06.07.2021.
Popārta (angļu pop art saīsinājums no popular art) aizsākumi atrodami 50. gadu Lielbritānijā, pateicoties tādiem māksliniekiem kā Ričards Hamiltons un Eduardo Paoloci. Lai gan saknes izauga Eiropā, popārts tika uzskatīts par mākslas virzienu un guva starptautisku ievērību ASV, kur 60. gados tam pievērsās Endijs Vorhols, Rojs Lihtenšteins, Klāss Oldenburgs un citi mākslinieki.
Popārts bija sacelšanās pret līdzšinējo izpratni par mākslu un kultūru kā kaut ko augstāku un atrautu no ikdienas dzīves. Jaunie mākslinieki uzskatīja, ka tā ir liela problēma, ja mācītajam mākslas skolā un redzētajam muzejos, nav nekā kopīga ar viņu pašu dzīvi un ikdienu. Tāpēc viņi vēlējās mākslā pievērsties tādiem iedvesmas avotiem kā Holivudas filmas, reklāmas, produktu iepakojumi un paši produkti, popmūzika un komiksu grāmatas. Mākslinieki izmantoja populārus tēlus un ikdienas objektus apzināti jaucot robežu, kas nošķīra augsto mākslu no plašam patēriņam domātās kultūras.
Klāss Oldenburgs, Konditorejas vitrīna I, 1961-62. ģipsis, māls, metāls, stikls. Foto: https://www.bloginity.com/2012/04/claes-oldenburg-60s/
Rojs Lihtenšteins, Meitene ar bumbu, 1961, audekls, eļļa, MOMA. Foto: https://www.moma.org/collection/works/79665
Endijs Vorhols, Merlinas diptihs, 1962, sietspiede, audekls, akrils, Tate galerija. Foto: https://en.wikipedia.org/wiki/Marilyn_Diptych
Pašai popārta mākslas valodai nebija konkrētas ideoloģijas, to varēja izmantot gan patiesi sajūsminoties par ikdienas dzīves un apkārt redzamā krāsainību, gan ironizējot un kritizējot masu mediju un kapitālisma sludinātās vērtības.
Duāns Hansons, Lielveikala pircēja, 1971, poliesters, stikla šķiedra, citi organiski un neorganiski materiāli. Foto: https://www.pinterest.ie/pin/529173024943679178/
Džeimss Rozenkvists, Ievēlētais prezidents 1960-61, masonīts, eļļa, Pompidū centrs, Parīze. Foto: https://www.guggenheim-bilbao.eus/en/exhibitions/james-rosenquist-a-retrospective
Dzīve Amerikā patērētāju kultūras virzienā bija virzījusies no 1870. gada, sākoties industrializācijas attīstībai un masveida produkcijas ražošanai pēc pilsoņu kara. Labklājības un naudas kā tās iegūšanas līdzekļa statuss sabiedrībā auga. Iedzīvotājiem kļuva plaši pieejams iepriekš nepieredzēts ražojumu sortiments: veļasmašīnas (1904), ledusskapji (1913), televizori (1927), tālruņi, fotoaparāti, sadzīves piederumi, uzkopšanas līdzekļi, iesaiņota pārtika, lētas, krāsainas drēbes, automašīnas un to palīgierīces utt. Īslaicīgā 1921. gada ekonomiskā krīze radīja bažas, ka labklājības līmenis ir sasniegts un iestājies pastāvīgs pārprodukcijas stāvoklis. Kā izeju biznesmeņi redzēja iespējā pārliecināt cilvēkus, ka viņiem jāturpina pirkt arvien jaunas mantas un patēriņam jākļūst par dzīvesveidu. Konkurences cīņā svarīga nozīme bija produktu atpazīstamībai, kuru nodrošināja reklāmas.
Ģimeņu labklājībai pieaugot parādījās jauna patērētāju grupa, kura līdz tam nebija pastāvējusi – jaunieši. Īstenībā "jaunieši" vispār nekad nebija pastāvējuši. Tradicionālajās ģimenēs un kopienās bērni palika bērni līdz laikam, kad pabeidza skolu un sāka strādāt, un tad viņi jau bija jauni pieaugušie. Vairumam cilvēku ģimene bija ražošanas, nevis patērēšanas vienība. Gadījumā, ja jaunam cilvēkam ģimenē bija neatkarīgi naudas ieņēmumi, tie bija daļa no ģimenes ienākumiem un mēdza palīdzēt segt kolektīvus izdevumus. Bet, kad reālās algas strauji pieauga, lielākā daļa ģimeņu varēja iztikt no galvenā pelnītāja algas ienākumiem un jaunu cilvēku nopelnītā nauda palika viņiem pašiem. Vistiešākais redzamais šīs jaunās pusaudžu pirktspējas simptoms bija apģērbs un mūzikas ieraksti.
