05.10.2017.

PRIVĀTAIS SEKTORS

Te apcerēto notikumu gaitā pavisam nejauši tiku ierauts arī es, Jānis Borgs. Biju tā – visai pieticīgi pazīstams ar Maiju Tabaku jau kopš 60. gadiem, kad tikāmies kādos retos “tusiņos” un kopīgu draugu kompānijās. Visbeidzot vienā Maijas gleznā “Sievietes” teju pravietiski iegadījās arī divas no manām sievām. Un attiecībās ieveidojār tāds kā “ģimenisks” mikslis. Es sevi pozicionēju kā principiālu modernisma piekriēju, un tas itin visiem bija zināms. Tā ka mana darbošanās saistījās ar dizainu un nevis glezniecību, tad šāda nostādne netika vērtēta kā “ideoloģiski bīstama”. Gluži otrādi, atbilstoši iepriekš minētajam “zālamana spriedumam” pat tika gana atbalstīta. Sak, tas jau tikai dizains. Lai kaut atceramies 1972. gadā Rīgas Biržā notikušo pirmo modernistu lielizstādi “Svētki”, kuru vara akceptēja tikai ar birku “dizains”. Neraugoties uz šādu duālismu un liekulību, dizaina aizsegā varēja atļauties nesalīdzināmi vairāk, nekā to atvēlēja tēlotājas mākslas autoriem. Tas ko drīkstēja uzaust gobelēnā, skaitījās milzu grēks eļļas gleznā. Beigu beigās komiskā kārtā visa “ideoloģija” reducējās uz mākslas darba tehniku un darba materiālu.

Bet Maija Tabaka “diemžēl” bija konsekventa eļļas gleznotāja. Bet es viņu katrā ziņa ieskaitīju modernisma sabiedroto lokā. Un Maija vienmēr bija atvērta brīvas mākslas plašumiem un dažādībai. Tālab komunikācija ar viņu ritēja unisonā uz kopīgu viedokļu pamatiem un sapratni. Šis faktors tālāk izrādījās visai svarīgs mūsu abu dzīvē ienākuša jauna un spēcīga personāža kontekstā.

Maija Tabaka Rundāles pilī. 1974. Foto: Māra Brašmane

VALDA ĀBOLIŅA MISIJA

Fatālais pavērsiens aizsākās kādā 1972. (?) gada vakarā. Norise saistāma ar Providences uzsūtītu viesi no Rietumvācijas. Pareizāk sakot – diviem viesiem. Rīgā ieradās mākslas procesu rīkotājs Valdis Āboliņš un viņa līdzgaitnieks, gara mākslinieks un pavārmākslas virtuozs Edvīns Pāss. Vizītes iemesls bija gluži misionārisks - parādīt Brīvajai pasaulei, ka te PSRS'a lielajā kabatā ir arī tāda Latvija, kurā arī rodami ievērības cienīgi mākslinieki un kur attīstās kaut kas savādāks, nekā visu iedomātais padomju socreālisms, top arī modernismam tuva māksla. Šāda iecere  bija radusies sakarā ar 1973. gadā paredzēto Starptautisko mākslas tirgu IKI Diseldorfā. Tālab arī šāds brauciens - lai vienotos ar Padomju Latvijas atbildīgajām instancēm par kopīgu pasākumu un atlasītu eiropeiskajai prezentēšanai latvju autorus un to mākslas darbus.

