25.03.2024.
PĪTERA PENA PASAULĒ
2024. gada iesākumā divos Rīgas lielajos valsts teātros skatuve tika atdota Pīteram Penam – skotu rakstnieka Džeimsa Metjū Berija radītajam kanoniskajam, daudzām paaudzēm pazīstamajam fantāzijas tēlam, kas sevī iemieso ne tikai motīvu par aizceļošanu uz brīnumainu, tālu sapņu pasauli – Nekurzemi, bet arī konfliktu par nevēlēšanos pieaugt un kļūt tādam pašam kā citi pieaugušie. Taču paradoksāli, ka nebeidzamās bērnības tēma, kas ir Pītera Pena stāsta centrā, faktiski nav interesējusi nevienu no radošajām komandām, kuras piedāvā šī sižeta interpretācijas divos teātros.
Pasaulslavenā režisora un scenogrāfa Dmitrija Krimova (ASV/Krievija) iestudējums “Pīters Pens. Sindroms” uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves ieved skatītājus skaudrā pieaugušo pasaulē – ar depresīvu Pīteru Penu, kurš kā izklaidētājs ceļo pie bērniem un nebūt nav sajūsmā par viņam doto mūžīgo uzdevumu. Līdz ar to par izrādes galveno tēmu kļūst teātris – Pīters Pens kā nepārprotams paša režisora alter-ego iemieso nebeidzamo mākslinieka iekšējo konfliktu, nepieciešamību radīt arvien jaunus mākslas darbus un iekšējo iztukšotību, kas neizbēgami pārņem, atdodot sevi teātrim, skatuvei un skatītājiem. Arī Dailes teātrī tapušais britu “The Mischief Theatre” franšīzes pāriestudējums “Pīters Pens saiet sviestā” būtībā ir veltījums teātra tapšanas procesam, izspēlējot “izrādi izrādē” jeb attēlojot Kornlijas Politehnikuma drāmas pulciņa mēģinājumus iestudēt izrādi, kas rezultējas ar dažādām tehniskām ķibelēm un publiskām Kornlijas trupas aktieru personisko attiecību peripetijām. Skatītāji, tiekot vesti ceļojumā uz Nekurzemi, būtībā izseko līdzi izrādes procesam no sagatavošanās (jau pirms izrādes pāri skatītāju zālēm tiek vilkti “elektrības” vadi, cenšoties salabot salūzušo elektroinstalāciju) līdz laimīgam finišam.
"Pīters Pens. Sindroms" Latvijas Nacionālais teātris. Foto: Ģirts Raģelis
Latvijas Nacionālā teātra izrādes “Pīters Pens. Sindroms” režisors Dmitrijs Krimovs savu ceļu teātrī iesācis kā profesionāls scenogrāfs, un šī domāšana telpā atspoguļojas arī pašā iestudējumā. Lielā skatuves kārba kļūst par laukumu režisora iztēlei, no nosacīti reālistiskas laiktelpas – mazas meitenītes istabas, kurā ir gultiņa, televizors, pat tualete – aizvedot absolūtā fantāzijas pasaulē. Egona Dombrovska Pītera Pena un viņa uzticīgās līdzgaitnieces, Ditas Lūriņas atveidotās korpulentās Fejas iedarbināts, aizsākas krāšņs šovs – pa mazās telpas durvīm pēc Pītera Pena aicinājuma sabirst vesela dīvaiņu kompānija, kuri kā priekšnesuma asistenti pilda dažādus uzdevumus, palīdzot realizēt Pītera Pena (lasi – režisora) fantastiskās ieceres. No papīra loksnes tiek “uzburts” ugunskurs, no pret sienu mestas olas “piedzimst” saulriets, no balta auduma – jūras dzelme, u.tml.
"Pīters Pens. Sindroms" Latvijas Nacionālais teātris. Foto: Ģirts Raģelis
Skatuves melnā mute ar minimālistiskām dekorācijām un rekvizītiem, kā arī gaismu mākslinieka Oskara Pauliņa un video mākslinieka Toma Zeļģa radītajiem akcentiem nemitīgi transformējas – no pagātnes laiktelpas, kurā, virpuļojot sniegpārslām, noris Puškina un Dantesa duelis, uz šo konkrēto brīdi, kurā pie skatītājiem zālē gluži kā spiritisma seansā tiek atsaukti Raiņa un Mihaila Čehova gari. Skatītāju klātesamības sajūta tiek pastiprināta, ne tikai tiešā veidā sarunājoties ar pirmajās rindās sēdošajiem, bet arī aktieriem nemitīgi pārkāpjot rampas līniju un apdzīvojot gan parteru, gan balkonus. Konservatīvākajā publikas daļā lielu sašutumu izraisījusi arī pastiprinātā spalvu, putekļu un šķidrumu izšķaidīšana – kaut arī teātris, izrādot cieņu pret skatītājiem, pirmajām trim rindām izdala lietusmēteļus, sarkanā mākslīgo asiņu krāsa pamanās atstāt nospiedumus uz zāles krēsliem, skatītāju sejām un apģērba, liekot uzdot jautājumu, vai režisora inscenētās vizuāli efektīgās skatuviskās metaforas ir tā vērtas.
