29.06.2021.
RECEPTE “BZDIKS”?
Jeb dažas apgaismības, ielūkojoties Ķeipenes Potjomkina akā
Kādus gan likteņu un apstākļu samezglojumus Visvarenais jaudā vienā krustpunktā sasiet! Vai samiksēt kā tādu neispējami eksotisku kokteili. Vienai šādai jaukšanai par pamatu reiz tika izvēlēts kluss Vidzemes nostūris, kur Ogres novadā pirms kāda gadsimta veidojies Ķeipenes ciems. No Rīgas puses skatoties tāda it kā “nekuriene”, kurp aizlokās vientuļi un vietumis papostīti, bet daiļi ainavu ceļi. Caurbrauciens Kangaru “kalniem”, kur reiz sirojis arī latvju dižlaupītājs Ansis Alberts Kaupēns, vien ko ir vērts.
Šai mikslī būtisks “garšas” elements nāca no pērnā gadsimta 30. gadu vidū uzbūvētās Rīgas - Ērgļu dzelzceļa līnijas. Toreizējais Latvijas satiksmes ministrs Bernhads Einbergs šo notikumu atklāšanas runā apcerēja šādi: “Līdzekļus, kas bija nepieciešami līnijas būvei, netiešā kārtā devuši visi valsts iedzīvotāji. Tādā veidā piedalīdamies lielajā valsts uzbūves darbā. Tāpēc arī šo līniju atklājot, svinībās dalību ņem visi valsts iedzīvotāji. ... Ministru prezidenta (Kārļa Ulmaņa), kara ministra un visas valdības vārdā un uzdevumā atklāju šo ceļu par godu mūsu Latvijai un tautai par svētību. Dievs, svētī Latviju!” Tad tiek nodziedāta valsts himna, mācītājs Jānis Rozentāls iesvētīja dzelzceļu, tika pārgriezta nācionāla lenta un pirmais vilciens izbrauca caur goda vārtiem, virs kuriem uzraksts: „Lai svētīts darbs, kas tēvu zemes labklājību ceļ.”
Pēc dažiem gadiem B. Einbergu nošāva Gulagā. Bet laikmetu griežos viņa un laikabiedru uzsāktais nu izrādījās pārlieku romantisks. Diemžēl kā daudzi citi senču cildenie pasākumi, tā arī šis, Rīgas – Ērgļu dzelzceļš atjaunotajā nacionālajā valstī “dēļ ekonomiskiem apsvērumiem” tika “noklaķerēts” jeb vienkārši demontēts 2009. gadā.
Tomēr taisnības labad jābilst, ka mikrogabaliņu no Rīgas – Ērgļu dzelzceļa (kā kokteiļa ķirsi) dažu simtu metru garumā tomēr vislabvēlīgi atstāja palikšanai. Tieši ap un pie Ķeipenes stacijas. Un tikai tāpēc, ka likteņa maisījumā iejaucās neparasti aktīvs elements – Augusts Sukuts (1947 – 2017). Pavisam nesen aizdevies mūžībā. Bet personības kalibrs ļauj mums viņu sajust kā joprojām dzīvu cīņu biedru. Tieši tas lai še attaisno vienu otru polemiski kritisku iebildi, kas aizstāj citkārt pieņemtu glancējumu un sērīgu korektumu.
Augusts bijis kinorežisors, scenārists un producents. Bet apkopojoši dēvēsim viņu par lielo latvju kino Jundītāju. Šī raksta ietvaros gan fokusēsimies tikai uz notikumiem ap viņa, varbūt, dižāko dzīves pasākumu - Rīgas Starptautisko kinofestivālu "Arsenāls", kas risinājās no 1986./88. līdz 2012. gadam. Augusts Sukuts kopā ar Māri Gaili bija ne tikai šī festivāla dibinātājs, bet arī tā ilggadējs vadītājs. No 1990. - 2008. gadam jau kā festivāla rīkotāja - Starptautiskā Kino centra direktors.
