07.03.2023.
Mūsdienu vērtības meklējot
Recenzija par “Debesjumu” Latvijas Nacionālajā teātrī un “Brandu” Dailes teātrī
Janvārī uz divu lielāko Rīgas teātru skatuvēm tapuši lielformāta iestudējumi. Kamēr Latvijas Nacionālajā teātrī režisora Valtera Sīļa izrāde “Debesjums” ir krāšņa kostīmdrāma, tikmēr uz Dailes teātra skatuves ilgi gaidītajā jauniestudējumā “Brands” valda metaforisks lakonisms. Taču abas izrādes katra savā veidā reflektē par sievietes vietu sabiedrībā, iekļaujoties šobrīd Latvijas teātrī populārajā feminisma tēmas risināšanā.
Krāšņi tērpi, aukstas sirdis
Britu mūsdienu dramaturģes Lūsijas Kirkvudas drāma “Debesjums” atgādina 20. gadsimta eksistenciālista Žana Pola Sartra dramaturģiju – līdzīgi kā Sartra lugās, kur cilvēks attēlots bezizejas situācijā, arī Kirkvuda savā darbā vienā laiktelpā piespiedu kārtā savedusi trīspadsmit dažāda vecuma, sociālā stāvokļa un raksturu sievietes, kuras šķir pagātne un uzskati, taču vieno kopīgs mērķis – lemt, vai slepkavību pastrādājusī jaunā sieviete Sallija Popija ir gaidībās un tādējādi atbrīvojama no piespriestā soda – pakāršanas.
Nacionālā teātra izrāde DEBESJUMS. Foto: Kristaps Kalns
“Lugas darbība nenotiek 21. gadsimtā, kaut arī luga sarakstīta 2020. gadā, bet gan 18. gadsimta vidū Anglijas austrumos. Tomēr britu dramaturģes piedāvātie jautājumi pilnā mērā attiecas uz mums un šodien. Vai mēs spējam vienoties par kopīgu lēmumu svarīgos jautājumos? Vai mēs spējam uzņemties atbildību par savu viedokli? Vai mīlestība ir attaisnojums vardarbībai?” šādas tēmas piesaka izrādes veidotāji. Izrādes konflikts – diskusijas par to, vai Sallija Popija būtu apžēlojama vai sodāma – lēni un nenovēršami pāraug dažādu dzīves uzskatu iztirzāšanā un savstarpējos apvainojumos, kas par iestudējuma galveno moto padara ne vairs vispārīgu cilvēciskumu, bet tieši sieviešu tiesību manifestāciju, neskatoties uz viņu augsto vai zemo kārtu.
Kaut arī izrādes varoņu runa ir salīdzinoši mūsdienīga, vizuālais noformējums skatītāju tomēr nepārprotami aizved 18. gadsimtā, ļaujot gūt izteikti estētisku baudījumu. Izrādes darbība notiek uz scenogrāfes Ievas Kauliņas radītās rotējošās skatuves platformas – ieslīpas koka grīdas, kas ar gaismu mākslinieka Oskara Pauliņa fantāzijas un tehniskās meistarības palīdzību iegūst ļoti plašu semiotisko nozīmju lauku. Iedegoties nepielūdzami spožām skatuves gaismām, sieviešu attiecību kārtošana iegūst teatrālu noskaņu, spēlējoties ar noslēgto telpu kā skatuvi, uz kuras nepielūdzami atklājas iepriekš rūpīgi slēptas kaislības un pagātnes noslēpumi. Tikmēr daļa no ainām risinās ļoti minimālā apgaismojumā, prologā – pat tikai sveces gaismā, darbībām vietām piešķirot gotiski noslēpumainu intimitāti un autentiskumu, neskatoties uz Lielās zāles plašo mērogu.
