02.05.2023.
"Līst lietus un Parīzes ielās mans sapņu ormanis zvana..." (Juris Helds)
RDMV ceļojums uz Parīzi.
Aprīļa sākumā, īsi pirms Lieldienām, RDMV 3. kursa vairāku nodaļu audzināmie, kopā 25 un es, grupas vadītājs, devāmies ceļojumā uz Parīzi. Puse no grupas bija jau Romas ekskursijā, ko organizējām pagājušā gada oktobrī, daļa – jaunpienācēji. Ideja par Parīzes redzēšanu (bet ne miršanu, protams) radās faktiski jau Romas lidostā: kas būs nākošais galamērķis? Princips, pēc kā tika veidota grupa, absolūti nesaistās ar kādiem konkrētiem sasniegumiem mācību procesā vai “nv” neesamību sekmju izrakstā (ko tur slēpt, bija arī tādi dalībnieki). Pēc tam, kad saskaņojām ceļojuma laiku ar skolas administrāciju, tika izsludināta diena, kurā iegādājāmies lidmašīnas biļetes. Kurš nopirka, uzreiz informēja mani, un pie 25. ceļotāja grupa tad bija arī nokomplektēta. Šī informācija, iespējams, īpaši svarīga būs pašreizējiem 2. kursa audzēkņiem, kuri ir “ieņēmuši zemo startu”, jo fakts, ka līdz šim ceļojām tikai ar 3. kursa audzēkņiem, ir saistīts ar to, ka viņi jau ir pilngadīgi. Attiecīgi nākošais brauciens rudenī (provizoriski – uz Sicīliju) būs pieejams gan trešā, gan ceturtā kursa audzēkņiem. Mākslas vēsture, kultūra un labs ēdiens tomēr vislabāk ir saprotams un izbaudāms klātienē pie objektiem, mazās, mīlīgās ēstuvītēs, nevis klasē ar powerpoint prezentāciju. Tāpēc vēlreiz liels paldies RDMV skolas administrācijai, kas šos ceļošanas projektus aktīvi atbalsta. Un, protams, audzēkņu vecākiem par finansiālo atbalstu, lai arī vairāki no ceļotājiem visu sponsorēja paši. Labākajās kompetenču izglītības tradīcijās tiek pielietota teorija un prakse, jeb, pareizāk sakot, skolas mācību procesa savienošana ar darbu.
Iespējams, ka katram no mums ir sava vīzija par Parīzi, kā arī zināmi stereotipi. Vēl jo vairāk, ja tā ir pirmā reize šajā pilsētā, kā tas bija lielākajai daļai audzēkņu. Kādam ekspektācijas būvētas no zināšanām, kas gūtas mākslas vēstures un literatūras stundās, bija dzirdēti tādu dziedātāju vārdi kā Edīte Piafa vai Džo Dasēns, vēl citiem, iespējams, paraugs ir NETFLIX seriāls “Emīlija Parīzē”. Domājams, ka neviens no variantiem nav “pareizais” un, manuprāt, vislabākais veids kā atklāt “savu Parīzi” ir negaidīt no tās, ka tūlīt tūlīt pār mūsu galvu nolaidīsies dzejnieka Bodlēra gars un Dievmātes katedrāles torņos sadzirdēsim kā Kvazimodo ieskandina zvanus. Man, kā cilvēkam, kuram Parīze noteikti ir viena no vistuvākajām pilsētām, mīlestība ar viņu izveidojās uzreiz – tālajā 1997. gadā, kad biju tur ar kori “Balsis”. Iespējams, ka mana sajūsma kaut kādā mērā ietekmēja arī tos nedaudz skeptiskākos, kuri bija dzirdējuši, ka Parīze ir netīra un uz ielām teltis uzslējuši bezpajumtnieki. Arī tas ir tiesa, taču, iespējams, ka tādejādi vēl jo lielāks izaicinājums ir meklēt to, ko sauc par “Parīzes šarmu”.