Visas šīs dzīvesveida izmaiņas uzsūca un reproducēja popārta mākslinieki. Kā unikāla parādība popārts pastāvēja 60. gados, bet kā vizuālās domāšanas princips tas joprojām sastopams visā pasaulē un ietekmē ražošanas industrijas un mārketinga stratēģijas. Sākotnēji smēlies iedvesmu biznesa standartos, tas pavērsies pretējā virzienā un ļāvis mums domāt par produktu un pakalpojumu reklāmu un dizainu kā par vienu no mākslas formām.
Popārts un dizains bija savā starpā saistīti jau no paša sākuma. Spilgtās krāsās radītie vizuālie tēli tika ņemti no komerciālās grafikas, un tas bija tikai laika jautājums, kad šī estētika ietekmēja arī citas dizaina jomas. Popārta mākslinieki par sava darba priekšmetiem bieži izvēlējās rūpnieciski ražotas preces, vienlaikus iedvesmojot arī pašus dizainerus pilnīgi jaunu objektu radīšanā. Gan popārts, gan dizains atpazina mākslu kā biznesa jomu un gan mākslinieki, gan dizaineri vēlējās radīt kaut ko vizuāli pievilcīgu un komerciāli veiksmīgu. Darbos tika izmantotas asas un skaidras līnijas, košas krāsas un viegli atpazīstamas zīmes un simboli. Popārts kļuva par veiksmīgu rīku produkta pievilcības radīšanā. Sabiedrībā kurā lēmums pirkt/nepirkt tiek pieņemts dažu sekunžu laikā bija nepieciešams “sagrābt” pircēja uzmanību un atstāt noturīgu iespaidu.
Kā britu mākslinieks Ričards Hamiltons rakstīja arhitektam Pīteram Smitsonam 1957. gadā “Popārts ir populārs (dizains plašai publikai), pārejošs (īstermiņa risinājums), iztērējams (viegli aizmirstams), lēts, masu produkcija, jauns (paredzēts jauniešiem), grēcīgs, seksīgs, acu apmāns, glamūrs, lielais bizness.”
Mode
Īvs Senlorāns bija pirmais modes dizaineris, kurš novērtēja jaunā stila potenciālu un 1966. gadā radīja rudens/ziemas modes kolekciju ar nosaukumu “Popārts”. Viņa radīto džersijas (vilnas) kleitu dizainā tika izmantoti popārta mākslinieka Toma Veselmana (Tom Wesselman) mākslas darbi. Viena no šīm kleitām parādījās arī uz žurnāla “The Life” vāka (1966.g. 2. septembris). Īvs Senlorāns ar šo kolekciju reaģēja arī uz jauniešu iecienīto krāsaino ielu modi, kas bija raksturīga Londonai.
Īvs Senlorāns, Popārts, modes kolekcija, 1966. Foto: https://www.pinterest.com/pin/4362930863000167/
Īvs Senlorāns, Popārts, modes kolekcija, 1966. Foto: https://fashionawarenessysl.wordpress.com/themes-1/popart/
Viens no interesantākajiem mūsdienu modes māksliniekiem, kurš turpina popārta tradīciju sasaistot to ar patērētāju kultūru, ir amerikāņu modes mākslinieks Džeremijs Skots (Jeremy Scott). Viņa 2014. gada rudens modes kolekcijai radītie tērpi spēlējas ar 80. un 90. gadu kultūras zīmēm, populāriem brendiem un multfilmu tēliem (Versace, Chanel, Hershey, Cheetos, McDonalds, Sponge Bob u.c.).
