22.09.2017.

KOMĒTAS SPOŽUMĀ

Viss notiek, kad “klimats” attiecīgai norisei labvēlīgs un augsne gatava. Par to vienmēr pārliecināmies arī izsekojot košākos kultūrauduma pavedienus. Kā tādu, zaigojoši pievilcīgu, visi ievēroja arī Maiju Tabaku. Jau toreiz sešdesmitajos. Un jau uzreiz, jau pašos viņas mākslinieciskās darbības sākumos, jau studiju laikā Mākslas akadēmijā. Ievēroja gan kā ekstravagantu un it kā nepieejami - noslēpumainu skaistuli, gan kā mākslinieci, kuras gleznošanas veids tolaik daudziem likās “riskants”, bet savukārt citiem, īpaši jaunatnei, izaicinoši vilinošs. Tas ātri guva kaut kādu “disidentisma” auru. Kaut mūsdienās šāds apzīmējums varētu likties visai nesaprotams. Kālab gan tā? Tāpēc, vēl jo vairāk, kaut nedaudz jāpagaismo tas gana patumšais sabiedriskās dzīves fons, uz kura reiz tik labi zaigojās ikvienas brīvākas mākslas komētas spožums. Un tādu mums tolaik arī netrūka.

Maija Tabaka. Mākslinieks Volfs Fostels ar ģimeni. 1978. Audekls, eļļa. LNMM kolekcija

PAVASARIS UN AGRĀ SALNA

Viņas laiks iesākās padziļā totalitārisma “kastē”, kuras vāks tik-tikko sāka vērties. Un tur tad izgaismojās arī Maijas Tabakas “fenomens” - gleznotāja, kas konsekventi uzstāja uz radošas brīvības tiesībām un suverenitāti savā mākslā. Ne katrs mākslinieks bija šādi principiāls. Gan atzīsim Maijas Tabakas rakstura un gara spēku. Bet tā vaļība tomēr noteikti aplūkojama arī pērnā gadsimta 50. - 60. gadu mijas padomju ideoloģiskā “pavasara” kontekstā. Runa ir par poststaļinisko periodu jeb tā dēvēto Hruščova “atkusni”. Tas šķiet bija būtiskākais faktors, kas principā noteica pašu iespēju minētā “fenomena” attīstībai. Jo citādi, kā mēdz teikt – i ne gailis neiedziedātos...

Ļoti nosacītās liberalizācijas gaitā gūtās iespējas izmantoja samērā liels PSRS cilvēku daudzums, īpaši radošās inteliģences (kā apzīmēja visus ar mākslu saistītos) vidē. Varētu teikt, brīvības gaisu caur mazo vēdlodziņu rāvā iekša kā skābekli. Lai arī nekāda brīvība lielajā nozīmē i nevīdēja. Tā – tik tāds aroms uzvēdīja, tāda rīta aurora... Alkas un cerības jūtami apgaroja pa sarūsējušā “dzelzs aizkara” nu jau legalizētajām šķirbām ienākošās Rietumu kultūrideju vēsmas un pat plūsmas. 50. - 60. gadu mijā vizuālajās mākslās, piemēram, notika jūsmīga un entuziasma pārpilna franču impresionisma un postimpresionisma “jaunatklāsme”. Advancētākie dažādos retākos mediju ”konservos” rada vielu kubisma, sirreālisma, pat pilnīgi “trakā” abstrakcionisma pagaršošanai... Un teorētiska modernisma apzināšana papildinājās jau ar pašmāju praksi. Un jau šī paša reiz nikni pulgotā modernisma gultnē. Vēl jo vairāk un paradoksālā kārtā - modernisma formālās pazīmes piepildīja arī “uzlabota” socreālisma attīstību. Arī oficiozajā mākslā tiecās atbrīvoties no naftalīna smakas. Latvijā, piemēram, veidojās tā sauktais “skarbais stils”, kur socreālisma idejas atklājās modernāku formu izteiksmēs, it kā vairs ne tik deklaratīvi propagandiskās pozās, it kā humānāk un pietuvinātāk dzīves īstenībai... Un vairs bez mūžīgi saulainās patētikas.

