7.11.2024.
Guntars Gritāns
“PARĪZI UN PAVASARI MEKLĒJOT JEB
RDMV IZGLĪTOJAMO FEBRUĀRA CEĻOJUMS”
Mēdz teikt, ka trīs lietas ir labas lietas. Arī ar šo RDMV 4. kursu, tāpat kā ar pagājušā gada absolventiem, ārzemju mācību ekskursijā devāmies trešo reizi. Pēc Romas un Venēcijas apmeklējuma laiks pienāca arī pasaules romantiskākajai pilsētai Parīzei. Šķiet, ka, dodoties uz Parīzi, maršruts būs tāds pats kā vienmēr: obligātais Luvras muzeja apmeklējums, sajūsma par impresionistu gleznām Orsē muzeja zālēs, Eifeļa tornis un kāda garāka pastaiga pa Elizejas plašajiem laukiem. Tas viss, protams, bija, taču jāsaka, ka pa šiem gadiem esam iemācījušies arī variēt, kaut ko spontāni izdomāt, vienkārši – improvizēt. Šķiet, ka arī Parīzes kā pilsētas būtība ir tāda, ka šī pilsēta neko neuzspiež, bet atļauj katram justies brīvi. Arī šoreiz pirms ceļojuma vēlreiz pārlasīju izcilā krievu mākslas vēsturnieka Mihaila Germana grāmatu “Meklējot Parīzi jeb Mūžīgā atgriešanās”. Autors atzīstas pilsētai mīlestībā un uzsver to, ka stāsts būs ne jau tik daudz par Parīzi, bet par sevi. Kas ir tas īpašais, kas liek nepārtraukti atgriesties tajā? Vēl jo vairāk, ka jārēķinās ar to, ka tādas rakstnieku Onorē de Balzaka vai Marsela Prusta romānu lappusēs atrodamās Parīzes san vairs nav. Pilsēta mainās, Francija mainās. Agrāk revolūcijas, tagad – regulāri streiki un politiskie, reliģiskie nemieri. Visdažādāko nāciju pilsoņi un nepilsoņi protestē, runā par savām tiesībām...Un, jā: ne vienmēr šarmantā Parīze būs tik tīra un sakopta. Kādā ielas stūrī var atrast uzslietas teltis – arī tur dzīvo “parīzieši”. Bet tas jau laikam būtu tāds plašāks pētījums politiskajā, sociālajā un ekonomiskajā sfērā. Un tur ne skolas izglītojamajiem, ne šo rindu autoram vajadzīgo zināšanu un kompetenču nav, lai tā detalizēti varētu par to runāt un spriest. Mēs braucām meklēt SAVU Parīzi. Lielākajai ceļotāju daļai tā bija pirmā reize Francijas galvaspilsētā, man – kāda desmitā. Jau ceļojuma pēdējā dienā, pārspriežot un diskutējot par piedzīvoto, laikam ar pilnu pārliecību varu teikt, ka Parīze ir mūsu pilsēta. Tā paņēma un ievilka sevī, nelika vilties. Sapratu, ka mani audzēkņi arī turpmāk savos ceļojumu galamērķos Parīzē atgriezīsies.
Ja nu tomēr gribas pakavēties atmiņās par neseno ceļojumu un tā programmu, tad pirmo dienu mēs iesākām ar Dievmātes katedrāli, kura atkal savas durvis apmeklētājiem vēra vaļā pagājušā gada nogalē. Pilsētas sirds, galvenā varone rakstnieka Viktora Igo tāda paša nosaukuma romānā vienaldzīgu neatstāj. Un, iespējams, ka RDMV skolēniem tobrīd nebija tik svarīgi atcerēties 1. kursa vielu, visas iespējamās sakrālās arhitektūras detaļas...Stāsts nav par to, stāsts ir par mūsu izjūtām, atrodoties pasaules slavenākajā katedrālē. Viss šķiet tik pazīstams un tajā pašā laikā pārsteidzošs. Jo īpaši tiem, kas dievnamu redzējuši pirms postošā ugunsgrēka 2019. gadā. Tagad baznīcas velves ir gaišas, visapkārt plašums un, iespējams, tāda nedaudz “jaunuma izjūta”, kas īsti nepiedien vairāk kā 800 gadus vecajam dievnamam. Taču laiks visu noliks vietās un, neskatoties uz cilvēku pūļiem baznīcā, manuprāt, nav grūti iztēloties Igo romāna varoņu Esmeraldas un Kvazimodo klātbūtni.
