25.01.2018.
Bijušā restorāna "Sēnīte" nama nākotne bija ierauta strīdu krustugunīs – Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija objektam piešķīra aizsargājama kultūras pieminekļa statusu, pašreizējie ēkas īpašnieki lēmumam, kas ierobežo viņu rīcības brīvību, aktīvi pretojās. Padomju laikā tapušu objektu, kuru arhitektoniskā vērtība tiek aizsargāta valsts līmenī, nav daudz. Tikmēr "Sēnīte", cietusi nopietnās pārbūvēs vētrainajos deviņdesmitajos, tagad stāv pamesta bēdīgā paskatā ar sūnām apaugušu jumtu. Kas te sargājams, varbūt stāsti par to, cik aizlaikos te bija koši un varēja paēst, ir piederīgi tradicionāli saulainajai pensionāru atmiņu teritorijai, un saprātīgāk ir šīs deformētās paliekas nojaukt?
Nosaukumu projektam deva sēnes formā iepriekš uzbūvētā lapene.
"Sēnītes" projekts tapa laikā, kad pasaule bija jauna – 20. gs. 60. gados. Tas kļuva par virsotni arhitekta Linarda Skujas (dz. 1935) radošajā darbā. Vienlaikus šāda objekta tapšana nebūtu bijusi iespējama bez inženiera Andra Bites (1920–2002) līdzdalības, piedaloties konstruktoriem Rūdolfam Ozoliņam un G. Grīnbergam – "Sēnīte" bija Latvijā pirmais sfēriskas dzelzsbetona čaulas konstrukcijas projekts (ēka nodota ekspluatācijā 1967. gadā, bet eksperimentālie būvdarbi turpinājušies līdz 1970. gadam; arhitektam darbs pie idejas prasīja piecus gadus, inženierim vēl vairāk). Priekšnoteikums projekta attīstībai bija tā ģeogrāfiski izdevīgā novietne toreizējās Pleskavas (tagad Vidzemes) šosejas malā ceļu krustpunktā, nosaukumu projektam deva te sēnes formā uzbūvētā lapene, kam vēlāk piebūvēja nelielu koka celtni – bufeti, kas kļuva populāra ar kvalitatīvu un lētu ēdienu. Tika pieņemts lēmums uzbūvēt šeit sabiedriskās ēdināšanas un tirdzniecības kompleksu, celtniecības laikā saglabājot esošās bufetes funkciju un maksimāli saudzējot mežu. Kad komplekss bija pabeigts, tas uz gadu desmitiem kļuva par nozīmīgu sabiedrības dzīves centru, bez kura Latvijas pēckara laika kultūra nav iedomājama. Panākumiem bija vairāki iemesli – jau pieminētais izdevīgais novietojums atpūtnieku, tūristu un slēpotāju plūsmas trasē, kvalitatīvā virtuve un arhitektoniskā novitāte, kurā ietilpa gan inženiertehniskā ekvilibristika, gan aktīva dekoratīvās mākslas klātbūtne, tajā laikā dēvēta par "mākslu sintēzi".
Priekšnoteikums projekta attīstībai bija tā ģeogrāfiski izdevīgā novietne Pleskavas šosejas malā ceļu krustpunktā.
Viens no pirmajiem, kurš arhitektūrā lietoja plāno čaulu konstrukcijas, bija spāņu izcelsmes meksikāņu arhitekts Fēlikss Kandela (Felix Candela, 1910–2010). 20. gs. 50. gadu sākumā viņš izstrādāja konstrukcijas, kurām bija efektīga hiperboliskā paraboloīda forma. Inženieris Andris Bite aizrāvās ar šīm idejām, pat gribēja šādās formās būvēt savu vasarnīcu, tomēr guva iespēju oriģinālo risinājumu – tobrīd būtībā eksperimentu ar neparedzamām sekām – realizēt sabiedriskā objektā (Andris Bite īstenojis vēl virkni nozīmīgu projektu: Dzintaru koncertzāles lielo laidumu iekārto kāpņu konstrukcijas Republikāniskajā Zinību namā un kinoteātrī "Blāzma", grozāmo skatuvi Krievu drāmas teātrī, Rīgas autoostas nojumes – iekārtas dzelzsbetona čaulas konstrukcijas u. c.). Sākotnēji kompleksa būvprogramma bija pieticīgāka, taču jau realizācijas laikā tā tika paplašināta, tam vajadzēja ietvert kulinārijas veikalu ar 2 – 3 pārdevējiem, restorāna zāli, alus bāru, kafejnīcu, kā arī vasaras terasi. Reizē ar to nācās samierināties ar arhitektonisku kompromisu – sākumā bija paredzēts, ka kupols atradīsies uz neliela cokola – vizuāli uz zemes –, taču klāt nākušo telpu dēļ, izbūvējot pazemes līmeni, cokolstāvs tika paaugstināts. Pabūve atņēma kupolam vizuālo efektu, un centrālā ieeja pārcēlās uz stratēģiski mazāk nozīmīgu vietu Rīgas – Raganas ceļa pusē. Tostarp