Šī prakse un mākslinieciski atbrīvotāka virzība, protams, ātri nonāca pretrunās ar izbijušā Staļina laikmeta 30. gados deklarēto ortodoksālo socreālismu, kura ideoloģiskie principi un dogmas it kā joprojām arī skaitījās spēkā. Pat neraugoties uz sparīgi aizsākto destaļinizācijas procesu. Komunistiskā vara nekādi nevēlējās atlaist mākslu no klaušām ideoloģiskajā “dzimtbūšanā”. Taču mākslas laušanās uz brīvākas izteiksmības plašumiem brīžiem sāka atgādināt nekontrolējamu ledus iešanu pavasara palos. Tas manāmi biedēja valdošos Kremļa vīrus, un jau 1963. gadā sākās nikna ideoloģisko “skrūvju piegriešana”. Notikumus ievadīja Maskavas Manēžā notikusī šīs pat pilsētas mākslinieku savienības jubilejas izstāde. Tur atsevišķā sektorā ar saviem darbiem piedalījās arī Maskavas modernisti. Viņu izstādi pavērot atnāca pats partijas un valsts vadonis Ņikita Hruščovs, kura zināšanas mākslas jautājumos atbilda tirgus tantes līmenim, bet toties viņam piemita dzelzsbetona ideoloģiskā pārliecība. Ar to viņš rīkojās kā reketieris ar beisbola nūju. Notika asa un visai dumja diskusija ar modernistu tēlnieku Ernstu Ņeizvestniju. Hruščovs skaļi izbļāva savu sašutumu par “tautas maizes liekēžiem”.

Dramatiskā izstādes apmeklējuma konsekvences izpaudās kā grandioza un vairākus gadus ilgstoša Vissavienības kampaņa pret formālistiem, abstrakcionistiem un “ēzeļastes smērmaņiem”, pret “zemošanos Rietumu priekšā” un citiem ideoloģiskiem “nāves grēkiem” un “kompromisiem” padomju mākslās un kultūrā. To gan vairs nepavadīja agrāk Staļinlaikos ierastās fiziskās represijas. Tagad pret “formālistiem” vērsa tikai publiskas kritikas cunami, nosodījumus izlīdzināja skaļas grēku nožēlas. Morālā sodīšana izpaudās kā publikāciju un izstāžu liegumi, visādas izslēgšanas, izsvītrošanas, padzīšanas. Notika arī daudzu “formālistisku” mākslas darbu iznīcināšana. Te jāpiebilst, ka šādi pateicoties šai akcijai attīstījās arī režīmam gauži nevēlams blakusefekts - padomijā uzdīga plaša nonkonformisma kultūra, izveidojās dalījums oficiālajā un neofociālajā jeb “pagrīdes” mākslā. Teiktais īpaši attiecās uz Krieviju.

60. gadu pirmajā pusē padomju tēlotājas mākslas oficiālajās norisēs atkal krasi stiprināja ideoloģiskās dominantes. Tas īpaši attiecās uz māksliniecisko izglītību. Tā lielā novitāte še atklājās “Zālamana spriedumā”, ka visas tēlotājas mākslas, arī kino, teātris, literatūra joprojām uzskatāmas kā partijas “ideoloģiskās frontes cīņas ieroči”. Un visa cīnīšanās esot piekopjama tikai ar socreālisma metodi. Bet savukārt arhitektūra, dizains, lietišķās mākslas vairs neesot tik ideoloģiskas un tur tad varot kanalizēt arī visādu savairojušos “formālistu” radošo enerģiju.