Un še apcerētā “kokteiļa” jaukšanā iezīmējas vēl kāds būtiski svarīgs faktors. Augusts Sukuts savas mākslinieciskās rosības plašumos mēdza pozicionēties kā sirreālists. Te parādās arī atsauces uz slavenā spāņu kinorežisora Bunuela iespaidu. Tieši sirreālistiska domāšana un gars motivēja daudzus un dažādus Augusta “izlēcienus” un “forteļus”, hepeningus un performances, arī mistifikācijas... Piemēram, ideja Arsenāla Grand Prix zīmi iesaldēt kokteiļu ledus kubiņā un visu uzvarētāja lemšanas norisi atstāt Providences rokās.
Viens no šādiem sirrealistiskiem bzidikiem saistās ar Arsenālu un Ķeipeni. Reiz Augusts Sukuts nolēma festivāla viesus - ārzemju žūriju un vietējos VIPus – izvest pavaļoties kaut kur tālāk no Rīgas, pie Latvijas kuplās un daiļās dabas krūts. Šim nolūkam tika izvēlēts tolaik vēl aktīvais Ērgļu līnijas vilciens. Gan šim gadījumam nofraktēts kā specreiss. Nedabraucot kādus 10 km līdz galam, akurāt 77. kilometrā Augusta acs un prāts aizķērās pie visai sirreālistiska (vismaz Meistaram tā šķitās) stacijas nosaukuma – Ķeipene. Tika nolemts apstāties šeit. Kālab nu visi arsenālisti metušies laukā un uzsākuši miestiņa apsekošanu, kur nekas neliecināja par Ptjomkina sādžu “lepnībām”. Viesu noskaņojuma mažorus vairoja tam piedienīga jautrošanās un zirgošanās. Un ne bez “zaļā pūķa” līdzdalības.
Varbūt tieši šī “dzīvnieciņa” specifiski mundrinošais aroms uzmodināja kādu zem stacijas soliņa saldi dusošu bomzi vai vietējo saules brāli. Smalkie Arsenāla viesi jau vīkšījušies uz atpakaļkāpšanu vilcienā. Kālab ķeipeniešu alkahola apkarotājs, sajūtot kādu gara radniecību ar tālumniekiem, pieklājīgi apjautājies, kad tad jautrie ļaudis vēl atbraukšot? Dāsni un bezatbildīgi pasolīts, ka pēc diviem gadiem būšot atkal klāt.
Tie pāris gadi palidoja vēja spārniem un kārtējais Arsenāls nu atkal plauka pilnziedā. Un kinoVadonis Sukuts atcerējās reiz Ķeipenē gaisīgā prātā solīto. Lai arī mēdz teikt, ka solīts makā nekrīt, šoreiz krita gan. Atkal Ķeipenē atgriežoties, arsenāliešus tur gan vairs negaidīja pasoles “gara radinieks”, bet tomēr gars sita augstu un konstruktīvu vilni. Augustam Sukutam pamatīgi šķīlās radoša dzirkstele, no kuras patiesi iedegās liesma, kaut ne gluži ļeņiniskos mērogos. Bet tomēr – Ķeipenes dzelzceļa stacijā 2007. gadā tapa “Eizenšteina komunikāciju centrs”. Laimīgi iegadījās, ka visai gana “dullajai” idejai par labu un ar finansiālu, organizatorisku un morālu atbalstu kultūrapagismības garā iestājās vietējā pašvaldība. Te līdzās nenoliedzami jāmin arī Latvijas dzelzceļa pozitīvisms un atsaucība. Bet visa šī kinoiestādījuma iemiesošanās kultūrfakta konkrētībā pirmkārt izrietēja no Augusta Sukuta pārņemtības un entuziasma. Te rodama sirreālu ideju apgarotība, kuras viņš tiecās pilnveidot un lolot gana racionālā attīstībā. Daudz kas še motivēts ar slavenā rīdzenieka Sergeja Eizenšteina vārdu un darbiem. Memoriāls - kā viena (vai divu) vīra ideju buljona kubiciņš. Kinomuzeju stacijas ēkā atklāja jau 2004. gadā.
Par Ķeipenes Eizenšteina ekspozīciju medijos gan iemaldās melīga ziņa, ka tā esot “pasaulē vienīgā publiski pieejamā”. Gan pilnīgi ignorējot jau visai netālo, kas Rīgas Kino muzejā, gan vismaz divas citas Maskavā. Un kur vēl tādas ir – kas to pārbaudījis? Grūti iedomāties jebkuru citu pasaules kinomuzeju bez Eizenšteina pieminēšanas.