Mana “saslēgšanās” ar Valdi Āboliņu un Edvīnu Pāsu notika tās pat viņu pirmās vizītes laikā. Atbildīga Kultkoma pārstāve viņus abus atveda iepazīties ar mācību norisēm Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, kur es tolaik tās audzēkņiem sniedzu kompozīcijas zinības. Te jāuzsver, ka 70. gados kāds latvju mākslas interesents, pētnieks, kurators no Rietumiem tā vienkārši, nesakcionēti, nekontrolēti un uz savu roku padomiskajā Latvijā ierasties nevarēja. Tālab abus kultūraktīvistus šai pusē organizatoriski uzņēma un pa mākslinieku darbnīcām plānveidīgi un iepriekš instancēs saskaņoti vadāja Kultkoma pārstāvji. Kultkoms bija īsināts apzīmējums visai nozīmīgai Padomju Latvijas radošās inteliģences oficiālajā galā populārai “sabiedriskai” organizācijai – Latvijas Komitejai kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs. Tā bija tāda savstarpējas “apostīšanās” institūcija aukstā kara apstākļos. Daudzi to labi apzinājās kā nedaudz maskētu drošības un izlūkošanas dienestu filiāli. Bet tāda tolaik tā sistēma bija, kā jau allaž totalitārismā pieņemts. Visi kontakti ar tautiešiem tika rūpīgi uzpasēti, novēroti, kontrolēti, reģistrēti, organizēti,  analizēti, izmantoti un citādi iemaisīti milzīgā informācijas vākšanas  katlā. Tomēr, Kultkoms – tas izskatījās tā neitrālāk un it kā patālāk no “stūra mājas”. It kā “sabiedriska” organizācija, uz kuras platformas it kā no malas it kā nejauši sanākuši visādi labticīgi kultūrļautiņi it kā nepolitiski un neideoloģiski un itin vispārhumāni tad nu var padraudzēties. Un varbūt arī kādu abpusēju kultūrlabumu sarūpēt. Tā Kultkoma siltajā paspārnē ritēja arī Valda Āboliņa padlatvijisko sakaru, sadarbes, kopības, rosības un īpaši kultūrmisijas nozīmē visnotaļ svētīgā divpadsmitgade.

Man uzreiz šķita, ka Rietumvācijas tautiešu iecerētais Latvijas mākslinieku izstādes pasākums, kā parasti šādos gadījumos, atkal ievirzīsies oficiozi svinīgā gultnē. Kā gan citādi? Kļūs par notikumu, ko laikraksts “Cīņa” kārtējo reizi patētiski komentēs kā “padomju mākslas triumfu” aplamajos rietumos, kā latviešu kultūras uzplaukuma piemēru, kāds varēja rasties tikai un vienīgi padomju saulītes siltumā. Aizskrienot notikumiem pa priekšu, še jāatzīmē, ka ironiskā kārtā vēlāk tieši es izrādījos tas, kas žurnālā “Māksla” it kā jundīja šo triumfu, aprakstot Maijas Tabakas veikto Berlīnes mākslinieciskās iekarošanas epopeju.

Bet pagaidām sapratu, ka manis cienītajiem latvju modernistiem Valda Āboliņa iecerētajā projektā diez vai atradīsies vieta. Un dzima fiksā contra ideja – kaut kas ir jādara vismaz informatīvā līmenī! Tiekoties skolā, nolēmu, ka šiem viedajiem un internacionāli nozīmīgajiem čaļiem noteikti jāparāda kaut kas no esošās alternatīvās mākslas; šo to, kas pie mums rūgst it kā aizkulisēs vai malienās un, kas, manuprāt, vairāk sabalsojās ar norisēm Rietumos. Man izdevās notvert “konfidenciālāku” mirkli, kad paspēju vēstīt “sazvērniecisku” piedāvājumu iemest aci šejienes neoficiālās mākslas vidē. Tas tika zibenīgi uztverts, sadzirdēts, saprasts un ar entuziasmu pieņemts. Aši vienojāmies tikties no Kultkoma pasākumiem brīvajās vakara stundās, kaut kur norunātā vietā uz ielas, it kā nejauši un ārpus viesnīcas mikrofonizētajiem apartamentiem. Tie bija tādi panaivi un instinktīvi un lielās līnijās arī veltīgi mēģinājumi izvairīties no “modrajām acīm un ausīm”. Kaut arī tam nebija arī nekādas jēgas un nozīmes. Jo nevienam še pat prātā nestāvēja kādas īsteni subversīvas darbības. Tik vien kā tādas “toma un džerija” spēles.