Mūsu programma, līdzīgi kā Romas ceļojuma laikā, iekļāva kopīgās ekskursijas, kā arī bija daudz laika, lai katrs varētu izvēlēties, kurp doties un ko redzēt. Pirmajā vakarā bija pilsētas apskates ekskursija – tāda garāka pastaiga no Dievmātes katedrāles līdz Eifeļa tornim. Slavenākais gotikas perioda dievnams pašreiz vēl restaurācijā pēc postošā ugunsgrēka 2019. gadā, taču joprojām majestātisks un cilvēku pūļu ieskauts. Nākošajā gadā Parīzē norisināsies Olimpiskās spēles un tām par godu ir paredzēta oficiāla katedrāles atklāšana. Notre Dame restaurēšanā, starpcitu, būs izmantots arī Latvijas ozolkoks. Un, jāsaka, ka arī mūsu grupu šis Parīzes simbols pārsteidza visvairāk. Objekts, kas, līdzīgi kā attēlu testos, tiek nekļūdīgi atpazīts un rosina pārdomas. Garajā pastaigā redzējām gan Lielo un Mazo pili, Aleksandra tiltu, Invalīdu namu, kā arī citus svarīgus mākslas pieminekļus.
Nākošā diena bija veltīta vienam no lielākajiem krāmu tirdziņiem – Saint Ouen sur Siene. Tā bija mana ideja, ka, vadoties no mūsu skolas profesionālās ievirzes, audzēkņiem būtu lietderīgi apskatīt antīkās mēbeles, juvelierizstrādājumus, vintāža apģērbu un daudz ko citu, ko piedāvā šādas vietas. Francija pavisam noteikti ir valsts, kas savu materiālās kultūras mantojumu vērtē ļoti augstu. Šāda veida tirgi ir kā milzīgs muzejs zem klajām debesīm. Un, protams, kas ir tirgus bez iepirkšanās un kaulēšanās? Tāpēc meiteņu sajūsma bija par katru gredzenu, kura cenu izdevās “nosist” kaut vai par 5 eiro uz leju. Jāsaka, ka franču valoda šeit noteikti palīdz. Un, ja runājam par audzinošo momentu mūsu sadarbībā, tad, ceru, ka būšu arī pārliecinājis kādu par jaunas valodas apguvi, kas nav angļu.
Nākošā diena bija kopīgais Orsē muzeja apmeklējums. 3. kursa mācību programmā tieši tobrīd bija impresionisma un postimpresionisma māksla, tāpēc šis muzejs ir labākā izvēle. Bez pamatekspozīcijas bija arī atsevišķa izstāde, kas veltīta gleznotāju Edgara Degā un Eduāra Manē daiļradei, kā arī vēl viena – pasteļglezniecībai. Var tikai iztēloties, kāda bija parīziešu un pilsētas viesu reakcija, kad šajā pašā vietā 2018. gadā norisinājās Baltijas valstu Neatkarības simtgadei veltītā izstāde “Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstu mākslā”. Un, lai arī cilvēku pūļa dēļ bija grūti piekļūt tuvāk slavenākajām Vincenta van Goga vai Kloda Monē gleznām, arī no lielākas distances skatoties, – gleznas uzrunā. Iespējams, ka pašreiz audzēkņiem vēl ir tas periods mākslas uztverē, kad prieku rada fakts, ka “šito es zinu un atceros”, nevis ļoti detalizēta un rūpīga mākslas darba izpēte, taču, jādomā, ka viss notiek pareizi un īstajā “tempā”. Šī diena tika noslēgta ar to, ko, esot Parīzē, pavisam noteikti nedrīkst izlaist – brauciens ar kuģīti pa Sēnas upi. Visi galvenie objekti kā tādā filmā atkal rāmi aizslīdēja acu priekšā. Tobrīd arī Parīze piedāvāja skaistu pavasara dienu, ko gan nevarēja teikt par pirmo lietaino vakaru, kas arī, vismaz man, atsauca atmiņā dzejnieka Jura Helda slavenās rindas no “Fatomorgānas” un kalpoja par šīs apceres virsrakstu.