Rīgas – Pleskavas šosejas pusē cokols bija pilnīgi paslēpts zemē un kupols, kura apjoms tika kontrastēts ar tobrīd modīgu dekoratīvu jeb, kā dokumentos minēts, reklāmas smaili, īpaši izgaismotu diennakts tumšajās stundās, saglabāja iecerēto tēlu. Ēkai nebija centrālās fasādes, tā bija baudāma no dažādiem skatpunktiem. Galvenajam būvķermenim pieslēdzās vienstāva korpuss ar palīgtelpām, pret Siguldas ceļu noslēdzoties ar kulinārijas veikalu. Sfēriskās dzelzsbetona čaulas konstrukcija balstījās tikai trijos atbalsta punktos, trijstūra malai sasniedzot 24 metrus, kupola rādiusam – 20 metrus; betona čaula bija 5–10 centimetrus bieza. Par laikmetīgās arhitektūras, piemēram, organisku u. c. netradicionālu formu klupšanas akmeni bieži kļūst tehniski iemesli – tai skaitā hidroizolācija. Neorganiskās ķīmijas institūtā īpaši "Sēnītei" tika izstrādāts jauns hidroizolācijas paņēmiens, izsmidzinot uz betona virsmas hidrofobas vielas. Savukārt griestu iesegums tika veidots, aplīmējot čaulu ar 5 cm biezām putupolistirola plāksnītēm, kas nodrošināja siltumizolāciju un slāpēja skaņu. Plašajiem stiklojumiem jau tolaik izmantoja stikla paketes, diemžēl deficīta un materiālu nabadzības dēļ nācās izlīdzēties ar koka rāmjiem.
Pirmajai dzelzsbetona čaulas konstrukcijas ēkai nebija centrālās fasādes – plastiskie apjomi bija skatāmi no visām pusēm.
"Sēnītes" mākslinieciskais noformējums tika veidots, ievērojot kontrastu principus. Kupola jeb virszemes daļa bija pilnībā laikmetīga, tā iedarbojās uz skatītāju ar apjomu plastiku bez jebkādiem dekoratīviem uzslāņojumiem, tikām cokola daļa, kurā izvietojās alus bārs, bija veidota retrospektīvās noskaņās. Projekts bija slavens arī ar plašo dažādu jomu mākslinieku piesaisti. Jau ēkas eksterjerā fakturētu sienu, kas spēlējās ar gaismēnām, vasaras terasei izveidoja leģendārais mākslinieks Kurts Fridrihsons. Pirmajā stāvā izvietotā restorāna zāle bija veidota pēc atvērtā plānojuma principa, vienīgais norobežojums te bija dzīvajam orķestrim paredzētais fons, kuru radīja stikla mākslinieks Arnolds Vilbergs – vairāk kā tūkstoš grādus karsto stikla masu ar azbesta cimdiem rokās veidnēs ieveidoja pats meistars. Pagrabstāva alus bāra apdare, kuru raksturoja sarkanu ķieģeļu klons, griestu koka apdare un dekoratīvais apmetums, bija ievērojami tēlaināka. Iekārtu veidoja smagnēji, 6 – 8 cilvēkiem paredzēti ozolkoka galdi un gari soli, alus tika liets no imitētām "mucām", kas izvietojās pie bāra gala sienas. Arnolds Vilbergs izveidoja petrolejas lamām līdzīgus dūmstikla gaismas ķermeņus, tolaik vēl Mākslas akadēmijas studenti Eduards un Māra Generi radīja īpašus traukus gan Rīgas melnajam balzamam, gan pelēkajiem zirņiem, gan garšvielām, metālkalumus ar sižetiskām ainām – senu ormani –, kam vajadzēja vēstīt vēl priekšā esošā ceļa metaforu, izgatavoja Juris Indriksons. Interesanti, ka projekta autori eksperimentālā projekta atskaitē (1969, Latvijas Arhitektūras muzejs) norobežojušies no vēsturiskām replikām, uzsverot, ka pagātne arī retrospektīvā stilistikā veidotajā bārā skatīta caur mūsdienu prizmu.
Vasaras terases sienas noformējumu izveidoja mākslinieks Kurts Fridrihsons.
Tolaik īstenotais projekts profesionāļu vidē izraisīja gandrīz bumbas sprādziena efektu, un arī šobrīd Latvijas kultūrvēsturē tam nav līdzinieku. Objekta jeb tā atlieku nākotne tomēr joprojām ir neskaidra.
Pirmā stāva restorāna zāle bija pilnībā laikmetīga – atvērtos stiklojumus jau toreiz veidoja stikla paketes.
Vienīgi restorāna zāles norobežojumu – dzīvā orķestra fonu – pašrocīgi izgatavoja stikla mākslinieks Arnolds Vilbergs.
Pagraba daļa bija veidota retrospektīvās tendencēs.
Raksta autore: Ilze Martinsone
Foto: Latvijas Arhitektūras muzeja arhīvs un Jāņa Lejnieka personiskais arhīvs
Attēls: Kristīne Markus