07.11.2024.
Guntars Gritāns
“PAR MĀKSLU, ŪDEŅIEM, KANĀLIEM UN UGUŅIEM
JEB RDMV OKTOBRA CEĻOJUMU UZ VENĒCIJU”
Oktobra otrajā pusē, kad Latvijā zelta rudens ir visaugstākajā fāzē, mēs ar divdesmit RDMV 4. kursa izglītojamajiem un diviem skolas absolventiem izlēmām, ka rudenīgas noskaņas baudīsim Venēcijā. Pilsēta mūs tiešām sagaidīja ar nelielu lietutiņu (un tas saglabājās arī nākošajās trīs dienās), taču tas nevienu brīdi netraucēja šo pilsētu izzināt un izbaudīt. Mūsu ciemošanās reize sakrita arī ar laiku, kad Venēcijā norisinās Biennāle. Tāpēc ik uz stūra: pilīs un muzejos, baznīcās un pilsētas atklātajā vidē varēja baudīt dažādu valstu paviljonos piedāvāto vizuālo mākslu.
Katrā no autora RDMV mājas lapas rakstiem ir klasisks atkārtojums par to, ka skola šādas ekskursijas organizē ar mērķi, lai skolas izglītojamie gūtu iespēju iepazīties ar mākslas darbiem klātienē un gūtu pozitīvas emocijas, ierosmi savai darbībai. Taču arī šoreiz vēlos uzsvērt to, ka tā nav tikai muzeju un pieminekļu apmeklēšana, bet RDMV izglītojamie realitātē sastopas ar dažādiem izaicinājumiem, kas attiecas uz ceļojumu organizatorisko pusi. Privātās sarunās ar audzēkņiem nācās dzirdēt, ka mācību ekskursiju finansiālo pusi viņi ir nodrošinājuši paši, veiksmīgi savienojot mācību procesu ar darbu. Jā, kādam ir pat talants pietaupīt stipendiju no pagājušā semestra ERASMUS projekta! Avio biļetes, viesnīcu izdevumi, personīgie tēriņi un dāvanas ģimenei – lai to visu nodrošinātu, tur zināmā mērā jau var runāt par mūsu izglītojamo menedžmenta prasmēm.
Venēcijas ceļojums šoreiz bija jo īpaši veiksmīgs, jo mums bija pilnas divas dienas, pirmās dienas vakars un pēdējā dienā devāmies prom tikai vakarpusē. Pirmās dienas vakarā apskatījām Sv.Marka laukumu un Lielā kanāla piazzeta, otrajā – Akadēmijas galeriju, kā arī apmeklējām slaveno Venēcijas mežģīņu darinātāju salu Burano ar tās šarmantajām, krāsainajām mājiņām, trešajā devāmies uz Pegijas Gugenheimas muzeju ar īpašnieces kādreiz savākto modernās mākslas kolekciju, savukārt pēdējā dienā bija Dodžu pils apmeklējums. Katras dienas pēcpusdiena bija pavadīta pēc saviem ieskatiem, toties jau par tradīciju šajos ceļojumos ir izveidojies bez maz rituāls doties kopīgās vakariņās uz kādu no itāļu virtuves tradicionālajiem restorāniem. Itālijas izbaudīšana bez kulinārijas programmas daļas – tas nav nopietni. Jā, nereti restorānos ir problēma tādu pulciņu salikt pie viena galda, taču arī to veiksmīgi atrisinājām. Un slavenais itāļu tosts cin – cin (priekā!) ir realizējams, ja arī viens uz otru skatās no tālāka attāluma. Telpa un kopības sajūta ir vienotas.
