16.02.2021.
Nāves deja, pazīstama arī kā danse macabre, ir viduslaikos radīta alegorija par visu uzvarošo un izlīdzinošo nāves varu. Cilvēka dzīves noslēgums, neatkarīgs no tā piederības sociālajam slānim, kalpoja par pierādījumu nāves varenībai. Nāves alegorijas atrada vietu dzejā, mūzikā, dramaturģijā un arī vizuālajā mākslā. 13. gs. franču literatūrā parādījās vado mori (lat. – es gatavojos mirt) tekstu tradīcija, kas strauji izplatījās visā Eiropā. Vado mori ir īsas dzejas rindas, kuros pāvesti, karaļi un zemnieki atskārš savu mirstīgumu. Šajā periodā arī pirmoreiz rakstos fiksēta leģenda “Trīs dzīvie un trīs mirušie” (A Dit des trois morts et des trois vifs, 1280), kas vēsta par trīs dižciltīgiem vīriem, kuri medībās sastop trīs miroņus. Miroņi šiem vīriem atgādina par dzīves īslaicīgumu un mudina mainīt dzīvesveidu, kamēr nav par vēlu.
Trīs dzīvie un trīs mirušie, miniatūra, De Lisle psalmu grāmata, Anglija, 1308 – 1340, Arundel MS 83, f. 127v
Literatūra apvienojumā ar tautas folkloru ar laiku transformējās tā sauktajos danse macabre tekstos, kurā dažādu kārtu cilvēki iesaistās dialogos ar mirušajiem, kamēr mirušie tos aicina vienoties dejā. Protams, nāves deja nepavisam nebija vienīgais veids, kā attēlot cilvēka attiecības ar nāvi. Citas macabre mākslas formas kā ars moriendi (lat. māksla nomirt) attīstījusies no vado mori vai nāves triumfs – lielizmēra gleznojumi, kuros nāve iznīcina cilvēku masas – bija tikpat nozīmīgas kā nāves deja.
Pīters Brēgels Vecākais, Nāves triumfs, koks, eļļa, 1562., Prado muzejs, Madride. Foto: Prado muzejs
Pirmais zināmais nāves dejas piemērs vizuālajā mākslā ir no 1424. līdz 1425. gadam tapusī fresku sērija, kas rotājusi Parīzes lielākās kapsētas, Cimetière des Innocents, mūra dienvidu sienu. Kapsētā apbedījumiem ar laiku pietrūka vietas, kā rezultātā kauli tika nešķirojot masveidā sakrauti speciālās gar kapsētas mūri izveidotās piebūvēs charnier, kuras balstīja arku sistēma. Pārvietojoties pa izveidoto galeriju, bija iespējams aplūkot uz mūra uzgleznotās freskas ar cilvēkiem, kurus nāvē pavada skeleti un miroņi. Lasītpratēji varēja izlasīt pie freskām pievienotos tekstus, kas cita starpā vēstīja, ka šāds gals sagaida arī lasītāju. Freskas gājušas bojā 1699. gadā, taču ir saglabājusies Gaja Maršanta (Guy Marchant) grāmata Danse Macabre (1485), kurā redzamie attēli ar minimālām variācijām ir tādi paši, kā tie, kuri rotājuši kapsētu.
Cimetière des Innocents, skats uz Charnier Attēla avots: http://grande-boucherie.chez-alice.fr/Innocents.htm
Ak, racionālais radījum,
Kurš ilgojas mūžīgās dzīves,
Šeit būs gudrība, nekā vērta:
Labi beidz savu mirstīgo dzīvi,
Šī ir saukta par danse macabre.