Maija Tabaka. 1945. Rīga. 1975. Audekls, eļļa. Ludwig Forum für Internationale Kunst kolekcija, Āhene

DISIDENTISMA GARS

Šādā vērtību pārmaiņu un juku laikā, 50. gadu II pusē un 60. gados, notika arī Maijas Tabakas ienākšana mākslā. Jau iesākumā, pamācoties zīmēšanu pie Ausekļa Baušķenieka. Šis meistars bija gan pavisam oriģināls gleznotājs, gan milzīgs stāstnieks, kas plašus vēstījumus izvērta ar gleznieciskiem līdzekļiem. Protams, reālistiskiem, bet nu galīgi ne tik sociālistiskiem, kādi tika zīmēti varas ideālos. Lai arī tieši sociālās lietas viņa mākslā tika izcilātas krustām šķērsām. Tomēr it kā tāda laucinieciska naivuļa skatījumā un ar dzēlīgu ironiju piesātināti. Un pavisam distanti no “vadošās partijas” norādītajām maģistrālēm.

Ir grūti teikt, vai tur kādas liktenīgi-mākslinieciskas ietekmes Maijai Tabakai tik agri varēja uzrasties jau Ausekļa Baušķenieka zīmēšanas pulciņā Pionieru pilī? Taču kādas alūziju paralēles še tomēr varam vilkt, varam rast kādas attālas līdzības, pat radniecības, satura atklāsmju veidos, kas varbūt arī uzplauka pavisam citādi un daudz vēlāk un savādāk... Jo Maijas gleznu vēstījumi lielākajā vairumā izrietēja no personīgās pieredzes tuvākā loka. Viņas darbiem piemita autobiogrāfiska vērtība un sakarības.

Šķiet, svarīgs ir kas cits. Ka abējādi, gan Auseklis, gan Maija, un vēl desmitiem citi radoši nemiera gari nu varēja sarosīties, izbrīnā noskurināties par to, cik skarbi bijuši aizgājušie “Jāzepa Briesmīgā” laiki. Apzināties to kā pagājību. Maijas Tabakas tapšana par mums pazīstamo gleznotāju tā pa īstam notika 60. gadu Mākslas akadēmijā, kura savukārt, realizējot varas ideoloģiskos uzstādījumus, tiecās mākslinieku jaunaudzi kārtīgi iedzīt socreālisma murdā. No kura paradoksālā kārtā, bet šoreiz tomēr atbilstoši progresa pārvērtībām, bija pasargāti vismaz Mākslas akadēmijā jaundibināto dizaina un lietišķās mākslas nodaļu studenti.

Hruščova uzjundītā “jaunā laika” brīvību vēsmas visai ātri nonāca asā spriedzē ar kompartijas dogmu inerci un gravitāciju. Tā, īpaši pēc Maskavas galma apvērsuma 1964. gadā, vērtās ilgstošā brežņevisma ēras stagnācijas purvājā. Un Maijas Tabakas studiju gadi ritēja šī vēstures perioda visai smacīgajā gaisotnē. Un arī ne bez tā raisītām problēmām un konfliktiem. Par savām “nepareizībām” glezniecībā un nepakļāvību varai vēlamo mākslas klišeju apguvē viņa piedzīvoja arī izslēgšanu no akadēmijas. Un atkārtotu atgriešanos. Pārāk spilgta talanta dēļ. Šķiet, tieši tur, mākslas akadēmijā, uzplauka viņas klusais “disidentisms”. Tas noteikti saistāms arī ar piederību neformālajai “franču grupai”, jauno gleznotāju, Maijas studiju biedru kopai. Tās garīgais līderis bija Imants Lancmanis, bet līdzgaitnieki - Bruno Vasiļevskis, Jānis Krievs,........ “Francūži” bija savdabīga protesta kustība, kurā skaļi nekas netika deklarēts. Tas bija skaidrs savādības apliecinājums, estētiska un dzīvesveida pozīcija, kas sakņojās izkoptas un humānas rietumu kultūras vērtībās. Apelācija pie 19.gs. franču impresionistu laikmeta sasniegumiem. Tas bija kā savdabīgs pretnostatījums apkārt valdošām dzīves reālijām un pelēcībai. Šīs pozīcijas taktiskais spēks bija apstāklī, ka te nekur nevarēja tā īsti “piesieties”. Še patiesi valdīja nevis “formālistu” destrukcija, bet patiess reālisms, kaut arī nedaudz savādāks, kut arī aizdomīgi nesociālistisks. Un izskatījās šie jaunieši pavisam ne kā daudzviet amerikānisko rietumu iespaidos nonākušie un apkarojamie hipiji. Bet drīzāk kā lēdiju un džentlmeņu kārtai piederīgi. Ar tādu vieglu retro piesitienu. Uz to pusi jau it kā tika stūrēti arī varas etaloni, tikai še tā lieta bija izteikti smalkāka un arī galīgi ne “mūsējā”. Tomēr laiki bija būtiski mainījušies. Ja 50. gadu sākumā Kurta Fridrihsona “francūžiem” režīms sagādāja kārtīgu gulaga “sanatoriju”, tad tagadējie izpelnījās vien varas vīru saspicētās ausis un jautājumu - “ko tur lai dara?”