Dienas atlikusī daļa bija veltīta pilsētas galveno objektu apskatei, taču tās noslēgumam izvēlējāmies apciemot māksliniecisko Monmartra rajonu. Mākslinieki visapkārt, turpat netālu Sarkanās dzirnavas ielā, kas visa mirgo sarkanās neona gaismā ar specifiskajiem veikaliem, kuru skatlogos redzami kupidoni un amori... Visi mani kolēģi un draugi, kas ir apmeklējuši slaveno kabarē, saka, ka vismaz reizi mūžā kāda no izrādēm tur ir jāapmeklē. Bet nu ieejas maksa stipri pārsniedz jauno topošo mākslinieku un dizaina speciālistu materiālās iespējas, tāpēc atliek tikai vēlēt viņiem šo sapni realizēt tuvākā vai tālākā nākotnē. No Monmartra Sv.Sirds bazilikas augstumiem Parīze naktī labi pārskatāma. Romantiski un pa velti. Ja atkal ir jārunā par alternatīvu Eifeļa tornim.
Savukārt nākošo dienu iesākām ar Luvras muzeja apmeklējumu. Un, kā jau tas bija gaidāms, mani līdzbraucēji tik vien kā spēja pateikt: “tas taču īsts attēlu tests!” Tiesa, kas tiesa: da Vinči, Rafaels, Girlandaijo, Karavadžo un daudzu citu autoru darbi gar acīm skrēja kā tāds laika rats. “Šo atceros, tas kaut kur redzēts...”, – tie bija komentāri, ko dzirdēju. Jā, arī mēs sapratām, ka gluži nevar izvairīties no masu psihozes, tāpēc ar elkoņiem un visvisādi, bet pie Leonardo “hīta” “Monas Lizas” tikām. Ar neiztrūkstošo selfiju, protams! Iespējams, ka šis pasaules lielākais muzejs arī nav viens no ērtākajiem apskatei, bet, domāju, ka katrs tur sev atrod kaut ko īpašu. Pašreiz, piemēram, Napoleona III apartamentos ir iekārtota modes tērpu izstāde, kur starp autentiskajiem interjeriem veiksmīgi iekomponēti Diora, Balenciagas un citu 20. gadsimta modes ģēniju veikumi. Parīzē pašreiz ir apskatāmas 6 (!) modei veltītas izstādes. Lielajā pilī (Grand palais) iespējams iepazīties ar itāļu modes dueta Dolce&Gabana mākslu.
Jau ar iepriekšējo RDMV grupu sākām jaunu tradīciju: apmeklēt krāmu un antikvariāta tirgus. Parīze ir slavena kā viena no pilsētām, kur tādu ir ļoti daudz. Iegādāties faktiski ir iespējams gan baroka skapi, gan vintage Chanel kleitu. Un, tā kā mūsu skolas specifika ir saistīta ar dizainu, modi, interjeru, tad šāda veida vietas ir vairāk kā ieteicamas. Šoreiz mēs izvēlējāmies Porte de Vanves tirdziņu. Nav precīzas informācijas par pirkumiem, bet redzēju dažas meitenes, iegādājoties gredzenus un brošiņas. Nedaudz tur iegūtā kaulēšanās pieredze arī noder. Jo īpaši turpmākajiem ceļojumiem uz arābu valstīm. Pēc tirgus apmeklējuma daļa no grupas devāmies uz slaveno Perlašēzas kapsētu, kas jau pati pa sevi ir viens tēlniecības un arhitektūras muzejs zem atvērtām debesīm. Šeit apbedītas daudzas slavenas Francijas personības, taču svēts pienākums ir uzmeklēt grupas “The Doors” solista Džima Morisona kapu, pastāvēt pie rakstnieka Balzaka pieminekļa vai pavērot sērojošo eņģelīti, noliecoties pār poļu komponista Frederika Šopēna atdusas vietu. Mūziķis tik ļoti skuma pēc savas dzimtenes, ka pirms savas nāves lūdza sirdi pārvest uz dzimteni. Slavenā poļa sirds pašreiz atrodas Varšavas Sv.Krusta baznīcā. Tajā pašā laikā Parīzes kapsētā pie viņa atdusas vietas poļu valodu dzird gana bieži. Eņģelītim blakus Polijas karogs. Nav īpaši jāskatās kapu kartē, lai atrastu kādu svarīgu apskates vietu, bet vienkārši jāseko līdzi cilvēku plūsmai. Apskates vietas ir nemainīgas. Tāpēc arī mēs apmeklējām īru rakstnieka Oskara Vailda kapavietu. Diemžēl tēlnieka Džeikoba Epšteina 1911. gadā darināto pieminekli pašreiz “sargā” diezgan bezgaumīga stikla siena. Pilsētas galvas bija norūpējušās par tā drošību, jo jau gadiem ir izveidojusies tradīcija LGBT kopienas pārstāvjiem atstās lūpu krāsas nospiedumus uz monumenta. Tagad to nav, taču, šķiet, ka rakstnieks atkal ir saņēmis kādu tiesas piespriesto sodu...Mūža pēdējos gadus slavenais īrs pavadīja Parīzē pēc izciestā ieslodzījuma savā dzimtenē par “sodomiju”. Lai nu kā būtu, bet “Laimīgā prinča” un “Doriana Greja ģīmetnes” autors tagad ir tāds nedaudz vientuļš kā cits viņa pasakas varonis – Milzis. Viņa parkā bērni sākumā baidījās ienākt spēlēties.
