03.04.2025.

Elīza Māra

No RDMV uz Karalisko Rokdarbu skolu Londonā

Es esmu Elīza Māra, un 2018. gadā absolvēju RDMV Formas tekstila nodaļu. Domāju, šī ir īstā platforma izstāstīt, kas ir iespējams tālāk pēc RDMV absolvēšanas, arī šķietami neiespējamais.

Formas tekstils bija nodaļa, kurā šuvām, adījām, tamborējām, eksperimentējām ar dažādiem, gan ierastiem, gan netradicionāliem materiāliem, pat atjaunojām un pārveidojām mēbeles, un ieguvām daudz patiesi noderīgas praktiskas prasmes. Kā mūsu nodaļas vadītāja Gunta Apsīte teica: “Nu, lai vismaz pēc skolas beigšanas pašas varat pārkrāsot sienas, mēbeles un pāršūt kleitu,” - tā apmēram arī bija. Senāk šī nodaļa bija rokdarbu nodaļa, un, lai to absolvētu, vajadzēja sašūt tautastērpu, bet tas jau bija labu laiku mainījies, kad es sāku mācīties RDMV. Uz šo nodaļu nācu, jo man patika darīt tieši visu, kas programmā tika apskatīts nopietnāk - adīju, tamborēju, šuvu un arī izšuvu. Tieši zīmēšana un gleznošana nebija īsti aizraujošākās nodarbes, bet tomēr kaut kāds azarts paķēra, jo gribējās vienu skaistu darbu, ar ko lepoties ļoti ilgi. Manējā bija Afrodīte, kurai bija aizsietas acis, lai mēs neietu baigajās cakās, un arī gleznošanā man čakra atvērās tikai tad, kad varējām ķerties klāt akvareļiem. Šos gadus vēlāk Afrodīte ir vienīgais zīmējums, kas ir izdzīvojis manā arhīvā un vēl joprojām gaida savu skaisto rāmi.

Vēl kā šodien atceros - ir 2018. gada janvāris, 4. kurss, jau iekšā zinu, ka braukšu studēt uz Angliju, tikai vēl nav skaidrība, kura skola, kura programma būs manējā. Es biju ļoti pārņemta ar modi un modes vēsturi tajā laikā, kaut gan skolā to apskatījām ļoti maz - tieši modes socioloģisko aspektu, kā mēs lietojam to, kā tā lieto mūs, un kā laika gaitā šie slāņi krājas, un kā tos interpretējam tālāk trendos un kultūrā. Lielbritānijā pieteikšanās augstskolām ir pilnīgi citos termiņos kā Latvijā - viņu vienotā uzņemšanas sistēma paredz, ka katru gadu līdz janvāra vidum jāiesniedz līdz 3 pieteikumiem, un es stājos jau ceturtajā kursā - sanāk, ka pat vēl pirms diplomdarba, lai bez pārrāvuma turpinātu mācības. Es biju izdomājusi stāties uz Central Saint Martins augstskolu, uz modes vēsturniekiem. Lai arī man ļoti patika dažādie vēstures veidi, ko mums pasniedza vidusskolā (dizaina, mūzikas un reliģijas vēsture bija manas mīļākās), kopējā pasaules vēsture man kliboja. Es biju aizrāvusies ar BBC raidījumu Stitch in Time, kuru vadīja modes vēsturniece Ambera Butčarta (Amber Butchart) - koša personība ar pamanāmu personīgo zīmolu, un šajos raidījumos tika apskatīti, pētīti un vēsturiski precīzi atveidoti tērpi no gleznām, sākot no kontraversiālās Marijas Antuanetes muslīna kleitas līdz Van der Eika gleznotajam zaļā samta mētelim. Es biju arī jaunības maksimālismā izdomājusi, ka bakalaurs man būs modes vēsturē, bet maģistru paņemšu modes kritikā, un bez maz vai Vogue var mani gaidīt Annas Vintūras vietā.

Beigās iesniedzu tikai vienu vienīgo pieteikumu uz CSM, atstājot sevi pie sasistas siles, ja nu tomēr mani nepaņem. Stājoties studijām, sistēmā man bija jāiesniedz motivācijas vēstule, eseja par sevis izvēlētu tēmu, saistītu ar programmu, un portfolio. Portfolio es nekad nebiju veidojusi un vispār nesapratu, ko un kā likt, bet man visi apkārt, kuri bija stājušies Anglijā mācīties, ļoti stingri ieteica likt savus hobijus un zīmēšanas un gleznošanas darbus, ka tie vispār ir mūsu skolas jājamzirdziņi. Lielbritānijā live drawing un painting ir ļoti liela vērtība, jo daudz to nemāca, līdz ar to tas bija ļoti nozīmīgs faktors.

