13.10.2017.

SPOKI MĪL OPERU

Teju katrs pazīst "Operas spoku" – angļu barona Endrjū Loida Vēbera 1986. gadā sakomponēto daiļmelodisko mūziklu. Tam pamatā gan likts franču rakstnieka Gastona Lerū vairāk kā pirms pirms simts gadiem sacerētais gotiskais romāns Le Fantôme de l'Opéra. Tāda liela franču būšana še visnotaļ sanāk, jo gan mūziklā, gan romānā, šī spocīgā mīlas vēstījuma darbība notiek tieši Parīzes operas eklektiskajā neobaroka ēkā, ko pazīstam kā Grand Opéra jeb Garnjē pili (pēc tās arhitekta Šarla Garnjē vārda). Skaidrs, ka pasaulslavenais spoks nevarēja tur iemājot ātrāk nekā pirms 142 gadiem, jo Garnjē operas skatuves aizkars pirmo reizi vērās 1875. gadā. Palais Garnier zināmā mērā vainagoja Francijas imperatora Napoleona III un Sēnas departamenta prefekta, vēl viena barona, Žorža Eižena Osmana (Hausmaņa) 19. gs. otrajā pusē veikto grandiozo pasaules metropoles Parīzes pārbūvi.

OPERAS STINGRAIS PAMATS

Arī Rīgu 19. gs. otrajā pusē piemeklēja radikāla perestroika. Gan stipri pieticīgāka un visai atšķirīga no Parīzes. Bet tomēr... Tagadējā Vecrīga, kas tad arī skaitījās visa lepnā pilsēta, kanāla zonā bija pilnībā apjozta ar pamatīgiem akmens un zemes vaļņu lokiem. Tie sniedzās četrstāvu mājas augstumā un vietām bija pat 35 metrus biezi. Rīga bija īsts cietoksnis. Šo izcilo aizsardzības sistēmu ar 12 bastioniem uz poļu laiku sākotnējām iestrādēm 17. gadsimtā izveidoja zviedri pulkveža Rodenburga vadībā. Tur tika liktas lietā gan holandiešu, gan itāļu, gan arī franču modernākās fortifikāciju gudrības. Taču Krimas kara laikā (1853.-1856. - starp Krieviju un sabiedrotajiem – Lielbritāniju, Franciju, Sardīniju un Osmaņu Impēriju) 1855. gadā angļu flote apšaudīja no tāltālās Krimas visai distanto, bet tomēr naidinieku “krievu pilsētu” Rīgu, un pavisam uzskatāmi parādīja, ka tagad militārajos konfliktos vaļņiem vairs nav būtiskas nozīmes. Turklāt tie jūtami sāka kavēt arī pilsētas miera laiku attīstību. Tāpēc 1857. –1863. gados šos iepriekšējos gadsimtos sūri sarūpētos nocietinājumus vienkārši ņēma un demontēja. To vietā izveidoja romantisku parku, kas mūs joprojām ikdienu nebeidz priecēt un valdzināt. Bet, aplūkojot Vecrīgas plānu, kanāla zīmējumā var skaidri saskatīt veco bastionu zvaigžņveida izbīdījumus.

Vienā no tiem atradās Pankūku bastions jeb kā to krievu cara laikos vēl dēvēja - Bļinnij bastion. Tieši tur pēc ilgām peripetijām beigu beigās nolēma celt jaunu pilsētas teātri. Jo pašā Vecrīgas teritorijā valdīja dramatisks brīvas zemes deficīts. Bet esošais teātris, atkal viena barona Oto Hermaņa fon Fītinghofa, un vēlāk - biedrības “Musse” namā Ķēniņu (tagad R. Vāgnera) ielā 4, sen vairs neatbilda rīdzinieku vajadzībām. Tur, teātra izrādes laikā, domājams ne bez spoku līdzdalības, bet noteikti pateicoties augšstāva ballētājiem, beigu beigās ielūza pat griesti.