Mediju pīles še Ķeipenē reizēm rod treknu barību. Vēl nereti parādās, piemēram, feiku apgalvojumi ka mazais Eiziks vietējos mežos kopā ar vecākiem baravikas lasījis vai, ka esot pat uzturējies Ķeipenes dzelzceļa stacijā. Ja nu vienīgi kā spoks. Jo stacijas pastāvēšanas laikā Latvijā nekad nebija iegriezies. Un vispār nekad – Latvijas valstī, ne tās brīvvalsts, ne Ostlandes, ne LPSR veidolos. Eizenšteins no Krievijas Impērijas Ļifļandijas guberņas pārcēlās uz Petrogradu jau 1915. gadā. Un šajā sakarībā izsmeļoša informācija izriet arī no S. Eizenšteina 1940. gada apsveikuma vēstules sakarā ar Padomju Latvijas rašanos pašam pirmajam LKP CK sekretāram Jānim Kalnbērziņam: “...tikai galēja aizņemtība filmas “Jānis Briesmīgais” uzņemšanā liedz man iespēju apmeklēt Rīgu, kur esmu dzimis un pavadījis pirmos 17 dzīves gadus...”. Aktuālā latvju politkorektuma normām atbilstoši, Eiziku par šādu okupācijas cildināšanu ieliktu persona non grata vismelnākajos sarakstos. Bet tas jau bija Jāzepa Briesmīgā laikos, un visu attaisno mūsu pašu Vadoņa Kārļa Ulmaņa pēdējais radiovēstījums, ka viss tomēr notiekot ar valdības ziņu, ka te tik tādi sabiedrotie uzrodas, ka paliksim tik savās vietās...
Bet nu nonākam gan pie apcerējamā “kokteiļa” esences. Kā apgaismība nāca prātā veiksmīga doma - zālājos ap staciju izveidot un izvietot mākslas objektus, instalācijas, artefaktus... Katru kādā aspektā ar kinopasauli saistītu. Iesākumā, jau 2000. gadā parādījās Jurim Podniekam veltīta navigācijas bāka – ready made pie-dadaistiska konstrukcija ar 64 pastkastītēm, kas mūs it kā saista ar kinopasaules superstāriem. Tad, 2006. gadā uzstādīja augstumā piec-, sešmetrīgu metāla galdu ar diviem krēsliem – vieta, kur varētu piesēst dinozauriskākie kino dižmeistari. Bet savukārt visādiem sīkākiem ļautiņiem tur radīta iespēja uzkāpt augšā un pavērot apkārtni no Gulivera skatu punkta. Šim objektam, kur tālākā distancē jau noticam tā vareni monumentālajam veidolam, tuvskatos gan atklājas zināms butaforiskums. Tas, šķiet, šoreiz nesakņojās kinoindustrijas dekorāciju veidošanas paņēmienos, bet izrietēja no tehnoloģiskas mazspējas un, varbūt, arī nepietiekamības finansu avotos. Savukārt, šo barjeru acīmredzami vissekmīgāk pārvarējis arhitekts Andis Sīlis, Ķeipenē uzrādot mākslinieciski un tehninski ideālāko etalonobjektu “Vārti 24” - metālkonstrukcijas tunelis - arkāde virs sliežu ceļa, kas tika uzstādīta kā piemiņas zīme brāļu Limjēru filmai Vilciena pienākšana Lasiotas stacijā (L’arrivée d’un train à La Ciotat, 1896). Šķiet, tieši šis veidojums iezīmē iespējamā Ķeipenes mākslas parka attīstības ceļa labāko virzienu.