Kuru visi iemācīsies dejot,
Tā ir vīriešu un sieviešu daba,
Nāve netaupa ne niecīgo, ne dižo
Guy Marchant, Danse Macabre fragments ar juristu un menestreli 1486., Francijas nacionālā bibliotēka
Nāves dejas attēlojumam attīstījās divi varianti. Pirmais turpināja nodalītu dzīvo un mirušo pāru attēlošanu, bet otrajā visu vēstījumu apvienoja vienā garā dzīvo un mirušo procesijā. Procesijā spilgtāk kā pāru attēlojumā bija nolasāma sabiedrības tā laika hierarhija, kuras augšgalā atradās pāvests un imperators, kuriem sekoja kardināls, karalis, bruņinieks un citi vienkāršāki ļaudis, kā zemnieki, tirgotāji, mūki, sievietes, bērni u.c. Garākajās procesijās varēja būt iesaistīti pat vairāk kā 20 dažādi sabiedrības lomu pārstāvji. Procesijas biežāk tika izmantotas monumentālajā glezniecībā, jo šādas nepārtrauktas cilvēku rindas attēlošana aizņēma daudz vietas. Viens no vietas taupīšanas risinājumiem bija procesijas sadalīšana vairākos līmeņos. Interesantā kārtā, lai gan nāves dejas mērķis bija rādīt cilvēku vienlīdzību nāves priekšā, tā vienlaicīgi rādīja arī sociālo nevienlīdzību dzīves laikā – stingru sabiedrības hierarhiju, kuru viduslaiku cilvēks uzskatīja par Dieva iedibinātu.
Johans Rūdolfs Feuerabends, Nāves deja, akvarelis, 1806., kopija no sienas gleznojuma Predigerklosterī, Bāzelē, 15gs. pirmā puse. Foto: Bāzeles Vēstures muzejs
Pastāv populārs uzskats par nāves dejas attēlojuma saistību ar mēra izplatību Eiropā, jo tā īpaši izplatījās 14.gs. vidū, kad Eiropā sāka plosīties melnā nāve. Taču Nīderlandes pētnieki Johans Pīters Makenbahs (Johan Pieter Mackenbach) un Rolfs Pauls Dreiers (Rolf Paul Dreier) uzskata, ka nāves deja nav saistīta konkrēti ar mēri. Viņu pamatojumā minēts, ka lai arī nāves deja plaši izplatīta Francijā un vāciski runājošajās zemēs, citās zemēs, kurās mēris plosījies salīdzinoši bieži un stipri, piemēru ir maz (Spānija, Itālija) vai nav vispār (Īrija). Pa atsevišķam piemēram atrodas Horvātijā, Slovēnijā un arī Igaunijā. Tallinas Nigulistes baznīcā saglabājusies Lībekas mākslinieka Bernta Notkes (Bernt Notke, 1440–1508) 15. gs. beigās uz audekla gleznotā nāves deja. Līdz mūsdienām no tās diemžēl izdzīvojis vairs tikai 7,5 metrus garš fragments ar 13 figūrām. Pētnieki lēš, ka oriģināls varējis būt kādus 30 metrus garš.
Kastavas meistara Vincenta darbnīca, Nāves deja, freska St. Mary on Škriljinah baznīca, Horvātija, 1474. Foto: Istria Culture
Lībekas meistara Bernta Notkes darbnīca, Nāves deja, audekls, eļļa, 15.gs. beigas, Nigulistes baznīca, Tallina. Foto: Nigulistes baznīcas muzejs
Iespējams nāves dejas saistība ar mēri šķiet tik loģiska, jo miršanu pavada deja, kas raisa intuitīvas asociācijas ar augstu mirstību. Kā romānā “Mēris” raksta Albērs Kamī: “To cilvēku atmiņā, kuri pieredzējuši sērgu, drausmīgās mēra dienas nerādās vis kā nebeidzamas un nežēlīgas milzu liesmas, bet drīzāk gan kā nemitīgu soļu dipoņa, kas samīdīja visu savā ceļā”. Taču dejas saistībai ar nāves attēlošanu domājams ir citi iemesli. Viduslaikos nebija nekas neparasts, ka cilvēki bēru ceremoniju vai konkrētu svētku atzīmēšanas laikā (piemēram, Svēto Nevainīgo dienā) dejoja baznīcā vai kapsētā, lai gan oficiālās baznīcas autoritātes šādu praksi nosodīja. Viduslaiku Lejassaksijas iedzīvotājiem bija ticējums – ja Sv. Tomasa dienā redz cilvēku dejojam ar mirušajiem, viņš mirs nākamajā gadā.
