24.05.2021.
Lidosta, kas projektēta nākotnei. II daļa
Šogad martā pagājuši 47 gadi kopš novatoriskās Parīzes Šarla de Golla lidostas (Aéroport de Paris-Charles-de-Gaulle) atklāšanas 1974. gadā. Jau gadiem ilgi tā ir galvenā bāze valsts nacionālajai aviokompānijai Air France. Grandiozās ieceres lidostas projektēšanas laikā rezultējās ar iespaidīgu 1. termināli, un lai arī projekta izmaiņas pārējos lidostas termināļos samudžināja kopējo koncepciju, tomēr 1. terminālis joprojām uzskatāms par dizaina un arhitektūras avangarda paraugu, kam ir vērts pastiprināti pievērst uzmanību, ja nu gadās ceļot caur šo neparasto lidostu.
Celtniecības posmu plānošana
Pirmajā posmā, kuru bija plānots atvērt 1972. gadā, bija paredzēts uzbūvēt vienu skrejceļu 3600 metru garumā un vienu apļveida termināli. Šajā celtniecības posmā bija paredzēts iekļaut arī divus Air France un Francijas otrās starptautiskās aviokompānijas Union de Transports Aériens (UTA) tehniskās apkopes angārus. Air France angārs būtu viens no lielākajiem Eiropā ar divu Boeing 747 un četru Douglas DC-10 tipa lidmašīnu ietilpību. Turklāt tiktu uzbūvēti kravu termināļi ar spēju pārkraut 400 tūkstošu tonnu gadā. Ēdināšanas ēka būtu lielākā pasaulē ar pietiekami daudz jaudas, lai apmierinātu divu lidostu termināļu prasības, bet vēlāk to varētu viegli paplašināt. Visbeidzot, pirmais posms ietvēra 19 kilometru apvedceļu, 10 kilometrus ceļu pasažieru satiksmei un 53 kilometrus apkalpošanas ceļus un autostāvvietu 6900 automašīnām. Ap 1975. gadu bija plānots atvērt otru skrejceļu un termināli, un drīz pēc tam būvēt atlikušos skrejceļus un termināļus. Galīgajā konfigurācijā lidostai gadā būtu jāspēj apkalpot aptuveni 25 miljonus pasažieru un pārkraut divus miljonus tonnu kravu. Ši kapacitāte pēc prognozēm tiktu sasniegta aptuveni 1985. gadā. Šajā brīdī būtu jābūvē jauna Parīzes lidosta. Ruasī projektēšanas laikā jau tika veikta piemērotu vietu meklēšana, un tam tika noteiktas vairākas vietas.
Foto: Šarla de Golla lidostas 1.termināļa maketi. Foto: paul-andreu.com
Celtniecība
1966. gadā sākās vietas sagatavošana celtniecībai. Būvdarbi sākās pēc diviem gadiem - 1968. gada augustā - ar ceļu un tiltu pār automaģistrāli A1 izbūvi, bet darbs pie 1.termināļa jeb Aérogare 1 sākās vēl pēc mēneša. 1970. gada beigās sākās darbs pie termināļa pavadošajām ēkām. Tika uzbūvēti arī Air France un UTA angāri, un apvienots kravas terminālis.
Pirmā skrejceļa un ar to saistīto manevrēšanas ceļu būvniecība ilga divus gadus, un to atklāja 1971. gadā. Otrā skrejceļa būvniecības darbi tika uzsākti 1972. gadā, un līdz 1973. gada septembrim celtniecība tika pabeigta, un daži lidaparāti uz tā pat jau bija paspējuši piezemēties kļūdas pēc.
Attēlā: Galvenais skrejceļš ar manevrēšanas ceļiem 1970. gadā. Galvenā skrejceļa garums 3600 metri, kur varēja pacelties un nolaisties tā laika lielākās lidmašīnas. Foto: ADP
Īsi pirms lidostas atklāšanas 1973. gada nogalē lidosta, kura sākonēji tika dēvāta par Paris Nord un vēlāk Roissy, tika pārdēvēta leģendārā Francijas prezidenta Šarla de Golla vārdā. Lidostai tika piešķirts starptautiskais lidostu kods CDG, kas kļuvis par vienu no atpazīstamākajiem lidostas kodiem pasaulē.
