27.04.2021.

Intervija ar Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas 1. kursa izglītojamajiem

Intervijā piedalījās Kate Eisaka (apģērbu dizains), Stefani Semerņa (apģērbu dizains), Asnāte Plēpe (ādas izstrādājumu dizains), Bruno Broks (formas dizains), Rozālija Alīna Frīdmane (interjera dizains), Ādams Sūna (keramikas dizains), Dāvis Dēliņš (koka izstrādājumu dizains), Zīle Ozoliņa (reklāmas dizains), Dāvis Steķis (metāla izstrādājumu dizains), Marks Frīdbergs (stikla izstrādājumu dizains) un Emīlija Zēgnere (struktūras tekstils).

RDMV strādāju kopš 2020. gada septembra un pasniedzu mākslas un kultūras vēsturi 1. kursam - 145 jauniešiem no 11 dažādām programmām. Iegaumēt sejas un vārdus sākotnēji bija liels izaicinājums. Tagad šķiet, ka esmu ar to ticis galā. Lai gan klātienes mācības ilga nepilnus trīs mēnešus, un pašreiz tiekamies Zoom platformā, jauniešos jūtu lielu interesi, enerģiju un nereti perfektu humora izjūtu. Domājot par interviju un tās formu, nolēmu, ka vislabākais būtu uzaicināt pa vienam izglītojamajam no katras programmas. Tas nebija viegli izdarāms, jo katrā no tām ir vairāki, kas spēj argumentēt un loģiski paskaidrot savu domu – tas ir pierādījies ieskaitēs un eksāmenos. Šoreiz izvēle bija par labu šiem vienpadsmit. Esmu pārliecināts, ka tik pat interesanta saruna būtu arī ar šo jauniešu kolēģiem. Taču arī tas nākotnē ir realizējams. Šoreiz šie 11 izglītojamie dalījās savās pārdomās par attālinātajām mācībām, iespējamajiem nākotnes plāniem un padomiem, kurus viņi varētu dot tiem, kas RDMV grib izvēlēties par savu skolu jau šogad.

G.G. – Man, kā parasti, ir prieks jūs visus redzēt. Kāpēc tiekamies, esmu jau izstāstījis. Kā arī paskaidrojis, kāpēc tiekamies šādā sastāvā. Trūkst tikai formas tekstila programmas pārstāves. Mans pirmais jautājums nebūs neordinārs, bet tomēr: jūsu pirmais mācību gads ir “iekritis” šajā periodā, kad mācības notiek attālināti un mēs tiekamies Zoom platformā. Klātienes mācības bija vien nepilnus trīs mēnešus. Vai varu lūgt pastāstīt par savām izjūtām šobrīd? Saprotu, ka tāda pieredze jau jums ir bijusi, absolvējot 9. klasi, kas arī bija pandēmijas laiks.

Marks – Ir divejādas izjūtas. Labi ir tas, ka ir it kā daudz vairāk brīvības pašam un tajā pašā laikā šī brīvība pārtop par problēmu. Zūd pašdisciplīna un gribas atgriezties pie kaut kā, kas jau zināms.

Zīle – Es ļoti izjūtu to, ka man pietrūkst klātienes stundu, jo esmu cilvēks, kuram ir svarīga socializēšanās. Nespēju pareizi plānot laiku. Ir arī sajūta, ka tiek nozagti labie pusaudžu gadi, kad mēs visi viens ar otru “čupojamies” skolas gaiteņos. Arī pedagogu sniegtā informācija ir saprotamāka klātienē.

Kate – Jā, piekrītu, ka mēs kaut ko zaudējam neatgriezeniski. Motivācija darboties ir ļoti zemā līmenī. Mācīties Zoom ir nenopietni.

G.G. – Es jums piekrītu, arī man ļoti pietrūkst klātbūtnes izjūtu, taču, runājot par savu priekšmetu, nevarētu teikt, ka manam kursam būtu dramatiski krities līmenis.

Ādams – Man it kā apnicis sūdzēties par šo situāciju, taču šķiet, ja es mācītos parastajā vidusskolā, tad būtu grūtāk. Dizaina un mākslas skolā šī attālinātā mācību sistēma, domāju, ir vieglāk panesama.

G.G. – Man gan liekas, ka mākslas skolā ir tieši otrādi. Ir taču grūtāk parādīt ekrānā, kā jāglezno, jāzīmē...