Nacionālā teātra izrāde DEBESJUMS. Foto: Kristaps Kalns
Kristīnes Pasternakas kostīmi ir grezni un detaļām bagātīgi, veidojot kopīgu tērpu ansambli, taču vienlaikus izceļot katra tēla sociālo stāvokli un rakstura iezīmes. “Debesjums” ir izrāde, kas balstīta vienotā aktieransambļa darbā, prasot no aktrisēm “elpot vienā ritmā”. Vienlaikus jau sākotnēji akcentēta arī katras varones individuālā personība – izrādes sākumā kā “stopkadrā” katra no sievietēm īsi iepazīstina ar sevi, gan runas veidā, gan ķermeņa valodā iezīmējot sev raksturīgas īpašības. Teātris spilgtajai tipāžu galerijai pat veltījis atsevišķu reklāmas kampaņu, publicējot aktrišu portretus lomās2, kas šķiet pat izteiksmīgāki par pašas izrādes fotogrāfijām. Atmiņā paliekoši tēli ir Sandijas Dovgānes enerģiskā, puiciski prastā kalpone Kitija Givensa, Daces Bonātes menopauzes karstumviļņu mocītā Judīte Brūvere, Daigas Gaismiņas mēmā, taču vēlāk, atgūstot balsi, pļāpīgā Sāra Holisa, Sanitas Paulas nopietnā Sāra Lavendera un Agneses Budovskas (otrā sastāvā – Antas Aizupes) naivā Mērija Midltone, kuras bērnišķīgā, nesamaitātā seja atgādina vecmeistaru gleznas.
Nacionālā teātra izrāde DEBESJUMS. Foto: Kristaps Kalns
Sevišķa nozīme izrādē ir Maijas Doveikas vecmātei Elizabetei un Elizabetes Skrastiņas Sallijai Popijai. Abas varones jau sākotnēji iezīmējas kā savstarpēji savienoti pretspēki – viedā, dzīves norūdītā Elizabete cenšas glābt jauno, mežonīgo Salliju, kura kā krātiņā iedzīts dzīvnieks neļaujas palīdzībai, tādējādi darot pāri pati sev. Abu satuvināšanās un abpusējās uzticības ceļš ir ilgs un (neatklājot izrādes intrigu) beidzas traģiski, taču diemžēl iestudējuma fināla butaforiskais risinājums nokauj jebkādu līdzpārdzīvojuma iespēju. Līdz ar to “Debesjums” rada skaistas, taču mākslinieciski samocītas izrādes pēcgaršu.
Mūsdienu mesija?
Dailes teātra šīgada pirmais lieldarbs ir Henrika Ibsena “Brands” Viestura Kairiša režijā. Iestudējuma nozīmi vēl vairāk palielina tā vēsturiskais konteksts, proti, izrādes veidotāju apzinātā atgriešanās pie gan teātra, gan Latvijas kultūras vēsturē nozīmīgā3 leģendārā Arnolda Liniņa iestudējuma (1975). Kā izrādes programmiņā formulējis Viesturs Kairišs: “Brands izaicina katru un visus. Bet kurš izaicinās Brandu? Brands izaicina Dievu, mēs izaicinām Latvijas Kultūras kanonu un Dailes teātra vēsturi.”4 Ar vēsturisko “Branda” iestudējumu jauno versiju vieno tikai divi tieši elementi – Jura Strengas īslaicīgā parādīšanās uz skatuves kā Vecajam Brandam (šeit režisors acīmredzami sabalsojas ar Ģirta Jakovļeva un Esmeraldas Ermales kā leģendāro Ulda un Baibas lomu atveidotāju parādīšanos uz skatuves Elmāra Seņkova Latvijas simtgadei veltītajā Nacionālā teātra izrādē “Pūt, vējiņi!”5) un slīpās platformas ironiskā transformācija par eskalatoru/ slidkalniņu, veidojot laikmetīgu parodiju par Ilmāra Blumberga izcilo, Latvijas teātra vēsturē ierakstīto scenogrāfiju.
