Miniatūra mākslā II (17.-20. gs.)

17.gadsimtā miniatūrie portreti kļūst arvien niansētāki un pieaug to popularitāte. Francijā parādījās tendence miniatūras gleznot uz emaljas vai metāla virsmām. Viens no izcilākajiem meistariem šajā jomā bija šveicietis Žans Petito (Jean Petitot, 1607 – 1691)

1. Žans Petito, Sievietes portrets(Marķīze de Montespāna), varš, emalja, 1670., 2.3 x 1.9 cm, privātkolekcija. Foto: https://www.sothebys.com/en/buy/auction/2020/swiss-made-unlocked/jean-petitot-the-elder-portrait-of-a-lady
Ap 1700. gadu itāļu gleznotājs Rozalba Karrera (Rosalba Carriera) ieviesa miniatūru glezniecību uz ziloņkaula, kas piešķīra mirdzumu caurspīdīgākajiem pigmentiem un pastiprināja to efektu.

2. Rosalba Karrera,  Vīrieša portrets, ziloņkauls, 1710. Metropolitēns, ASV. Foto: https://www.metmuseum.org/art/collection/search/435854

Anglijā saistībā ar protestantisma veicināto ikonoklasmu sākot ar 16. gs. arī miniatūru mākslā galvenokārt attēloja aristokrātus un nozīmīgus cilvēkus nevis reliģiskus sižetus. Divi ievērojami britu miniatūru mākslinieki, kuri savu darbību uzsāka 16.gs. beigās, bija Nikolass Hiliards (Nicholas Hilliard, 1547-1619) – karalienes Elizabetes I galma gleznotājs un viņa māceklis Īzaks Olivers (Isaac Oliver, 1565-1617). Portretu miniatūrām Elizabetes I laikā piemita diplomātiska, politiska un sentimetāla vērtība. Lai gan šādi portreti bija apritē jau no Henrija VIII laikiem, taču tikai Elizabetes I un Džeimsa I laikā miniatūru skaits ievērojami pieauga, galvenokārt pateicoties tieši ražīgajai Nikolasa Hiliarda un Īzaka Olivera darbībai. Hiliards tāpat kā viņa tēvs bija zeltkalis un viņa zināšanas šajā jomā noderēja arī miniatūru veidošanā, kuras līdzīgi kā monētas vai medaļas bija neliela izmēra un pieprasīja augstu detalizācijas pakāpi. Lai portretā attēlotu dārgakmeņus, Hiliards izmantoja pulētu sudrabu, bet liesmojoša efekta panākšanai – zelta pulveri. Hiliards miniatūrām bieži izmantoja ovālu formu tradicionālās apaļās vietā.

3. Nikolass Hiliards, Nezināma vīrieša portrets uz liesmojoša fona, 1600. Viktorijas un Alberta muzejs, Londona Foto: Clare Johnson  https://www.theguardian.com/artanddesign/2019/feb/24/elizabeth-treasures-miniatures-by-hilliard-oliver-review-national-portrait-gallery-london
Hiliarda maceklis Īzaks Olivers bija dzimis Francijā, taču viņa ģimene, bēgdama no hugenotu vajāšanām, nokļuva Anglijā. Īzaks Olivers savas zināšanas par kontinentālās Eiropas mākslu izmantoja gleznieciska efekta panākšanai. Viņa miniatūrās, salīdzinot ar Hiliardu, sastopams izteiktāks ēnojums, gaišā un tumšā kontrasta izmantošana (chiaroscuro), kā arī portretam nereti pievienots vēsturisks fons.