Bruno – Es arī domāju, ka attālinātā mācīšanās nav pilnvērtīga. Man vajag redzēt kursabiedrus, darīt mākslas priekšmetus kopā. Pastāv arī antisocializēšanās risks. Motivācija zūd un darbs neattīstās.

Dāvis D. – Domāju, ka visi piekrīt – ir problemātiski. Taču daudz kas ir atkarīgs no pedagogiem. Vairums ir atbalstoši un pamazina grūtības pakāpi šīm attālinātajām mācībām.  Ir vieglāki uzdevumi, nekā tie bija klātienē, taču grūtāk ir sevi motivēt, lai tos izpildītu.

Dāvis S. – Ir komunikācijas problēmas, bet man kaut kas tajā visā patīk. Atgādina tālmācības skolu.

Stefani – Man nepatīk strādāt mājās ar Zoom, man šī sistēma nav tuva. Dodu priekšroku darbam klātienē. Pašreiz apgūstam ļoti grūtu programmu, attālinātajās mācībās daudz kas nav saprotams.

Rozālija – Es nepiekrītu tam, ko teica Ādams, ka parastajā vidusskolā būtu grūtāk nekā mākslas skolā. Tieši dizaina un mākslas skolā būtu labi, ja mēs varētu komunicēt, apspriest ideju kopā. Es, personīgi dažreiz nesaprotu uzdevumus, daži pedagogi arī sarežģīti skaidro. Jā, vajag disciplīnu, loģisko domāšanu un centību. Man ar to dažreiz ir grūti.

Emīlija – Man nav tik grūti vispārizglītojošajos priekšmetos, bet speciālajos, piemēram, aušanā ir grūti. Mājās nevienam nav stelles. Praktiski viss gads ir iekavēts.

Asnāte – Šajā situācijā es cenšos saskatīt arī iespējas. Varbūt ir sajūta, ka mēs nepieredzam to, ko parasti bauda citi pirmkursnieki, taču mācīšanās ziņā man viss ir kārtībā.

G.G. – Ir interesanti dzirdēt dažādus viedokļus. Ja es pareizi sapratu, tad visā šajā situācijā jūs meklējat motivāciju, lai sekmīgi mācītos. Kā tas notiek?

Ādams – Man tā motivācija nekur nav pazudusi, tāda pat kā esot skolā.

G.G. – Tātad Tu neiebilstu arī pret šādu mācību modeli turpmāk?

Ādams – Nē! Noteikti nē! Es, protams, dodu priekšroku klātienes stundām. Bet nav jau jēgas vaimanāt. Nu, jā, ir Covids, bet jādzīvo tālāk.

Marks – Ir daži uzdevumi, kas ir saistoši tieši pašreiz. Vismaz man. Piemēram, grafiskais dizains. Un ir citi, kuri ne tik ļoti “aizķer” uzmanību.

Zīle – Es piekrītu Markam. Priekšmetos, kuri ir tuvi, uzdotie darbi netiek iekavēti. Un otrādāk.

Kate – Ir līdzīgas izjūtas. Taču papildslodzi rada arī tas, ka Zoom platformā daudziem no mums ir arī nodarbības, kas nesaistās ar skolu. Man tā ir dejošana.

Marks – Es vēl papildināšanu. Šeit ir arī tādi papilduspienākumi, kas normālā ikdienā nebūtu. Covid apstākļos labākais ir būt vienīgajam bērnam ģimenē. Manā gadījumā tā tas nav un esmu “apkrauts” ar pienākumiem attiecībā pret savu mazo brāli. Man savu stundu laikā ir jāpalīdz viņam: ieslēgt datoru, skaidrot mājas darbi...

Kate – Precīzi!!! Man ir divi mazāki brāļi un es palīdzu viņiem vairāk, nekā mani vecāki...

G.G. – Šis nu gan bija interesants pavērsiens, es nebiju par to aizdomājies!

Dāvis S. – Es gribēju piebilst par motivāciju. Tā ir ļoti atkarīga arī no tā, kā savu priekšmetu Zoom platformā pasniedz konkrētā priekšmeta pedagogs. Esmu pamanījis, ka ir pedagogi, kuriem zoom nepadodas, vai tieši otrādi. Un tad rodas jeb arī nav šīs atgriezeniskās saites.

Rozālija – Nedaudz strādā arī “pātagas princips”: daži pedagogi nosaka konkrētus datumus, kad darbi ir jāiesūta, ja vēlāk – tad vairs neieskaita.