Atklāšana
Pēc astoņu gadu celtniecības 1974. gada 8. martā stundu ilgā ceremonijā, klātesot ap tūkstoš skatītājiem, tika atklāta Šarla de Golla lidosta. Piecas dienas vēlāk, 13. martā Šarla de Golla lidostā nolaidās pirmais komerciālais reiss ar 60 pasažieriem no Ņujorkas Kenedija lidostas, un pirmajā lidojumā pacēlās Air France Caravelle lidmašīna ar vienu pasažieri uz klāja. Uz šo lidostu savu darbību pārcēla visas nozīmīgākās aviokompānijas, kas nodrošināja reisus gan Eiropā, gan visā pasaulē. Pirmajā darbības gadā lidosta apkalpoja 2,5 miljonus pasažieru un 131 tūkstošus tonnu kravas.
Attēlā: Jaunatklātā Šarla de Golla lidosta 1974. gada 8. martā. Lidojumi sākās pēc piecām dienām – 13. martā. Foto: ADP
Attēlā: Lidostas teritorija no augšas, 1974. gadā. Foto: ADP
Attēlā: Aérogare 1 ar pavadošajām ēkām no augšas. Foto: ADP
Attēlā: Aérogare 1 1976. gadā. Katra no septiņām pavadošajām ēkām bija aprīkota ar septiņiem iekāpšanas tiltiem un varēja apkalpot piecas lidmašīnas, tostarp četras Boeing 747 lidmašīnas. Foto: ADP
Attēlā: Ceļš uz Aérogare 1. Foto: Paul Mauer
Video: Īsfilma Un aéroport pour l'homme par Šarla de Golla lidostas 1.termināli
Dizains un funkcionalitāte
Arhitekta Pola Andrū (Paul Andreu, 1938-2018) projektētais avangardiskais Aérogare 1 būvēts pēc astoņkāja parauga. Galvenais terminālis veidots kā apļveida ēka, kuru ieskāva septiņas pavadošās ēkas ar iekāpšanas vārtiem, uz kurām varēja nokļūt pa pazemes ejām. Apaļās ēkas desmit stāvos atradās lidostas galvenās funkcijas, piemēram, reģistrēšanās letes un bagāžas nodošas konveijeri. Katrs stāvs bija veltīts savai funkcijai: pirmais stāvs - bagāžas apstrādei, otrais - veikaliem un restorāniem, vēlāk arī dzelzceļa stacijai, trešais stāvs paredzēts izlidošanai un visām ar to saistītajām funkcijām (reģistrēšanās lidojumiem un bagāžas nodošanai, drošības kontrolei un robežkontrolei), ceturtais stāvs bija pārvietošanās stāvs un pārsēšanās zona, piektais stāvs paredzēts ielidošanai, sestais stāvs veltīts tehniskajiem un administratīvajiem pakalpojumiem, septītais, astotais un devītais stāvs paredzēts autostāvvietām, un pēdējais – desmitais stāvs veltīts aviokompāniju birojiem. Pārejas starp stāviem nodrošināja eskalatori, kas izvietoti ēkas centrā – ātrijā ar lielu jumta logu. Katrs eskalators bija nosegts ar caurspīdīgu pusloka jumtu, radot caurules iepaidu, pa kuru augšup un lejup pārvietojas cilvēki. Vēlāk šie eskalatori tikuši izmantoti gan filmu uzņemšanā, gan izvēlēti, piemēram, mūzikas albumu vākam - Alan Parsons Project albumam I Robot (1977).
Pēc lidostas atklāšanas laikrakstu virsrakstos Aérogare 1 ēka tika aprakstīta kā “piemineklis, kas iezīmēs laikmetu”, “laika mašīna” un pat “monstrs”. Citi to raksturojuši kā dīvainu, sirreālu, fantastisku, funkcionālu, praktisku un prātīgu. Katrā ziņā vienaldzīgo nebija. Jau pats ceļš, sākot ar ierašanos lidostā un beidzot ar nokļūšanu lidmašīnā, ierodoties ar auto, mērojot ceļu kājām cauri koridoru un tuneļu labirintiem, tika salīdzināts ar ceļojumu. “Lai jums ir labs ceļojums! Pēc desmit minūtēm Šarla de Golla lidosta būs jūs norijusi, sagremojusi un... maigi izvadījusi jūs uz jūsu lidmašīnu”, 1974. gada 7. martā rakstīja franču laikraksts Le Figaro. Bet trīs dienas vēlāk tas pats laikraksts rakstīja, cik “satraucoša konstrukcija, izcila un “kafkaiska”, zvērīgi skaista un pie kuras būs jāpierod”. Savukārt aviācijas vēsturnieka Jona Proktora (Jon Proctor) pirmais iespaids, ierodoties Šarla de Golla lidostā un dodoties pa stiklotajiem eskalatoriem, atgādinājis Disnejlendu!
