14.04.2021.
Piemineklis Zigfrīdam Annai Meierovicam Tukumā
2021. gada 26. janvārī apritēja tieši 100 gadi kopš Latvijas Republikas pilnas diplomātiskas un starptautiskas atzīšanas de jure. Šis process sākās pēc Baltās kustības sagrāves, ko panāca boļševiku sarkanie spēki Krievijas Pilsoņu karā (1918. – 1920.). Latvijas un Igaunijas atzīšana par starptautisko tiesību subjektiem notika 1921. gada 26. janvārī, Parīzē. Vēsturisko lēmumu vienbalsīgi pieņēma Antantes Augstākā padome. No Latvijas puses galvenais “arhitekts” šajās norisēs bija mūsu valsts pirmais ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics (1887. – 1925.)
PIRMAIS
Latvijas Republikas simtgades atzīmēšana nu jau pieder pagājībai. Jubilejas sezonas drudzī tā uzjundīja diženu vēstures vētīšanu un vērtēšanu, nereti cēla dienas gaismā pat jaunas atklāsmes. Atkal un atkal atcerējāmies tēvus-dibinātājus, Atmodas garu, strēlnieku dvēseļu puteņus, Brīvības cīņas… Latvju varoņu un valsts pamatlicēju pulku pārlūkojot, atkal īpaši daudzināts tika arī Zigfrīds Anna Meierovics (1887. – 1925.), pirmais Latvijas ārlietu ministrs, kā arī divkārtējs Latvijas Ministru prezidents (1921.- 1923.), Latviešu Zemnieku savienības līdzdibinātājs. Tas vīrs, kurš panāca Latvijas starptautisku atzīšanu un ieveda to Tautu savienības saimē.
Uz sarunām ar Rietumu lielvarām tika sūtīts Latvijas provincē audzis puisis, kas 1918.gadā bija tikai kādus 30 gadus jauns. No tāda šķietami vismazāk varētu gaidīt šādai misijai nepieciešamo stāju, prasmes un zināšanas. Tomēr paradoksālā kārtā Eiropas diplomātisko salonu rafinētos lauvas viņš spēja pārsteigt ar dendija eleganci, prasmi valkāt fraku un cilindru, smalki izteikties svešās valodās. Un galvenais - mērķtiecīgi virzīt Latvijas atzīšanas norises.
Daudzo Zigfrīda Annas Meierovica Latvijas celšanas darbu skaitā ir viens īpašais, vispirmākais “meistarstiķis”. Piemēra dēļ pie tā nedaudz pakavēsimies. Viņam izdevās no Lielbritānijas puses panākt pirmo Latvijas valstiskuma de facto atzīšanu pat kādu nedēļu ātrāk par šo pašu de facto – 1918. gada 18. novembrī. Britu ārlietu ministra Artura Balfūra 11.11.1918. vēstulē (Balfūra nota) Meierovica kungam atzīmēts, ka “Tā [Viņa Majestātes [[Georga V]] valdība] ar prieku no jauna apstiprina savu gatavību dot pagaidu atzīšanu Latviešu Nacionālai padomei kā de facto neatkarīgai iestādei līdz tam laikam, kamēr Miera konference liks pamatus jaunam brīvības un laimes laikmetam jūsu tautai.
Līdz tam Viņa Majestātes valdība ar prieku atzīs jūs [Z.A.Meierovicu] par Latvijas Pagaidu valdības neformālo diplomātisko pārstāvi.”
Skaidrs, ka tobrīd Z. A. Meierovics vēl bija tikai neformāls Pagaidu valdības pilnvarotais pārstāvis (teju privātpersona), jo cildenais Latvijas Ārlietu ministra amats viņam tika piešķirts 19.11.1918., tikai dienu pēc īstā Latvijas de facto.
