12.12.2022.
Modes un mākslas sintēze – Elza Skjaparelli
Šogad Parīzes Dekoratīvās mākslas muzejā tika atklāta vērienīga ikoniskās modes mākslinieces Elzas Skjaparelli (1890-1973) mākslas un modes retrospekcija Shocking ! Les mondes surréalistes d’Elsa Schiaparelli. Viņa sintezēja modi ar mākslu, sadarbojoties ar laikmetīgās mākslas pārstāvjiem, padarīja modi bezrūpīgāku un brīvāku. Uzticoties savai intuīcijai, radīja inovācijas, kuras mums mūsdienās liekas pašsaprotamas. Elza Skjaparelli bija sīvākā Koko Šaneles sāncense. Viņas pazīstamākā firmas zīme bija viņas ieviestais Shocking Pink. Šokēt viņai patika ne tikai ar šokējoši rozā krāsu, bet arī smaržām, tērpiem un galu galā sevi pašu. Interesenti var paspēt apmeklēt izstādi vēl šī gada izskaņā un nākamā gada sākumā.
Elza Luīze Marija Skjaparelli (Elsa Luisa Maria Schiaparelli) dzimusi 1890.gada 10. septembrī Romā, Itālijā. Būdama neapoliešu aristrokrātes un izcila pjemontiešu zinātnieka un Lincei akadēmijas bibliotēkas vadītāja meita, viņai bija iespēja studēt filosofiju Romas Universitātē. Uzaugusi erudītā ģimenē, kur no tēva puses bijai visai iespaidīgi dažādu jomu zinātnieki, piemēram, tēva brālis bija astronoms, bet viņa brālēns bija ievērojams ēģiptologs, Elzai jau kopš bērnības bija attīstīta iztēle, viņa aizrāvās ar seno kultūru un reliģisko rituālu mācībām. Iedvesmojoties no šiem avotiem un pamatojoties uz sengrieķu medību mītu, viņa studiju gados uzrakstīja un publicēja erotikas caurstrāvotu dzejoļu krājumu Arethusa (1911), kas izraisīja sašutumu viņas konservatīvajā ģimenē. Pēc šī skandāla ģimene nosūtīja Elzu uz klostera internātskolu Šveicē, bet, nokļuvusi tur, viņa sacēlās pret klostera stingrajiem noteikumiem un pieteica badastreiku, tādējādi vecākiem neatlika nekas cits kā vest Elzu mājās. Tomēr arī dzīve mājās viņai šķita pārāk garlaicīga un nepiepildīta, tāpēc, kad ģimenes draugi meklēja izglītotu aukli viņu adoptētajiem bērniem Anglijā, viņa to uzskatīja par iespēju izrauties un doties prom piedzīvojumā. Patiesībā viņa bēga no vecāku uzspiestām laulībām ar kādu krievu bagātnieku. 1913. gadā ceļā uz Angliju Elza pirmo reizi apmeklēja Parīzi. Vēlāk savos memurāos viņa rakstīja, ka tiklīdz spērusi pirmos soļus Parīzē, viņa skaļi teikusi, ka šī būs tā vieta, kur viņa kādreiz dzīvos. Aukles darbs Elzai nešķita tīkams, tomēr lepnums viņai neļāva atgriezties Romā pie ģimenes. Liktenīga izrādījās kāda teosofijas lekcija, kuru Elza apmeklēja Londonā. Te viņa sastapa savu nākamo vīru un bērna tēvu, teosofistu, bet patiesībā harizmātisku šarlatānu Viljamu de Vendu de Kerloru. Jau nākamajā dienā pēc šīs lekcijas viņi saderinājās un neilgi pēc tam, 1914. gada 21.jūlijā, Londonā apprecējās. Pāris iztika no Elzas bagāto vecāku nodrošinātā pūra un vīra nelegālajiem spirtuālajiem seansiem un zīlēšanām, par kuru organizēšanu pēc gada bija spiesti pamest Angliju. Viņi devās uz Franciju, no kuras pēcāk, 1916. gada pavasarī emigrēja uz Ņujorku. Kā izrādījās, tas bija liktenīgs lēmums, jo pasargāja viņus no Pirmā Pasaules kara šausmām Eiropā. Ceļojumā pāri okeānam Elza sastapa franču mākslas kritiķi un dadaisma rakstnieci Gabriēli Bafē-Pikabiju (Gabrièle Buffet-Picabia, 1881-1985), franču avangarda gleznotāja, grafiķa un publicista Fransisa Pikabijas (Francis Picabia, 1879-1953) pirmo sievu. Šai tikšanās bija liela nozīme Elzas Skjaparelli karjerā.