Latvijas Nacionālā opera

OPERA UN DIŽCILTĪGI VISGAIŠĀKĀ UZMANĪBA

Rīgas galvenais arhitekts Johans Daniels Felsko kopā ar kolēģi Oto Dīci plānoja jauna teātra būvi pie Aleksandra un Troņmantnieka (Brīvības un Raiņa) bulvāru krustojuma. Taču tur atklājās lielai celtnei neadekvāti grunts vājumi.  Savukārt Pankūku bastiona vietā, kā mēs to tagad galīgi droši redzam un zinām, tā bija gana atbilstoša. Kanālmalas apstādījumu plānos teātrim vietu ierādīja arī Rīgā piestrādājošais Lībekas dārzu arhitekts A. Vents. 1859. gadā sakās teātra projektēšana, kur konkurencē ar citiem vācu arhitektiem vislabāk paveicās Sanktpēterburgas profesoram Ludvigam Bonštetam. Viņš Rīgā bija jau pazīstams kā Vērmaņdārza kompleksa (tolaik – Rīgas Minerālūdens iestāde) projekta autors. L. Bonšteta iesniegto teātra projektu visnotaļ atbalstīja gan Rīgas rāte, gan Baltijas ģenerālgubernators un Rīgas Kara gubernators kņazs Aleksandrs Suvorovs, kas vienlaicīgi bija arī Viņa Gaišības Itālijas firsta un grāfa Rimņikskijā, un turklāt vēl paša diženā Krievijas karavadoņa, ģeneralissimusa un feldmaršala Aleksandra Suvorova mazdēls. Un visbeidzot teātra projektam visaugstāko svētību ļično sam deva pats Krievijas cars Aleksandrs II. Lūk, cik nopietna attieksme reiz bijusi, kad milzu impērijas lielumlielajamam valdniekam atradās laiciņš iedziļināties pat provinces teātrīša tapšanas lietās. Tālab, tagad, katru reizi ieejot mūsu Operas namā, bijībā, ja ne gluži notrīcēsim, tad vismaz apzināsimies, cik augsti svaidītā vietā atrodamies.

Rīgas Pilsētas Pirmā teātra pamatakmens ielikšana notika 1860. gada 4. augustā. Ceremonijas pasākumā piedalījās pat Viņa Ķeizariskā Augstība troņmantnieks carēvičs Nikolajs Aleksandrovičs (nākamais cars Nikolajs II). Nu celtniecībā varēja raženi tērēt iekrātos 170 000 sudraba rubļus. Un pēc trim gadiem šeit jau slejās brīnišķīga stalta neoklasicisma celtne аr tolaik tik modīgā eklektisma “piešpricēm”. Tās patētiskais veidols, kas mūs joprojām tā priecē, īpaši galvenajā fasādē ar sešām joniskajām kolonnām, grieķisko frontonu un alegorisku skulptūru grupām, joprojām it kā cēli vēstī, ka mēs šeit ieejam īstā īsto “mākslu templī”, kur tiek apliecinātas visas civilizētās Eiropas kultūras dziļās saknes tālajā antīko ideālu pasaulē. Rīgas Pilsētas teātris ļoti atgādināja savu līdzinieku un prototipu Berlīnē – Kārļa Fridriha Šinkela projektēto Das Schauspielhaus. Lai kādam nerastos šaubas par mūsu teātra svēto misiju, tā frontonu sākotnēji papildināja liels uzraksts – Die Stadt Den Darstellenden Künsten (Pilsēta daiļajām mākslām). Teātra pirmais oficiālais nosaukums bija Rigaer Stadt-Theater. Neviens a priori nešaubījās, ka tā ir viena liela vācu būšana. Loģiski! Un tikai 20. gadsimtā, kad šaubas latvju vidē par vācu prioritātēm aizvien vairāk pieauga, nosaukumā jau parādījās etniskais uzsvars – Deutches Stadt Theater.

Jauno teātri ar 1300 vietām (satilpt varēja pat 2000 skatītāju) svinīgi atklāja 1863. gada 29. augustā. Daudzie priekšnesumi kulminēja ar Fridriha Šillera drāmas “Vallenšteina nometne” uzvedumu. Bet savukārt pirmo operu, Ludviga van Bethovena “Fidelio”, šeit izrādīja dažas dienas vēlāk - 2. septembrī. Tā mēs varētu gluži ar patriotisku lepnumu konstatēt, ka Rīgā operas spēle sākās jau gadus divpadsmit ātrāk pirms Garnjē teātra parādīšanās Parīzes bulvāros. Bet diemžēl šāda degsme tomēr būtu atvēsināma, ja atcerēsimies, ka Palais Garnier tur bija jau 13. (!!!) operas zāle kopš dižā Saules karaļa Ludviķa XIV laikiem (17. gs.), kad šis dievīgais itāļu izgudrojums tika oficiāli atzīts par labu esam arī Francijā.

