11.01.2023.
Lieli un mazi mērogi: “Spēlmaņu nakts” atskaņās
Janvāris ierasti ir laiks, kad atskatīties uz aizvadītajā gadā paveikto un sasniegto. Teātra mākslā savukārt nozīmīgākais atskaites punkts ir 23. novembris, kad tiek sadalītas “Spēlmaņu nakts” balvas. Līdzās individuālajiem nominantiem vislielāko interesi nemainīgi raisa par gada labākajiem iestudējumiem titulētās izrādes – gan mazajā, gan (jo sevišķi) lielajā formā. Šīgada “Spēlmaņu nakts” balvas laureātes – Dailes teātra izrāde “Rotkho” un Valmieras Drāmas teātrī tapušais Andra Kalnozola megapopulārā romāna “Kalendārs mani sauc” uzvedums – ir tik dažādi skatuves darbi, cik vien iespējams. Atšķiras gan to mērogs, gan iestudējumos aplūkotās tēmas un izteiksmes līdzekļi, taču kopīga ir ideja par teātri kā radošu procesu, ko piedzīvojam šeit un tagad, mūsu, skatītāju, acu priekšā.
Dailes teātra Lielās zāles iestudējums “Rotkho” pirmizrādi piedzīvoja 2022. gada 12. martā, saceļot ažiotāžu un skatītāju interesi ar Latvijas teātrim neierastu formātu – faktiski beznaratīva skatuves darbību, kurai nav iespējams noformulēt skaidru sižeta fabulu, par galveno padarot pašu procesu un liekot uzsvaru uz visu skatuves izteiksmes līdzekļu – video, mūzikas, skaņas, aktierspēles, kustības u.c. – mijiedarbību. Iestudējumu poļu režisora Lukaša Tvarkovska vadībā veidojusi starptautiska mākslinieku komanda, kurai izdevies radīt gan formas, gan jēgas ziņā ļoti spēcīgu skatuves darbu, mērķtiecīgi iedarbojoties uz dažādām skatītāja maņām. Te liela nozīme ir visu skatuves izteiksmes līdzekļu veiksmīgai sadarbībai, piemēram, Fabjēna Ledē scenogrāfijas dinamisko maiņu atbalstot Eugeņija Sabaļauska radītajai asu kontrastu pilnajai gaismu partitūrai un komponista Lubomira Gželaka vibrējoši atmosfēriskajam mūzikas celiņam.
Kaut arī izrādes nosaukums liek domāt, ka stāsts būs par Daugavpilī dzimušo 20. gadsimta pasaulslaveno gleznotāju Marku Rotko, iestudējums faktiski reflektē par mākslas universālo dabu šodienas patērētājkultūras un sociālo mediju kontekstā. Par darbības vietu izvēlēts kāds Ņujorkas ķīniešu restorāns – neformāla tikšanās vieta dažādiem mākslas pasaules pārstāvjiem, sākot ar kuratoriem, beidzot ar dažādas profesijas pārstāvošiem esošiem vai tikai wannabe māksliniekiem (viens no izrādes kulminācijas punktiem, piemēram, ir Mārtiņa Upenieka mākslas muzeja Museum direktora Jack Smith un Katažinas Osipukas viesmīles-performanču mākslinieces Destiny Hope saruna par mākslu un dzīvi).
Dailes teātra izrāde "Rotkho" (rež. Lukašs Tvarkovskis). Foto: Artūrs Pavlovs
Šis ir laiks, kad katru dzīves niansi iespējams iemūžināt fotogrāfijā vai video, ikvienu mākslas darbu var nokopēt, pavairot un izplatīt, mākslas darba autorībai un tā radītāja personībai kļūstot nebūtiskai. Dramaturģes Ankas Herbutas meistarīgi būvētajos dialogos tēmu par mākslas darba autora, pircēja un patērētāja attiecībām dinamiskā video pietuvinājumā izspēlē aktieri Kaspars Dumburs (mākslinieks Orions Anastapolu), Rēzija Kalniņa (galerijas īpašniece Anna Frīdmena), Artūrs Skrastiņš (mākslas kolekcionārs Domeniko de Sole), Mārtiņš Upenieks (Museum direktors Jack Smith), Toms Veličko (žurnālists Džeimss Valčers). Izrādē spilgti attēlots, kā mākslas tirgus kļūst par savdabīgu liekulības tirgu, kurā mērķa sasniegšanai atļauti visi paņēmieni, un Jura Bartkeviča Marks Rotko ir tikai viena no figūrām šajā šaha spēlē.