Tagad, kad maniem izglītojamajiem jau ir uzkrāta krietna mākslas un kultūras studiju bagāža, jebkurš muzeja apmeklējums izvēršas daudz kvalitatīvāks, to izpētei spēka un pacietības ir vairāk. Intereses ir dažādas, tāpēc viens var ilgi nostāvēt pie Tintorento gleznām, bet kādam saistošāka šķiet Ticiāna Madonna. Jā, slavenā Ticiāna “Assunta” Bazilikā Santa Maria Gloriosa dei frari ir brīnišķīgi restaurēta! To noteikti ir jāredz! Vēnēcijas Akadēmijas galerija ir renesanses mākslas bagātīga krātuve, tāpēc izbaudīt klātienē šos šedevrus ir kā tāda savdabīga skolas mācību programmas “Kultūra un māksla II” realizācija. Savukārt Pegijas Gugenheimas muzejs, kurā var aplūkot laikmetīgās mākslas kolekciju, iespējams, daudziem vēl ir tāds īsti neiepazīts lauks. Gleznas, kas ir abstraktas un skulptūras, kuru vēstījums varbūt sākotnēji vēl nav nolasāms, daudzus īsti neuzrunāja. Izņēmums bija opārta māksla. Jebkurā gadījumā, arī turpmāk strādājot ar mācību programmām, blakus akadēmiskajai mākslai pastiprināta uzmanība jāpievērš arī laikmetīgās mākslas izpratnei.
Grupā bija ceļotāji, kuriem Venēcija jau bija redzēta. Tāpēc jo vēl vairāk iepriecina tas, ka audzēkņi izvēlas ceļot ar saviem vienaudžiem un ir gatavi savā programmā iekļaut arī studiju procesu.
Nenoliedzami, ceļot pa Venēciju un neizmantot vietējo transportu, proti, gondolas, būtu grēka darbs. Taču vienā no dienām sanāca tā, ka beigu beigās tie gribētāji bijām tikai es un trīs meitenes no Grafikas dizaina nodaļas. Nebiju domājis, ka manām audzēknēm ir tik brīnišķīga humora izjūta! Annija, Una un Māra uzreiz izvirzīja noteikumus, ka, ja viņas brauc ar gondolu, tad gondolierim, pirmkārt, jābūt skaistam... Gadījumā, ja būs jāslīkst, tad Annija vēlējās, lai viņu glābj jauns cilvēks. Gondolu izmantošanai ir tāds pats princips kā takšiem, – tās cilvēki ņem rindas kārtībā. Un pirmais gondolieris diemžēl neatbilde RDMV meiteņu prasībām...Tāpēc man, sarkstot un bālējot, bija itāliski jāiztulko, ka visu cieņu pirmās gondolas vadītājam, bet manas dāmas grib to otro ar viļņainajiem matiem... Gaidījām, kamēr gondolieri samainījās (!) un mūsu pusstundu ilgais brauciens varēja sākties. Gondolieris, kā izrādās, bija studējis mākslas vēsturi un zināja daudz pastāstīt par vietām un pilīm, kurām lēni slīdējām garām. Un kulminācijas moments bija pēdējā tēma: gan grafikas meitenēm, gan viļņaino matu īpašniekam, kā izrādījās, ir kopīga kaislība – japāņu animācija. Brauciens ar gondolu pilsētā, kur ielu vietā ir kanāli, ir ieteicams visiem. Nobraukt garām kādam skaistam namam, kuram citādi nevar pietuvoties, ir īpašs pārdzīvojums.
Šos ceļojumus mēs iesākām ar nu jau maniem 2024. gada RDMV absolventiem, par kuriem “slavas rakstu” šeit piedāvāju septembrī. Arī šoreiz daudzi vēlējās doties līdzi ceļojumā, taču augstskolas un darba ritms, skates un jaunie pienākumi tomēr liedza to darīt. Tāpēc prieks, ka tomēr divi – Ieva Purviņa (FT) un Niks Lūkass Bergs (MD) – atrada laiku un ceļoja ar mums kopā. Bija izjūtas, ka ir zināma pēctecība un savienošanās. Tāpēc beigās piedāvāšu dažu audzēkņu izjutas un atmiņas par SAVU Venēciju un to, kāpēc viņi izvēlas ceļot ar RDMV. Sākšu ar abolventi Ievu: ”Kādu vakaru saņēmu uzaicinājumu pievienoties Guntaram Gritānam un RDMV 4. kursam ceļojumā uz Venēciju. Neraugoties uz to, ka Venēcijā esmu jau bijusi, es uzreiz zināju, ka noteikti piebiedrošos uz šo kanālu pārpildīto pilsētu. Visi trīs ceļojumi RDMV studiju laikā man bija sagādājuši neaizmirstamas atmiņas. Māksla, ēdiens un iespēja satuvināties ar citiem sev līdzīgi domājošiem jauniešiem – tā ir unikāla pieredze. Venēcija nepievīla arī šoreiz, par spīti tam, ka katru vakaru lija. Ir jūtama atšķirība, vai apmeklē kādu baznīcu, muzeju ar draugu, kas tur uzkavēsies labākajā gadījumā tikai pāris minūtes vai tomēr ar domubiedriem, kas tev līdzās sēdēs stundu, lai skatītos uz altāri, freskām un skulptūrām. Daudz kas tika apskatīts šajā ceļojumā, bet vēl tuvu ne viss, tāpēc atkal būs iemesls atgriezties, lai ar gondolu izbrauktu pa kanāliem un, kas zina, krāšņā sarkanā kleitā nodejotu lēno valsi Sv.Marka laukumā...”