Attēlā: Modes māksliniece Elza Skjaparelli vienā no savām izšūtajām žaketēm. Publikācija žurnālā Vogue 1937. gada septembrī. Foto: vogue.com
Dzīve Amerikā nebija rozēm kaisīta. Elzas vīrs 1920. gadā drīz pēc abu meitas Marijas Luīzas Ivonnas Rādhas (iesaukta par Gogo) piedzimšanas pameta ģimeni. Lai nodrošinātu sevi un jaundzimušo meitu, Elza darīja gadījuma darbus, kurus viņai piespēlēja uz kuģa sastaptā Gabriēle jeb Gabija. Elzas draudzība ar Gabiju Pikabiju veicināja viņas iekļūšanu dadaisma un sirreālisma mākslas kustības radošajā lokā, kurā bija tādi mākslinieki, kā amerikāņu modernisma mākslinieks Mens Rejs (Man Ray, 1890-1976), franču-amerikāņu mākslinieks Marsels Dišāns (Marcel Duchamp, 1887-1968), amerikāņu fotogrāfs un modernās mākslas popularizētājs Alfrēds Stīglics (Alfred Stieglitz, 1864-1946) un luksemburgiešu-amerikāņu mākslinieks, piktoriālisma, simbolisma un modernisma pārstāvis, slavenību portretists, reklāmu un dokumentālo fotogrāfiju autors Edvards Steihens (Edward Steichen, 1879-1973).
1922. gadā Elza Skjaparelli ar meitu pārcēlās uz Parīzi. Kaut gan viņas māte viņu joprojām finansiāli atbalstīja, Elza meklēja iespējas iegūt finansiālu neatkarību. Viņai piemita prasme veidot kontaktus, un tas palīdzēja iegūt iespējas nopelnīt, veicot gadījuma darbus. Viens no tādiem bija aizvest kādu amerikāni iepirkties Parīzes modes salonos. Pildot šo uzdevumu, Elza Skjaparelli iepazinās ar franču modes mākslinieku Polu Puarē (Paul Poiret, 1879-1944), kurš tolaik bija pazīstams ar atteikšanos no korsetēm un pārāk gariem tērpiem, kas nodrošināja kustību brīvību, tādējādi popularizējot tā laika modernās sievietes stilu. Elza vēlāk viņu dēvēja par dāsnu mentoru un dārgu draugu. Šī iepazīšanās Elzu tuvināja modes pasaulei un veicināja izpratni par modi. Elza apsvēra domu par modi kā karjeras iespēju. Viņa izstrādāja savas pirmās skices, kaut gan viņai nebija apģērbu konstruēšanas un tehnisko šūšanas prasmju. Elza paļāvās uz iedvesmu darba procesā, kā arī darbojās mirkļa impulsa vadīta. Viņa ietekmējās no Pola Puarē pieejas, drapējot audumu tieši uz ķermeņa, un dažreiz sevi izmantoja par modeli. Rezultāti šķita nesamāksloti un valkājami. Elza pieteicās par dizaineri Maggry Rouff modes salonā, taču, apskatot viņas pieteikuma skices, saņēma atteikumu un ieteikumu labāk stādīt kartupeļus.
Attēlā: Skjaparelli trompe l`oeil džemperis žurnālā Vogue, 1927. gadā Foto. vogue.com
Attēlā: Skjaparelli variācija trompe l`oeil džemperim ar banti. Foto: schiaparalli.com
Attēlā: Skjaparelli peldkostīms žurnālā Vogue, 1928. gadā. Foto: George Hoyningen-Huene / vogue.com
Visbeidzot 1926. gadā Elzas Skjaparelli karjerā notika liktenīgs pavērsiens. Viņas modelētais melnais trikotāžas džemperis ar trompe l`oeil* tehnikā radītu zīmējumu ar sasietu, baltu banti guva pieprasījumu un nokļuva Vogue žurnālā, kur tika nodēvēts par “māksliniecisku šedevru”. Tas guva tūlītēju starptautisku uzmanību un bija katalizators, lai jau nākamajā gadā Elza Skjaparelli atvērtu savu salonu Pour le Sport, piedāvājot trikotāžas izstrādājumus, galvenokārt sporta aktivitātēm sievietēm - peldēšanai, slēpošanai, tenisam. Turpmāk viņas karjera attīstījās daudz ātrāk. 1929. gadā Elza Skjaparelli laida klajā savas pirmās smaržas S, un uzvārda pirmais burts turpmāk parādījās kā motīvs dažādos dizainos un Skjaparelli modes nama firmas zīme. 1931. gadā Elza Skjaparelli savas kolekcijas papildināja ar zīda vakartērpiem, un oficiāli kļuva par augstās modes dizaineri. Šis gads zīmīgs arī ar to, ka Elza Skjaparelli pirmo reizi sadarbojās ar krievu-franču rakstnienci Elzu Trioletu (Elsa Triolet, 1896-1970), kopā radot ikonisko Aspirin Necklace. Kaklarota bija veidota no zilām porcelāna pērlītēm, kas atgādināja pretsāpju zāles. Ar šo kopradi Elza Skjaparelli modes pasaulē aizsāka sadarbību ar laikmetīgās mākslas pārstāvjiem. Turpmākos gados viņa sadarbojās ar tādiem māksliniekiem kā Žanu Kotko (Jean Cocteau, 1889-1963), Salvadoru Dalī (Salvador Dalí, 1904-1989), Menu Reju (Man Ray, 1890-1976), Meretu Openheimu (Meret Oppenheim, 1913-1985) un citiem.