4. Īzaks Olivers, Bedfordas grāfiene Lūcija Haringtona, guaša, papīrs uz kartona, 1612-1616, 5.1 x 4.4 cm. Karaliskā kolekcija, Lielbritānija. Foto: https://www.britishartstudies.ac.uk/index/article-index/isaac-oliver-and-the-essex-circle/article-category/article
Miniatūru portetu popularitāte apsīka 19.gs. līdz ar fotogrāfijas izgudrošanu, taču tās joprojām saglabāja savu vietu kā alternatīvs portretējuma veids ar māksliniecisku vērtību. Tāpat kā tas notika ar normāla lieluma portretiem, sākotnēji daži mākslinieki pielāgojās jaunajam izgudrojumam un pat izmantoja fotogrāfiju kā pamata skici uz kuras virsmas pārgleznot portretu.
Netsuke
Saistībā ar miniatūru tēlniecību iespējams aplūkot vairākas savstarpēji nesaistītas paralēlas mākslas parādības. Viena no tām ir figūriņu jeb netsuke veidošanas tradīcija, kas attīstījās 17.gs. Japānā. Šīs nelielās figūriņas bija ar praktisku funkciju – kalpoja kā stiprinājuma elements, kurš ļāva pie tērpa pievienot nelielu somiņu vai kārbiņu. Netsuke nostiprināja virs jostas, kamēr zāļu vai tabakas kārbiņa, pīpe vai kāds cits neliels nēsātājam nepieciešams priekšmets karājās aukliņā zem tās. Netsuke varēja būt ļoti mākslinieciski augstvērtīgi un filigrāni. Formāli netsuke izgatavošanai nebija daudz nosacījumu – neliels izmērs, divi caurumi aukliņas izvilkšanai, kā arī asu malu neesamība, lai nesabojātu kimono. Pārējais izpildījums bija brīva mākslinieka iztēle. Galvenais izmantotais materiāls līdz 18. gs. vidum bija ziloņkauls, taču vēlāk parādījās arī koka, koraļļa, perlamutra, kaula un dārgmetālu netsuke.  Lielākoties figūriņas augstums bija 4 cm, taču varēja būt arī lielāki netsuke – līdz 9 cm. Sākot ar 18.gs. arvien vairāk sastopami netsuke ar izgatavotāja parakstu. Tokugavas dinastijas (1603-1868) laikā netsuke bija pašsaprotama tērpa sastāvdaļa. Pēc Tokugavas dinastijas beigām 19.gs. noslēgumā ienāca gan jauni ģērbšanās paradumi, gan tabakas vietā parādījās cigaretes, līdz ar to praktiskā vajadzība pēc netsuke izzuda. Netsuke gan joprojām izgatavoja, reaģējot uz tūristu un ieinteresētu ārzemnieku kolekcionāru pieprasījumu.

5. Smejošais Hotei, , ziloņkauls, 17gs. beigas/18. gs sākums, privātkolekcija. Foto: https://www.lempertz.com/en/academy/detail/netsuke.html

6. Tomotada, Guļošs vērsis, ziloņkauls, 18.gs., 6 cm, Kioto, Scholten Japanese Art galerija, Nujorka. Foto: https://www.scholten-japanese-art.com/netoe30.php

Savdabīga netsuke tēma ir ārzemnieki. Tā kā Japāna arī iepriekš, bet visizteiktāk Tokugavas dinastijas laikā, bija noslēgta no ārpasaules, vienīgais priekšstats par eiropiešiem 17.-19.gs viņiem veidojās no holandiešu tirgotājiem, ar kuriem tirdzniecība bija atļauta. Tas veicināja mitoloģizētu izpratni. Ārzemnieki jeb ebisu tika uzskatīti par veiksmes nesējiem, kuriem piemita maģiskas spējas, tāpēc, ka viņi ieradās no nezināmas zemes. Holandieša netsuke, gluži kā kādas dievības attēlojums, kalpoja kā amulets, kas pasargā no ļaunajiem gariem un atnes bagātību. Holandiešus tipiski attēloja gara auguma, līkām kājām, izbolītām acīm, ar lieliem deguniem, sliktiem zobiem un cirtainiem matiem, Galvā viņiem bija platmale ar spalvu vai  pušķi, garš mētelis, pusgarās bikses, garās zeķes un kurpes bez papēža. Kopš 1850. gadiem, kad Japāna atkal pilnībā atvēra robežas rietumniekiem, mītiskā aura ap ārzemniekiem pazuda un japāņi paši sāka valkāt rietumnieciskus apģērbus. Šāds ārzemnieka tēls līdz ar to izzuda no netsuke ražojumu klāsta.