Lai arī vēstulē tika pausta nevis pati atzīšana, bet tikai gatavība to veikt tikai kā pagaidu pasākumu līdz Miera konferences lēmumiem, latvji tomēr jau skandēja prieka trompetes un briti šajā pasākumā joprojām tiek turēti pionieru godā. Tas nav velti, jo liela daļa no tā laika pasaules varenajiem šādas “pagaidu valdības” uzskatīja par kārtējo “separātistu bandu”, kas, izmantojot vēsturisko iespēju, tā vien tīko sagrābt likumīgas, bet ķibelē nonākušas dižimpērijas gabaliņu.
Jāpiezīmē, ka arī pašā karalistē Latvijas jautājums karājās diega galā. Piemēram, lieli atzīšanas pretinieki bija Vinstons Čerčils, ārlietu ministrs (1921.) Džordžs Kerzons, šaubījās premjers Loids Džordžs. Spēcīga opozīcija Latvijas idejai izpaudās arī Francijā un ASV. Toties kā de facto atzīšanas pirmrindnieki atzīmējami Vācija (25.11.1918), Japāna (10.01.1919.) un Haiti Republika (30.01.1919.). Un tad secīgi arī Igaunija, Svētais krēsls, Somija, Polija, Lietuva, Francija...
Avots: https://www.historia.lv/biblioteka/skirklis/latvijas-atzisana-de-iure
Latvijas de jure atzīšanā pēdējā izrādījās ASV (28.07.1922), turklāt vēl ar šķērmu piebildi, ka “Savienotās Valstis vienmēr uzskatījušas, ka nekārtības Krievijā [boļševiku apvērsums un pilsoņu karš] nedrīkst tikt izmantotas par cēloni Krievijas teritoriju atsavināšanai [domāta Latvija]”. Tiesa, vēlākos gados, kad tapa skaidrs, ka boļševisms Krievijā nav ātri gaistošas “nekārtības”, šādu ultrakonservatīvu pozīciju ASV koriģēja jau par labu Latvijai.
Tā mēs redzam, kādā mērā Latvijas liktenis tolaik bija arī laimes spēle un loterija. Un arī to paradoksu, ka tagad visādi nievātie boļševiki faktiski nogludināja ceļu Latvijas neatkarībai. Jo citādi, boļševiku sakāves gadījumā, prioritāte tiktu dota par labu nedalāmai Krievijas impērijai. Un neatkarīgas Latvijas projektam būtu uzlikts krusts.
Jāapzinās, ka tajās norisēs itin izšķiroša nozīme bija ne tikai lielvalstu interešu pasjansiem, bet arī atsevišķu spēlētāju šarmam, personības magnētisma jaudai un prāta enerģijai. Providence šādu cilvēku atrada Latvijas dzīlēs. Latvijas interešu labā tas bija Zigfrīds Anna Meierovics.
HAIMS, ANNA UN ZIGFRĪDS – MĪLA UN LĀSTS
Viņš bija Durbē dzimis kurzemnieks. Bet nākamā Latvijas Ārlietu ministra un ministru prezidenta tēvs, ēbreju ārsts Haims Meierovics (1855 - 1913) savukārt nāca no Kuldīgas, no ļoti reliģiozas jūdu ģimenes. Un viņa vecāki nu nekādi nesaprata dēla “nodevīgo” ieceri precēt meiteni ne iz savējo vides. Izredzētā bija jauna un smuka latviete, Kabiles skolotāja Anna Fīlholde (1860 – 1887). Haims viņas dēļ kristījās un pieņēma jaunu vārdu – Hermanis. Kurzemes Romeo savu Džuljetu Annu par sievu apņēma 1885. gadā. Un par šādu “nāves grēku” tika atzīts kā galīgi “ne-košers” un no ēbreju dzimtas uz visiem laikiem izraidāms.
