28.11.2016.

Šī gada 29.novembrī plkst. 19.00 mākslas galerijā „ALMA” tiks atklāta mākslinieka Ivara Drulles izstāde „Manai dzimtenei”.

Ivars Drulle ir diplomēts tēlnieks. Mākslinieks ir studējis Latvijas Mākslas akadēmijā, Humbolta un Montanas universitātēs ASV. Par savām radošajām izpausmēm mākslinieks ir saņēmis dažādus apbalvojumus kā Latvijā, tā ārzemēs, tai skaitā divus gadus ir bijis Purvīša balvas nominants. Ivars Drulle ir arī PIKC „Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola” formas dizaina izglītības programmas vadītājs un pedagogs.

Santas Mičule par Ivara Drulles izstādi „Manai dzimtenei”:

Ivars Drulle savos darbos bieži pievēršas refleksijai par neviennozīmīgām un publiski ne pārāk ērti apspriežamām sabiedrības norisēm, aplūkojot tās caur saskarsmes punktiem ar paša privāto dzīvi. Šoreiz kā pamatimpulss darbu radīšanai kalpojusi mākslinieka ikdienas dzīve Vidzemes laukos, turienes apkārtējās vides un apkārtējo dzīves vērojumi, kas materializēti vairākos objektos. Ironiskais nosaukums “Manai Dzimtenei” pirmajā brīdī raisa asociācijas ar banālām idillisku ainavu pastkartēm vai fotogrāfijām no “Lauku Avīzes” kalendāriem, proti, patriotisku lepnumu simbolizējošiem dabas tēliem. Ironija daļēji slēpjas tajā, ka arī izstādē aplūkojamās instalācijas iespējams uztvert gan kā ainavu attēlojumus, gan kā fiziski tiešus dabas nospiedumus, kuri estētiskās kontemplācijas vietā lauku romantiku piedāvā aplūkot caur turienes sociālās realitātes prizmu. Ivara Drulles radītie dzimtenes ainu šķērsgriezumi ir arī retorisks jautājums par vidusmēra latvieša patriotismu, kas tik bieži tiek izteikts caur attieksmi “es mīlu šo zemi, bet nemīlu šo valsti”. Atšķirības starp abām kļūst arvien krasākas, gluži tāpat kā starp lauku un pilsētas dzīvesveidiem, kas eksistē kā divas paralēlas, viena priekš otras eksotiskas pasaules. Globālās ekonomikas un vietējās politiskās varas mehānismi laukus ir padarījuši par drupu ainavām, taču tas netraucē nacionālajām ideoloģijām “dzimtenes āres” pasniegt kā latviskās patības un dzīvesziņas vērtības, kurām ar reālo lauku ikdienu ir pavisam attāla saistība.

Visas šīs norises iespējams vērot un fiksēt caur pasīvu tūrista skatienu, kas dzimtenes ainavās cenšas patverties no ikdienišķās rutīnas. Taču Ivaru Drulli ir vadījuši antropoloģiski lokālās identitātes meklējumi (te būtu svarīgi nejaukt ar nacionālo identitāti), rosinot domāt, vai globalizācijas apstākļos vispār var pastāvēt tas, kas laikmetīgās mākslas slengā visbiežāk tiek apzīmēts ar modīgo “site-specific” terminu? Klasiskās latviešu lauku mājas, to ierastās proporcijas un mērogi māksliniekam un daudziem no mums izsaka arī latviskās estētikas kodu, ko izjūtam netveramā, gandrīz neapzinātā līmenī. “Manai dzimtenei” attēlo, kā politiski ekonomiskie apstākļi deformē šo vizuālo kodu. Deformācijas siluetu veidā ir iemūžinātas uz dzelzs plāksnēm, nedaudz atgādinot savdabīgus kapakmeņu gravējumus, kā arī fotogrāfijās – autors jau kopš 2013. gada centies safotografēt tās vismaz 350 pamestās mājas, kas atrodas
15 km rādiusā ap viņa Vidzemes māju (domās pamēģiniet šos skaitļus pārrēķināt cilvēku likteņu mērvienībās).

Lai gan ar identitātes jēdzienu ir viegli manipulēt, pārvēršot to tukšā un neko neizsakošā vārdu konstrukcijā, ģeogrāfiskās piederības sajūta var nostrādāt arī kā psiholoģiska terapija. Jo sevišķi digitālajālaikmetā, kad ģeogrāfiskās robežas savstarpējā komunikācijā vairs gandrīz neko nenozīmē un nekalpo par sociālās dzīves orientieri. Ivars Drulle šoreiz ir nodarbojies ar kognitīvo kartēšanu, izstādes darbos ietverot gan topogrāfiski tiešu, gan estētiski un emocionāli abstraktu informāciju. Šī daudzslāņainība tiek atkārtota arī instalāciju vizuālajā valodā, izmantojot materiālus un tehnikas, kas ietver un uzsver procesualitāti. Rūsas “gleznojumi”, kinētiskās konstrukcijas un diapozitīvu projekcijas savā gausajā ilgstamībā atkārto lauku dzīves ritmu, distancējoties no digitālās high tech estētikas un tehnoloģiski efektīgiem paātrinājumiem – to vietā priekšroka dota amatnieciskām izteiksmes formām.

Strādājot pie izstādes “Manai Dzimtenei”, Ivars Drulle ir pietuvinājies tām mākslinieciskajām stratēģijām, ko Rietumu mākslas teorētiķi aprakstīja kā “Mākslinieka-antropologa” (Džozefs Košuts 70. gados) vai “Mākslinieka kā etnogrāfa” (Hals Fosters 90. gados) pieeju. Paralēli sociālantropoloģiskai dokumentācijai izstādes darbi ietver arī tiešu personisko pieredzi, ko radījusi ikdienas dzīve laukos. Līdz ar to autora lauku apkārtne izstādes darbos eksistē nevis kā pasīva, ģeogrāfiski konkrēta fiziska vieta, bet gan kā dažādu sociālo, vēsturisko un emocionālo procesu caurvīta mentālā telpa. Dziļākā līmenī šī mākslinieka un vides savstarpējā mijiedarbība tiek materializēta dārzā, ko Ivars Drulle ierīkojis vienā no drupām un virs kura uzstādītā videokamera visa gada garumā filmē saullēkta debesis. Kā veltījums kādreizējo māju iedzīvotāju sapņiem.

Izstāde apskatāma līdz 21.01.2017.

Norises vieta: galerija "ALMA", Rūpniecības iela 1, Rīga

Attēls: www.ivarsdrulle.com