Džeremijs Skots, rudens modes kolekcija, 2014. Foto: https://www.theguardian.com/fashion/gallery/2014/feb/21/jeremy-scotts-debut-runway-collection-moschino-pictures-spongebob-squarepants#img-10
Džeremijs Skots, rudens modes kolekcija, 2014. Foto: https://lifesacupoftea.com/2014/03/02/fall-fashion-weeks-oddities/
Arhitektūra un interjers
Popārta iedvesmoti interjeri kļuva populāri jau 60. gados. Tos raksturoja tās pašas spilgtās krāsas, masīvas ģeometriskās formas un objekti no plastmasas vai citiem sintētiskiem materiāliem, sienas klāja popārta mākslinieku darbi vai to kopijas. Vide arvien vairāk tika pielāgota jaunu cilvēku auditorijai, popārts parādījās apģērbu un aksesuāru veikalos un kafejnīcās. Gan veikalus, gan mājokļus varēja veidot kā iesaiņojumu jauniem un spīdīgiem patēriņa priekšmetiem, kuru iepakojumi un dizains labi saderējās ar popārta mākslu.
Viens no vizuāli veiksmīgiem risinājumiem mēbeļu dizaina jomā bija Bocca sofa pazīstama arī kā Merilinas sofa. Tā radās iedvesmojoties no Salvadora Dali radītās Mejas Vestas lūpu sofas un Merilinas Monro paraksta – lūpu nospieduma. Dīvānu sāka ražot Studio 65 Itālijā 1972. gadā un tas atbilda popārta mākslas principiem – aizņemties un aktualizēt idejas no jau iepriekš tapušiem vizuālajiem risinājumiem. Mēbele izskatījās pievilcīga, ērta sēdēšanai un atgādināja uzzīmētu lūpu kontūru.
Bocca sofa, 1972. Foto: https://www.ambientedirect.com/en/gufram/bocca-sofa_pid_1765.html
Cits popārta iedvesmots risinājums bija piepūšamās mēbeles. Piepūšamo atzveltnes krēslu 1972. gadā radīja citi itāļu dizaineri Džonatans de Pass, Donato D’Urbīno un Paolo Lomaci (Jonathan De Pas, Donato D’Urbino, un Paolo Lomazzi) un tas tika palaists masveida ražošanā. Košai konfektei līdzīgais krēsls bija lēts un pieejams plašam patērētāju lokam.
Džonatans de Pass, Donato D’Urbīno un Paolo Lomaci, piepūšamais atzveltnes krēsls, 1972. Foto: https://www.moma.org/learn/moma_learning/paolo-lomazzi-donato-durbino-jonathan-de-pas-blow-inflatable-armchair-1967/
Ne tikai atsevišķas interjera detaļas, bet arī ēkas un pat vesela pilsēta varēja kļūt par popārta ideju realizācijas veidu. Tā 1964. gadā britu arhitekts Rons Herons (Ron Herron) izveidoja utopisku “staigājošās pilsētas” projektu, kurā pilsēta atgādināja lielu kukainim līdzīgu mašīnu. Šāda pilsēta, kura varētu pārvietoties, atbilstu iedzīvotāju mainīgajām interesēm un reaģētu uz 60. gadu noskaņojumu. Viņa ideja tika publicēta avangarda arhitektūras žurnālā Archigram, kur pilsētas projektam kolāžas veidā tika pievienoti priecīgi iedzīvotāji sauļojamies zem palmām vai baudot citus neierobežotās pārvietošanās sniegtos labumus.
Rons Herons, projekts “Staigājošā pilsēta”, kolāža, žurnāls Archigram, 1964. Foto: https://www.artimage.org.uk/artists/h/ron-herron/
Nesen popularitāti sociālajos tīklos ieguvis brazīļu arhitekts un perspektīvās zīmēšanas pasniedzējs Felipe de Kastro (Felipe de Castro) ar savu iedvesmošanos no ikdienas patēriņa objektiem un to pārvēršanu ēku zīmējumos. Viņa piedāvājumi ēkas formai izmantot pārlauztu šokolādes batoniņu vai Nikon fotokameru ir reizē gan eleganti, gan arī praktiski realizējami.