Ar šādu disidentisku auru lielās mākslas arēnā ienāca arī Maija Tabaka. Lai arī tur nebija ne miņas no kādām atklātām politiskām neapmierinātībām, taču gleznotājas darbi pauda šo principiālo savādību no oficiālā “meinstrīma”, šo individualitātes krampi un radošo autonomiju, šo dzīvesveidu, ko daži uzlūkoja pat kā “iekšēju emigrāciju”. Tas vēl ir jautājums - cik lielā mērā pati māksliniece to visu tā apzināti veidoja? Bet katrā ziņā šādi to uztvēra aizvien augošais viņas piekritēju pulks, un kā “zobu sāpes” - arī konservatori varas slāņos. Maijas Tabakas darbu popularitāte vairojās līdz ar katru izstādi. Jaunatne viņas gleznu vīziju kārtojumos un fantāziju sapludinājumos saskatīja tik kāroto, un tik ilgstoši apkaroto sirreālismu. Saskatīja radikālu distancēšanos no oficiozām mākslas klišejām. Par nelaimi, to pašu tur salūkoja arī dažādie kultūras uzraugi. Maijas Tabakas māksla tiem reizēm raisīja krampjainus refleksus un reakcijas. Te jāpaskaidro, ka sirreālisms padomju mākslas oficiālo vērtību skalā ilgus gadus tika uzskatīts par to ļaunāko bubuli, aiz kura varot noslēpt un iešifrēt visas iespējamās padomēm bīstamās idejas. Visu ko, tikai ne sirreālismu... Un te pēkšņi, rau, viena talantīga gleznotāja, kura neglezno “kā mums vajag” (citāts no to laiku augsta kultūrierēdņa runas), kura uzrāda sirreālisma pazīmes... Lai arī tikpat labi tur, piemēram, varēja rast arī itāļu rokoko meistara Džambatistas Tjepolo iezīmes. Bet kurš nu to zināja... Katrā ziņā, Maija Tabaka ieguva ne visai “pareizas” mākslinieces slavu, kuru var vēl pieciest, bet kura nu nekādi nevar “godam pārstāvēt padomju mākslu”.

Maija Tabaka izveidoja un izkopa “5. avēnijā” dzīvojošas lēdijas paštēlu. Ar to norobežojoties no visa veida apkārtējās “fuflacības” visās iespējamās nozīmēs. Varēja padomāt, ka še mūsu pusē uz laiku iebraukusi kāda smalka tālumniece. Viņa reizēm parādījās šiki disidējošo jauno intelektuāļu jeb nonkonformistu lokā. Tas varēja būt kādā “putnu dārzā”, “kazā” vai “dieva ausī”, vai kādā dārza pārtijā... Viņa meklēja gara radiniekus. Bet nekad neiestiga dīkdienīgā kontemplācijā. Viņa aizvien vairāk tapa par glezniecības galēru, ja ne gluži vergu, tad gan ideju apsēstu airētāju. Teju fanātiska gleznošana kļuva par viņas lielajiem spārniem, kas Maiju allaž cēla un nesa pāri viņas dzīves daudzajām drāmām. 

Raksta autors: Jānis Borgs

Attēls: Kristīne Markus