Maija Tabaka. "Valda Āboliņa portrets". 1978. Latvijas Mākslinieku savienības muzeja kolekcija

NAKTS REIDS, LIELO MĀKSLAS ZIVI ĶEROT

Pirmais vakars, iepazīstot altenatīvo mākslinieku darbošanos, aizritēja tā dēvētajā “Mežparka komūnā”. Šādi mākslas iespaidu meklējumi abiem kultūrmisionāriem, šķiet, iepatikās. Tālab otro reidu nu virzīju uz Maijas Tabakas pusi. Un tūdaļ vienojāmies par Jūrmalas braucienu. Uz Lielupi, kur dzīvoja un strādāja gleznotāja Maija Tabaka. Braucienu turp par nedaudz problemātisku padarīja šī viņas specifiskā dzīves vieta. Proti, atbilstoši toreizējiem padomju noteikumiem, ārzemnieki brīvāk pārvietoties drīkstēja tikai Rīgā. Ārpus tās robežām sākās visādu aizliegumu zona. Jūrmalā gan varēja nonākt, bet tikai kontrolētā veidā, jo starp to un Rīgu bija “neatļautā teritorija”. Tāda teju ziemeļkorejiska būšana... Es, kā privātpersona, to gan teorētiski varēju nezināt. Neko nevienam nebiju parakstījis un nekādas saistības šajā jomā nebiju uzņēmies. Tālab formāli atbildība par noteikumu pārkāpumu šādā gadījumā gultos uz pašiem viesiem – tālumniekiem. Lai kaut kā mazāk zīmētos publiskajā telpā, neizmantojām vilcienu, bet kādā šķērsielā nokampām gadījuma taksi. Es piekodināju abus mākslas pētniekus neko nerunāt, lai tie mazāk izstarotu savu ārzemnieciskumu. Kaut gan tas jau tāpat bija abiem “uz pieres rakstīts”, ko nekādi nevarēja apslēpt pat zem Valda Āboliņa milzīgās platmales. Bet “Volgas” taksists, nopīpējies krievu šoferītis ādas jakā ar lieku ziņkāri neuzbazās un aši aizgādāja mūs, kur prasīts. Es gan visu laiku šķielēju, vai kāds neseko, vai kādi miliči neapturēs… Nekas jau liels draudēt nevarēja, tik kāds sīks skandāls vai kāds administratīvs sods. Tomēr liekās nepatikšanās iekulties neviens nevēlējās. Bet kā tolaik teica - proņeslo...

Piestājām kādu kvartālu pirms mākslinieces mājas. Par laimi, viss bija klusu un vēl pirms pusnakts, “uz pirkstu galiem” lavoties, bijām klāt Maijas Tabakas darbnīcā, kas, iepriekš brīdināta, jau gaidīja ar kafiju, vīnu un savām gleznām. Tika pārcilāta krietna kaudze ar viņas darbiem. Un Valda Āboliņa acis iezaigojās, kā kaķim, kurš ieraudzījis medījumu… Varēja just - viņš noķēris mākslas “lielo zivi”, kas varētu izrādīties kā delikatese arī Rietumu kunstgurmānu diētās. Un tā viš arī izrādījās...

Atgriešanās notika dziļā nakts tumsā un ne mazāk “konspiratīvi”, kā atbrauciens. Klusajās Jūrmalas ielās ilgi nācās medīt kādu “zaļacainu” taksi. Bet nākamajās dienās Valda Āboliņa oficiālajiem partneriem nācās norīt pārsteigumu. Jo Valdis visai strikti uzstāja uz Maijas Tabakas darbu klātbūtni Diseldorfas projektā. Esot izskanējuši apgalvojumi, ka viņa gan nu neesot nekāda īsta padomju māksliniece, ka nevarot pārstāvēt Padomju Latviju ar saviem “hipijiem un džokeriem”. Bet tādu vērā ņemamu pretargumentu tur arī nebija. Un rūdītu Rietumu kuratoru ar vārgu motivāciju uzveikt neizdevās.