Felipe de Kastro, ēka – šokolādes batoniņš, skice, 2020. Foto: https://themindcircle.com/buildings-inspired-by-everyday-objects/
Felipe de Kastro, Japānas vēstniecība – Nikon, skice, 2020. Foto: https://www.sortra.com/urban-architect-enjoys-transforming-everyday-objects-into-unusual-buildings/
Mūzikas ieraksti
Mūzikas ierakstus kā produktu, kuru lielā skaitā iegādājās jaunieši, centās apgādāt ar pievilcīgu iepakojumu. Kad popārta mākslinieks Endijs Vorhols pirmoreiz izdzirdēja grupu Velevet Underground 1965. gadā, viņš bija sajūsmā, jo uzskatīja, ka grupas skanējums ir līdzīgs viņa mākslai. Vorhols drīz vien kļuva par grupas menedžeri un pats radīja viņu pirmā albuma vāka dizainu, kas iespējams ir viens no visu laiku populārākajiem mūzikas albumu dizainiem.
Endijs Vorhols, Velvet Undeground & Nico albuma vāks, 1967. Foto: https://www.amazon.com/Velvet-Underground-Nico/dp/B000002G7C
Cita popārta māksliniece Džanna Havorta (Jann Haworth) piedalījās grupas Bītli albuma Sgt. Pepper's Lonely Hearts Club Band albuma vāka radīšanā.
Džanna Havorta, grupas Bītli Sgt. Pepper's Lonely Hearts Club Band albuma vāks, 1967. Foto: https://www.backseatmafia.com/classic-album-considering-the-status-of-sgt-peppers-lonely-hearts-club-band-50-years-later/
Popārta saistība ar mūziku nepazuda arī vēlāk. 60. gadu mākslas skolās mācījās daudzi nākamās paaudzes mūziķi, kuri turpināja iepludināt popārta idejas mūzikas pasaulē – tās parādījās mūzikas ierakstu iepakojumu dizainā, drēbēs un koncertu noformējumā.
Mūzikas tehnoloģijai attīstoties un pārejot digitālā formātā saistība ar popārta stilistiku nav pagaisusi, piemēram, kompānija Apple mūzikas atskaņotāja iPod reklāmas kampaņu “Siluets”, uzsāka 2003. gadā.
Apple iPod reklāma Siluets, 2003. Foto: https://www.mbaknol.com/management-case-studies/case-study-apple-ipod-silhouette-ad-campaign/
Popārta māksla savulaik uzcēla tiltu starp mākslu un patēriņa nozarēm, ļaujot mākslinieku idejām brīvi plūst turp un atpakaļ. Taču kā jau pašos pirmsākumos norādīja Ričards Hamiltons, šāda māksla ir arī pārejoša un iztērējama. Tāpēc nav pārsteigums, ka popārta mākslinieka Stjuarta Makalpina Millera (Stuart McAlpine Miller) villa šobrīd tiek pārdota par 2,1 milj. britu mārciņu. Mākslinieks ar sievu to iegādājās 2016. gadā, iekārtoja un uzreiz sailgojās pēc kaut kā jauna.
Stjuarta Makalpina Millera villa, Pertšīra, Skotija, 2017. Foto: Susie Lowe https://propertylistings.ft.com/propertynews/scotland/6570-the-21m-scottish-mansion-complete-with-its-own-collection-of-pop-art.html
Autore: Krista Balode
Reklāmkarogs: Kristīne Markus
Izmantotā literatūra:
Encyclopedia of Interior Design, ed. by Joanna Banham, – London: Routledge, 1997.
Tonijs Džads, Pēc kara: Eiropas vēsture pēc 1945. gada. – Rīga: Dienas Grāmata, 2019.
https://www.widewalls.ch/magazine/pop-art-movement-history-context
How Pop Art plundered consumerist culture: https://www.ft.com/content/7d7e2344-3bbd-11e3-9851-00144feab7de
https://www.bbc.com/future/article/20210120-how-the-world-became-consumerist
https://www.artworkabode.com/blog/pop-art-in-todays-world-of-culture-and-business/
https://lobopopart.com.br/en/fashion/
https://www.widewalls.ch/magazine/pop-art-design
https://www.bbc.co.uk/teach/what-did-pop-steal-from-pop-art/z7jtwty
https://makeminevogue.wordpress.com/2014/08/24/designer-knock-off-vogue-7079-ysl-pop-art-dress/
https://www.mbaknol.com/management-case-studies/case-study-apple-ipod-silhouette-ad-campaign/
http://mediation.centrepompidou.fr/education/ressources/ENS-Popart-EN/ENS-PopArt-EN.htm