01.02.2017.
DŪRIENS AR ADATU
Tālajā 1956. gadā vispadomijā sākās destaļinizācijas procesi, kas izraisīja arī tā dēvēto Hruščova “pavasari”. Ideoloģiskā liberalizācija pavēra agrāk hermētiskajā “dzelzs aizkarā” dažas šķirbas uz Rietumu kultūras pusi. No ārzemēm sāka ieplūst visai daudzveidīga, bet tomēr rūpīgi limitēta un cenzēta, mākslinieciskā informācija un arī tiešas mākslas darbu prezentācijas literatūras, mūzikas, kino, teātra, glezniecības, dizaina un citu veidu atklāsmēs. Šos nereti mistificētos un sapņainos, Rietumus īpaši dāsni un visiem pieejami, pirmkārt, pārstāvēja tā dēvētās socvalstis jeb padomju kontrolētā bloka satelītzemju kultūras pienesums. Liela nozīme še bija šo valstu – Polijas, Čehoslovākijas, Austrumvācijas, Ungārijas utt. - periodikas un grāmatu pastāvīgai ienākšanai. Jo to saturā jau bija arī daudz vaļīgāka, labvēlīgāka un plašāka informācija par “īstajos” Rietumos notiekošo.
Satīras un humora jomā īpaši izcēlās kāds uz lēta papīra iespiests poļu žurnālītis vārdā “Szpilki”. Tur tas zīmētais un rakstītais humors izrādījās krasi atšķirīgs no padomju impērijā pieņemtajām normām. Tā lappusēs parādījās viss, ko nekādi nevarēja pat cerēt ieraudzīt padomju humora un satīras arēnā. Gan saturs, gan zīmējumi bija pilni ar kaut kādu “huļigānismu”, anarhistiskiem izaicinājumiem, pilsoniski snaudulīgā miera traucēšanas provokācijām. Tai skaitā tur dāsni parādījās arī melnais humors, kas PSRS publiskajā telpā bija pilnīgi iznīdēts un nepazīstams, lai arī padomju realitāte tam it kā deva nebeidzamus iemeslus. Un, ja arī kaut kur kas tāds parādītos, to tūdaļ sabradātātu kā “buržuāziskās ideoloģijas” un dekadences nezāles dīgli. Padomijā melnā humora funkcijas ar uzviju pildīja anekdotes un pagrīdes kultūra.
Savukārt žurnālā “Szpilki” nebija ne vēsts no kaut kādas komunistiskas ideoloģijas. Sabiedrības epatāža tajā notika īsteni rietumnieciska plurālisma garā. Tas atspoguļoja faktu, ka sociālisma ideoloģijas apkampieni šajās zemēs, kā Polijas Tautas Republika, bija ievērojami vaļīgāki, neraugoties uz tur esošo komunistu varu, padomju tankiem un piederību kopējam “lēģerim”. “Szpilki”, tāpat kā daudzu citu socvalstu periodikas izdevumu izplatīšana PSRS preses aprites tīklā bija ar attiecīgiem starpvalstu līgumiem kārtīgi nostiprināta un ritēja bez aizķeršanās. Padomju ideoloģiskie uzraugi gan varēja īpaši neuztraukties, jo “Szpilki” bija adresēts izteikti intelektuālai publikai, pie kam ar poļu valodas zināšanām. Tā iespaids uz padomju tautas masām līdzinājās nullei. Toties “Szpilki” popularitāte, ja nerēķina vietējos poļus, īpaši auga jaunatnes un mākslinieku vidē. Pat tik tālu, ka starp jaunajiem pašmāju māksliniekiem izveidojās “Szpilki” zīmējumu estētikas un tematikas sekotāji, kas reizēm ar patapinātajām “svešajām” novitātēm pat mēģināja ielauzties vietējā humora bastionos. Kā, piemēram, populārā Latvijas PSR žurnāla “Dadzis” lappusēs. Tur tos sagaidīja sīva “konservatīvo” spēku pretestība un noraidījums. Un vietējie špilkismi tad nu palika galvenokārt pašu autoru arhīvos.
ROLANDS TOPORS
“Szpilki” zīmējumu autoru starpā sevišķi kā māksliniecisks titāns izcēlās neparasts grafiķis Rolands Topors (1938 – 1997) – mākslinieks – drūmākā melnā humora meistars, rakstnieks – sirreālists, aktieris, scenārists, televīzijas režisors... Jāatceras, ka Rolanda Topora vārds, pirmkārt, saistāms ar Franciju, jo meistars dzimis, dzīvojis un arī miris Parīzē. Un viņa piesaiste poļu kultūrvidei ir bijusi nosacīta tikai ar ģimenes izcelsmes saknēm šai zemē. Jo Rolanda vecāki bijuši Polijas ebreji. Rolanda tēvs, arī mākslinieks, Ābrams Topors un māte Zlata jau 1930. gadā visai tālredzīgi un savlaicīgi pameta Varšavu un pārcēlās uz Franciju. Vācu okupācijas gadus viņi pārlaida Savojas departamentā, netālu no Šveices. Šī Dienvidfrancijas teritorija II pasaules kara laikā izrādījās Viši republikas zonā. Tā kādu brīdi bija vācu neokupētā daļa, kuras franciskā marionešu valdība maršala Anrī Filipa Petēna vadībā visai draudzīgi sadarbojās ar nacistiem. Savoja šķitās puslīdz droša, bet vienlaicīgi arī gana iluzora patversmes vieta, ģimenei slēpjoties no terora un ebreju vajāšanām. Mazais Rolands, kam nacistu uzbrukuma laikā ritēja agrā bērnība – 2 – 5 gadi, šo šausmu un nāves baiļu izjūtu iesūca sevī teju ar mātes pienu. Un tā briesmu garša nepameta viņu visu mūžu un baisi sabiezēja mākslas “melnumā” un drūmajos minoros.