Zīle – Bailes, manuprāt, visu padara vēl sliktāku...Mēs jau te daudz par to runājām, bet galvenais: viss ir sakritis vienā kaudzē – skola, personīgā dzīve, hobiji. Un trakākais tas, ka viss notiek vienā telpā. Rodas apjukums - kur es esmu?

Bruno – Mums ir laba sadarbība ar kursabiedriem, mēs viens otru uzmundrinām.

G.G. – Bet tagad pavisam īsi katrs no jums: kas bija tā motivācija, izvēle par labu šai skolai? Jūsu domas būtu interesantas tiem izglītojamajiem, kuri varbūt vēl ir pārdomās par savām turpmākajām studijām.

Rozālija – Man jau 5. klasē bija ideja par profesiju, kas saistīta ar interjera dizainu. Viss ļoti klasiski: apmeklēju kursus, taču, kad pienāca brīdis iesniegt dokumentus, sāku šaubīties. Biju dzirdējusi arī par RMT (Rīgas Mediju tehnikums), taču, ievācot informāciju, sapratu, ka šeit ir augstāks līmenis. Domāju, ka  vienmēr ir vērtīgi mācīties starp labākajiem, pat ja arī pats tāds sākotnēji neesi. Šī skola piedāvā daudz, piemēram, apmaiņas programmas. Ja es nekļūšu par interja dizaineri, man tas būs labs pamats jebkam citam.

Kate – Es savu izvēli izdarīju vēlāk. Mācījos arī Rīgas Centra daiļamatniecības skolā, un par labu RDMV nonācu pakāpeniski. Taču tā bija ļoti konkrēta apņemšanās. Arī biju domājusi par RMT, bet iestājeksāmeni šķita pārāk viegli. Trūka izaicinājuma. Pēc sagatavošanas kursu apmeklēšanas šeit, zuda jebkādas šaubas: gribu šo skolu! Man tik ļoti patīk mode!

G.G. – Ādam, es zinu, ka ar Tevi bija tā, ka gribēji citu nodaļu, bet iestājies tomēr Keramikas dizaina programmā. Vari pastāstīt?

Ādams – Es apmeklēju to pašu skolu, kuru Kate. Un par RDMV uzzināju tikai devītajā klasē. Tad apmeklēju sagatavošanas kursus. Es netiku Formas dizaina nodaļā, bet tagad es par to priecājos, jo man ļoti patīk keramika.

G.G. – Tātad: neveiksme pārvērtās par veiksmi? Un nav ļauns prāts uz Bruno, kurš Tevi izkonkurēja?

Ādams – (smejas) Noteikti nē. Esmu priecīgs būt tur, kur esmu.

Dāvis D. –  Es pabeidzu Kuldīgas Mākslas skolu. Jau tobrīd sajutu, ka man daudzas lietas padodas labāk, nekā klasesbiedriem. Tāpēc devītajā klasē izvēle par labu mākslas studijām bija loģiska. Tikai jautājums: kur? Un tas sāku pētīt internetā skolu mājas lapas. RDMV mani uzrunāja pirmkārt ar mājas lapu. Es pat nobrīnījos, kā citas skolas, ar mākslu saistītas, var izveidot tik sliktas mājas lapas? RDMV bija videoklipi un varēja visu noskatīties. Kā, piemēram, izskatās skolas telpas. Ko tur māca? Arī man ir līdzīgi kā Ādamam: es netiku Interjera dizaina nodaļā, taču tagad, esot Koka dizaina nodaļā, sapratu, ka tā ir mana vieta.

Dāvis S. – Es ar metālu nodarbojos jau kopš bērnības. Bet atnācu uz šejieni, teiksim, ziņkārības dēļ, jo mani uzrunāja draudzene, kurai tētis šeit strādā. Taču es neesmu vīlies un arī varu teikt, ka tā ir mana vieta.