Varai nu nācās kārtīgi “ventilēt” šīs “disidentes” patieso vērtību. Šķiet, izšķirošie lēmumi par labu Maijai Tabakai tika pieņemti no mākslas un ideoloģijas aizspriedumiem brīvākos un augstākos varas lokos, kas orientējās uz kādām plašākām poltiskām interesēm un mērķiem. Un tur estētiskas domstarpības un principi vairs nespēlēja izšķirošu lomu. Katrā ziņā, neviens neko nevarēja pateikt, ko gan īsti māksliniece valdošajai sistēmai būtu “izēdusi”? Ja vienīgi neskaita to, ka viņa it kā “neglezno, kā mums vajag”. Šā vai tā, minētā nakts viesošanās Maijai Tabakai, šķiet, izrādījās liktenīgi izšķiroša. Pagrieziena punkts ceļā uz atzīšanu, popularitāti un viņas mākslas triumfu. Noteikti Latvijā, un pat aiz tās robežām. Valdis Āboliņš bija tas procesa katalizators un tā atslēgas persona, kas organizēja arī mākslinieces rezidenci Rietumberlīnē 197(?) gadā Vācijas Akadēmiskā apmaiņas dienesta (DAAD) stipendijas ietvaros. Te jāpiebilst, ka viņš jau bija krietni pacēlies virs Rietumu mākslas horizonta, jo ar Valdi Āboliņu, Rietumberlīnes NGBK (Neue Gesellschaft für Bildende Kunst - Jaunā Tēlotājas mākslas biedrība) izpilddirektora viedokli rēķinājās daudzi. Viņa autoritāte un ietekme internacionālās mākslas arēnā bija jūtama un aizvien pieaugoša. Un, šķiet, Valda Āboliņa personībā Maija Tabaka rada savam mērogam pilnībā atbilstīgu intelektuālu spēku un jaudu, domubiedra atbalstu un izpratni.

Maija Tabaka. "Džungļi". 1977. Privātkolekcija

KĀ IEKAROT BERLĪNI?

Kas attiecas uz vienu no spožākajām gleznotājas Maijas Tabakas dzīves apogejām – tā patiesi bija šī unikālā un it kā pilnīgi neiespējamā Rietumberlīnes misija. Kaut kas ekskluzīvs un tik daudziem nepieejams. Pirmkārt, kādu piecu gadu laikā kopš Valda Āboliņa pirmā Rīgas apmeklējuma bija notikusi sekmīga Maijas “socializācija” pārejā no visai margināla stāvokļa uz sabiedrības dāmas statusu ar plašu oficiālu atzīšanu. Pārtapšana par svarīgu un atbildīgu personu Latvijas Mākslinieku savienībā. Otrkārt, vara še uzdrošinājās laist Brīvajā pasaulē kādu no mūsējiem māksliniekiem. Savdabīgas spēles tests, tiesa paturot pašu galveno varoni visai garā pavadā. Iecere, šķiet, visai spoži attaisnojās. Lai gan visā pasākumā patiesi tika izspēlētas dažādas propagandiskas kārtis un patiesi  notika kaut kāds samākslots Rietumu – Austrumu politiskais flirts. Tomēr, šķiet, tika radīts un uzkrāts arī noteikts mākslinieciskais kapitāls ar lielu virsvērtību, kas iegūla Latvijas laikmetīgās mākslas nākotnes attīstības pamatos. Vispirms jau pašas Maijas Tabakas iedvesmas pilnā Rietumberlīnes gleznu kolekcija – viņas augstā zelta klasika. Un tad arī to daudzo sakaru un pavedienu buntīte, kas tagad vienoja Latvijas mākslu ar Rietumiem; tās procesu straumītes, kas sakustējās, veicinot mūsējos ceļā uz brīvāku mākslu ārpus veco reglamentu un dogmu aplokiem. Maijai Tabakai šajā virzībā noteikti bija pioniera loma. Un tā lieta sanāca! Ķēdīte Āboliņš – Tabaka – latviešu avangards -.... nostrādāja, un kā vagons aiz vagona sakustējās vesels kultūras ešelons ceļā uz mūsdienu atbrīvotību.

Te, tik daudz uzsvērti runājot par Rietumberlīni, jaunajai paaudzei nedaudz jāpaskaidro, ka tā bija Rietumu pasaules daļa komunistiskās Austrumvācijas ķermenī. Jeb Vācijas Demokratiskās republikas (DDR) galvaspilsētas Berlīnes visa rietumu puse, 2/3 no pilsētas. 1961. gadā austrumvācu komunistu režīms, lai novērstu savu pilsoņu masveida bēgšanu uz rietumiem, visu Rietumberlīni apjoza ar 3-metrīgu betona sienu, dzeloņdrāšu joslām, mīnu laukiem un citiem nocietinājumiem. Pilsētveidojums Rietumberlīne kā atsevišķa politiskā vienība jeb atsevišķa valsts šeit izveidojās II Pasaules kara rezultātā. Pēc Hitlera nacistu sakāves sabiedrotie sadalīja Vāciju četrās okupācijas zonās – amerikāņu, angļu, franču un padomju. Līdzīgi tika sadalīta arī III Reiha galvaspilsēta, kur Rietumberlīne veidojās no Rietumu sabiedroto okupācijas zonu kopuma. Bet Austrumberlīne atbilda padomju okupācijas zonai. Pēc Berlīnes mūra uzbūvēšanas, nonākšana Rietumberlīnē komunistisko zemju pilsoņiem kļuva tikpat apgrūtināta, kā ceļojumi uz visām citām Rietumu valstīm. Rietumberlīne politiskā nozīmē pārstāja eksistēt pēc Berlīnes mūra krišanas 1989. gadā un pēc Vācijas atkalapvienošanas VFR valstī.