Attēlā: Izlidošanas stāvs, no kura pa eskalatoriem nokļūst uz pārsēšanās stāvu, no kura tālāk var nokļūt uz lidojumu pavadošajās ēkās. Foto: Paul Mauer/ADP
Attēlos: Eskalatoru jūklis, kas savieno stāvus. Foto: paul-andreu.com
Attēlā: Ielidošanas stāvs, kurā uzreiz var saņemt arī bagāžu. Foto: paul-andreu.com
Attēlā: Viens no tuneļiem ar eskalatoriem, kas pasažierus no galvenās ēkas nogādā pavadošajās ēkās, no kurām ir lidojums. Pasažieri pa šiem tuneļiem nolaižas lejā par diviem stāviem zemāk, un tad atkal paceļas līdz pavadošajai ēkai. Foto: paul-andreu.com
Attēlos: Viens no pavadošo ēku interjeriem, kas veidots kā uzgaidāmā telpa bez restorāniem un veikaliem. Foto: paul-andreu.com
Tomēr acīmredzami kļuva arī dizaina ierobežojumi un problēmas, no kurām galvenā - Aérogare 1 nevarēja paplašināt. Tāpat inovatīvais apļveida izkārtojums pasažieriem izrādījās diezgan mulsinošs, bieži palielinot iešanas attālumus, nevis saīsinot tos. Taču lielākās problēmas sagādāja pusautomātiskā bagāžas sistēma. Aérogare 1 dizaina sekas atklāja, cik sarežģīta izrādījās bagāžas pārvadāšana lidostā. Pēc reģistrēšanas bagāža ar liftiem tika nogādāta pagrabā, kur tā tika automātiski sakārtota. Tālāk bagāžas vienības tika manuāli iekrautas piekabēs, un elektriskais traktors, braucot pa tuneļiem, tās nogādāja uz pavadošajām ēkām. Kad tie ieradās pavadošajās ēkās, kravas piekabes pārņēma operators, kurš tās nogādāja lidmašīnā. Tieši tāds pats process, tikai apgrieztā secībā, notika pēc lidmašīnas ierašanās. Pēc tam, kad ratiņi nonāca zemākajā līmenī, bagāža tika pārvietota uz vertikālo konveijeru un pacelta 20 metrus līdz ielidošanas stāvam, kur tā automātiski tika padota pa bagāžas lentām. Viss process bija diezgan sarežģīts un ilgs, kā rezultātā pasažieriem, kuriem vajadzēja paņemt savu bagāžu, bija jāgaida ilgi bagāžas sagaidīšanas zālē bez sēdvietām, bāra vai telefona. Paplidus šīm problēmām pa laikam tika sajautas arī bagāžas vienības.
Attēlā: Iecerētā bagāžas piereģistrēšanas sistēma, piebraucot ar savu transportlīdzekli, tā arī netika īstenota tehniskās un loģistikas sarežģītības dēļ.
Inovācijas un turpmākā attīstība
1974. gadā Šarla de Golla un Orlī lidostas tika aprīkotas ar miglas izkliedes sistēmu Turboclair, kuras pamatā bija 12 Mistral iznīcinātāju reaktīvie dzinēji. Sistēma izmantoja reaktīvo dzinēju siltumu un kinētisko enerģiju, lai uzsildītu gaisu virs skrejceļa, tādējādi iztvaicējot miglas pilienus līdz pat 800 metriem un palielinot redzamību piezemēšanās zonā. Idejas autors bija Žans Bertins, kurš izgudroja arī iepriekšminēto Aerotrain - vilcienu ar augšpusē uzstādītu reaktīvo dzinēju. Tomēr miglas izkliedes sistēmai bija viens liels trūkums - ar katru nolaišanos dzinēji izmantoja 1500 litrus degvielas. Tā tika likvidēta 1980. gados.