Anna, pabeigusi Kuldīgas augstāko meiteņu skolu, darbojās kā mājskolotāja pie baroniem fon Bordeliusiem. Varētu jau šķist – re, kur ir tas Zigfrīda žilbinošā džentlmenisma avots. Un nevis hipotētiska oksforda vai kembridža. Bet iegadījās tā, ka smalkas ietekmes iespējamību pēc zēna dzimšanas slēdza mātes nāve. Tad nu tikai kāda gēnu inteliģentisma bifurkācija varēja tik mīklaini veidot vienu no izcilākajām personībām Latvijas vēsturē.
Lāsta un likteņa piemeklētais Haims-Hermanis nu attapās pie tik neilgi peldējušā laimes kuģa drupām. Un deva jaundzimušajam dēlam vēl otru, mātes piemiņai veltītu vārdu – Anna. Latvijas kultūrā īpaši rets gadījums. Tas arī bija pēdējais, ko vēl paliekošu jaudāja dziļā sabrukumā un depresijā nonākušais Zigfrīda Annas tēvs, kurš vadīja laiku psihiatriskajās klīnikās un nodzīvoja līdz I Pasaules kara slieksnim. Savukārt Zigfrīds auga latviskā vidē, kur, domājams, arī brieda nacionāla apziņa; un guva ļoti labu cara laiku izglītību ekonomikas un tirdzniecības jomās, kas ne mazāk noderēja vēlākās Latvijas valsts izveidē.
Līdz pat mūsu dienām Meierovica sakarībā ik pa laikam tiek apcerēta viņa pusebrejiskā izcelsme, nereti ar ksenofobiska aizdomīguma pieskaņu. Lai gan tiešā veidā tas uz Zigfrīdu Annu Meierovicu tas neattiecas, tomēr šajā sakarībā der arī atcerēties, ka Latvijas neatkarības cīņās piedalījās ap 1200 ebreju, gan kā jauniesauktie Latvijas armijā, gan kā brīvprātīgie. Tur bija 31 ebreju virsnieks. Par varonību pieci ebreji tika apbalvoti ar Lāčplēša Kara ordeni. Daudzi saņēma Triju Zvaigžņu ordeni. Ap 50 krita kaujās par Latviju. Daudzu citu veterānu dzīvības tika izdzēstas vēlāk holokaustā, kur dažkārt roku pielika arī vecie cīņu biedri. Bet arī to Zigfrīds Anna Meierovics vairs nepieredzēja.
LOKS NOSLĒDZĀS KURZEMĒ
Latvijai kalpošanas monumentālā misija jau septiņus gadus tika pildīta, kad dīvainā fatālisma slazdā krita tās spožākais bruņinieks Zigfrīds Anna Meierovics. 1925. gada 22. augustā viņš iepauzēja valsts darbus, lai apmeklētu savus bēnus Gunāru, Helmutu un Ruti un pirmo sievu Annu Fīlholdi. Tālab ar vaļēju Mercedes Benz faetonu viņš tika vests uz Tukuma novada Sēmes pagasta “Druķiem”, kur tie visi pa vasaru mitinājās. Saimes pulks un pat arī suns Zigfrīdu un tā šoferi sagaidīja uz ceļa kādus 3 km ātrāk. Kurš gan negribēja pavizināties ar lepno ministra auto? Taču Brizulē (tikai 2 km no galamērķa) uz Tukuma – Raudas ceļa notika šķietami maznozīmīga autoavārija. Auto, pavisam niecīgā ātrumā apbraucot remontējamā ceļa bedri, lēnīgi ieslīdēja grāvī un apgāzās. Visi autobraucēji ātri izlēca un neviens necieta. Tikai Zigfrīds Annna Meierovics bija beigts un pagalam, jo auto ar sānu malu uzkrita galvenajam pasažierim virsū un lauza tā galvaskausu un kakla skriemeļus.
Sekoja grandiozas visnacionālas bēres, latvju tauta augstu novērtēja savas valsts lielā jundītāja un arhitekta nopelnus. Zigfrīds Anna Meierovics tika guldīts Rīgas Pirmajos Meža kapos, kur viņa atdusas vieta apbedījuma kalniņā vainagota ar tēlnieka Žaņa Smiltnieka 1929. gadā granītā kalto izcili emocionālo un stalto pieminekli – sērojošo latvju zelteni.