Zīle – Es jau bērnībā daudz zīmēju un gleznoju. Taču mans ir tas gadījums (un nebūt ne retais!), ka sākotnēji es mācījos Jaņa Rozentāla Mākslas skolā. Teiksim, mūžīgā RDMV konkurente. Man nebija šaubu, ka tur arī palikšu vidusskolā. Un, protams, tā ir lieliska skola! Tur es iemācījos daudz, bet – tā ir ļoti strikta sistēma, audzēkņus ieliek tādā kā kastītē, zināmos rāmjos. Viss klasiski akadēmiski pareizi. Vērtīgi, bet tas nebija man domāts. Es vienmēr esmu bijusi bērns, kurš pārkāpj noteikumus. Un kaut kādā mērā man tas “atspēlējās”, jo iestājeksāmenos izkritu. Tad es stājos gan RDMV, gan RMT, Kultūras koledžā – un visur tiku. Arī izvēle par labu Reklāmas dizaina nodaļai bija tāda: ja jau vislielākais konkurss, tātad vislabākā programma. Taču ar datoriem esmu uz “jūs”. Visu summējot, nejaušību virkne, bet varu teikt, ka esmu apmierināta. Man arī ir labs kurss un par to esmu ļoti priecīga.

Stefani – Man, līdzīgi kā Zīlei bija šaubas: šeit vai “rozīšos”, īsti nebiju pārliecināta par programmu. Arī baidīja akadēmiskais mācību formāts, tas arī nostrādāja par labu RDMV.

Bruno – Man pamatskolā patika viss un tajā pašā laikā – nekas. Taču bija vēlme kaut ko radīt, un, domāju, šeit visiem tāda ir. Tas arī noteica manu izvēli.

Emīlija – Man pavisam prozaiski – ieteica draudzene, kas šeit mācās. Ļoti slavēja šo skolu. Par programmas izvēli man palīdzēja jau minētie video. Tie kaut kādā mērā apstiprināja to, par ko biju domājusi.

Marks – Es vispār gribēju uz Rīgas 1. ģimnāziju.

G.G. – Par to es nebrīnos...

Marks – (smejas) Es taču nekad savā dzīvē nebiju ne zīmējis, ne gleznojis. Uztvēru to kā izaicinājumu. Uzzināju, ka iestājeksāmenos ir zīmēšanu un gleznošana...Es mēnesi no vietas mājās sēdēju un mācījos zīmēt. Beigās kaut kā sanāca un es tiku ar rezultātu kaut kur pa vidu.

Asnāte – Es mācījos Rīgas 3. ģimnāzijā. Man nebija konkrētas vīzijas, kurā programmā es tieši gribu mācīties. Jā, no 14 gadu vecuma nodarbojos ar tetovēšanu. Es šeit jūtos labi, lielāko iedvesmu man dod Valdis Ošiņš, manas mammas krusttēvs.

G.G. – Kas bija tas jaunais, neierastais, ar ko jums nācās saskarties šajā skolā? Varbūt pat kaut kādā mērā jāsamierinās?

Emīlija – Man iepriekšējā skolā bija ļoti liela disciplīna, pat kontrole. Šeit tas ir dabiskāk – esot prasībām, es varu būt pati.

Ādams – Man tā brīvības sajūta, pirmkārt, ir ar to, ka tā ir ļoti liela skola – divas ēkas.

Zīle – Man līdzīgi. Arī tas, ka tiek apvienoti divi kursi. Mēs reklāmas dizaineri kopā ar apģērbu dizaina izglītojamajiem. Es biju pieradusi pie lielākas stingrības. Šeit tā nav.

Rozālija – Man šķiet, ka daži no pedagogiem, īpaši mākslas, ir arī pārāk brīvi, kā saka “pa mākoņiem”. Man ir saprotamāk, ka man pasaka, kāds ir mērķis, ko no manis sagaida, nevis runā par “sivēntiņa” rozā krāsu. Dažreiz ir grūti uztvert domu.

Bruno – Man nekas tāds negatīvs atmiņā nav iespiedies, jo man patīk šī brīvā, nepiespiestā atmosfēra. Lāčplēša ielas telpās es jutos kā mājās: kamīns, Zaigas Gailes dizains... Ļoti patīkami.

Dāvis S. – Es teiktu, ka mani pārsteidza šī brīvā vide. Man iepriekšējā skola bija ļoti maza. Šeit nav viss tik personīgi, ir jāiejūtas šāda veida brīvībā.

Kate – Piekrītu Dāvim. Bija jāpierod pie skolas plašuma.

Stefani – Man bija problēmas ar valodu. Pēc Rīgas 10. vidusskolas, kur mācījos krievu valodā, šeit man bija jāpārorientējas. Bet mani ļoti atbalsta skolotāji: kad es nezinu kādu vārdu, viņi man palīdz. Es arī priecājos par atmosfēru skolā, to, ka visi tik dažādi ģērbjas, nebaidās izteikt savas domas.