Savās pārdomās dalījās arī PD audzēkne Ance Eisaka. Meitene, kas vēlas studēt mākslas zinātni, tāpēc viņai katrs muzejs, baznīca un Biennāles māksla bija jo īpašs notikums. Ance: ”Venēcija spēj apmierināt gan renesanses, gan modernās mākslas cienītājus. Tā ir pilsēta ar ekspresionisma sirdi! Protams, traucē tūristu bari, kaut gan apzinos, ka arī pati biju tūriste...Vēl man ienāca prātā viena doma, kad biju Akadēmijas muzejā: ja reliģija izskatās šādi, tad kā var neticēt Dievam??? Manuprāt atbilde tam, ka cilvēki tic Dievam, ir mākslas nopelns, bet varbūt tā domāt ir ķecerīgi?...Ja vēsturnieki uz to (reliģiju rašanos) vēl joprojām meklē atbildes, viņus vienkārši jāielaiž pasēdēt muzejā. Vienus ar savām domām”.
Vēl viens komentārs no Kārļa Hermaņa (PD). Puisis, kuram gleznu pasaules iepazīšana īpaši svarīga, jo pats brīnišķīgi zīmē un glezno. “Venēcija ir pilsēta, kuru var izbaudīt garšojot, ieelpojot un saredzot daudzās kanālieliņas. Katru ar savu šarmu un raksturu. Šeit vakaros skan mūzika, bet dažreiz tas ir klusums, kas skan. Gaisma no veikalu skatlogiem uz bruģa veido neaizmirstamu atmosfēru. Mūsu personīgais gids Guntars šo ceļojumu padarīja īpaši burvīgu (citāts, nevis pašreklāma – G.G.).”
Un vēl viena absolventa Nika atmiņas. Puisis, kurš ir piedalījies visos skolas ceļojumos! “Ceļojums bija iespaidīgs: baznīcu arhitektūra, zivju un ūdens pasaule, cilvēku bari, kas to visu padarīja neaizmirstamu. Guntars spēja atbildēt ne tikai uz profesionālajiem jautājumiem (atkal nav pašreklāma. Iespējams, Niks domā to reizi, kad pateicu restorānā, ka tiramisu saldais nebija labs un par to nemaksāsim. Un nemaksājām arī! – G.G.). Jā, nakts dzīve nebija tik spēcīga kā iepriekšējos ceļojumos, bet tas nav primārais!”
Protams, šeit varētu citēt visu audzēkņu atmiņas, bet laikam tas nav tik ļoti nepieciešams. Svarīgākais ir tas, ka visi šī ceļojuma dalībnieki, jau dodoties mājup, sāka rūpīgi pārdomāt, kāds ir mācību grafikas otrajā pusgadā, lai vēl pirms eksāmeniem un citiem nopietniem pārbaudījumiem mēs paspētu apciemot pasaules skaistāko pilsētu (vismaz man noteikti – G.G.) Parīzi. Ticu, ka arī to spēsim realizēt! Tāpat patīkami bija šodien uz ielas satikt manas otrās darba vietas – Emīla Dārziņa Mūzikas skolas – audzēkņus – absolventus, kuri arī izteica vēlmi, ka ar skolas absolvēšanu jau nekas nebeidzas. Jābrauc visiem kopā atkal! Citējot vēl vienu RDMV (tobrīd Rīgas Dekoratīvi lietišķās mākslas skola) absolventu, mūziķi Ainaru Mielavu, ar kuru arī kādreiz man bija intervija, te laikam ir stāsts “par lietām, kuras tā ar” nekad nepāriet.”