Varbūt, lai traģēdija iegūtu vēl šekspīriskākas aprises, Providence to finalizēja ar Zigfrīda Annas Meierovica toreizējās sievas Kristīnes Meierovicas (Bakmanes) nošaušanos, kas notika tikai trīs mēnešus pēc bērēm. Tas noteikti bija mokpilns periods smagu un neizturamu pašpārmetumu dzirnās. Jo tieši viņa uzstāja uz traģisko autobraucienu (lai vakarā paspētu kopā uz koncertu), pretēji Zigfrīda sākotnējai iecerei doties uz Tukumu ar vilcienu. Var jau gadīties, ka šādi tika paglābts vilciens. Bet mīlošā sieva še nu guva mūžīgo mieru, gulstot līdzās savam vīram.
UZ TUKUMU PĒC SMUKUMA
Mūsu laikabiedru apziņā Zigfrīds Anna Meierovics, šķiet, vairāk jaužams vēstures dūmakā, tur zilās horizontu tālēs, kā tāds Montana Sacra. Kā jau astrāla Latvijas valstiskuma leģenda. Tās atzīšanas Lāčplēsis. Gan atkārtoti brīves laiki, gan valsts simtgade dod mums jaunas iespējas un sparu arī atmiņas asināšanai. Un arī attiecībā uz Meierovicu. Kura vārds nodzīvotajā padomju pusgadsimtā, kā jebkas “buržuāziski nacionālais”, tika krietni nīdēts, retušēts un gaisināts. Tagad šī aplamība tiek kaut nedaudz labota.
Avots: https://twitter.com/valstsgriba/status/1166970855286591490/photo/3
Simtgades priekšvakarā, 2018. gada 15. novembrī Tukumā, (pilsētā, kur Meierovics jaunībā kādu laiku dzīvojis un skolojies) skvērā pie Lielās un Jaunās ielas krustojuma tika atklāts gana netradicionāls piemineklis tādam cilvēkam, kādiem parasti uzliek tik tos tradicionālākos. Uz šādu soli, pārkāpt rutīnu un kanonus, vairāk mēdz sadūšoties gados un sirdī jauni cilvēki. Un uz to, šķiet, vedināja arī Zigfrīda Annas Meierovica pieminekļa konkurss. Tā finālā kā uzvarētāji skaidri iezīmējās radoši trauksmaināki autori - tēlnieki Zane Elerte, Matīss Kalniņš un arhitekte Liene Līce. Tas nu noiets posms. Ko nu redzam spožā iznākumā – mākslas darbā un pilsētvides objektā, par kāda esamību savā vidē varētu krietni paskausties arī metropole Rīga.
Pieminekļa pamatformu, kas novietota uz spoguļgluda pulēta tērauda kuba pamatnes, veido no sīkākiem sarkanīga granīta taisnstūru blokiem un blociņiem “sakabināts” monumenta ķermenis. Mākslinieki šādu akmens elementu kārtojumu asociē ar pikseļiem, bet varam salūkot arī analoģiju ar lego principa konstrukcijām. Tās dimensijas saskanīgi ar laukuma un vides mērogu aptuveni ar aci vērtējot granīta daļai varētu būt 4 x 2 x 1 m (bet kopā ar metāla postamentu – h =5m) Uz un ap šo telpiski izteiksmīgo pamatbodiju veidojas visa pieminekļa vēstījuma dramaturģija un simbolismu mākslinieciskā deja.
