Biruta Delle, Imants Kalniņš... Viens no viņiem pat nodēvēja šo posmu savā dzīvē kā “jaunības ģēniju laiku”. Kas īsti bija šis “Kazas” laiks un cilvēki?
I.L. – Jā, jāsaka, ka par Prustu tur īsti nerunāja. Kā lai to pasaka... bet tur pastāvēja kaut kāds zināms shematisms. Tie cilvēki nebija konformisti. Bet redziet, arī bohēmā un autsaiderismā var būt zināma shēma. Un tas bieži aiziet tādā vienā virzienā: gan gaitā, gan izskatā, gan tēmās, par kurām var runāt, mūziku, ko mīlēt. Es ļoti ātri uztaustīju to, ka viņi “drillē” kaut ko vienu un man tas bija par šauru. Ka tas kļūst kaut kā uzspēlēts. Bija cilvēki, ar ko es gribēju runāt, tas pats Bruno Vasiļevskis, Maija Tabaka, ar ko mēs labi sapratāmies. Un, ja mēs ar Jums runājam par romantismu, tad tas nudien nebija romantiski (pasvītrojums mans – G.G.). Tur bija virsū zīmogs. Tas bija tas, ko es nemīlēju tobrīd un vēlāk. 1968. gada izpausmes, kas bija visur un tajā pašā Francijā. Cilvēki vienmēr mīl modi. Mēs sakām, ka buržuāzija, mietpilsoņi – tie ir tie, kas mīl šo visu modi, bet nē, jebkurā pretstatā un tās vidē ļoti ātri izveidojas savs šablons, gatavas lietas. Un 1968. gada šablons bija tik uzspēlēta demokrātija, ka visi to piecieta. Kādus divdesmit gadus vēlāk es biju Sorbonnā, man tur bija lekcija. Redzēju, ka tur, universitātē, bija izspertas ar kāju tualetes durvis. Un tas jau bija 80. gadu laiks! Arī Vācijā man teica, ka profesoriem, ja viņi vēlējās, ka studenti viņus uztver nopietni, jāuzvelk džinsas, jāsabužina mati un tad jāiet auditorijā. Redziet, mani vienmēr tādas lietas ir kaitinājušas. Tas, kas kļūst par normu, mani atgrūž. Un tas mani vēl vairāk dzina šajā romantismā, jau Jums tik ļoti patīk šis vārds un tā ir Jūsu tēma (smejas). Man bija savas iedomas, nebija daudz cilvēku, ar kuriem varēja dalīties. Protams, mana sieva Ieva (Ieva Šmite-Lancmane (1943 – 2004) – G.G.). Tad Rundāle kļuva par to vietu, kur šo romantismu varēja kultivēt galējā formā.
G.G. – Esmu daudz runājis ar gleznotāju Anitu Kreitusi, kura Rundāles pili mūsu sarunā nosauca par “paralēlo realitāti”. Viņa vispār mīl šo vārdu salikumu. Anitai ir komponista Imanta Kalniņa portrets, ko viņa gleznoja 1975.gadā un viņš tur ir koku ielokā, kas, izrādās, ir tobrīd aizaugušais Rundāles pils parks, vēl ne franču regulārais, kādu to redzam pašreiz. Kreituses māksla pašreiz, jāsaka, arī atbilst visvairāk manai tēmai. Sakiet, vai Jums ir zināmi kādi kolēģi, kuriem, jūsuprāt, arī mākslā un dzīvē ir šī romantizējošā ievirze tāpat kā Jums?