"Pīters Pens. Sindroms" Latvijas Nacionālais teātris. Foto: Ģirts Raģelis
Plašas diskusijas sabiedrībā raisījis arī izrādes filozofiskais zemteksts, kas balstīts nostalģijā pēc krievu kultūras – par vienu no izrādes galvenajiem tēliem režisors padarījis krievu dzejnieku un kultūras ikonu Puškinu, liekot atminēties to, ka pavisam netālu no Latvijas Nacionālā teātra reiz bija un Krievijas Ukrainā uzsāktā kara kontekstā tika demontēts šī dzejnieka piemineklis. Skaidrs, ka ilgas pēc dzimtenes un krievu kultūras ir iekodētas režisora mākslinieciskajā programmā, taču atvērts ir jautājums, vai šādā kontekstā izrādes vēstījums ir aktuāls un piemērots Latvijas galvenajai – Nacionālā teātra – skatuvei.
Izrādes vēstījumā liela nozīme ir paša Pītera Pena un Fejas attiecību stāstam, kas kļūst par vienu no galvenajām līnijām. Ditas Lūriņas tēlojumā Feja ir rutīnas nogurdināta sieviete, kura savu mūžu veltījusi, lai būtu līdzās Pīteram Penam, un režisors atvēlējis vairākas epizodes, kurā liriskās skatuves situācijās izlauzties viņas trauslajai ilgu un sapņu pasaulei – gan maigi noguldot Pītera Pena galvu sev klēpī, gan ļaujoties neprātīgai, izmisīgai balerīnas dejai pa visu skatuvi. Bet pāri nogurumam, savstarpējai aizkaitinātībai un ikdienišķiem kašķiem sajūtama Pītera Pena un Fejas savstarpējā mīlestība un uzticība, zinot, ka otrs vienmēr būs tepat līdzās neatņemamā tandēmā.
Kamēr Latvijas Nacionālā teātra iestudējuma nosaukumam pievienots vārds “Sindroms”, norādot uz izrādes piemērotību pieaugušo auditorijai, Dailes teātra izrāde “Pīters Pens saiet sviestā” orientēta uz izklaidi visai ģimenei. Iestudējumā tik tiešām vairāk dzirdami bērnu smiekli, un tā darbība galvenokārt balstīta fiziskos jeb ķermeņa izteiksmībā un (ne)veiklībā balstītos trikos, kas vietām robežojas ar akrobātiku, savukārt citviet jau pārkāpj gaumīga humora robežas. “Lidošana” pa skatuvi, atsitoties pret dekorācijām, pašu aktieru vai dekorāciju gāšanās, salūšana, iestrēgšana, teksta aizmiršana u.c. paņēmieni bagātīgā slānī seko cits citam, radot tempa ziņā dinamisku, bet attīstības ziņā stagnējošu skatuves darbību. Izrādes pamatā ir precīzi definēta aktieru darbošanās, kā pēc franšīzes burta izpildot gan tekstā, gan fiziskajā darbībā dotos uzdevumus, kas Dailes teātra aktieransamblim izdodas ar dažādiem panākumiem. Virtuoza, piemēram, ir Kristīnes Nevarauskas nemitīgā pārģērbšanās, pāris sekunžu laikā no kalpones pārtopot par saimnieci Mēriju Dārlingu, bet jau pēc mirkļa – par laumiņu Zvārgulīti. Straujo izrādes tempu pastiprina arī dekorāciju maiņa – uz skatuves ripas kā pāršķiramā bilžu grāmatā mijoties Dārlingu ģimenes miteklim, pirātu kuģim un Nekurzemes ainām.
"Pīters Pens saiet sviestā" Dailes teātris. Foto: Mārcis Baltskars
"Pīters Pens saiet sviestā" Dailes teātris. Foto: Mārcis Baltskars
"Pīters Pens saiet sviestā" Dailes teātris. Foto: Mārcis Baltskars
Taču, tā kā iestudējums iesākas augstā tempā un skatuviskajā temperatūrā, otrajā cēlienā, kad skatītāji jau apraduši ar spēles noteikumiem, spriedze atslābst, pārejot klasiskā dramatiskā teātrī, kurā tēlu savstarpējās attiecības tiek risinātas pēc situāciju komēdijas principiem. Spilgtu, viscaur izrādei konsekventu tēlu radījusi Anete Krasovska – viņas atveidotā ambiciozā jaunā aktrise Sandra Vilkinsone skaidri apzinās savu talantu, izceļoties ar apzinīgu un teicamniecisku tēlojumu Kornlijas amatiertrupas iestudējumā. Vienlaikus jaunā sieviete pamanās tikt ierauta mīlas trijstūrī starp Pītera Pena un Krokodila lomu atveidotājiem, nevilšus draudot izjaukt izrādes norisi. Tikpat ļoti izrādes nosacīti raito darbību sāk traucēt amatiertrupas režisora – Laura Subatnieka atveidotā Krisa Bīna – ambīcijas un konflikti ar skatuves partneriem. Iestudējuma kopējā vēstījumā tēlu psiholoģiskās attiecības gan nav radušas īpašu uzmanību un attīstības iespējas, līdz ar to izrāde tā arī paliek atraktīva kustību priekšnesuma līmenī, aktīvāk uzrunājot jaunāko auditorijas daļu un tā arī nepiedāvājot nekādu pievienoto vērtību jeb vielu pārdomām.
Raksta autore: Ieva Rodiņa, KrodersLV