Avots: https://twitter.com/valstsgriba/status/1166970855286591490/photo/3
Placinātās granīta daļas kopformā un frontālajā siluetā var rast tendenci uz krusta zīmes attīstību. Paliek gan atklāts tas jautājums, vai vispār un cik lielā mērā autori še būtu gribējuši akcentēt topošās valsts piederību kristīgajai pasaulei. Jo Latvijas atzīšanas laikmetā, šķiet, šāds jautājums a priori bija skaidrs un īpaši netika cilāts. Toties klucīšu krāvuma estētika jau pavisam tieši saistās ar tolaik 20-ajos gados dominējošu modernās mākslas izpausmi – kubismu. Pieminekļa risinājumā tieši šāds kubo-konstruktīvais princips ir kā visa mākslas darba ideoloģijas atslēga – konstruēt un būvēt jaunu valsti – Latviju. Īzcili veiksmīga mākslinieciska parafrāze. Un kopumā pat nedaudz provokatīvs tēlainības izlēciens mūsu pieminekļu kultūras visai rātnajā kopumā. Arī tas tikai priecē. Un padara šo objektu par īpašu apskates mērķi, kura dēļ vien ir vērts traukties “uz Tukumu, pēc smukuma”.
Avots: https://aizlase.lv/tukuma-tika-atklats-zigfrida-annas-meierovica-piemineklis/72520
L-veidīgā laukuma asimetriskajā centrā pozicionētais piemineklis ar savu uzirdināto arhitektūru nenoliedzami spēlē “pirmo vijoli”. Tā masa pavisam metafiziski it kā nepakļaujas gravitācijai. Ilūzija, kas patiesi rodas, pateicoties pamatnes kuba spoguļrefleksijām. Tur pavisam spokaini un stiklaini atstarojas tikai apkārtnes plaknes, atstājot masīvo pieminekļa ķermeni bezsvarā lidināmies zilā gaisā. Arī še varam saskatīt kādu elegantu metaforu – Latvijas valsts rašanās brīnumainais raksturs, kā gaismas pils iz ezera, kā Jēzus augšāmcelšanās, kā acīmredzamais neticamais…
Šis ir ļoti atraktīvs triks, ar avangardisku piesitienu teju maģiska minimālisma garā. Mākslinieciska “trusīša izvilkšana” no džentlmeņa cilindra. Bet, kungi, Meierovics tak bija džentlmenisma etalons? Un arī viņš lieliski tika galā ar “trusīšiem”. Bet tieši šādi traktējot pamatnes risinājumu, autori tikuši galā ar uzmācīgo tradicionālisma gravitāciju, kas arī še kaut kur krūmos draudīgi uzglūn. Ir rasts pozitīvs balanss starp akadēmismu pieminekļu klasiskā komponēšanā un ilgoto novatorismu, neieslīgstot kāda avangarda radikālismā. Ir līdzsvarots “vienkāršā cilvēka”, kā arī oficiozā viedokļa konservatīvisms ar itin cilvēcīgu vēlmi būt moderniem, laikmetīgiem, un bez naftalīna smakas un kultūrsenīluma. Un tajā pat laikā apejot niknāka radikālisma krāces, kas sabiedriskajā telpā parasti pārtop par kašķu atvariem. (Kā, piemēram, gadījumā ar “Pērtiķi – astronautu”).
Lai panāktu šādu katrai acij tīkamu glanci un “tukuma smukumu”, autori izmantojuši mūsu pieminekļu jaunrades praksē ļoti reti izmantotu paņēmienu – sintēzi ar dizainu. Te jāpaskaidro, ja dizainu neuzlūkojam kā totālo un universālo metodi, bet separējam oriģinālajā, sākotnējā nozīmē – kā lietu estētiskas un funkcionālas optimizācijas paņēmienu. Meierovica piemineklim kopumā piemīt šādas dizainiskuma kvalitātes. Piemēram, lai sasaistītu divdaļīgo monumenta kompozīciju lielākā veselumā, pamatnes metāla materiāla elementi aplikatīvi ietverti arī granīta kubo-veidojuma ķermenī. Tie raisa tematiski kopsaskanīgas asociācijas ar sarkan-balt-sarkano karogu.