Vēl dienu vēlāk – slavenā Luvras muzeja apmeklējums. Šķiet, ka pēc pandēmijas perioda, atkopšanās ir raisījusi cilvēkos jau tādu nedaudz maniakālu skriešanu pa muzeju. Varbūt tāpēc man likās, ko Leonardo da Vinči “Mona Liza” šoreiz bija vēl distancētāka nekā manās iepriekšējās Luvrras muzeja apmeklējuma reizēs. Bet nu pacietīgākie izstāvēja rindu un selfijs ar dāmu, kuras smaidu joprojām cenšas atminēt mākslas pētniecības neskaitāmie guru, – dabūts. Audzēkņu viedoklis, salīdzinot abus muzejus, bija tomēr par labu Orsē. Lai cik daudz zināmu darbu atpazīstam Luvrā, var piekrist, ka grūti ir distancēties no tūristu bariem. Taču tajā pašā laikā var arī sev uzdot jautājumu: kurā brīdī esmu viens no viņiem, un kad kļūstu par mākslas baudītāju. Slavenais krievu pianists Svjatoslavs Rihters bija kaislīgs glezniecības mīļotājs (starpcitu, arī pats gleznoja akvareļtehnikā), taču nekad nevienā no muzeju apmeklējumu reizēm neskatījās vairāk par piecām gleznām. Šādas un līdzīgas sarunas mūsu braucienā bija bieži un, jācer, ka balanss starp mācību ekskursiju un vienkārši ceļojuma baudīšanu bija panākts. Vismaz tādas atsauksmes tika iegūtas.
Francija ir zeme, kur streiki ir nacionālās identitātes apzināšanās. Tauta, kura īsā periodā spēja sarīkot trīs revolūcijas, arī tagad neklusē, kad jāaizstāv savas tiesības. Prezidenta iedeja par pensionēšanas vecuma palielināšanu izsauca sašutumu francūžos un ilgstošus streikus, savukārt mums – nelielas bažas, ka atceļā varam nokavēt lidmašīnu. Taču viss bija labi. Pēdējās dienas rītā satikāmies pie 20.gs. Triumfa arkas La Defance. Tiesa, sākumā ne visi, jo daļa tomēr gaidīja pie Lielās Triumfa arkas... Humors par attēlu testu “dzīvajā” noderēja arī šoreiz.
Un laikam jau tomēr katrs no mūsu grupas atrada to savu personīgo Parīzi un attiecības ar viņu: mīlestību, vienaldzību vai tomēr vēlmi atkal atbraukt un sākt visu no sākuma. Veidi, kā audzēkņi iepazina Parīzi bija visdažādākie: vieniem (visiem?) tā bija Paris by night, kur es nepiedalījos, bet tikai dzirdēju atskaņas... Kāda meitene priecājās par nopirkto Edītes Piafa plati, vēl cits šķendējās par “izpalīgiem” metro, kur par nopirkto biļeti, izrādās, bija samaksāts nevis 2,20 eiro, bet 30 eiro... Kā arī esmu pārliecināts, ka katrs no viņiem šajā ceļojumā piedzīvoja ko tādu, personīgu, kas nevienam arī nav jāstāsta. Tāpat kā man: lai kā gribētos palielīties un padalīties ar jauniešu atsūtīto ierunāto ziņu man telefonā, tas tomēr ir kaut kas, kas jāpatur pie sevis. Laikam jau no šādiem maziem mirkļiem arī veidojas izjūta, par kuru dzejnieks Imants Ziedonis teica, ka “tādas lielas laimes nav, ir tikai mazas laimītes”. Ticu, ka no šiem mazajiem laimes mirkļiem vismaz daļai no maniem audzēkņiem gribēsies teikt:“Paris, je t’aime!” Un, ja arī noslēgumā kaut ko no dzejnieka Helda tā paša dzejoļa, tad: “tev, apmātais, visu mūžu ies meitene Fatamorgāna”.
Raksta autors: Guntars Gritāns
Foto: G. Gritāna personīgais arhīvs