Maija Tabaka. “Kā tevi sauc?”. 1978. Modernās mākslas muzejs Berlinische Galerie

ATMIŅAS PĀRLAPOJOT

Atceroties šīs norises ap Maijas Tabakas mākslas misiju Rietumberlīnē, ielūkosimies jau minētajā apskatā žurnālā “Mākslā”. Te lietas, protams, parādās tā laika uzskatu kontekstā. Preses apskatos mēs redza to respektu, ko vācieši izrāda pret PSRS. Te vēl nav nekāda nojauta par priekšāstāvošajām vēsturiskajām pārmaiņām un padomju sistēmas bankrotu. Un vācieši vairumā izceļas ar savu kreisumu, kur PSRS, neraugoties uz visu, joprojām ir tāds labais spēks (intervence Afganistānā vēl nebija sākusies). Šo joprojām nepārejošo vācu kreisuma sindromu, lasot šos tekstus, der paturēt prātā.:

“Maija Tabaka kā kultūras programmas stipendiāte 1977. gadā dzīvoja un strādāja Rietumberlīnē. 1979. gada martā – aprīlī tur tika sarīkota mūsu mākslinieces darbu retrospektīva, ko sadarbībā ar PSRS un LPSR Mākslinieku savienībām organizēja Rietumberlīnes Jaunā tēlotājas mākslas biedrība (NGBK). Betānijas mākslinieku namā tika eksponētas 35 Maijas Tabakas gleznas, kas tapušas laikā no 1962. līdz 1978. gadam.

Izstādi papildināja bagātīgi komentēts un ilustrēts katalogs, kā arī plakāts ar Maijas Tabakas gleznas “Volfa Fostela ģimenes portrets” krāsu reprodukciju. (Te jāpiebilst, ka kataloga dizainu un arī kādu rakstu rīkotāji uzticēja man. Bet līdz šķietami likumsakarīgai, ar Maijas izstādes atklāšanu motivētai iespējai aizbraukt uz Rietumberlīni atlika vēl gara desmitgade. Kad Gorbija perestroikas rezultātā robežas pavērās plašāk teju ikvienam. Tad 1988. gadā piepildījās Valda Āboliņa un Maijas Tabakas uzsāktā procesa vainagojums – Rietumberlīnes Kunsthallē notika dižā izstāde “Riga: Lettische Avantgarde”.)

Maijas Tbakas izstāde Rietumberlīnes publikai bija sava veida jaunatklāsme par mūsdienu padomju mākslas attīstību un realitāti. Sabiedrības interese un pozitīvā atsaucība atspoguļojās arī recenzijās, kuras publicēja Rietumberlīnes un VFR prese, kā arī citi masu informācijas līdzekļi. Pirmkārt un galvenokārt tika izteikti spriedumi par izstādīto darbu mākslinieciskajām kvalitātēm. Cildinošas atsauksmes presē guva tādas M. Tabakas gleznas, kā “Sievietes”, agrīnie portreti, “T. Bēmas portrets”, “Leģenda”, “Kāzas Rundālē”, “Alekša portrets” utt. Taču, bez šaubām lielāko interesi un komentāru daudzveidību izpelnījās M. Tabakas “Rietumberlīnes posma” darbi: “Wie heißt du?” (Kas tu esi?), “Tīnas portrets”, “Džungļi”, “Valda J. Āboliņa portrets”, un kā viens no vislabākajiem darbiem tika atzīmēts mākslinieka Volfa Fostela ģimenes portrets.