Nāves dejas izplatībā Eiropā lielu lomu spēlēja mūki sludinātāji un iespieddarbu pieejamība. Mūki sprediķu vajadzībām pasūtīja iespiestus nāves dejas attēlus, lai tie papildinātu viņu sprediķus mudinot klausītājus nožēlot grēkus un labot savas dzīves pirms ir par vēlu. Tāpēc daļai nāves deju kā ievadošais tēls attēlots sludinātājs no kanceles. 17.gs. vidū Nirnbergā radās jauns nāves dejas attēlošanas variants. Mākslas darba ārmalās mēs ieraugam jau pazīstamās ainas, kurās atsevišķi sabiedrības locekļi iesaistās dejā ar mirušajiem, taču atšķirība ieraugāma darba centrālajā daļā, kuru veido aplī dejojošas sievietes ar skeletiem. Arī sievietes nāves dejā piedalās atbilstoši hierarhijai, uz ko norāda viņu atšķirīgie tērpi. Šāda apļveida deja baznīcu pagalmos bija sastopama viduslaiku tradīcijās. Jaunajā variantā tiek izveidots dzimumu nošķīrums – vīrieši nāvi atpazīst un aktīvi diskutē, taču sievietes to neapzinās. Sieviešu likteni norāda arī pavadošais teksts: “Mēs dejojam cauri dzīvei, nezinot, ka nāve ir mums blakus” Apļveida dejas fonu papildina Kristus krustā sišanas aina, Ādams un Ieva zem koka, Elles un Debesu attēlojums, kas veido kopīgu vēstījumu par Pastarās tiesas tuvošanos.
Mūku ordeņu aktīvas darbības rezultātā 17. gs. nāves deja un citi macabre motīvi izplatījās Polijas – Lietuvas valsts teritorijā. Šajā reģionā populārs kļuva tieši jaunais Nirnbergā tapušais variants. Turklāt to papildināja vēl divi jauni sānu medaljoni – labajā pusē ar nāvi sastapās franciskāņi, jezuīti, paulīnieši un dominikāņi, kreisajā – ebreji un turki.
No kreisās: 1. Meistars J.W., nāves deja 17.gs. otrā puse. Heinriha Heines Univerisitātes grafikas kolekcija, Diseldorfa, Vācija Foto: Heinriha Heines Univerisitāte 2. Franciszek Lekszycki, nāves deja, 17.gs. beigas, Sv. Bernardīna no Sjēnas baznīca, Krakova, Polija. Foto: https://commons.wikimedia.org/wiki/File:Taniec_Smierci.jpg
Noslēgumā jāpiebilst, ka lai gan nāves deja savās pirmatnējās formās pārstāja būt aktuāla vēlākais 18.gs. gaitā, tomēr tā turpina uzrunāt arī vēlāko laiku māksliniekus, atgādinot, ka no nāves neizbēgs neviens.
No kreisās: 1. Edvards Džons Burra, Dejojošie skeleti, guaša, tinte, papīrs, 1934., Teita modernās mākslas muzejs, Lielbritānija. Foto: Teita muzejs. 2. Marina Abramoviča, Akts ar skeletu (Nude with Skeleton) performance, 2002. Foto: MOMA
Raksta autore: Krista Balode
Reklāmkarogs: Kristīne Markus
Literatūras avoti:
Aleksandra Koutny-Jones, Visual Cultures of Death in Central Europe – Leiden: Brill, 2016
Johan Pieter Mackenbach, Rolf Paul Dreier, Dances of death: macabre mirrors of an unequal society, 2012. https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC3505498/
Miroer Salutaire, Paris, 1486. http://www.dodedans.com/Eparis00a.htm
https://www.britannica.com/art/dance-of-death-art-motif
https://www.canterbury-cathedral.org/heritage/archives/picture-this/the-three-living-and-the-three-dead/
https://britishlibrary.typepad.co.uk/digitisedmanuscripts/2014/01/the-three-living-and-the-three-dead.html
https://www.abbaye-chaise-dieu.com/visites/la-danse-macabre-du-xve-s/
https://nigulistemuuseum.ekm.ee/en/introduction/permanent-exhibition/dance-of-death/
http://www.lamortdanslart.com/danse/dance.htm
https://www.istria-culture.com/en/the-church-of-st-mary-on-skriljinah-i8