Visbeidzot nonākam arī pie Augusta Sukuta Ķeipenes Eizikoloģiskā “kokteiļa” kulminācijas, pēdējā objekta “Potjomkina aka”, kuru atklāja 2017. gada 7. oktobrī. Ar to tika atzīmēta Arsenāla klātbūtnes Ķeipenē 20-gade. Pats akas objekts veltīts slavenākajam S. Eizenšteina darbam - 1925. gadā uzņemtajai filmai “Bruņukuģis Potjomkins”. Objekts veidots kā divdaļīga mazformāta arhitektoniska kompozīcija. Virszemes daļā cilindriska lauku akas forma. Ielūkojoties nosacītās akas dzīļu “udeņos”, skatītājiem ir iespēja vērot filmas “Bruņukuģis Potjomkins” videoprojekcijas. Paņēmiens, kas jau senāk tika pārbaudīts un sekmīgi realizēts Rīgā, arhitektes Zaigas Gailes meistardarbā – Žaņa Lipkes memoriālmuzejā Ķīpsalā. Arī tur šahtas/akas dibenā parādās tematiska videoprojekcija, radot šim holokausta laikmeta atgādinājumam spilgtas emocionālas virsvērtības. Jāatgādina, ka Ķīpsalas projekta līdzdalībnieks bija arī Augusts Sukuts. Un viņam bija iespējas pārliecināties par “videoaku” efektiem. Tālab to parādīšanos Ķeipenē varētu uzskatīt kā atgriešanos pie jau pārbaudītām vērtībām. Nekas peļams, jo attīstības notiek gandrīz tikai šādi, vienmēr un jebkur.
Bet ir arī kādas lokālas novitātes. Tā, piemēram, Ķeipenes akas videoseansus aktivizē vai noslēdz smalkmehānikas veidojuma – simboliskas fotoblendes atvēršana vai aizvēršana. Akas veidols šādā metaforiskā veidā sabalsojās ar kinoobjektīva formu, it kā sniedzot daudznozīmīgus mājienus teju filozofiskās līdzībās par informācijas plūsmu apritēm. Tomēr arī bažīga piebilde – vai šī nav viena no objekta vājuma vietām. Jebkāda smalkmehānika un elektrotehnika prasa nemitīgu uzmanību, apkopi. Tā ir bezgala trausla būšana, kas nemitīgi prasa civilizācijas klātbūtni. Un jebkurš pārrāvums rūpju ķēdē (saslima objekta pārraugs, pārtrūka elektrības piegāde, apsīka sponsoru dāsnums, ierīcēs iekrita čiekuriņš, satrakojās piedzērušies huļigāni...) apturēs mākslas veidojuma darbību un liks saprast, ka šis nav uz mūžību vērsts. Jāsaka, ka te nu gan Augusts Sukuts, gan arī objekta autoru kopa (nosaukt autorus?) bijuši sakāpināti optimisti. Jo gandrīz nešaubīgi var apgalvot, ka likteņa pārbaudījumu zobs kā pirmo provēs tieši šo “Potjomkina aku”.
Ar intriģējošo virszemes pacēlumu akas lieta nebeidzās un objekts evolucionē skaistā kubistiskā kontrformā – atklātā telpiskā kāpņu noeejā uz kādu nezināmu pazemi zem centrālās daļas. Akas cilindrs un kvadrātiskais kāpņu apjoms veidoti izcili eksakti sarkanbrūni rūsinātā metālā. Tas ir visnotaļ cildināms Rīgas kuģubūvētāju un viņu tehnoloģiju darbs. Visa veidojuma retromašīniskā, bet vienlaicīgi arī minimalistiskā arhitektonika un krāsa eleganti un sabalansētā mērogā iesēžas apkārtējā, skaidri definētajā stacijas un objektu parka vidē. “Potjomkina akas” mākslinieciskās valodas stilistikā veiksmīgi un konsekventi turpinās jau sākotnēji iezīmētais kurss. Tā pareizību še atgādina attālinātas līdzības ar amerikāņu minimālisma ģēnija Ričarda Serras klasiku, īpaši rūsināta tērauda ģeometriskajos brīvdabas monumentālveidojumos. Ķeipenē, protams, viss ir miniatūrāk, portatīvāk, ekonomiskāk... Bet kā saka, arī kaķis sirdī tīģeris.
Ieeja pazemē atklājas ar elektromehānisku akas vāka pacelšanu. Skatītāju ceļš lejup vijās pa spirālkapnēm, līdz nonākam 8 x 4 m cilindrveida metāla caurulē - tunelī, kas ierakts 2 -3 metrus zem akas. Te gan visas mariniskās asociācijas no virsūdens kreisera pārslēdzās uz zemūdenes ilūzijām, kas tā vēsturiski atskatoties, nav gluži patiesi. Bet gan jau arī karakuģī atrastos kādas telpiskas līdzības. Jāatzīst, ka arī šāds negaidīts “kažoka apsviediens” no mākslas objekta patētikas eksterjerā uz interjeriska veidojuma meditatīvām noskaņām vienotā ansamblī ir kas visai rets un negaidīts.