Bruno – Es vēl gribēju piebilst, ka pārsteigumu radīja arī tas, ka nav daudz eksakto priekšmetu. Ja kāds vēlāk gribēs studēt kaut ko citu, ne mākslu, būs pagrūti. Bet tas ir loģiski – te tomēr ir mākslas skola.

Zīle – Mani pārsteidza, ka daži pedagogi nepūlējās iepazīties un uzzināt mūsu vārdus, Jūs bijāt izņēmums. Audzēkņu, protams, ir daudz. Iespējams, ka tam ir savs pamatojums, jo skola tiešām liela. Kā jau tas parasti notiek, izvirzīsies talantīgākie un čaklākie, kuru vārdus iegaumēs.

Marks – Es nāku no Rīgas Franču liceja, kur bija formas tērpi. Šeit man bija bezmaz šoks, ka katru dienu jādomā, ko vilkt mugurā (smejas). Te izskanēja vairākkārt, ka daudzi nāk no mazām skolām. Mana bija vēl lielāka, un RDMV gaiteņi man šķita tukši.

Asnāte – Īstu pārsteiguma momentu nebija, drīzāk iepriecināja tas, ka pedagogi mūs uztver kā līdzvērtīgus, pieaugušus cilvēkus.

G.G. – Redzu, ka dominē vārds “brīvība”. Ir patīkami, arī man kā pedagogam, to dzirdēt. Bet, ja pieņemam vispārzināmu faktu, ka pasaulē nekas nav pilnīgs: kas būtu tas, kas skolai ir jāuzlabo?

Zīle – Jāuzlabo šajā attālinātajā mācību sistēmā vai vispār? Tur ir lielas atšķirības.

G.G. – Labs komentārs. Varbūt tomēr iztēlosimies, ka esam atpakaļ skolā. Tā – kā jau jūs visi teicāt – ir normālā skolas vide.

Rozālija – Es gribētu, ka mācītu arī krievu valodu. Visur ir uzsvars uz angļu valodu.

Dāvis D., Zīle (reizē) – Tas, ka nemāca, drīzāk bija atvieglojums, jo pamatzināšanu krievu valodā nav nekādu.

Zīle – Es ieteiktu uzlabot sporta nodarbības. Māksliniekiem vajag fizisko izturību.

Rozālija – Piekrītu. Sports arī šeit tāds nedaudz “māksliniecisks”. Mākslas jau tā ir daudz.

G.G. – Tātad atbalstat to, ko mācījāmies grieķu kultūras vēsturē: veselā miesā – vesels gars?

Visi – Pilnīgi noteikti!

G.G.  – Labi, tātad nekas tāds daudzskaitlīgs nav, kas būtu jāuzlabo. Iespējams, ka par to vēl nedomājat, bet, ja kādam no jums tas jau ir aktuāli, varat padalīties. Vai ir plāni, ko vēlaties darīt, kad absolvēsiet šo skolu? Tā būs izvēle par labu mākslai?

Kate – Es noteikti turpināšu mākslas studijas. Tikai nezinu, vai Latvijas Mākslas akadēmijā, vai ārzemēs.

Zīle – Esmu arī domājusi par mākslas studijām. Bet grūti pateikt ko konkrētu. Man patīk tik daudz kas mākslā!

Dāvis S. – Es nedomāju par konkrētu skolu. Ir doma par uzņēmējdarbību. Un māksla tam ir labs pamats.

Ādams – Es vēl nezinu.

Emīlija, Stefani – Es arī nē.

Marks – Arī neesmu domājis.

Bruno – Es noteikti gribu studēt mākslu, bet ārzemēs.

Rozālija – Es arī gribu studēt ārzemēs. Taču vēl ir daudz jāstrādā, lai tas piepildītos.

Dāvis D. – Man nepatīk vārds nezinu, tāpēc es negribu kaut ko plānot. Es dzīvošu un redzēšu, kā notikumi veidosies.

Asnāte – Esmu domājusi par Gēteborgas universitāti.

G.G. – Mēs varam iztēloties, ka daudzi jūsu vienaudži, kuriem šogad jābeidz 9. klase, ir lielās pārdomās, kur mācīties tālāk? Kādam no viņiem ir arī doma par mākslas studijām. Kādu padomu jūs dotu nākošajiem audzēkņiem? Kas jādara, lai iestātos, kam jāgatavojas?