Un savukārt tālāk seko meistarīgs tango solis uz otru pusi – postamenta kuba parādes plaknē iekomponēts veltījuma uzraksts – ZIGFRĪDS ANNA MEIEROVICS. Tā burtu materiāls – sarkanais granīts, no kura veidots arī pats piemineklis. Teksta zīmes še neticami precīzi iegremdētas jeb iegrieztas metāla plaknē un izlīdzinātas līdz ar tās virsmu. Kāda perfekta mākslinieciskas “šaha partijas” atklāsme!
Un visbeidzot pieminekļa vainagojums – fasādes plaknes granītā kaltais Zigfrīda Annas Meierovica portrets. Skaists – ka ne aci atraut. Tā vien slīd pa gludajiem līniju lokiem. Veidojums nav autonomi nodalīts, bet pilnībā integrēts kubu krāvuma struktūrā, pat ar tās nosacītiem konstruktīviem formas pārrāvumiem valstsvīra tēlā. Ļoti precīzs un patiess vēstījums – Meierovica personība un Latvijas valsts ir kā viens veselums. Portreta traktējumā jaužama ļoti viegla ģeometrizācija, kā iz kubisma laikmeta, lakoniskums, precīza fotoreālistiska skaidrība. Nekādas artistiskas ekspresijas, vibrācijas un uzirdinājumi. Tikai teju ēģiptiska, nopulēta un uz mūžību vērsta vienkāršība. Arī šeit pavīd grafiskā dizaina metodika, kādu parasti rodam, piemēram, monētu vai medaļu portretu veidojumos. Lielisks apliecinājums mākslinieku koncepcijas skaidrībai, konsekvencei un disciplīnai.
Kā daudziem mākslas darbiem, arī še nozīmīga loma “ierāmējumam”, skvēra jeb mākslas darba ekspozīcijas laukuma dizainam, ar ko darbojusies projekta arhitekte Liene Līce. Skvērs ar pieminekli veidots radniecīgā formu valodā un materiālos. Un varam baudīt harmonisku ansambļa saskaņu. Pret līdzās esošajām dzīvojamām mājām vērstajā pusē iekopts apstādījumu norobežojums. Laukuma malās novietotas sēdvietu saliņas, kuru betona formās arī nolasām pieminekļa stilistikai tuvu radniecību. Turpat līdzās, kā goda sardze, rindojas arī oriģināli metru augsti gaismekļi, melnmetāla prizmatiski stabiņi ar baltiem gaismas kubucīšiem galvgalā. Līdzās arī liela metāla plakne, kā atdalījums no pieminekļa pamatnes, kuras funkcija nest publikai plašāku informāciju par še novietoto mākslas darbu. Visu laukumu klāj gaišs betona segums, kura askētiskais plašums it kā vedina skatienu fokusēties tikai uz monumenta stalto stāvu. Skaidri jaušama arī šāda klajuma funkcionālā blakne – vieta ir rezervēta lielākiem patriotiskiem tautas saietiem, vēsturiskas atceres notikumiem, mītiņošanai… Pastorāli romantiskas pastaigas un vaļošanos atstājot otrajā plānā. Tā vien šķiet, ka vietējā publika tomēr ilgotos tieši šādu ievirzi – vairāk krūmu un iespēju intimitātei, bērnu ganīšanai vai alus piknikiem… Par skrituļdēļiem i nerunājot.
PILIENI MEDUS PODĀ
Kā gribētos palūkoties uz monumentu latvju “saules mūža” divsimtgadē. Vai pat tikai 150-gadē… Ja tik tur vēl kāds latvis vispār būs, ja tik Meierovica lolojumu nepiemeklēs ziepju burbuļa liktenis. Bet nu pieņemsim, ka tomēr un par spīti visam… Un visai urdošas ir bažas arī par pieminekļa ilgtspēju. Skaidrs, ka še tā nav ne Zaļkalna Cūka, un arī ne māmiņa, kur šādas pretenzijas ir jau “uz pieres rakstītas”. Un ir jau arī neticami spēcīgi vēsturiski un klasiski piemēri ar gana irdenu struktūru, bet tomēr vēl jo varenāku gadsimtiem ilgu noturību. Par provi, slavenās Maču Pikču būves Andu kalnos. To akmeņu bezcementa salaidumos joprojām i ne žiletīti nevarot iestarpināt. Esot pat citplanētieši iejaukti.