7. Holandietis ar gaili, ziloņkauls, 18.gs. beigas, 9.8 cm, Zebregs&Rõell, Amsterdama. Foto: https://www.zebregsroell.com/dutchmen-netsuke
Porcelāna figūriņas
Lielu interesi par porcelānu franču kolekcionāri izrādīja jau 17. gs. sākumā un turpmākajā gadsimta gaitā interese tikai pieauga. 17.gs beigās “porcelāna drudzis” pārņēma visu Eiropu. Karalisko ģimeņu locekļi un bagāti tirgotāji centās savā īpašumā iegūt porcelāna izstrādājumus. Porcelāns no Ķīnas un Japānas cēla tā īpašnieka prestižu un norādīja uz izsmalcinātu gaumi.  Porcelāns bija tik iekārojams, ka tika saukts arī par balto zeltu.
Eiropā zināšanas par porcelāna izgatavošanas tehniku nonāca ap 1575. gadu, kad Florencē Frančesko I de Mediči nolīgtie meistari izgatavoja pirmo mīksto porcelānu. Taču tikai 17.gs beigās un 18.gs sākumā porcelānu saka ražot lielos apjomos pašā Eiropā. Pirmā mīkstā porcelāna manufaktūra Eiropā tika nodibināta 1680. gadā Senklū (Saint-Cloud) pilsētā Francijā. Meisenes porcelāna manufaktūra tika nodibināta 1710. gadā un tirgoja cietā porcelāna izstrādājumus, kas bija izturīgāki par mīkstā porcelāna ražojumiem. Pirmās porcelāna figūriņas bija baltas, taču drīz vien tās papildināja ar krāsainiem virsglazūras gleznojumiem. Sākotnēji tās stājās cukura figūriņu vietā, kuras Eiropas aristokrātiskā elite izmantoja viesību galda dekorēšanai, taču ar laiku atrada patstāvīgu vietu interjerā uz kamīna malas vai kāda zema galdiņa. Figūriņu tematika bija ļoti daudzveidīga, tās varēja arī saturēt norādes uz īpašnieka izglītību, iegūtajiem militārajiem tituliem vai humora izjūtu.  18.gs. vidū porcelāna manufaktūras jau bija 16 Eiropas pilsētās un līdz gadsimta beigām to daudzums trīskāršojās.
19. gs. vidū sākās aktīva porcelāna figūriņu viltošana un tirgū parādījās figūriņas ar seno prestižo manufaktūru zīmogiem (Meisenes, Sevras, Höchst un Ludvigsburgas) Šīs figūriņas, kas visbiežāk tika veidotas baroka un rokoko stilā, cirkulē antīko priekšmetu tirdzniecībā arī mūsdienās. Sākot ar jūgendstila attīstību 20.gs. sākumā atkal uzplauka interese par porcelāna figūriņām un pasaules slavu ieguva rūpnīcas Royal Copenhagen ražojumi – mazi bērni, satīri, dzīvnieki u.c. Rūpnīcas dizainera Gerharda Heninga (Gerhard Henning) 1911. gadā radītā figūriņa “Princese uz zirņa” ieguva pirmās klases medaļu Parīzes salonā un tika atzīta par sava laika izcilāko porcelāna figūriņu.

8. Gane ar jēriņu, porcelāns, 18.gs. 23 cm, Meisene, Vācija. Foto:  https://bellamysworld.com/porcelain-ceramics/meissen/18th-century-meissen-porcelain-figurine-ib08079

9. Ralfs Vuds II, Čosers un Īzaks Ņūtons, porcelāns, 1790, 30 cm. Stafordšīra, Lielbritānija. Foto: https://en.wikipedia.org/wiki/Wood_family#/media/File:Sir_Isaac_Newton_(1642%E2%80%931727)_(one_of_a_pair)_MET_DP-1372-027.jpg

10. Gerhards Henings, Princese uz zirņa (pēc Hansa Kristiana Andersena pasakas motīviem) porcelāns, 1911, Royal Copenhagen, Dānija. Foto: https://www.danamantique.com/stort.asp?selbinr=293879
Modeļi
Lai gan mazāka izmēra modeļus saviem izgudrojumiem radīja jau Leonardo da Vinči, kā plaši pielietots konceptuāls tehnisks risinājums, tas parādījās 19. un 20. gadsimtā. Mazāka mēroga prototipus izmantoja - inženieri, arhitekti, kino industrija, kā arī ceļojošie tirgotāji, lai reklamētu savas preces. Taču miniatūru modeļu veidošana kā radoša izklaide un speciāli saliekami modeļu komplekti populāri kļuva tikai 20.gs.
Pirmie tvaika lokomotīves modeļi tika izgatavoti 18. gs. beigās, lai demonstrētu izgudrojuma iespējamību. Modeļi, kas bija paredzēti privātai lietošanai, tirgū nonāca ap 1850. gadu. Veiksmīgi darbojās uzņēmums Stevens Model Dockyard, Lielbritānijā, kas ražoja misiņa modeļus no 1843. līdz 1912. gadam. Vācijas firma Marklin pievērsās masveida vilcienu modeļu ražošanai no 1891. gada. Carlisle and Finch, ASV sāka ražot elektriskos vilcienus 1896. gadā un 20.gs. vidū tie jau ievietojās starp populārākajām rotaļlietām zēniem.