KĀ RADĀS NACIONĀLĀ OPERA

Vācu laiki Rīgas pilsētas teātrī beidzas tūdaļ pēc I Pasaules kara, 1919. gadā, kad jaundibinātajā Latvijas valstī galīgu virsroku guvusī pamatnācija šajā namā pasludināja savu Nacionālo operu. Te gan kautrīgi jāpiebilst, ka tas visupirms bija Pētera Stučkas lielinieku valdības 1919. gada janvārī pastrādāts darbiņš, ko kontrolēja pats kultūras komisārs un mūsu cēlais tautas rakstnieks Andrejs Upīts. Latvju sarkanie tolaik sentimentāli necimperlējās, atnāca un “palūdza” vācu laikabiedrus uz to fiksāko vienas stundas laikā izvākties. Bet jau dažus mēnešus vēlāk, pie teikšanas nākot latviešu nacionālajai varai, šāds nule patrenkto komuņaku lēmums visiem bija itin pa prātam. “Sasodītos vāciešus”, kurus nu apzīmogoja kā apspiedējus un okupantus, atpakaļ viņu teātrī vairs neviens neaicināja. Un tā mums radījās Latvijas Nacionālā opera jeb, poētiskāk sakot, – savs Baltais nams, kas joprojām lepni stalti stāv un apliecina arī latviešu piederību Eiropas civilizācijas kultūrai.

Latvijas Nacionālā opera

UGUNS DIŽĶIBELE UN GAISMAS PILS

Mūsdienās no L. Bonšteta projektētās sākotnējās ēkas mēs redzam vairs kaut ko visai nosacītu, tikai ārējo kopiespaidu, kas saglabājies gandrīz oriģinālā veidolā. Pirmos papildinājumus jau 19. gadsimta 70. gadu nogalē veica jaunais Rīgas galvenais arhitekts Reinholds Šmēlings. Teātrim trūka tehniskās telpas, kālab ēkas tālajā galā pievienoja prāvu piebūvi ar puscilindrisku aizskatuves apsīdu, kādas mēdz būt baznīcu altārdaļās.

Daudz radikālāku darbošanos izprovocēja milzīga, daudziem teātriem raksturīga, dižķibele – tie mēdz nodegt (gadsimta laikā pasaulē nodega vairāk nekā tūkstotis teātru). Tieši tas atgadījās arī ar Rīgas pilsētas teātri, ko 1882. gada 14. jūnijā aprija grandiozs ugunsgrēks. Vainotas tika bojātas gāzes apgaismojuma instalācijas skatītāju zāles griestu kupolā. Izdega viss, palika tikai ārsienu čaula. Lai rīdzinieki nepaliktu bez teātra, uz ātru roku tur pat līdzās tagadējās Radio ielas rajonā uzcēla pagaidu koka teātri, kuru nosauca par Interim Theater.  Pārprojektēšanu, turoties pie L. Bonšteta idejām, veica enerģiskais Reinholds Šmēlings. 1887. gada 1. septembrī Rīgas pilsētas teātris atkal atsāka darbību savā “mākslas templī”. Bet otru reizi uguns gailis teātrim uzbruka 1918. gadā Bermontiādes kauju laikā. Taču toreiz izdega tikai aizskatuves tehniskās telpas, kuras itin ātri atjaunoja.

Teātrī nemitīgi tika veikti dažādi uzlabojumi. Taču interesantākais no tiem saistīts ar R. Šmēlinga projektēto un līdzās kanālmalā 1887. gadā uzcelto un iedarbināto apkures centrāli un tvaika piedziņas elektrostaciju, kas teātrim bīstamās gāze gaismas vietā nu deva elektrisko apgaismojumu. Nosacīti operas namu varētu dēvēt arī par Gaismas pili, jo tā bija pirmā ēka Latvijā, kur iedegās elektriskā spuldzīte. Līdz ar to šī vieta ir arī mūsu “elektrības dzimtene”.

OPERA UZLABOJUMU DZIRNĀS

Operas nama uzlabojumi un remonti turpinājās gan pirmās brīvvalsts laikā, gan pat II Pasaules kara gados, gan ne mazāk vērienīgi – padomju laikā 1958. gadā. Taču hroniskais telpu trūkums un tehniskā novecošana spieda meklēt radikālākus risinājumus. 1975. gadā tika uzsākta lielas rekonstrukcijas projektēšana, paredzot būtisku modernizāciju un telpu paplašinājumu jaunā piebūvē (dažādos laikos un sastāvos - arhitekti Imants Jākobsosns, Indra Grietēna, Ināra Maurāne, Liesma Gabliķe, Dace Groša, Vera Savisko, Juris Gertmanis...). Tika izstrādāti daudzi projekti un neskaitāmi to varianti. Tomēr nekas vairs neritēja tik fiksi, kā cara laikos, kad arī netrūka svārstīšanās. Tagad pasākums izvērtās kā nacionālais “melnais caurums”, kurā nebeidzami zuda milzu līdzekļi un laiks. 15 pēdējie padomju ēras gadi pagāja nebeidzamās šaubās un diskusijās, kamēr lēni kristalizējās kāds gala variants. Tikai 1990. gadā Latvijas valsts beidzot iešūpojās konkrētai un fundamentālai rekonstrukcijai, ko pabeidza 1995. gadā. Faktiski operas nams tika uzcelts pilnīgi no jauna, ja atkal nerēķina vēsturisko “olas čaumalu”. Un 2001. gadā noslēdzās visa kompleksa celtniecība, ieskaitot jauno piebūvi kanālmalā.