Tuneļa – gana dramatiska papildinājuma – primārais iemesls, šķiet, motivēts nevis mākslā, bet gan Augusta Sukuta konceptuālā “bzdika” - videoakas – tehniskās apkalpošanas nepieciešamībā. Tunelī viņu iedzina paša sirreālo fantāziju radītie mežģījumi un, kā Eiziks teiktu - vikrutasi. Skaidrs, ka tehniski šādu projekciju var veikt tikai no apakšas, no klimatiski un publiski izolētas telpas. Radās arī tukša telpiska vide, kurai it kā bija jārod papildus funkcija. Diemžēl autors še nesaskatīja vienota ansambļa turpinājumu tīrā formā, kā meditācija skulptūras vai arhitektūras iekšpusē. Tā, acīmredzot, dzima ideja ievietot tuneļa cilindrā Eizenšteina piemiņas ekspozīciju.
Šim nolūkam tika pieaicināta arī māksliniece Anna Heinrihsone, kas nu ar visu sava talanta jaudu lāgoja iemiesot Augusta Sukuta idejas. Gan zinot Meistara diktatorisko iedabu, sadarbība še izskatās bijusi kā starp daiļu taureni un boksa cimdu. Skaisti tas izskatās, varbūt, klusajā dabā, bet vairs ne tik šaurā un tumšā tunelī. Pirmkārt, problemātiska bijusi ideja “funkcionalizēt” un sasīkumot pilnvērtīga mākslas objekta visai skaidros un ģeometriskos apjomos veidoto ķermeni. Radušos telpisko tukšumu ansambļa ietvaros būtu bijis daudz loģiskāk izmantot tajā pat mākslas izteiksmē. Piemēram, radot multimediālu meditatīvu noskaņu telpu ar akustiskiem un gaismas efektiem. Šajā virzienā jau tika sperts plats solis tuneļa gala sienā ievietojot simbolisku “sudraba” lodi – kā tiek skaidrots - tīrības simbolu, kurā it kā glabājoties kņaza Potjomkina sirds. Vismaz kā iedoma. Šo noskaņu virzību stiprina it kā veci pareizticīgo teksti senkrievu rakstu zīmēs. Un mēs redzam kā vieds kinoentuziasts (Augusts Sukuts) kā noburts dodās maldu purvā, it kā piemirstot savu revolucionāro elku Eizenšteinu un pakļaujoties aristokrātismā celta zaldāta – kņaza Potjomkina maģiskajai spozmei.
Te principu pretrunās patiesi var apjukt, jo šāds ideoloģisks kūlenis ir kas pilnīgi šokējošs. Tas ir skaidri deklarēts - ekspozīcija it kā veltīta boļševistiskajam kinopropagandistam Sergejam Eizenšteinam. Un šajā akas objektā ar akcentu uz viņa novatorisko un ģeniālo filmu “Bruņukuģis Potjomkins”, kura savukārt ir veltīta Melnās jūras matrožu dumpim 1905. gada kontekstā. Jāpiezīmē, ka pēc matrožu dumpja apspiešanas kuģi pārdēvāja par “Panteļeimonu”. Bet jau boļševiku varas laikā 1917. gadā – par “Borec za svobodu” (Cīnītājs par brīvību). Visi krustījās no Potjomkina vārda pēc iespējas tālāk. Izņemot Eizenšteinu un Augustu Sukutu. Eizenšteina filma pauž kvēlu nicinājumu pret carismu, impērijas militāristiem, buržujiem, tautas apspiedējiem... Bet, savukārt, Visugaišais Taurijas kņazs Potjomkins, Grigorijs Aleksandrovičs (1739 - 1791) šeit, Eizenšteina ekspozīcijā, ir tikai šķiru cīņas asiņainas konfrontācijas vietas – proti, apspiedēju režīma kreisera nosaukums. Ne vairāk. Tas še nekādi nav pozitīvais tēls, bet gan sliktā puiša esence - īstens patvaldības un impērijas krampīgākais stutētājs. Tieši tas vīrs, kura dēļ mūsdienās uzvirmoja visa krimnašisma un Donbasa separātisma problēma, jo tieši viņš