Bruno – Noteikti jāsagatavojas garīgam un fiziskam spiedienam. Vēlreiz jāpārdomā viss. Šī skola nav priekš atpūtas, te būs daudz jāstrādā. Vēl es ieteiktu satuvināties ar kursu, tas palīdz.

G.G. – Bet ja kāds ir izteikts individuālists?

Bruno – Tad būs grūti, domāju.

Marks – Es īsti neko nevaru ieteikt, bet arī nepiekrītu Bruno. Ja arī kas skolā pārsteigs, vienalga – viss tiks izskaidrots.

Zīle – Domāju, ka arī individuālisti atradīs sev līdzīgos. Skolā mācās tik dažādi cilvēki! Neredzu te problēmu. Un, ja neizdodas tikt tajā nodaļā, kur sākotnēji plānots, gala rezultātā var sanākt pat labāk. Šodien jau dzirdējām par šādiem gadījumiem.

Rozālija – Svarīgi plānot savu laiku! Un atrast to arī savām interesēm, ne tikai skolai. Jāsporto! Arī vienpatņiem būs grupas darbi, tāpēc tādiem izteiktiem individuālistiem ieteiktu censties meklēt kopējo valodu ar citiem.

Bruno – Un satuvināties ar pedagogiem! Attieksme veido attieksmi!

Ādams – Man nebija nekādu pārsteigumu, ja nu vienīgi, ka nav bezmaksas ēdnīcas...

G.G. – Esmu dzirdējis, ka pie tā tiek strādāts. Stefani! Ko Tu ieteiktu tiem audzēkņiem, kuriem latviešu valoda nav dzimtā?

Stefani – Vairāk kontaktēties ar vienaudžiem. Tā ir mana pieredze. Man ir tik jauki kursabiedri. Viņi man ļoti palīdzēja! Viņi mani pat mācīja! Ļoti saprotoši.

G.G. – Tātad, ja ir valodas problēmas, nekas nav neiespējams? Atbalsts būs?
Stefani – Pilnīgi noteikti!

Kate – Vienkārši – nevajag baidīties! Visi viens otru atbalsta.

G.G. – Neraugoties uz to, ka esat konkurenti?

Kate – Dīvaini, bet jā. Vienmēr kāds palīdzēs. Un vēl: ja ir kādas paralēlās intereses, to var savienot. Man tā bija ar dejošanu.

G.G. – Un visbeidzot – jautājums, uz kuru atbildi nereti cilvēki meklē ilgus gadus, un ne vienmēr atrod. Iespējams, ka arī jums par agru to prasīt, bet mēģināšu. Jūs esat laimīgi cilvēki? Šeit un tagad?

Kate – Jā, esmu. Arī pašreiz, neraugoties uz visiem šiem apstākļiem!

Visi – Jā, protams!

Dāvis D. – Līdz Zoom laikiem – jā...Es nevaru bez sabiedrības.

Bruno – Piekrītu Dāvim.

G.G. – No savas puses gribu piebilst, ka arī man ir gandarījuma izjūta, strādājot RDMV. Man šī skola ir jauna pieredze. Taču es varu teikt, ka jūs kā personības mani ļoti iedvesmojat. Mums notiek enerģijas apmaiņa pat zoom platformā. Tāpēc man tiešām ir tas gods ar jums nevis strādāt, bet kaut kādā mērā kopā mācīties. Paldies jums visiem par šo sarunu!

Kā jebkura saruna, kad mikrofons tiek izslēgta, arī mūsējā tās noslēguma fāzē kļuva vēl brīvāka. Ir neērti šeit minēt sev adresētos komplimentus, taču mūsu stundu garajā intervijā es atkal pārliecinājos, ka tik ierastie pārmetumi par to, ka mūsdienās jaunieši ir “savādāki”, internetvides ieskauti un ne par ko citu neinteresējas, grāmatas nelasa, nav pamatoti. Vairākārt izskanējusī frāze par vēlēšanos ātrāk atgriezties ierastajā skolas vidē un sajūsma par savām mākslas studijām, liek cerēt, ka tuvākā vai tālākā nākotnē Latvijas profesionālo mākslinieku loku papildinās arī kādi no šiem jauniešiem.

Intervijas autors: Guntars Gritāns

Reklāmkarogs: Kristīne Markus