Foto: Ad Petersen
Pēc kara Rolands Topors mācījās Žaka Dekūra licejā Parīzē un Nacionālajā Daiļo mākslu augstskolā. Bet pirmās zīmējumu publikācijas parādās jau 50.-to gadu beigās žurnālā “Hara – Kiri”, kā arī Žana – Žaka Povera un Ērika Losfelda izdevniecību laidienos. Taču Rolanda Topora lielais radošā uzplaukuma laiks izvērtās 60.-ajos gados. Kopā ar sev līdzīgiem draugiem un līdzgaitniekiem no bēgļu vides, spāņu dzejnieku un kinorežisoru Fernando Arrabalu un čīliešu rakstnieku, komponistu un spirituālo guru Aleksandro Hodorovski, poļu-franču dižo grafiķi un plakātistu Romānu Cislēviču viņš nodibināja radošo grupu “Panika”, kur vētraini attīstīja savu daudzveidīgo māksliniecisko darbību izdomātā realitātes / nerealitātes pasaulē. Jāpiezīmē, ka “panika” še nav modelēta no kādiem trauksmes stāvokļiem, bet gan sakņojas sengrieķu mitoloģijas dievišķā varoņa Pāna vārdā. Tas bijis dieva Hermeja un nimfas Driopes dēls un pildījis ganāmpulku, mežu un lauku dieva pienākumus. Kā arī uzstājies kā zemes auglības demons. Un izcēlās ar īpašu neglītumu, jo bijis apveltīts ar āža ragiem, nagiem un asti. Tā nu mākslinieku grupa šajā varonī saskatīja sev radniecīgu dvēseli un šādi iezīmēja arī kaut kādu noteiktu savas darbošanās idejisko skanējumu instinktīvi – impulsīvā toņkārtā.
Foto: Ad Petersen
Līdzās slavenajiem Rolanda Topora zīmējumiem un karikatūrām tapa arī stāsti, romāni, dzeja, dziesmas un lugas. Viņš zīmēja arī multiplikācijas filmas, ilustrēja grāmatas un arī pats kā aktieris filmējās. 1964. gadā Rolands Topors uzrakstīja savu ievērojamāko noveli “Īrnieks”, ko slavenais kinorežisors Romāns Polanskis divpadsmit gadus vēlāk ekranizēja filmā ar analoģisku nosaukumu. Šajā darbā tika aplūkoti kāda Parīzē nonākuša Polijas emigranta identitātes meklējumi jaunajā vidē. Ievērību guva arī Rolanda Topora 1969. gadā rakstītā novele “Joko jubileja”, ko arī ekranizēja.
Foto: Ad Petersen
Sešdesmitajos gados Rolands Topors visai sekmīgi uzsāka iemēģināt roku kinojomā kā mākslinieks animators un scenārists piedaloties trijās franču režisora Renē Lalū multiplikāciju filmās - “Mirušie laiki” (Les temps Morts – 1964), “Gliemeži” (Les Escargots – 1965) un “Fantastiskā planēta” (La Planete Sauvage – 1973). Šie ar briesmām un sirrealistiskiem tēliem uzlādētie kinodarbi guva arī ievērojamu starptautisku atzinību un balvu birumu. Tās visai būtiski ietekmēja jauno, sirreālismā un popkultūrā sakņoto, zīmēto filmu estētiku.
Rolands Topors veiksmīgi apliecināja savus daudzpusīgos mākslinieciskos talantus un uzstājās arī kā aktieris epizodiskās lomās dažādās franču filmās. Bet plašāk tika ievērots Reinfelda lomā pasaulslavenā kinorežisora Vernera Hercoga klasiskajā filmā “Nosferatu” (1979). Un arī bosa lomā Mauricio Nišetti 1979. gada filmā “Ratataplan”. Rolands Topors atrada laiku uzstāties arī daudzās televīzijas programmās un uz teātru skatuves.