[...] Iesākumā Maijai Tabakai tas bija mierīgs, statisks reālisms, kurā tika lietota Jaunā priekšmetiskuma stilistikas vārdnīca, kas vēlāk pārtapa ekspresīvā reālismā [...]. Noteicošais tomēr ir sižets: pārsvarā sieviešu portreti, stilizēti grupu portreti, kas, parādoties arī konkrētās PSRS vēstures ainās, vienmēr ir saistīti ar mākslinieces dzīvi. Reālistiskais portretu veidojums vairākkārt apzināti lauzts: griezīgi dzēlīgas krāsu kombinācijas un kontrasti bliež pa acīm, piešķir ainām irrealitāti; izfiltrējot virspusē subjektīvo un psiholoģisko. Realitāte atsedzas vairākos slāņos un konkretizējas psihogrammās [...] (D. Bartels. Die Zeit)

[..] Realitāte šajās gleznās ir tikai viens no plāniem. Tajās gandrīz ar vienādām tiesībām ielaužās sapņi, nojautas un asociācijas. Tveramā īstenība un pasakainais šķiet esam brāļi. Daudzas no gleznām valdzina ar savu tehnisko meistarību, ar skaistajām un nemākslotajām vīzijām, ar krāsziedu [..] (P. H. Gopferts. Berliner Morgenpost).

[..] Rīgas māksliniece pārvalda glezniecisko reālismu. Kas lielā mērā ir sapņu un sirreālu elementu caurausts. Piedevām tam nāk klāt modīgi apzinātais, dzīvespriecīga krāsainība [..] (P. H. G. Die Welt).

Bez šaubām kritika neaprobežojas tikai ar pozitīvu vērtējumu un izteica arī zināmas iebildes par dažiem mūsu mākslinieces darbiem. Piemēram, F. P. Šmits laikrakstā “Der Abend” atzīmēja samākslotu dekoratīvismu, kas, pēc viņa domām, parādoties gleznā “A. Kolontaja Melsikā 1926. gadā”.

Otrkārt, M. Tabakas izstāde un izteiktās domas deva iemeslu vēlreiz runāt par mākslas kritikas būtību un uzdevumiem mūsdienās. Tā, piemēram, Rietumberlīnes komunistu avīze “Die Warheit” rakstīja: [..] ir jāattīstās jaunai aktivizējošai mākslai, kas cilvēkiem nevis liks priekšā gatavo, bet jautās: “Kas tu esi?”. Šāda pozitīva attīstība nav domāta mietpilsoņiem, tā nerāda naturālistisku attēlu. Tā ir tēlojošo mākslu iekļaušanās lielajā sabiedriskajā diskusijā [..]. Jaunās paaudzes mākslinieku darbi nav uztverami no pirmā acu uzmetiena. Tie prasa pārdomātu skatījumu un dziļas zināšanas par tēloto.

[..] Viņas uzskati par mākslu: “Es noraidu pārabsolutizētu negatīvismu tāpat kā tīru pozitīvismu, kurā nav individuālu raksturu un mūsdienu dzīves atspoguļojuma. Cilvēku esamībā vienmēr ir skaistais. Tāpēc es to gribu arī glezniecībā.” [..] (F. Teppihs. Die Neue).

Arī citās recenzijās atzīmēts, ka Maijas Tabakas māksla attīstījusies no agrīnā “sezāniskā” akadēmisma līdz R. Gutuzo gleznieciskajam “žestam” un Otto Diksa ekspresijai. Taču norādot uz saistību ar vācu reālistiem, vienlaicīgi tiek atzīta Maijas Tabakas gleznieciskās domāšanas individualitāte.

Dažās publikācijās neierasti liela vērība veltīta Maijas Tabakas personībai, izskatam un viņas apmeklējuma unikālajam raksturam.

[..] Uz šejienes “skatuves” viņa bija kaut kas līdzīgs paradīzes putnam. Jau tas vien bija ievērības cienīgs notikums, ka māksliniece no Padomju Savienības varēja (drīkstēja), gribēja uzturēties tik ilgā darba vizītē [..] (P. H. Gopferts. Berliner Morgenpost).