pirmais pievienoja Krimu un Tauriju (tagadējā DienvidUkraina jeb Novorossija) Krievijai. Par viņa “tīrību” arī var pavīpsnāt. Savu mīļākā un favorīta statusu ar Krievijas carieni Katrīni II Lielo esot stiprinājis slepenā laulībā. Bet kad visaugstākā mīlas kvēle gaisusi, tad, kā to šausmās atzīmēja kristīgie rietumu diplomāti, kņazs turpinājis kopdzīvi ar māsas meitām, savā pilī jaunkundzītes vienu pēc otras ievadot gultas mākslās un tad, labi palietotas, arī izprecinot. Kālab tā nu piesmiet it kā apjūsmotā Eizika marksistiski ideoloģiskos uzstādījumus bija lēmis mūsu Augusts, tas paliek noslēpums. Bet rodās aizdomas, ka šeit Ķeipenē Sukuts klusībā izvērtis arī dažādu feiku, mistifikāciju un mītu poligonu. Testu slazdus publikai?
Viens tāds parādās arī meoriālās Eizenšteina ekspozīcijas vērojumā, kur apmulsumu rada vēl kāda teju skandaloza fikcija. Vienā no pieciem izstādītes sektoriem redzam skaistu bildi ar pasaulslavenā krievu konstruktīvista Vladimira Jevgrafoviča Tatļina 1919. gadā dizainētā “III internacionāles torņa” fotomontāžu, kur grandiozais monuments pozicionēts Petrogradas Petropavlovskas cietokšņa apkaimē. Tas nenoliedzami ir ievērojamākis padomju konstruktīvisma lielības objekts, absolūti hrestomātisks darbs, kas pazīstams teju katram mākslinieciski izglītotam censonim. Taču paraksts zem attēla bezkaunīgi liecina, ka redzamais esot S. Eizenšteina projekts filmai “Stikla Nams”. Un turklāt bez visniecīgākās norādes uz Tatļina autorību, ja gadījumā še būtu domāta vismaz kāda simboliski ilustratīva kopsakarība. Nekā!
Lai pagaismotu Sergeja Eizenšteina ieceri nekad nerealizētajai filmai “Stikla nams”, ielūkosimies krievu kino vēsturnieces Oksanas Bulgakovas grāmatā “Bruņukuģis Potjomkins. Sergeja Eizenšteina biogrāfija.”: “Eizenšteins apmeklēja (1925) Frici Langu “Metropolis” uzņemšanas laukumā Štākenā... Langa sieva, scenārija autore Tea fon Garbou, izskaidroja viņam filmas koncepciju. “Metropolis”, šis 2000. gada pilsētas tēls iedvesmoja Eizenšteinu veidot filmu par stikla debesskrāpi. Visas filmas dekorācijas būs pilnīgi caurspīdīgas; sižets izrietēs no kameras pozīciju un skatu perspektīves maiņām.
“Stikla nams” tika iecerēts kā polēmiska atbilde ne tika Langa filmai, bet arī Bruno Tauta un Mīsa van der Roes stikla arhitektūrai. 1921. gadā van der Roe ierosināja uzcelt stikla debesskrāpi Berlīnes Frīdrihštrāsē. Savu stikla pili Eizenšteins iedomājās kā Amerikas arhitektūras tēlu. Un scenāriju, pēc viņa domām, vajadzētu rakstīt kādam amerikāņu autoram, kā piemēram Eptonam Sinkleram. Savās piezīmēs par “Stikla Pils” ieceri Eizenšteins pamīšus to dēvē gan vāciski, gan angliski - “Das Glashaus” vai “The Glass Home” ”.
Kā redzam, Eizenšteinam ne mirkli nav bijusi doma par kādu atsauci ne uz 20. gadu krievu konstruktīvismu, ne arī uz padomju nulles-praksi stikla debesskrāpju celtniecībā. Tāda tā bija pat attīstītajā Rietumeiropā – tikai maketu līmenī. Nekas cits netlika kā gluži nepadomiski lūkoties uz Amerikas pusi, kur šādas lietiņas bija reāli iespējamas. Tad nu kāds še sakars Tatļina 1919. gada fantāzijai?