Vai tā akurāt būs arī Tukumā? Daudzi tehniski līdzīgi gadījumi latvju zemē liec svaru kausus par labu “cūkas” principam. Jo tik daudzkārt ir vērots kā akmeņu plāksnes uzsāk savu ceļu projām no sākotnējās vienotības gan arhitektūrā, gan dažādos pieminekļos. Bet šeit vēl arī daudzie metāla elementi. Posts ar tiem, piemēram, nesen atklājās Sandro Čhaidzes dizainētajā Barikāžu piemiņas zīmē pie Saeimas nama Vecrīgā. To ar skubu nācās nomainīt pret pilngranīta analogu, jo oriģinālajā versijā iestiprinātie tekstu metāla burti izrādījās augstākā mērā vandāļnedroši un gaisa vismaz suvenīrmaniaku ķetnās.
Agresīvs ir tā sauktais laika zobs (kaut atcerēsimies senĒģiptes granīta Kolosu nožēlojamos apgarauzumus), bet vēl agresīvāks ir arī “mierīgais iedzīvotājs”, vandālis un huligāns, grafiters un apmīzējs… Lai nu dieviņš stāv klāt Meierovica memoriālam. Bet kaut kas ausī čukst, ka tā autori šai ziņā pasauli ir stipri idealizējuši, un piemineklis izrādīsies arī kārtējais gardumiņš “kultūrdegustatoriem” un terminatoriem.
Savukārt kritikas sadaļā “ja šo būtu taisījis es” varētu norādīt uz esošā pieminekļa placināto veidolu un paust versijas vēlamību, kur atklātos lielāks treju dimensiju izvērsums. Šķiet, tēlniecībā gauži dabīga izpausme, kas še it kā pati par sevi uzprasās. Autoru lēmums un motivācija par labu pretējai ievirzei paliek neskaidrs. Bet, domājams, 3D še ziedots par labu skaidrākam siluetam un grafiskajai izteiksmībai, ko plakne, protams, izceļ daudz spēcīgāk.
Arī arhitekta lauciņā kāds kriksītis lai top iemests. Piemineklis nu jau pāris gadus veic savu patstāvīgo dzīvi, kas izrādās nav domājama bez itin latviskās puķošanās. Ziedu klātbūtne še nav retums, bet arhitekte šo funkciju it kā nav paredzējusi. Un tā nu mēs ik pa laikam vērojam monumenta pakāji, kur tautas simpātiju motivētās dabas veltes kārtojas daudzkrāsainos metāla vai plastmasas spainīšos un stikla burciņās. Šī norise mākslas darba scenārijā, šķiet, nav bijusi paredzēta un atstāta procesu stihijas varā. Lai gan arī še varēja risināt gana atraktīvu dizaina uzdevumu – kur un kā likt ziedus, piemiņas svecītes?...
GANDARĪJUMS
Pat dažas maznozīmīgas kritiskas piebildes nekādi nemazina daudznozīmīgā Latvijas kultūras sasnieguma vērtību. Tā ir pērle, kuru gribās baudīt un aplūkot nevis garām skrienot, bet gan apkārt ejošā formu izglāstīšanā, vai ilgstošā vērojumā uz soliņa sēžot. Kā to mēdzam smalkos muzejos darīt pie lielu meistaru darbiem. Tagad arī Tukumā.
Raksta autors: Jānis Borgs
Reklāmkarogs: Kristīne Markus