1976. gadā Šarla de Golla lidosta un Londonas Hītrovas lidosta kļuva par pirmajām lidostām pasaulē, kas piedāvāja virsskaņas lidmašīnas pasažieru pārvadājumus. Izmantojot Air France pakalpojumus, bija iespējams lidot ar leģendāro virsskaņas lidmašīnu Concorde. Tomēr lielākoties visi maršruti kā nerentabli tika slēgti 1982. gadā.
1976. gadā Šarla de Golla lidosta apkalpoja jau 7,5 miljonus pasažieru un atvēra otru skrejceļu. Sākotnēji otrs skrejceļš tika uzbūvēts samazinātā 2900 metru garumā un bez paralēlā manevrēšanas ceļa. To izmantoja kā rezerves variantu tikai tad, kad nedarbojās galvenais skrejceļš vai pēc gaisa satiksmes vadības norādījuma. Skrejceļu varētu izbūvēt līdz 3600 metru garumam, un vajadzības gadījumā varētu pievienot manevrēšanas ceļus. Šajā pašā gadā Parīzes piepilsētas dzelzceļš RER (Réseau Express Régional) beidzot savienoja lidostu ar Parīzes Gare du Nord dzelzceļa staciju. Tas pazīstams kā Roissy Rail. Projektā bija ieplānoti 13,4 kilometri jauna sliežu ceļa un lidostas pazemes četru sliežu metro stacija. Stacija, kas atrodas termināla centrālajā daļā no vienas ēkas, kurā ir daudz funkciju, ir pārtapusi par parastu dzelzceļa staciju, kas atrodas viesnīcu un biroju kopas centrā. Savukārt Aérotrain ātrgaitas vilciena projekts, kurā bija paredzēts savienot Šarla de Golla un Orlī lidostas, tika noraidīts 1974. gadā, jo paredzētais braucamrīks nekad nebūtu spējis kompensēt milzīgās būvniecības izmaksas. Pagāja vēl 20 gadi, līdz lidosta tika savienota ar ātrgaitas vilcienu TGV tīklu.
Arhitekts Pols Andrū nākamajās desmitgadēs bija atbildīgs par lidostas paplašinājumiem. Ar laiku lidosta piedzīvoja vairākus paplašinājumus – tika uzbūvēts 2. termināļa komplekss un 3.terminālis. Otro termināli veido septiņi apakštermināļi no 2A līdz 2G, kurus savā starpā savieno starptermināļu gājēju ceļi, izņemot 2G termināli, kas ir atsevišķa pavadošā ēka 800 metru attālumā un tam var piekļūt tikai ar maršruta autobusu. Arī 2. termināļa arhitektūra iedvesmojusi māksliniekus, tajā filmēts U2 dziesmas Beautiful Day mūzikas videoklips un tas redzams uz mūzikas albuma All That You Can't Leave Behind (2000) vāka.
Video: U2 dziesmas Beautiful Day mūzikas videoklips, uzņemts Šarla de Golla lidostas 2.terminālī.
Attēlā: 2.termināļa A un B korpusi. 1972-1982. gads. Foto: ADP
Tomēr 2. termināļa arhitektūru aizēno traģēdija, kas notika 2004. gadā, kad neilgi pēc 2E termināļa atklāšanas sabruka tā daļa, nogalinot četrus cilvēkus. 2003. gadā atklātais 2E terminālis bija Pola Andrū septītais projektētais terminālis Ruasī lidostā, un tas ir aprakstīts kā viens no Andrū drosmīgākajiem dizainiem. Kaut arī arhitekta vaina netika atklāta un tika minēti vairāki ar celtniecību saistīti sabrukšanas iemesli, šis gadījums uz laiku krietni iedragāja viņa reputāciju.