Dailes teātra izrāde BRANDS. Foto: Mārcis Baltskars
Apzinoties, ka “divreiz iekāpt vienā upē” nav iespējams un ka mūsdienu pasaule pieprasa uzmanības pievēršanu ar atšķirīgo un citādo, Dailes teātra jaunā “Branda” versija izaicina jau ar titullomas atveidotāja izvēli. Brands izrādē ne tikai nav pravietis šī vārda reliģiskajā nozīmē, bet arī kļuvis par sievieti. Ievas Segliņas atveidotā mācītāja ir spēcīgs, enerģiski piepildīts tēls, kas atrodas izrādes centrā un ar savu morālo pārliecību un kategorisko imperatīvu – “visu vai neko” – mēģina satricināt mūsdienu merkantilo, naudas, miesas un varaskāres pārņemto sabiedrību. Turpinot “kanonu laušanas” tēmu, kā Branda alter-ego un līdzgājējs visu izrādi uz skatuves atrodas Rūdolfa Gediņa à la no gleznu reprodukcijām izkāpušās Jēzus Kristus, kurš darbojas kā video operators. Tieši no Jēzus-operatora skatpunkta visu izrādes darbību ieraugām pietuvinātās melnbaltās video projekcijās, kamēr uz skatuves Ievas Jurjānes scenogrāfijā un Baibas Litiņas kostīmos dominē spilgtas, tīras krāsas.
Dailes teātra izrāde BRANDS. Foto: Mārcis Baltskars
Ja Ievas Segliņas Brands ģērbjas melnā un vēlāk baltā, simbolizējot viņas “melnbalto” dzīves pārliecību jeb kategoriskumu, tad apkārt esošā pasaule uzkrītoši triepta košās un dzīvespriecīgās krāsās – zaļā, sarkanā, violetā, zilā, signalizējot vienlaikus gan par Branda neiederību tajā, gan garīgo un morālo vērtību devalvāciju sabiedrībā. Atšķirībā no “Debesjuma” harmoniskā vizuālā veidola, Dailes teātra “Brands” piedāvā eklektisku, faktūrās, krāsās un izpausmēs saskaldītu vizuālo noformējumu, kas iestudējuma kopskanējumam tomēr kaut ko atņem, nevis dod.
Dailes teātra izrāde BRANDS. Foto: Mārcis Baltskars
Līdzās klusējošajam sarunbiedram Jēzum Ievas Segliņas Brandam tuvākais cilvēks ir viņas vīrs. Transformējot Brandu par sievieti, Henrika Ibsena lugas varone Agnese pārtapusi Agnu (pēc Bībeles asociācijām Agnus – Dieva jērs, kas tiek upurēts par cilvēces grēkiem). Jaunajam aktierim Kārlim Arnoldam Avotam dots sarežģīts uzdevums – Ibsena zīmētajā lugas sižetā iemiesot sievietes-mātes vērtību sistēmu, cenšoties nosargāt sava bērna dzīvību un vēlāk upurējot to uz Branda fanātisma altāra. Šķiet, radošās komandas mērķis bijis signalizēt par to, ka mūsdienu pasaulē dzimumu lomas ir mainījušās un izplūdušas, taču nekāda mākslinieciska pievienotā vērtība šajā efektā nav saskatāma.
***
Gan “Debesjums”, gan “Brands” ir izrādes, kas skatītāju aizved ceļojumā – vai nu tiešā veidā ļaujot pārcelties 18. gadsimta dāmu romānu vizuāli izsmalcinātajā laiktelpā, vai arī aicinot aktīvi līdzdomāt par vērtību sistēmas pārmaiņām 21. gadsimtā, liekot izvērtēt idejas, kuras no skatuves atskaņo “mūsdienu līderis” Brands.
Autore: Ieva Rodiņa
1. Izrādes “Debesjums” profils Latvijas Nacionālā teātra mājaslapā. Skatīt šeit: https://teatris.lv/izrade/debesjums/
2. Turpat.
2. https://kulturaskanons.lv/archive/arnolda-linina-brands/
4. H. Ibsens “Brands”. Izrādes programmiņa, Dailes teātris, 2023. Glabājas autores arhīvā.
5. https://www.kroders.lv/recenzijas/1153
*Reklāmkarogā izmantots izrādes "Brands" titulattēls.