11. Vilciena modelis, misiņš, 1890, 71 cm (garums), Stevens Model Dockyard, Lielbritānija. Foto: https://www.bonhams.com/auctions/18067/lot/319/

12. Vilciena modelis, ar roku krāsots skārds, 19.gs. beigas, 18 cm (lokomotīve), 12,5 cm (vagons), Marklin, Vācija. Foto: https://www.bonhams.com/auctions/26339/lot/357/ 

Plastmasas modeļi parādījās 1936. gadā Lielbritānijā, kad uznēmums “Frog”, sāka tirgot  modeļu komplektus mērogā 1:72 ar nosaukumu “Penguin”. Pirmie bija lidmašīnu modeļi, taču pēc kāda laika piedāvājumā parādījās arī mašīnas, kuģi, motocikli, ēkas un citas figūras.  Pirmie automašīnu modeļi parādījās 1940. gados, tos ražoja “Ace and Berkeley” un tie bija no koka. Plastmasas modeļi parādījās 1945. gadā un sākotnēji bija paredzēti kā reklāmas materiāls mašīnu tirgošanai. To popularitāte mudināja uzņēmumu “AMT” sākt ražot 1:25 izmēra modeļus privātam patēriņam no 1958. gada.

 
13. Lidmašīnas modelis Gloster Whittle E28/39 Pioneer, plastmasa, mērogs 1:72, 1969., Frog, Lielbritānija. Foto: http://www.fiddlersgreen.net/models/aircraft/Gloster-E28.html

14. Henrijs Struks, lidmašīnas modelis American Ace, koks, 1940., Ace and Berkeley, ASV. Foto: https://outerzone.co.uk/plan_details.asp?ID=4697

15. Mašīnas modelis, Thunderbird, plastmasa, mērogs 1:25, 1962. AMT, ASV. Foto: https://internethobbies.com/collections/amt-model-cars/products/amt-model-cars-1-25-1962-thunderbird-2-in-1-kit

Pirmie miniatūrie kuģi atrasti jau ļoti sen – 2000 gadus pirms mūsu ēras ēģiptiešu apbedījumos. Kuģu modeļi, kas ievietoti pudelēs, parādījās stipri vēlāk 18.gs. un pirmais šāds zināmais kuģis ir Džovanni Biondo 1784. gadā uzbūvētais trīsmastu turku vai portugāļu burinieks.

16. Džovanni Biondo, kuģa modelis pudelē, trīsmastu turku vai portugāļu burinieks, 1784, 45 cm. Foto:  https://www.folkartinbottles.com/images/stories/artists/giovannibiondo/1784.jpg

20.gs. sākumā amatieru kuģu modeļu būvēšanas komplektus ražoja uzņēmums  Bassett Lowke Lielbritānijā un Boucher, ASV. Sākumā tiem bija gan koka gan svina detaļas, taču no 1940. gadiem, tos sāka ražot pilnībā no plastmasas.

17. Kaisar-I-Hind okeāna lainera modelis, P&O, koks, mērogs 1:1200 1921. Bassett Lowke, Lielbritānija. Foto: https://cruiseshipmodelsyardscherbak.weebly.com/bassett-lowke-waterline-ship-models-in-scherbak-collection.html

Leļļu mājas (vāc. – Dockenhaus) radās 16./17. gs. divu iemeslu dēļ – lai demonstrētu savu īpašnieku turību un mācītu jaunām sievietēm kā pārvaldīt saimniecību. Bērni šajā laikā tika uztverti kā mazi pieaugušie, kuriem jāapgūst nepieciešamās prasmes, lai adekvāti iejustos pieaugušo pasaulē.  Līdz  mūsdienām saglabājušās četras vācu 17. gs. leļļu mājas pazīstamas ar nosaukumu Nirnbergas mājas. Iespaidīga 18. gs. sākuma leļļu māja ir Tomasa Čipendeila veidotā Nostell māja, Lielbritānijā. Holandē leļļu mājās atradās nevis miniatūras mēbeles, bet reti, eksotiski priekšmeti un tās kalpoja kā ziņkārības kabineti. Tikai 19. gs. leļļu mājas sāka kalpot kā rotaļlietas bērniem un bērni tika mudināti tām izgatavot lietas no koka un auduma, lai šādi spēlējoties apgūtu kokapstrādi un rokdarbus.