[..] Maija Tabaka 1977. gadā ieradās Rietumberlīnē kā pirmā māksliniece no Padomju Savienības [..] tas bija kultūrpolitisks pārrāvums; un šīs Rīgas mākslinieces valdzinošā personība ir pagaidu ieguvums šejienes kultūras dzīvē [..] (D. Bertels. Die Zeit)

Viņa izskatās kā lielkņaze – man šķiet tieši tā, kā mes iedomājamies lielkņazi. Vai kā žurnāla “Vogue” izdevēja no tagad atkal modē nākušajiem trīsdesmitajiem gadiem. Viņa izskatās kā augstākās sabiedrības dāma, pašapzinīga, eleganta, gudra, vitāla un sirsnīga; stipra, interesanta sievišķīga personība ar labu gaumi un uzvedību [..] Uz biežo jautājumu “Kāpēc viņas izskats ir tik sievišķīgs?”, māksliniece atbild: “ Mēs mūsu zemē varam būt tik sievišķīgas, jo te panākumi tiek noteikti pēc darba un spējām, nevis no dzimuma. Man nav jāmācās karatē un džudo, nav jāskrien apkārt nekoptai, nevajag dzert un smēķēt, lai pierādītu, ka es spēju to pašu, ko vīrieši [..] (L. D. - SFB)

[..] Par uzturēšanos Berlīnē viņa pati teica: “iesākumā uz mani raudzījās kā uz “sociālu sensāciju”; uz mani, kā pirmo šeit dzīvojošo padomju mākslinieci rādīja gandrīz ar pirkstiem” [..] (E. Lippki. Der Tagesspiegel)

Tātad kopumā gan Maijas Tabakas personība, gan arī viņas māksla rietumberlīniešiem bija kaut kas negaidīts un jauns, kaut kas tāds, kas lika vēlreiz nopietni pārdomāt un dažkārt arī pārvērtēt ieskatus un aizspriedumus par Padomju Savienību un tās kultūru. Šī izstāde nenoliedzami sekmēja dažu Rietumos iesīkstējušu priekšstatu, mītu (padomju mākslas sastingums 40. - 50 . gadu formās) iedragāšanu.

[..] Jā gan, tas ko šī māksliniece glezno atšķirās no šauriem klišejpriekšstatiem. [..] Tas ir prieks par krāsaino, laikmetīgi apzināto dzīvi [''] (P. H. Gopfert. Berliner Morgenpost)

[..] Aplūkojot viņas gleznas, redzams, cik maz mēs zinām par Padomju Savienības mākslu. Jēdziens “sociālistiskais reālisms”, kuru viņa tik savdabīgi interpretē, liek nojaust, ka mākslinieki netiek spiesti strādāt kopētāju brigādēs [..] (E. Lippki. Der Tagesspiegel)

[..] izstāde sniedza gan pārskatu par mākslinieces darbu, gan arī informatīvu ieskatumums pilnīgi nepazīstamā latviešu mākslā [..] ( D. Bartels. Die Zeit)

Un ne velti F. Tepihs laikrakstā “Die Neue” izsaka cerību, ka [..] piepildīsies plāni, un kultūras programmas ietvaros gleznotājai sekos arī kāds filmu operators un komponists no Padomju savienības [..] Gan Maijas Tabakas studiju gads un izstāde Rietumberlīnē, gan arī nesen Maskavā notikusī Rieumberlīnes reālistu grupas darbu izstāde – tie ir pozitīvi precedenti, kas vēlreiz apliecina abpusēji daudzveidīgas un auglīgas sadarbības iespējas kultūras jomā.”

post scriptum:
Kopš tiem laikiem daudz kas šķietami “mūžīgs” pagaisa kā rīta migla. Un uzradās jaunas ilūzijas un citas realitātes. Nebeidzamā aprite turpinās.

Bet tolaik līdz Berlīnes mūra krišanai vēl atlika tikai kādi 12 gadi.
Līdz Padomju Savienības brukšanai – 14 gadi.
Atjaunojās Latvijas neatkarība.
Tagad – kopš Maijas Tabakas Berlīnes piedzīvojuma aizritējuši 40 gadi.
Viss zūd pagājībā, tik māksla paliek.
Māksla Maiju Tabaku joprojām spārno. Bet nekādi neatvieglo dzīves krusta nešanu. Ar to pelnītie godi, nedz slava nav nesusi adekvātus fiziskus piepildījumus. Bet toties cēlusi lidojumu gara augstienēs.

Raksta autors: Jānis Borgs

Attēls: Kristīne Markus