I.L. – Jāsaka, ka mans gadījums ir gana individuāls un daudzi mani vienkārši piecieta ar visām šīm dīvainībām, kas man piemīt. Cilvēki jau gluži uz pagātni orientēti nebija. Katram bija sava dzīve. No “Kazas” es devos uz “Letonikas” lasītavu Jēkaba ielā, sēdēju pilnīgā vientulībā ar kādu vācu grāmatu, kuru neviens pēc Otrā pasaules kara nebija ņēmis rokā. Es labi jutos vācbaltu literatūrā: par muižām, dzimtu vēsturi...Un laimīgā kārtā parādījās šī Rundāle, kam tas viss bija derīgs, pretējā gadījumā es būtu tāds jucis tips ar savām iedomām. Rundāle deva pamatu to visu realizēt. Arī to, ka 2007. gadā varēju izdot grāmatu par heraldiku, kuru uzsāku 1959. gadā. Tā ka man ārkārtīgi paveicās. Pārējie skatījās ar tādu ziņkāri. No akadēmijas gājām uz Lielajiem kapiem un mēģinājām stutēt atpakaļ tos nogāztos pieminekļus. Arī tad, kad akadēmijā vajadzēja “izraut” kādu vīna pudelīti, tad braucām uz tiem pašiem kapiem. Redziet, man tas bija tāds galējs veids. Liela loma bija Jurģim Skulmem, kurš organizēja studentiem ekskursijas pa Kurzemes baznīcām. Tādu mākslinieku, kuriem ir šī romantisma ievirze, domāju, ir mazāk. Kreituse šajā ziņā ir apbrīnojama. Viņas pasaule ir ļoti rafinēta. Anitas mazais dārziņš Hamburgā – es to apbrīnoju. Tik mazā teritorijā tik daudz izjūtas! Jo šie japāņu dārzi lielā mērā ir kļuvuši par tādu piedauzības akmeni. Bet viņai tas ir izveidots ar neticamu smalkumu. Tik mazā telpā var ieburt savu sapni un vīziju. Tā ir reta īpašība. Domāju, ka ļoti daudz romantiskā ir Maijas Tabakas darbos. Bet tas ir cits gadījums. Tabaka pēc sava temperamenta nav romantiķe, bet tā pasaule, kas viņas galvā, ir pat galēji romantiska. Tā ir vizionāra un sirreālistiska. Tas ir īpatnējs romantisma gadījums. Bet tajā pašā laikā cits mans domubiedrs Bruno Vasiļevskis nemaz nebija romantiķis. Viss viņa glezniecības virziens bija ieurbties dabā un ieraudzīt tās kvintesenci reālistiskā un nosacītā formā. Jā, Jānis Anmanis. Tā, manuprāt, ir tāda nedaudz mākslīgi kultivēta latviskā romantisma izjūta. Konstruēta, jau domājot par skatītāju. Protams, ka cilvēkiem tas patīk. Taču romantiskā jūsma nāk no paša cilvēka, nevis aprēķina. Man būs grūti nosaukt vēl kādus. Ja skatāmies tālākā pagātnē, piemēram, to pašu Rozentālu, ir jāsaprot, cik viņš sekoja līdzi savam laikmetam, iekļāvās tajā un sevī attīstīja. Romantismā var būt dažādi ceļi un pamudinājumi. Es padomju laikā ātri sajutu šo realitātes noliegumu un dabiski, ka meklēju patvērumu. Tas bija tad un tā ir arī mūsdienās: viss, ko es daru, ir viens vienīgs romantisms. Mākslas vēsturniekiem vienmēr jau vajag kādu “ismu”. Un kā tad lai mani nodēvē? Tad mēs ar sievu izdomājām. Viņa teica, ka manā glezniecībā romantiskā ir daudz vairāk nekā konceptuālā, tāpēc lai ir “konceptuālais romantisms”. Ka koncepcija ir pakļauta romantiskai iedvesmai. Viņai bija pilnīga taisnība.
G.G. – Mani audzēkņi, bieži vien, mācoties mākslas stilus, tos cenšas atšķirt tikai pēc formālajām pazīmēm. Kādas būtu jāsaskata Jūsu darbos?