Diemžēl, Augusta Sukuta domu slaloms un samezglojumi Ezenšteina miniekspozīciju ieveda dažādos loģikas strupceļos. Amatieriska izrādījās arī iecere uz tuneļa tumšās sienas veikt figurālu gleznojumu, ko gan ļoti saistoši un meistarīgi izdarīja māksliniece Anna Heinrihsone. Tikai tā realizācijas vieta šķietās nevietā. Jo diskutābls ir Augusta pamatkoncepts. Vai jau uz viena mākslas objekta, kas ir viss akas komplekss kopumā, pareizi gleznot vēl kādu citu autonomu mākslu, kā tādu “tetovējumu”? Vai nesanāk maizīte piekodās sviestmaizītei?
Šķiet, šoreiz Meistars sapinās dažādo funkciju meklējumu putrā. Ekspozīcijas novietojums, šķiet, būtu asolūti loģisks pašā stacijas ēkā. Lai gan grozi kā gribi, ne vienam vien varētu rasties jautājums - kāda joda pēc kādam būtu jātrencās uz tomēr gana distanto Ķeipeni, lai dažas minūtes skatītu liela kinoklasiķa miniekspozīciju “sarkanā stūrīša” līmenī? Varbūt tālab palaists mīts, ka kaut kas tāds esot vienīgais pasaulē? Te skaidra līdzība ar makšķernieku folkloru pastāstos par zivs lielumu un svaru.
Par sakāpinātu, bet nemaz tik konsekventu, eizikomāniju liecina arī Augusta Sukuta izsapņotie japāņu sintoistu vārti – torii. Tāda butaforija uzstāda arī pie ieejas stacijas teritorijā. Tā tikusi motivēta ar faktu, ka S. Eizenšteins kādu laiku esot aizrāvies ar japāņu valodas studijām un pat jaudājis japāniski izskaidroties. Bet tālāk ši objekta “loģika” krasi apraujas un ne ar ko vairs nekorespondē. Ir novērots, ka eklektiski butaforska domāšana patiesi piemīt vienam otram no kinoļaudīm, kas, varbūt, izriet kā profesionāla “deformācija”. Šķiet, arī šajā gadījumā būs pasprucis šāds recidīvs, jo vārtu estētika nekādi neiekļaujas vērtīgi koptajā objektu unisonā. Un nepāraug pat sirrealisitiskā atklāsmē, bet izčākst kiča uzmācībā, kas dīvaini spokojās Latvijas lauku vides zaļumā.
Meistars pats nepieredzēja Potjomkina akas atklāšanu. Tik vien kā apsveikuma vēstuli jaudāja atsūtīt no tālās Spānijas. Jo slimības valgi to bija gūstījuši un pēdējais risinājums strauji tuvojās. Tagad varam teikt, ka mums arī Ķeipenē ir atstāts izcils Augusta Sukuta mantojums, ko tik nu kopt un lolot. Un nekāda kritikāniska paecēšanās še neko nemazina viņa uzsāktā projekta vērtībās. Tas ir noteikts kultūrmagnēts, kas še allaž pievilks cilvēkus no malu malām. Bet vēl jo svarīgāk, Sukuta projekts ir atvērts attīstībai, tā iespējas ne tuvu nav izsmeltas. Artefaktu parka kapacitāte šķiet ļauj vismaz dubultot objektu skaitu. Ja te vēl rastos kāda iespēja ceļiniekiem iemalkot kafiju un nobaudīt kādu nieka uzkodu... Ja neapsīks atbalstītāju dāsnums... Ja kopā saliksies gudras galvas, kas zinās kā virzīt šīs vietas plānus... Tad jau arī ļaužu straume neapsīks, meklējot prieku mākslās, zinību tilpnēs un dabas dailē. Tas ir mūsu pienākums mācīties no vecā Rīgas – Ērgļu dzelzceļa zūdības vēstures un reiz pamatīgi gūto vairumā vairot.
Autors: Jānis Borgs
Reklāmkarogs: Kristīne Markus