04.12.2017.
Jaunos laikos esam sākuši atkal vētīt un svērt latviskās vērtības, kanonus, paraugparaugus, etalonus... Šī nodarbe ar mediju palīdzību kļuvusi iecienīta dažādos sabiedriskos līmeņos. Bet, domājams, katram latvim ir arī savi, individuāli vērtību mēri. Vienam Dziesmu svētki vai Līgo, citam Rozentāls vai Balderis, vēl kādam - Vefa Minokss, Laimas Serenāde vai pelēkie zirņi māla bļodiņā...
Es, pārcilājot savu latvisko dārgumu kaudzi, tajā kā pirmo allaž ieraugu Jāņa Jaunsudrabiņa patriotisko meistardarbu “Piemini Latviju”. Lai arī no mākslām lielāko baudījumu vienmēr esmu guvis galvenokārt mūzikas un arhitektūras universālajā pasaulē, tomēr rakstītā vārda spēks nenoliedzami bijis milzīgs un visdziļākās jūtas skarošs. Būtībā manas Latvijas ideālais tēls, pirmkārt, ir mūsu literatūras veidots, un tās plauktos iekārtojās paša pieredzes (ne vienmēr vairs tik ideāli) iespaidi. Kārlis Skalbe, Edvarts Virza, Jānis Poruks, Andrejs Pumpurs... Daudzi dižgari šo manas iztēles celtni veidojuši, bet jumtu tai uzlika Jānis Jaunsudrabiņš.
PIEMINI LATVIJU – CAURI “BOJĀTA VĒDERA” BURKŠĶIEM
Ar Jaunsudrabiņa “Piemini Latviju” pirmo reizi saskāros visai vēlu, jau krietnos brieduma gados. Tie bija agrie 80. gadi, kad padomju laiki vēl likās pagalam “ēģiptiski” un totāli nebeidzami. Par citu realitāti gan liecināja “sliktais” radio, kura klausīšanās bija iegājusies kā ikdienas rituāls, sava veida deserts pēc vakariņām. Šķiet, tas bija kāds 18. novembra svētku raidījums. Vēstījums latviski no Rietumu puses viļņoja kā cauri bojāta vēdera burkšķiem. Traucētāji gan bezcerīgi centās tālo balsi zāģēt, bet tas tikai vairoja “nepareizo” ziņu garšu. Tā dažkārt puikas uzbudinās ar kaimiņu dārzā zagtiem āboliem. Un toreiz itin skaidri izdevās noklausīties pilnu Jāņa Jaunsudrabiņa “Piemini Latviju” tekstu. Kad izskanēja pēdējie teikumi: “...Turi Latviju dziļi ieslēgtu sirdī. Turi to kā lielāko dārgumu, ko nedrīkst pazaudēt. Jo, zaudējis Latviju, tu zudīsi pats.”, kādu stundu nejaudāju atgūties. Mēdz teikt – kā zibens ķerts... It kā jau nekas nezināms tur nebija pateikts. Bet še viss Latvijas dažādo ideju un vīziju kopums bija savilkts vienā emocionālā veselumā, vienā skaidrā formulā. Man tas daudz ko izšķīra...
Ilustrācija Jāņa Jaunsudrabiņa "Baltajai grāmatai"
FLORENCĒ ZUDUSĪ RELIKVIJA
Bet “Piemini Latviju” grāmatas veidolā pirmo reizi uzgāju kāda Rīgas antikvariāta plauktos jau brīvo 90. gadu sākumā. Tas bija it kā necils mazformāta izdevums mīkstos vākos, nācis klajā kādā no trimdas latviešu izdevniecībām. To nu jau pavisam legāli mūsu pusē varēja iegādāties par dažiem “repšikiem”. Un, vēl itin smeldzīgi atceroties jau seno padomjlaiku pārdzīvojumu, ar satraucošo pirkumu nekavējos. Grāmatiņas izmērs bija tieši tik mazs, lai ērti ievietotos mana portmoneja attālākajā nodalījumā aiz dažādām kartēm, naudas zīmēm un tuvinieku fotogrāfijām.Tur tā arī iemājoja uz vairākiem gadiem, kas, darba apstākļu dēļ, manā dzīvē bija saistīti ar visai lielu ceļošanu. Internacionālā žargonā sakot, biju kļuvis par īstu džetseteru un globetrotteru. Un Jāņa Jaunsudrabiņa grāmatiņa burtiski pildīja savu ievadā paustā atgādinājuma funkciju – “Latvi, lai kurā zemes daļā tu nonāktu, - piemini Latviju!”