Kas attiecas uz dziesmu sacerēšanu, tad tās nedaudzās ("Je m'aime", "Monte dans mon Ambulance"...) Rolands Topors veltīja izpildīšanai savai iecienītajai franču – japāņu dziedātājai Megumi Sacu, kura uzstājās kā visai ekstravaganta un mistiska dāma ar dīvainām cepurēm galvā. Rolandu viņa prata apburt un magnetizēt, tāpat kā arī dekadento franču publiku. Rolanda Topora dziesmas parādījās arī Džeroma Savarija Grand Magic Circus uzvedumos un Boucherie Productions ierakstos.
Foto: Ad Petersen
Sešdesmitajos gados Rolands Topors aktīvi sadarbojas ar franču satīrisko žurnālu “Hara – Kiri”, kas bija tagad slavenā “Charlie Hebdo” tiešais priekštecis. Ar “Hara – Kiri” karikatūristi visādi apkaroja Francijas oficiālo politiku un politiķus, varu un valsts institūcijas, baznīcu un reliģiju, pilsonības normas... Žurnāls vairākkārt izprovocēja franču valdību uz tā iznākšanas aizliegumiem. Tas daudzejādi noskaidro to franču iekreiso intelektuāļu uzskatu un estētikas gultni, kurā darbojās arī Rolands Topors. Vadlīnija, kas īsti toporiskā melnumā un asumā vienmēr konfrontējās ar varu un “pieklājīgo” sabiedrību un kas mūsdienās šos satīriķus noveda radikālo musulmaņu terora krustugunīs un iznīcībā. Arī žurnāla nosaukumu maiņas pamatā bija dramatiski vēsturiskie notikumi, ko ievadīja nule izbijušā Francijas Prezidenta un “nācijas tēva” Šarla de Golla nāve 1970. gada novembrī. Viņš tika klusi apbērēts ģimenes un kara laiku cīņu biedru lokā savā mājvietā KolombēledezEglīzas (Colombey les deux Eglises) miestiņā. Savukārt “Hara -Kiri” tolaik iznāca ar indīgi ironisku un izaicinošu virsrakstu - “Traģiska ballīte Kolombē: 1 mirušais”. Tajā šādi tika pausts neapmierinātības mājiens sakarā ar tai pat laikā notikušu traģēdiju, kur diskotēkas ugunsgrēkā gāja bojā 146 jaunieši. Valdība šādu nekorektu izlēcienu uztvēra kā vēršanos pret valsts Prezidenta institūciju. Rezultātā “Hara - Kiri” nekavējoties tika aizliegts un izņemts no apgrozības. Un tikpat nekavējoties tas pārtapa par tagad slaveno “Charlie Hebdo”. Virsraksta vārdā Charlie tika iekodēti it kā divi varoņi – Šarls De Golls un amerikāņu Zemesriekstu komiksu Čarlijs Brauns...
Tomēr īsto pasaules slavu Rolandam Toporam atnesa viņa zīmējumi – karikatūras, fantastiskie plakāti, simtiem grāmatu vāki... Viņš zīmēja skarba sirreālisma garā, nereti ar smagas erotikas piedevām. Un darbi tika piparoti arī ar kādām sadistiski asiņainām ironijām un paradoksiem. Zīmējumu “odere” sedza sabiedrības pirmatnējo zvēriskumu un tās darbības seksuālo motivāciju zemapziņas džungļos. Tēlainības perfekcija un pārsteigumi pakāpeniski padarīja Rolanda Topora zīmējumus jau par starptautisku mākslas faktoru, sirreālisma klasiku.
Foto: Ad Petersen
Te, šķiet, der atgādināt sirreālisma pamatprincipus. Virziens izplatījās, pirmkārt, literatūrā, tad arī gleznicībā, kino, teātrī... Sirreālisms attīstījās 20. gadu Francijā un par tā “tēviem” uzskata poļu - franču dzejnieku Gijomu Apolinēru (Vilhelms Alberts Vlodzimežs Apolinarijs Kostrovickis) un Andrē Bretonu – Parīzes dadaistu līderi. Glezniecībā ievērojamākie tajos pat pirmskara laikos kļuva Salvadors Dalī, Makss Ernsts, Renē Magrits... Sirreālisms rāda garīgos aspektus un apelē uz paralēlo realitāti, sapņu pasauli, zemapziņas atklāsmēm, freidisma impulsiem... Simbolisms, pirmatnējais dabīgums un instinkti, pašizpausme ārpus prāta ietekmes, individuālisms, spirituālisms, intuīcija un psihoanalīze, irracionālisms un neloģisms – tie visi ir sirreālisma atslēgas vārdi. Un arī Rolands Topors virtuozi prata darboties ar visu šo plašo instrumentāriju, nostādot sevi līdzās lielajiem sirreālisma klasiķiem. Un kā cilvēka psihes preparētājam, drūmo aizkulišu uzšķērdējam, instinktu atmaskotājam še mākslā līdzās Rolandam Toporam nestāv neviens. Viņa cirvja cirtiens ir ass un sāpīgs, ar nāves elpu apdvests.
Raksta autors: Jānis Borgs
Attēls: Kristīne Markus