Attēlā: Skjaparelli un Trioletas kaklarota Aspirin Necklace. 1931. gads. Foto: © Art Digital Studio / Musée d’Évreux
Attēlā: Elza Skjaparelli uz žurnāla Time vāka, 1934. gads. Foto: schiaparelli.com
Turpmākajos gados Elzas Skjaparelli vārds bija cieši saistīts ar sirreālisma kustību. 1932. gadā tapa pirmā sirreālistu aksesurāru sērija, kurā tika radīta Mad Cap (1932) - cieši pieguloša cepure ar smailu galu. Tā guva starptautiskus panākumus un reizē arī raksturoja Elzas Skjaparelli vēlmi radīt unikālus apģērbus un aksesuārus. 1934. gadā no amerikāņu iknedēļas žurnāla Time vāka raudzījās Elzas Skjaparelli portrets (starp citu viņa bija pirmā sieviete-dizainere, kas ieguva šo godu), pasaulei vēstot, ka tieši viņa ir “viena no ultramodernās augstās modes likteņa lēmējām”. Togad Elza Skjaparelli laida klajā smaržu trio, kas bija paredzēts lietošanai dažādos diennakts laikos – Schiap dienai, Soucis kokteiļu laikam un Salut vakaram. Smaržu pasaulē tā bija novatoriska koncepcija. Moderno pudelīšu dizainu bija radījis franču interjera dizainers Žans Mišels Franks (Jean-Michel Frank, 1895-1941), kurš turpmākajos gados bija ilggadējs Elzas līdzgaitnieks. Gadu vēlāk Elzas Skjaparelli modes nams ievācās plašās telpās Vandomes laukumā, Parīzes centrā. Modes nams darbojās ēkas piecos stāvos, no kuriem pirmajā stāvā atradās veikals. Tā bija pirmā modernā interpretācija par modes namiem, kur vienā ēkā viss bija vienuviet – gan šūšanas ateljē, gan modes veikals. Interjeru veidoja neviens cits kā Žans Mišels Franks sadarbībā ar šveiciešu tēlnieku Alberto Džakometi (Alberto Giacometti,1901-1966).
Drīz tapa pirmais no daudzajiem turpmākajiem sirreālisma kopdarbiem ar Salvadoru Dalī. Tā bija pūdernīca rotējošas tālruņa ciparnīcas veidolā. Kolekcijā Stop, Look and Listen tika izmantota avīžu druka, īpaši izgriezumi ar ziņām par Elzu Skjaparelli. Šajā laikā viņa laida klajā aromātu Shocking, reizē piedāvājot sieviešu tērpus šokējoši rozā krāsā. Tieši Shocking un Shocking Pink kļuva par Elzas Skjaparelli firmas zīmi. Shocking bija pirmās modes nama smaržas ar rūpīgi izvēlētu, bet pārdrošu dizainu – pirmo reizi smaržu pudelītes dizains, iepakojums un reklāma tika izvirzīti priekšplānā. Pudelītes forma bija veidota kā drēbnieku manekena korpuss, iedvesmojoties no amerikāņu aktrises Mejas Vestas figūras, kurai tolaik Elza Skjaparelli veidoja tērpus. Pudelei ap pleciem bija aplikta trompe l’oeil stilā veidota drēbnieka mērlente, atsaucot atmiņā Elzas pirmo slaveno džempera dizainu ar sasieto banti. Smaržas izrādījās tūlītējs bestsellers, un tāds saglabājās turpmākos trīsdesmit gadus.