Paralēlu izrādes vēstījuma līniju veido tēma par autentiskumu teātrī. Vai tas, kas notiek uz skatuves, un emocijas, ko tas raisa gan aktieros, gan skatītājos, ir īstenība vai ilūzija? Vai skatītājs, atnākot uz izrādi, jau automātiski nepiekrīt “spēlēt līdzi” teātra izrādei kā rūpīgi radītai un inscenētai ilūzijai? Te liela nozīme ir video mākslinieka Jakuba Leha darbam, sadarbībā ar asistentu video kameru operatoriem Arturu Gruzdiņu, Jonatanu Gobu radot sevī ievelkošu video pietuvinājumu un radot sajūtu, ka tas, ko skatāmies, ir teātra un kino hibrīddarbs. Lai arī no kuras mākslas jomas mēs skatītos, izrāde “Rotkho” ir sitiens pa visām skatītāja maņām, izaicinot tradicionālos mākslas uztveres modeļus un paplašinot izpratni par mākslas pasauli kā zinātājam, tā nezinātājam.
Tikmēr režisors Mārtiņš Eihe Valmieras teātra Apaļajā zālē tapušajā iestudējumā “Kalendārs mani sauc” izmanto citus izteiksmes līdzekļus, ievedot visai rimtā skatuves darbībā. Andra Kalnozola romāna centrālais tēls ir Oskars jeb, kā viņu iesauc viņa izcilās vārda dienu atcerēšanās spējas dēļ, Kalendārs – jauns vīrietis ar garīga rakstura traucējumiem, kura unikālais pasaules redzējums un ceļā sastaptie draugi veido rada savdabīgu, naivu un sirsnīgu mikropasaules modeli. Dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce izvēlējusies dekonstruēt romāna struktūru, radošajai komandai izrādi veidojot kā atsvešinātu etīžu virkni, kur nav viena centrāla tēla, bet kā galvenais notikums izcelta Oskara vēlme kopā ar draugiem pašam iestudēt teātra izrādi. Par to signalizē jau mākslinieces Pamelas Butānes radītie kostīmi – zemes un pelēkos toņos ieturētais apģērbs tēlus sapludina vienkopus masā, katram aktierim ik pa brīdim ļaujot iejusties Oskara lomā, uzvelkot džemperi ar groteski noslīdējušu vēdera polsterējumu. Līdz ar to izrāde šķietami signalizē, ka mūsos visos ir daļiņa Oskara.
Valmieras Drāmas teātra izrāde "Kalendārs mani sauc" (rež. Mārtiņš Eihe). Foto: Matīss Markovslis
Aktiera Meinarda Liepiņa atveidotais galvenais varonis Oskars, salīdzinot ar pārējiem tēliem, ir šķietami palēnināts, ar platu smaidu sejā introverti vērodams ap sevi notiekošo. Kopējā izrādes zīmējumā spilgti, taču diemžēl tikai epizodiski tēli ir Ineses Ramutes šerpā un puskurlā Janīna, Mārtiņa Meiera klibais igaunis Kalle, Kārļa Dzintara Zahovska nedziedināmi slimais vēstuļdraugs Otto, Diānas Kristas Stafeckas kolorītā Roze, Annas Neles Āboliņas tante Maiga. Groteskajos spēles noteikumos ne visiem aktieriem izdodas noturēties izrādes stilistikas rāmjos, piemēram, teatrāli izkāpināta ir Regīnas Devītes māte, bet kā garlaicīgs un nepietiekami izstrādāts tipāžs cauri izrādei vijas Aigara Apiņa atveidotais didaktiskais mācītāja tēls.
Valmieras Drāmas teātra izrāde "Kalendārs mani sauc" (rež. Mārtiņš Eihe). Foto: Matīss Markovslis
Iestudējumā epizožu ritējumu iezīmē stilizētu kalendāra lapu noplēšana, saglabājot Kalnozola romānā izmantotos nodaļu nosaukumus un vienlaikus signalizējot par laika nepielūdzamo dabu, tam aizplūstot un visam reiz piedzīvotajam kļūstot vien par atmiņām. Par izrādes galveno tēmu kļūst bērnišķība – spēja tvert dzīvi tieši šajā mirklī un skatīt pasauli dzīvi apliecinošā naivitātē, kā arī atziņa, ka atrast draugus iespējams pat visdīvainākajā kompānijā. Šo ideju ilustrē zils slidkalniņš, ko aktieri uz skatuves piepūš izrādes laikā, skatītāju acu priekšā. Skatītāju smieklus īpaši raisa epizode, kad groteskie tēli (kā jauni, tā veci) visdažādākajās pozās veļas, kūleņo, slidinās, klūp un krīt lejup pa slidkalniņu. Visā skatuves darbībā ievērots brehtiski atsvešinošs spēles princips – neslēpjot to, ka mūsu priekšā ir teātris, un cenšoties noārdīt tradicionālo robežu starp skatuvi un skatītāju zāli, liekot sajust kopābūšanas prieku.
Raksta autore: Ieva Rodiņa