Operas nama cēli vēsā ārpuse it kā neko neliecina par iekšā karsti virmojošo eklektisko interjeru kaisli un svinīgo gaisotni, kas kulminē lielās skatītāju zāles zeltainajā greznībā. Jāpiezīmē, ka operas vēsturisko un jaunstilizēto interjeru ansamblis ir viens no izcilākajiem Rīgā un ceļ šo mūsu lepnumu lielās pasaules līmenī. Jāatceras, ka arī šeit R. Šmēlinga “vēsturiskās patiesības” kontekstā mums ir darīšana ar kaut ko visai nosacītu, jo laikmetu griežos ir notikušas daudzslāņainas renovācijas un “uzlabojumi”, kur ne vienmēr ievērota oriģinālā sākotne. Izcili rūpīgā, ar pietāti un visdziļāko respektu pret oriģinālformām veiktā pēdējā restaurācija tiem piešķīrusi pilnības un etalona kvalitāti. Par to jāpateicas arhitektes Liesmas Markovas meistarīgi vadītajai daudzo speciālistu grupai. Un katram var ieteikt, neatkarīgi no iecerētā operas vai baleta mākslas prieka, ziedot laiku īpašam šī nama interjeru baudījumam. Tā varētu būt līdzvērtīga labai augsta klasiķa izrādei vai simfonijai, atbilstoši visiem lielās mākslas uzbūves noteikumiem. Operas interjeriem piemīt sava dramaturģija, emocionalitāte, mākslinieciskā tēlainība, kur utilitārās funkcijas sakausētas mākslas zeltā.

Latvijas Nacionālā opera 

PAŠIEM SAVS SPOKS?

Bet kā ir ar Operas spoku? Tādi tur noteikti gadījās, bet lielākoties kādu cittautu lugu vai operu uzvedumos. Zināmas aizdomas un minējumi bijuši arī sakarā ar lielo 1882. gada ugunsnelaimi. Kāds pat ieminējies par Pankūku spoku, kas še mājojot jau kopš zviedru laikiem, un to tracinot R. Vāgnera mūzika. Bet visi šie minējumi nav nekādi fiksēti un papīros apstiprināti. Spoki nav draugos ar birokrātiju. Vēl bija iespējama arī kāda sava latviski dzimtā “spocība”. 1890. gadā Rīgā uzveda tā dēvēto “pirmo latviešu operu” - “Spoku stunda”, kas bija pašmāju komponista Jēkaba Ozola viencēliena skaņdarbs. Tā gan vairāk bijusi ziņģu spēle, jeb kā tagad teiktu – mūzikls. Taču latvju spoki turējušies tālāk no vāciešiem un viņu spokošanās Baltajam namam gāja secen, jo arī minētais uzvedums ritēja uz Rīgas Latviešu biedrības (vecās, arī vēl nenodegušās) skatuves.

Tomēr stāsta, ka vakaros viens otrs no Oto Švarca vai cita tuvāka lustūža iznācis kājāmgājējs, pametot skatu uz Operas nama augšējo dzegu, tur mēnessgaismā starp skulpturālo Liras simbolu un divām dāmām – Drāmu un Komēdiju esot ne reizi vien redzējis snaikstāmies kādu zaļganbālu siluetu. Cits nodomājis – vai tik reiz izbijušais operas diždirektors Andrejs Žagars nostalģiski neklimst pa jumtu, kliedējot savu viedo skatu pāri naksnīgajai Rīgai. Bet dažam labam kulturālākam nakts staigātājam apmetnī tērptais skumji - ēnainais stāvs licis atcerēties arī Palais Garnier spokaino mīlas stāstu. Jo opera bez mīlas nav domājama.

Raksta autors: Jānis Borgs
Attēls: Kristīne Markus