Diemžēl, šī man tik dārgā grāmatas eksemplāra liktenis izrādījās visai bēdīgs. Mazā relikvija, piecu gadu laikā uzticami pavadījusi mani visos ceļojumos, domājams nonāca kādā renesansiskās kultūrpilsētas Florences miskastē. 90. gadu vidū, apmeklējot skaisto Itāliju, nonācu personīgā dižķibelē, jo manas bezbēdīga ceļotāja gaitas patraucēja bariņš mīļu un jauku romu meitenīšu, kuras saulaino un pāri mēram relaksēto latvju viesi virtuozi atbrīvoja no naudas maka un visām tur esošajām piemiņas lietām. Tā nu es uz visiem laikiem līdzās Latvijai tagad pieminu arī Florences demoniskos spēkus. Bet tas jau ir cits stāsts citai reizei.
NO SAPŅA LĪDZ MURGAM
Tagad Jāņa Jaunsudrabiņa “Piemini Latviju” pie mums ir plaši publiskots un rakstnieka Dzimtenē teju ik uz soļa pieejams. Ir piepildījies II Pasaules kara bēgļa sapnis. Un 40. gadu vidū kādā Vācijas DP (pārvietoto personu) mītnē rakstītajos “Piemini Latviju” vārdos paustais pareģojums ”...tiklīdz Latvija būs brīva, mēs nepaliksim šeit. Mēs steigšus dosimies uz manu dzimteni,...” gandrīz pēc pusgadsimta kļūs iespējams. Bet tik ļoti daudzu tautiešu vairs neizmanots... Un gluži otrādi – daudziem radusies pat vēlme – aizmirsti Latviju!
“Piemini Latviju” varbūt ir viens no latviskā patriotisma redzamākajiem stūrakmeņiem. Taču šeit, rakstot par šo skaisto darbu, nebūt nevēlos saviem tautiešiem patriotiski un pamācoši māt ar pirkstu un īpaši skubināt uz to, kas katram pašam savā sirdī jāizdzīvo. Iepretī dekoratīvam “auseklīšu” vai deklaratīvam, mītiņu un tribīņu patriotismam (kas arī savā reizē vajadzīgs), man tuvāks ir tā klusais un intīmais veids. Tālab atturēšos patriotiski pelt neskaitāmos labākas dzīves meklētājus svešumā. Katram sava sāpe un problēmas labāk jūtamas. Pret ko gan tik varētu stingri bilst – ja starp Latviju un tur valdošām varas kliķēm un ķibelēm dažkārt liek vienlīdzības zīmi.
“Piemini Latviju” tagad varam atcerēties pilnīgi jaunos, nekad nebijušos kontekstos. Dižķibele un tās rosinātais emigrācijas cunami līdzās vārdam Latvija nu liek piekabināt lielu jautājuma zīmi. Dies vai Jānim Jaunsudrabiņam šāda iespēja pat ļaunākajos murgos varēja rādīties. Atgūt savu valsti un to noļurbāt, nopļundurēt, vietām nolaist līdz kliņķim. Un ne vairs, kā ierasts, i padomjlaikus, i komunistus, i krievus vainot. Pašu “patriotisks” roku darbs.
Bet varbūt valsti neesam pelnījuši? Nu bija tak reiz prūši... Nu izčibēs latvieši... Mūsu acu priekšā nebūtībā zūd pat veselas impērijas... Bet vēl pagaidām tomēr – Piemini Latviju?
Raksta autors: Jānis Borgs
Attēls: Kristīne Markus