Pienāk marts. Es zinu, ka drīz nāks atbilde, kas tad pirmo kārtu ir izturējuši un tiek aicināti uz interviju klātienē, bet, protams, kad tik ilgi gaidi atbildi par jebko, tu sevi centies iedvesmot un racionalizēt, kāpēc tu esi pelnījis saņemt “jā”, bet arī gatavo sevi rūgtajam “nē”. Marts bija visai intensīvs laiks diplomdarba izstrādē, bet, paralēli diplomdarbam, es stājos augstskolās, ievācu informāciju par dzīvošanas izmaksām, finansējuma iespējām un, paralēli, strādāju pusslodzes darbu WUF kids par piegriezēju katru darba dienas vakaru pa 4 stundām pēc skolas un vēl arī brīvdienās. Un, šo visu saliekot kopā, martā es piedzīvoju savu pirmo izdegšanu deviņpadsmit gados.

Šī visa rezultātā, ārstējoties slimnīcā ar plaušu karsoni, saņēmu ziņas, ka tomēr netieku tālāk uz CSM interviju. Šajā posmā pavasarī Lielbritānijas uzņemšanas sistēmā tiek veiktas intervijas, un 90 % no kursa jau ir nokomplektēti. Bet ir vēl iespēja - var pieteikties uz vēl kādu programmu, un ir maza iespēja, ka tevi var paņemt. Pirms sniedzu pirmo pieteikumu, es biju jau atradusi savu sapņu skolu izšūšanā - Karaliskā Rokdarbu skola Londonā (Royal School of Needlework), bet nezinu, kāpēc tai nepieteicos uzreiz. Droši vien sākotnēji centos racionalizēt, ka ar grādu modes vēsturē būs lielākas darba iespējas kā ar grādu izšūšanā. Es atceros, ka vienu vakaru, bakstoties YouTube, uzgāju reklāmas rullīti šai skolai, kur iepazīstina ar vēsturisko Hemptonkortas pili, kurā notiek studijas, ka izšūšanas darbnīcas ir virs Henrija VIII šokolādes virtuves, un kadrs slīd pa gaiteņiem, kas aizved pie padsmit izšuvējām, kas pie īpašiem rāmjiem kolektīvi izšuj. Pilnīga pasaka un šķietama neiespējamā realitāte.

No sevis tālu neaizbēgsi, tāpēc steidzos pieteikties - portfolio iekļāvu visus savus izšuvumus, jo tas bija mans hobijs, un izšuvu vienmēr, kad bija brīvs brīdis. Mans azarts slēpās ne tik ļoti izšūšanas tehnikās, bet gan darba apstrādē, jo par to īsti grāmatas neraksta. Pēc saņemtā CSM noraidījuma uzreiz iesniedzu pieteikumu RSN, un jau drīz saņēmu uzaicinājumu uz telefoninterviju, kura noritēja ļoti viegli un nesāpīgi.

Un tad atnāca aprīļa beigas, kad uzzināju, ka esmu tiešām uzņemta Karaliskajā Rokdarbu skolā. Sāku aktīvu izpēti - kur dzīvot, kā tikt līdz turienei, kā to vispār atļauties, plus vēl tajā laikā bija iesācies Brexit process, kas arī tomēr sabiezināja krāsas. Bet šos visus svarīgos aspektus atšķaidīja ikdienas mazā sapņošana - kā tad es mācīšos pilī un cik tas ir forši, ka apgūšu savu hobiju profesionāli, un būs jaunas pieredzes un jauni apgūstami apvāršņi. Kā jau skolas nosaukums paredz, šī skola darbojas ciešā saistībā ar Britu karaļnamu - Keitas Midltones un prinča Viljama kāzām Keitas plīvurs tika izšūts RSN, kā arī kronēšanas tērpi vēsturiski ir bijuši darināti tur, kā arī fun fact - šāda tipa iestādēm Anglijā tiek piešķirts patrons no karaļģimenes, un šai skolai man patrāpījās skandalozākā persona - Kamilla. Ja esi skatījies The Crown - tā pati Kamilla, kas nāca Diānas vietā pie Čārlza pleciem un kas šobrīd ir karaliene.

Es vienmēr, stāstot par to, kā es nonācu līdz šai skolai, saku, ka tas bija sapnis, ko neuzdrošinājos izsapņot, līdz tam brīdim, kad burtiski sēdos iekšā sarkanajā divstāvu autobusā, lai brauktu iepazīt savus pasniedzējus, kursabiedrus un pili, kuru saukšu par savu augstskolu. Un vēl šodien, jau 7 gadus vēlāk, es atceros to sajūtu mūsu pirmajā dienā, kad mūsu programmas vadītāja mums teica: “No šī brīža izšūšana vairs nav jūsu hobijs, bet gan profesija,” un tāpat man sirds mazliet sažņaudzas, ka jau tajā brīdī zināju - šis būs būtisks pavērsiens manā karjerā.