I.L. – Ļoti interesanta tēma par šīm formālajām pazīmēm. Teikšu atklāti, tas mākslas vēsturē man gadiem ir radījis arvien lielāku vilšanos. Dziļu vilšanos. Mākslas vēsture metas klāt pie mākslas darba un aizmirst pašu galveno. Apsēžoties mākslas darba priekšā un spēt tajā ieiet ar izjūtu, nevis mērvienībām, ir prasme. Sajust, vai tas ir īsts mākslas darbs, vai falšs. Būtībā mākslas darbā ir visas pazīmes, bet lielu daļu var saprast tikai ar izjūtām. Bet ir vēl viena lieta, kas ir grūtākā. Izjūta jau nevar rasties pati no sevis, it kā meditējot. Ir jāvar ieiet mākslas darbā caur profesionālajām zināšanām. Jums ir paveicies, ka Jums ir jau viena izglītība. Mākslas vēsturniekam ir jāstudē glezniecība, grafika, arhitektūra...Visas manas vilšanās ir nākušas caur to, ka es redzu, ka cilvēks nāk “ar lineālu” pie mākslas darba un izdara secinājumus. Te kļūdās pat vislielākie metri. Triecieni mākslas vēsturē man bija un tāpēc es esmu gatavs paziņot, lai neviens mani neuzdrošinās nodēvēt par mākslas vēsturnieku. Es esmu gleznotājs un cauri! Es esmu nejauši iemaldījies tajā visā. Tas, ko es izdarīju 60. un 70. gados, sēžot arhīvā un izlaižot caur sevi neiedomājamu kvantumu ar faktiem, un to visu saliekot galvā, man ir devis zināmas priekšrocības runāt par mākslas vēsturi. Man galva ir pilna ar to, ko citi domā atrast datoros, bet nekā tur nav, starpcitu (izcēlums mans – G.G.). Es minēšu vienu piemēru, kas bija mana pirmā vilšanās. Un tas ir Abrahams Brediuss, lielais holandiešu glezniecības speciālists, kurš 30. gados paziņoja Hansa van Megerena viltojumus par īstiem Vermēra darbiem! Hāgā es apskatīju Brediusa māju. Cilvēks, kurš pats ir kolekcionējis, pētījis dziļi jo dziļi un nevar atšķirt dievišķīgo Vermēru! Kur no gleznām strāvo ārā viņa ģenialitāte! Un tad man bija jādomā: kāda nozīme ir visam tam, ko Brediuss ir iebāzis sev galvā? Kā var nejust, ka van Megerens ir ārkārtīgi slikts gleznotājs un Vermērs ir ģēnijs? Mākslas vēsture nedod ieročus. Man tas bija skumji, jo es Vermēru uzskatu par visu laiku lielāko gleznotāju. Es nesaku mākslinieku, bet gleznotāju.
G.G. – Jums tik daudz ir jautājuši par darbu Rundāles pilī un tās restaurāciju. Es saprotu, ka tā bija Jūsu paralēlā vide un viss tas, par ko stāstījāt, ir visvairāk saistīts tieši ar darbu un dzīvi pilī. Bet restaurācija, šis ikdienas darbs, tikšanās ar strādniekiem, saimnieciskās problēmas – tas viss taču ir kaut kas tik reāls, ikdienišķs un problemātisks, ka, manuprāt, šī laimes izjūta un pasaule var sabrukt ļoti ātri. Jums nevienu brīdi pils atjaunošanas periodā neiezagās šaubas par sava ceļa izvēli? Stāvoklis, kad vienkārši nolaižas rokas?
I.L. – Ziniet, bet dīvainā kārtā nē. Mēs bijām vairāki un mērķis viens. Jā, tobrīd nevienam nebija domas, cik tas viss ilgi turpināsies. Un vismazāk jau, ka tieši piecdesmit gadus. Un tad tas viss pārauga tādā dzīves ritmā, ko mēs visi pieņēmām kā savu likteni un sūtību.
G.G. – Es Jums nevaru nepajautāt par kādu no tēmām, kas Jūsu daiļradē parādās kā ļoti būtiska. Jums ir cikls “Piektais bauslis”. Teicāt, ka ar to risinājāt paša piedzīvotās kara šausmas, kad Jums bija tikai trīs gadiņi. Karš atkal tepat blakus ir un šķiet, ka cilvēce neko nemācās. Vēl nāk prātā arī kāds Jūsu apgalvojums, ka, neragoties uz kara un revolūciju izraisīto postu, abi vienmēr ir cilvēcei kā attīstības sākumpunkts.
I.L. – Jau mans Rozentālskolas diploms bija par strēlniekiem, kariem un atvadīšanos. Strēlnieki bija kaut kas tāds, kas bija atļauts un arī ar tādu zināmu romantizācijas devu. Un kara tēma man ir kaut kur blakām. Es no tās atgrūžos. Kad gleznoju astoņu gleznu ciklu “Piektais bauslis”, domāju, ka tikšu vaļā no savām kara un revolūcijas fobijām. Revolūcija mani pievelk un ārkārtīgi nepatīk. Tā ir tāda zemu instinktu izpausme. Es tur fonā saskatu Ļeņinu, šo dēmonu, kas ir tik daudz slikta izdarījis. Bet...beigu beigās laikam arī dēmoni ir nepieciešami. Tur jau ir tas, ka viss pastāv kopā. Ja kas ir nožēlojams, tad tā ir pliekana ikdienas pasaule. Manas pēdējās gleznas ir “Nāves deja”. Arī mūzikā tas tā ir.