Attēlā: Skjaparelli un Salvadora Dalī pūdernīca, 1935. gads. Foto: schiaparelli.com
Attēlā: Shocking smaržu pudelīte, 1937 Foto: © Schiaparelli Archives © Adagp, Paris, 2022
Attēlā: Skjaparelli un Žana Kotko vakartērps. 1937. gads. Foto: collections.vam.ac.uk
Attēlā: Skjaparelli un Žana Kotko vakartērps. 1937. gads. Publikācija žurnālā Vogue 1937. gada jūlijā. Foto: vogue.com
Sadarbībā ar sirreālisma mākslinieku un rakstnieku Žanu Kotko (Jean Cocteau, 1889-1963) Elza Skjaparelli radīja vakartērpu ar sirreālisma elementiem. Tam mugurpusē vienlaicīgi bija skatāmas divas, viena pret otru vērstas sejas un ziedu vāze. Tērpa siluets akcentēja plecu līniju, bet slaidināja gurnu daļu – tā bija raksturīga Elzas Skjaparelli tērpu dizaina pazīme.
Šajā laikā tapa arī viens no slavenākajiem Elzas Skjaparelli kopdarbiem ar Salvadoru Dalī – ikoniskā kleita ar Salvadora Dalī gleznoto omāru Lobster Dress, kuru 1937. jūnija Vogue žurnālā astoņās lappusēs demonstrēja Volisa Simpsone (Wallis Simpson, 1896-1986), skandalozā amerikāņu augstāko aprindu pārstāve, kuras dēļ togad no troņa bija atteicies Apvienotās Karalistes princis Edvards VIII Vindzors, lai abi varētu apprecēties. Simpsone savam medusmēnesim bija izvēlējusies Elzas Skjaparelli tērpus, tai skaitā kleitu ar omāru. Zīmīgi, ka Salvadors Dalī omārus uzskatīja par seksualitātes simbolu.
1937. gadā sadarbībā ar Salvadoru Dalī tika radīta arī slavenā kurpes cepure. Cepurei bija divas versijas – viena ar šokējoši rozā papēdi, bet otra bija klasiski melna.
Attēlā: Volisa Simpsone kleitā ar omāru žurnālā Vogue, 1937. gadā. Foto: Cecil Beaton / Getty Images
Attēlā: Skjaparelli un Salvadora Dalī kleita ar omāru. 1937. gads.
Attēlā: Skjaparelli un Salvadora Dalī kurpes cepure. 1937. gads. Foto: Ulstein bild / Getty Images
Attēlā: Skjaparelli Zodiac kolekcijas apmetnis Phoebus jeb Saule ar Lesage izšuvumiem. 1938. gads. Foto: artsy.net
1938. gadā tapa Zodiac kolekcija ar slavenā franču izšuvēja Lesage veidotiem bagātīgiem un krāšņiem izšuvumiem. Viens no ikoniskākajiem tērpiem bija rozā apmetnis, kam uz muguras ar spīguļiem un zelta diegiem izšūta saules maska.
1939. gadā Elza Skjaparelli laida klajā vēl vienu aromātu – šoreiz paredzētu vīriešiem – Snuff, kas ietērpts pīpes formas pudelītē, atbilstoši sirreālisma tēmai iedvesmojoties no Renē Magrita gleznām. Smaržas bija ievietotas cigāru kastītē, drosmīgi atsaucoties uz smēķēšanu, kas tolaik tika uzskatīta par vienu no galvenajām vīrišķības izpausmēm.
Attēlā: Skjaparelli vilnas kombinezons no kolekcijas Cash and Carry, 1940. gads. Foto: © Hulton Deutsch Collection/Corbis
1940. gadā Cash and Carry kolekcija demonstrēja prakstisku augsto modi Otrā pasaules kara sākumā. Kolekcijā bija iekļauti kombinezoni ar lieliem rāvējslēdzējiem un kabatām rokassomu izmērā. Dažiem tērpiem, kurus dēvēja par sirēnu tērpiem, bija iestrādātas somas priekš izdzīvošanas komplektiem gaisa uzlidojumu gadījumā. Pirmo reizi augstās modes kolekcijā tika izmantots kamuflāžas raksts. Drīz pēc Parīzes krišanas 1940. jūnijā Elza Skjaparelli devās uz Ņujorku un, izņemot dažus mēnešus Parīzē 1941. gada sākumā, viņa Amerikā uzturējās līdz pat kara beigām. Tomēr prombūtnes laikā viņa joprojām uzturēja atvērtu modes namu, lai saglabātu sava uzņēmuma ekonomisko un sociālo lomu, kā arī turpināja palīdzēt Francijai, īstenojot daudzas labdarības iniciatīvas otrpus okeānam.