Galvenais arhitekts
Pols Andrū projektējis visus Šarla de Golla lidostas termināļus. 40 gadus franču arhitekts Pols Andrū bija viens no pasaules vadošajiem lidostu dizaina un projektēšanas ekspertiem. Kopumā savas karjeras laikā izstrādājis 60 lidostu termināļu projektus, no kuriem visā pasaulē uzbūvēti divdesmitpieci. Kā pirmo izglītību ieguvis inženiera specialitāti, un tikai pēc tam studējis arhitektūru. Jau kopš studiju laika un vēlāk ilgus gadus strādāja Aéroports de Paris Ingénierie (ADP), kur kļuva par vadītāju. Tādējādi jau kopš pašiem Šarla de Golla lidostas projektēšanas pirmsākumiem 1964. gadā bijis iesaistīts tās plānošanas, dizaina izstrādes un būvniecības procesā. Sākotnēji projektējis lidostas Francijā, tad Tuvajos Austrumos un Āfrikā, vēlāk Ķīnā un visā Āzijā, visbeidzot viņš darbojās visā pasaulē. Andrū projektējis arī citus liela mēroga kompleksus, kā, piemēram, teātrus, operas namus, viesnīcas. Tikai 2000. gadā, laikā kad tika pabeigts viņa viens no slavenākajiem veikumiem - Pekinas Nacionālais skatuves mākslu centrs, Andrū 63 gadu vecumā beidzot nolēma kļūt par neatkarīgu arhitektu un izveidoja savu arhitektūras biroju.
Šarla de Golla lidosta mūsdienās
Šarla de Golla lidosta joprojām ir galvenais Air France centrs un galamērķis citiem pārvadātājiem, tai skaitā arī zemo cenu pārvadātājiem. Lidosta piedāvā tiešos lidojumus uz lielāko daļu valstu. 2019. gadā lidosta, apkalpojot vairāk nekā 76 miljonu pasažieru, bija otrā noslogotākā lidosta Eiropā aiz Londonas Hītrovas lidostas, bet pērn tā kļuva par Eiropas noslogotāko lidostu, covidlaikā apkalpojot ap 22 miljoniem pasažieru.
Attēlā: Šarla de Golla lidostas karte ar termināļu izvietojumu mūsdienās.
Pēc zīmola Paris Aéroport ieviešanas visās Parīzes lidostās Groupe ADP paziņoja par būtiskām izmaiņām Šarla de Golla lidostā: tiks apvienoti 1. pavadošās ēkas termināļi, kā arī 2B un 2D termināļi. Lai paātrinātu bagāžas piegādes laiku aviosabiedrībām, tika uzstādīta jauna automatizēta bagāžas šķirošanas sistēma un konveijers 2. termināļa L zālē. Savukārt CDG Express, tiešo ātrgaitas vilcienu savienojumu no Parīzes līdz Šarla de Golla lidostai, paredzēts pabeigt līdz 2023. gadam.
Neskatoties uz inovācijām Šarla de Golla lidostas projektā, kuras solīja uzlabot pasažieru ērtības un revolūciju lidostu plūsmu dizainā un ēku arhitektūrā, mūsdienās šo lidostu pieskaita pie neērtākajām lidostām pasaulē. Savā ziņā grandiozās ieceres ir cietušus fiasko mūsdienu steidzīgā cilvēka priekšā. Pols Andrū ir teicis, ka mūsdienās lidostas vairs nemainās, tām vairs nav jaunu konceptu, bet tikai pieaug to izmēri. Viņa “tīrā” vīzija par lidostu kā mašinēriju, kas strādā kā smalki zobratiņi, lai pēc iespējas ātrāk cilvēku nogādātu uz viņa galamērķi nav īstenojusies. Viņam bija jāizvēlas kompromiss starp savu ideju un lidostu komerciālajiem mērķiem. Kā teicis arhitekts, mūsdienās tās ir kļuvušas par “iepirkšanās centriem lidostu versijās”. Lai arī Šarla de Golla lidostā nav īstenojusies viņa galvenā pārliecība, ka “labā lidostā, lai nokļūtu uz savu lidmašīnu, pa ceļam nav jānomaldās un galā jānokļūst bez pārguruma”. Jāpiekrīt, ka “lidostai nav jābūt nepatīkamai pieredzei. Lidosta ir vieta, kur jāseko zīmēm. Laba lidosta ir daudz vairāk nekā ēka, tā ir ainava!”
Rakstu sagatavoja: Kristīne Markus
Reklāmkarogs: Kristīne Markus
Avoti:
https://www.airporthistory.org/