G.G. – Vai divi tukšie rāmji, kas pašreiz ir izstādē, drīz jau būs piepildīti?
I.L. – Tas būs 17. februārī.
G.G. – Kad runāju ar gleznotājiem, esmu pamanījis, ka man visiem ir viens un tas pats jautājums, ko uzdodu. Un atbildes ir dažādas. Tas ir par to brīdi, kad gleznotājs savas gleznas atdod. Ir mākslinieki, kas saka, ka tādejādi glezna turpina savu dzīvi un ir bijuši gadījumi, kad šķiršanās no “sava bērna” nav emocionāli viegla. Kā tas ir ar Jums?
I.L. – Man nav grūti. Jā, ir darbi, no kuriem es nekad nešķiršos, kā, piemēram, “Dāvana manai sievai”, bet kopumā nav. Man arī nebūtu kur viņus likt savās mājās. Es gleznoju ļoti šaurā vidē. Šajā pašā telpā, kur mēs runājam.
G.G. – Tik maza telpa nav par šauru tīri emocionālā aspektā, strādājot pie liela izmēra darbiem?
I.L. – Nemaz! Šeit man ir sešu metru garumā grāmatplaukts, rakstāmgalds un pa vidu ir 1,4 metri. Es tur nolieku molbertu un varu tīri labi gleznot. Man liela darbnīca traucētu. Es apsēžos savā omulīgajā krēslā, skatos uz darbu, un varu pienākt pie datora. Es jau dzīvoju kopā ar datoru. Un tajā pašā laikā man ir bīdermeijera krēsls un klasicisma svečturis. Bet es Jums kaut ko parādīšu! (pieliek pie ekrāna mazu gleznu ar sievietes figūruu, ko noņēma no sienas). Tas ir mans akvarelis. Tas ir uztaisīts uz veca, 19. gadsimta sākuma papīra. Būtībā tas ir viltojums, ko esmu uztaisījis sev par prieku. Redziet, tā būtībā arī ir vēl viena romantisma izpausme manā raksturā. Tādu gleznu es nevaru nopirkt, bet – uztaisu pats un priecājos. Man vide apkārt ir svarīga, lai nebūtu kādi galīgi riebīgi priekšmeti apkārt. Bet man patīk viss modernais. Man ir labs dators un vislabākais fotoaparāts.
G.G. – Lancmaņa kungs, mūsu sarunas fināla fāzē un no tā visa, ko Jūs pastāstījāt, vai es varu teikt, ka esat absolūti laimīgs cilvēks?
I.L. – Tā ir bīstami domāt un es patiešām esmu māņticīgs. Un arī ticīgs. Kā arī daudz ko savā mūžā piedzīvojis, ko sauc par sagadīšanos (pēdiņās). Viss, kas notika Rundālē...Tas būtu interesanti: savākt visus tos brīžus kopā, kuriem bija jātiek pāri. Tobrīd nevienu brīdi nebija doma, ka tas viss aizvilksies piecdesmit gadus, nu, augstākais desmit...Bet viss notika tā, kā tam bija jānotiek. Jā, man ir bail teikt, ka es esmu laimīgs, bet es melotu, ja teiktu, ka esmu nelaimīgs. Varēt izdarīt to, ko es gribēju izdarīt. Par to ir jāpriecājas.
G.G. – Zinu, ka Helēna Demakova raksta par Jums grāmatu?
I.L. – Jā, tas būs interesanti un tur būs daudz kas no manām pārdomām. Bet Jums es varu ieteikt turpināt savas zīmēšanas un gleznošanas studijas, jo ar to palīdzību Jūs noteikti spēsiet pietuvoties savai pētāmajai tēmai daudz labāk. Bet saviem studentiem sakiet, lai viņi sēž pie darba un mēģina saprast, kas ir tas, ko viņi paši jūt, nevis tas, ko viņiem ir pateicis kads cits, kas viņiem ir jājūt.
Intervijas autors: Guntars Gritāns
Reklāmkarogs: Kristīne Markus
*reklāmkarogā izmantots fragments no Imanta Lancmaņa gleznas "Pašportrets pie Sējas ozola 2019. gada 27.septembrī." 2021. Audekls/eļļa."