Manuprāt, šīs kapsētas apmeklējums nav pilnīgs bez vēl vienas slavenas atdusas vietas apmeklēšanas. Runa ir par šansonetes Edītas Piafas kapavietu. Pastāstīju audzēkņiem par mūziķi un viņas nozīmi franču populārajā kultūrā, bet vislabāk tomēr mūsdienu tehnikas laikmetā var izpalīdzēt internets un telefoni. Viedtālrunī youtube.com vietnē sameklējām Piafas dziedāto “Himnu mīlestībai” un pie mākslinieces atdusas vietas to atskaņojām. Dziesmas pēdējā rindiņa ir “dievs, savieno visus mīlētājus debesīs!” Šādā noskaņā arī devāmies prom. Pa ceļam tīri nejauši pamanījām arī māksliniekam Eiženam Delakruā veltīto pieminekli, kā arī izcilo filmu komponista Mišela Legrāna kapavietu. “Himnu mīlestībai” nomainījām uz “Šerbūras lietussargu” melodiju. Tajā dienā ekskursija beidzās.
Ceļojuma pēdējā diena bija veltīta Orsē muzeja apskatei. Esmu sapratis to, ka man faktiski nav bijis audzēkņu, kurus neuzrunātu impresionistu māksla. Tur nekas nav jāstāsta vai pedagogam jāatkārto sen zināmi fakti. Vienkārši interesanti bija vērot: kāds ilgāk uzkavējas pie Kloda Monē gleznām, bet kāds uzreiz skrēja pie postimpresionista Vincenta van Goga darbiem. Bijušajā dzelzceļa stacijas ēkā iekārtotais muzejs vienmēr ir bijis saistošs RDMV audzēkņiem. Nereti jaunieši man ir teikuši, ka tieši impresionistu darbi viņus rosina vairāk pievērsties glezniecībai vai vienkārši – aktīvāk strādāt un domāt par sevi kā mākslinieku.
Parīzē, diemžēl, ir stipri dārgāka par Romu, kas arī ir iecienīts RDMV izglītojamo galamērķis, tāpēc šoreiz izpalika mūsu kopīgās vakariņas. Jā, arī laikapstākļi vēl nebija tik labvēlīgi. Mūsu siltās drēbes, cepures un cimdi bija ļoti noderīgi. Parīze mēdz arī raudāt – tā par lietu pilsētā savulaik teica dzejnieks Šarls Bodlērs.
Taču netrūka mūs visus vienojošā gara. Atvadas Parīzei teicām La Defense arkas pakājē. 20. gadsimta šedevrs atrodas uz tās pašas taisnes, kur Lielā Triumfa arka. Var redzēt kā Parīzes vēsture mijās: no Karuseļu arkas pie Luvras uz Lielo, un tad – La Defense. Atšķirīgi, bet tajā pašā vienoti kopīgā ansamblī. Kā mēs. Parīze, ļoti iespējams, arī nākošreiz, kad tur būsim, būs citāda. Paši parīzieši dažbrīd saka, ka tā “īstā” jau palika kaut kur 20.gadsimta 50. gados. Varbūt, ka tā, bet varbūt, ka arī nē. Neatceros, kādā franču romānā tas bija, bet uz sievietes zūdīšanos, ka “dzīve paiet”, vīrietis esot atbildējis: “o, nē, kundze! Ne jau dzīve, bet mēs aizejam...”
Jā, oficiāli tas bija mūsu pēdējais ceļojums, jo pie apvāršņa jau “rēgojas” ar diplomdarbiem saistītie uzdevumi, viss laiks tiks veltīts skolas absolvēšanas darbiem...Bet, kā jau šeit biju rakstījis par savu iepriekšējo kursu: nekas jau nebeidzas! Un pieredze rāda: mēs turpinām komunicēt, tikties, apciemot viens otru...Iepriekšējā ceļojumā uz Venēciju mums toreiz piebiedrojās arī skolas absolventi, kas ir vistiešākais pierādījums tam, ka tā “nabas saite” nepārtrūkst. Dzejnieks Imants Ziedonis savā “Motociklā” rakstīja, ka “finiša nav un nebūs. Ir tikai starts.” Es vienkārši atkārtoju jau savu iepriekš teikto frāzi: “Mēs būsim!”