1945. gada jūlijā kara beigās Elza Skjaparelli atgriezās Parīzē, un jau septembrī prezentēja jauno kolekciju. Viņa piedalījās izstādē Théâtre de la Mode, lai atjaunotu augstās modes tradīcijas Francijā. 1946. gadā viņa radīja t.s. kapsulas garderobes kolekcijas koncepciju, kas bija paredzēta ceļošanai. Tajā bija sešas kleitas, viena abpusēji velkama cepure un trīs salokāmas cepures. Viss komplekts kopā svēra mazāk par sešiem kilogramiem. Šī kapsulas garderobe izrādījās īsta sensācija, jo atspoguļoja sieviešu emancipāciju un paredzēja sieviešu vēlmi pēc biežākiem ceļojumiem. Šī kolekcija bija priekšvēstnese mūsdienu ready-to-wear apģērbiem.
Attēlā: Skjaparelli lielizmēra piespraude, 1952. gads. Foto: © Condé Nast Archive/Corbis
Attēlā: Skjaparelli un Salvadora Dalī rotas, 1952. gads.
Turpmākajos gados Elza Skjaparelli attīstīja savu smaržu biznesu. Pieprasījums pēc tām bija tik liels, ka 1947. gadā viņa atvēra smaržu rūpnīcu Parīzes priekšpilsētā. Elza Skjaparelli par radošo direktoru darbā pieņēma Ibēru de Živenšī (Hubert de Givenchy, 1927-2018), iekams viņš četrus gadus vēlāk atvēra pats savu modes namu. Tomēr pēckara gados Elza saprata, ka mode ir mainījusies. 50.gadu sākumā viņa piedāvāja smokinga kleitas ar slaidu, pagarinātu siluetu, kamēr augsto modi noteica Kristiāna Diora (Christian Dior, 1905-1957) radītais New Look ar kuplajiem zvanveida svārkiem, kas bija pilnīgā pretstatā Elzas Skjaparelli radītajiem tērpiem. Turpmāk viņa pievērsās modes aksesuāriem, briļlu ietvariem un rotaslietām. Viņa licencēja modes nama saulesbrilles, produktu licencēšanu padarot par vienu no svarīgākajām biznesa stratēģijām, tādējādi tālredzīgi paredzot tendenci, ko zīmoli izmanto joprojām. Par Elzas Skjaparelli firmas zīmi kļuva milzīgas rotas, piemēram, ikoniskā milzīgā bites piespraude un Salvadora Dalī radītā dārgakmeņu piespraude ar rubīnu lūpām un pērļu zobiem. Tomēr 1954. gadā Elza Skjaparelli nolēma slēgt savu modes namu un pievērsās savai ģimenei un memurāru rakstīšanai Shocking Life, kurus publicēja tajā pašā gadā.
Elza esot izteikusies, ka nabadzība un Parīze viņu padarīja par to, kas viņa ir. Nabadzība esot piespiedusi viņu strādāt, bet Parīze sniegusi patiku un drosmi. Savas radošās karjeras laikā viņa sadarbojās ar tādiem māksliniekiem kā Endijs Vohols, Salvadors Dalī, Pablo Pikaso, Leonora Finī, Mens Rejs, Renē Magrisu, Mereta Openheima, Alberto Džakometi, Rauls Difī, Dereks Hils, Elza Trioleta, Žans Kokto, Kīss van Dongens un daudziem citiem, tādējādi paplašinot modes un mākslas robežas un atstājot dziļus nospiedumus modes vēsturē. Elza Skjaparelli nomira 1973. gada 13. novembrī 83 gadu vecumā.
2012. gadā atkal tika atvērts Elzas Skjaparelli modes nams, bet 2017. gadā atjaunots zīmols, un kopš 2019. gada Elzas Skjaparelli radošo garu augstajā modē iemieso amerikāņu modes dizainers Daniels Rouzberijs (Daniel Rosseberry).
*Trompe-l'œil ir māksliniecisks termins, kas apzīmē ļoti reālistisku trīsdimensiju telpas un objektu optisko ilūziju uz divdimensiju virsmas.
Rakstu sagatavoja: Kristīne Markus
Avoti:
1. https://www.schiaparelli.com/
2. https://madparis.fr/Shocking-Les-mondes-surrealistes-d-Elsa-Schiaparelli#article8571
3. https://www.vogue.com/article/everything-you-need-to-know-about-elsa-schiaparelli-ahead-of-the-shocking-exhibition-in-paris