18. Nirnbergas māja, 1639. Vācu nacionālais muzejs, Nirnberga, Vācija. Foto: https://www.gnm.de/objekte/stromersches-puppenhaus/

19. Tomass Čipendeils, leļļu māja Nostell Priory, 18.gs. 2m (augstums), National Trust, Lielbritānija. Foto: https://www.nationaltrust.org.uk/nostell/features/miniature-worlds-opening-the-doors-to-the-nostell-dolls-house 

20. gs. sākumā radās jauns leļļu māju tips, tās tika izgatavotas no koka un kartona un apdrukātas. Gadsimta vidū atdzima interese par leļļu mājām no metāla (piemēram, uzņēmums T. Cohn and Marx). Līdz tam mājas reti bija viena konkrēta izmēra, taču no 50. gadiem par standarta mērogu attiecībā pret īstu māju kļuva 1:12 kolekcionāru mājām, 1:18 – bērnu rotaļlietām un 1:6 – Bārbijas un Kena mājām.  “Lundby” uzņēmums Zviedrijā, bija pirmais, kas leļļu mājām pievienoja elektrisko apgaismojumu.

20. Moritz Gottschalk leļļu māja, 1910, 68,5 x 63,5 cm., Vācija. Foto: https://www.carmeldollshop.com/dollhouses/dh-128

21. Leļļu māja “Gēteborga”, 1960, 43 x 16 cm Lundby,  Zviedrija. Foto: https://www.wikiwand.com/en/Lundby_(company)

Leļļu servīzēm bija divi mērogi 1:4 vai 1:5 lai spēlētos ar lellēm un 1:12 ievietošanai leļļu mājās. Arī šie komplekti pirmoreiz parādījās 16. gs. Vācijā. Izmantotais materiāls bija alva vai varš. 18. gs. parādījās arī porcelāna servīzes, taču materiāla dārdzības un trausluma dēļ tās varēja lietot tikai pieaugušo uzraudzībā. 19.gs. vidū parādījās lēti, izturīgi materiāli – bakelīts un celuloīds.

22. Leļļu tējas servīzes, trīs komplekti, krāsots koks, 1930tie, Ergebrige, Vācija Foto: https://www.spielzeugauktion.de/catalogs/10201/categories/0/pages/21?lang=en&#&gid=1&pid=1
Izcilais vācu matemātiķa Rihards Dēdekinds savā postulātā par lineāro kompresiju teicis, ka jebkura maksimāli maza intervāla ietvaros iespējams atrast bezgalību. Līdzīgi varam domāt par miniatūru mākslā – pievēršoties mazajam, mēs pievēršamies arī ceļam uz bezgalību.
Autore: Krista Balode

Izmantotā literatūra:
https://www.npg.org.uk/collections/search/person/mp07108/nicholas-hilliard
https://www.hisour.com/miniature-art-21500/
https://www.britannica.com/art/miniature-painting
Alice Leroy, Elizabethan Treasures: Miniatures by Hilliard and Oliver Publicēts: https://www.researchgate.net/publication/345284379  
https://www.rct.uk/collection/420034/a-self-portrait
https://www.britishartstudies.ac.uk/index/article-index/isaac-oliver-and-the-essex-circle/article-category/article
Bailey Tichenor, When Miniatures and Photography Collide – Nashville: Belmont University, 2015.
https://www.britannica.com/topic/netsuke
https://www.christies.com/features/Netsuke-Collecting-Guide-5-Things-to-Know-7963-1.aspx
Raymond Bushell, Wonderful World of Netsuke: With One Hundred Masterpieces of Miniature Sculpture in Color – Tokyo: Tuttle Publishing, 2012.
https://www.zebregsroell.com/dutchmen-netsuke
https://www.sothebys.com/en/articles/eastern-promise-of-french-porcelain-celebrated-at-the-cognacq-jay-museum
https://www.gardinermuseum.on.ca/collection_type/european-porcelain-of-the-eighteenth-and-early-nineteenth-centuries/
https://www.christies.com/features/Meissen-Porcelain-Collecting-Guide-8158-1.aspx
Lisa Robinson, A Brief History of Modern Miniatures, California: San Lorenzo Valley Museum, 2010
https://www.bbc.co.uk/ahistoryoftheworld/objects/-3QrEc7KQjmvc80HuuDqZQ
https://frogpenguin.com/introduction
https://www.folkartinbottles.com/artists/artists-a-d/266-giovanni-biondo-the-first-ship-in-bottle-builder