07.12.2021.
Novembra Svētku nedēļa un Latvijas dzimšanas diena ir tas laiks, kad rodam daudzas ierosmes atkal un atkal pārdomāt latvju tautas likteņgaitas gan ceļā uz savu valsti, gan cīņās par tās pastāvēšanu un neatkarību. Allaž tas bijis saistīts ar dažādu svešzemju varmāku uzkundzēšanos dažādos laikos. Par to uzskatāmi atgādina arī neskaitāmas varas, kulta un militāru celtņu atliekas – pilis, cietokšņi, forti, bunkuri… Tās ir vērtīgas liecības. Daudzkārt ne tikai kultūras un mākslas nozīmē, bet arī plašos vēstures kontekstos. Viens no šādiem objektiem slēpts Līgatnes nomalē.
SLEPENAIS OBJEKTS “PANSIONĀTS”
Mute neveras saukt to par nacionālu vērtību, bet par vēsturisku gan. Padomju laikos šo objektu kodēti dēvēja par Pansionātu. Tā, it kā sadzīviski un neitrāli, līdzīgi kā “stūra mājai” bijis alternatīvs apzīmējums - “kantoris”. Tur, biezu egļu mežu pavēnī un stāvu smilšakmens kalnāju pakājē, slaidā Gaujas ielokā netālu no romantiskā Līgatnes miesta pērnā gadsimta 70. - 80. gados padomju militārie būvnieki uzcēla superslepenu superbunkuri 9 metru dziļumā un 2000 m² platībā. Kaut kas tik dižens vēlāk nepiederēja pat kādreizējam Irākās diktatoram Sadāmam Huseinam, kurš savas valdīšanas laikā (1979—2003) izcēlās ar dzīvi gan neskaitāmās pilīs, gan betonētā pazemē.
Līgatnes bunkuram fonā jau kopš II Pasaules kara beigām gruzdēja aukstā kara norises, un tās ik mirkli varēja pāraugt karstajā starp nule izbijušajiem sabiedrotajiem – kapitālistiskajiem Rietumiem jeb “Brīvo pasauli” un totalitāro padomiju, ko ASV prezidents Rolands Reigans nodēveja par “ļaunuma impēriju”, bet kas pati sevi sauca par “visas progresīvās cilvēces galveno balstu”, komunisma cēlājiem, kapitālisma kapračiem un vēl visādos citos uzmundrinājumos…
Vēl jo vairāk – aukstais karš ik mīļu brīdi varēja pāraugt atomkarstajā. Kā to draudīgi apliecināja, piemēram, 60. gadu sākumā sabiezējusī Kubas raķešu krīze. Tā satuvināja ASV un PSRS atomkara konfrontācijā jau vairs tikai dažu minūšu atstatumā. Lai arī saprāts abās pusē šoreiz ņēma virsroku un pretinieki spēja panākt abpusēji pieņemamu “mierīgas līdzāspastāvēšanas” izlīgumu, bet gaidāmie nākotnes izaicinājumu guva aizvien jo draudīgākas aprises. Tālab Kremļa “augšās” pērnā gadsimta 60.-70.-ajos gados, PSKP ģenseka Leonīda Brežņeva valdīšanas laikos, aizvien vairāk sāka gudrot par glābiņa meklējumiem x-stundas gadījumā. Tika izvērsta milzīga un resursus nežēlīgi tērējoša programma civilās aizsardzības sistēmu un bunkuru izveidē. Tādu netrūka arī Rīgā. Uzcēla atombunkurus pie Dailes teātra, skvērā pie Operas nama, Vecrīgā – pie veikala “Centrs” un pie Pētera baznīcas, daudzu lielo dzīvojamo kvartālu iekšpagalmos, pie lielajām rūpnīcām... Bet īpašu vērību veltīja speciāliem uzlabotiem bunkuriem augstākās partijas un valdības nomenklatūras vajadzībām iespējamā kara gadījumā.
Visbeidzot, 70. gadu otrajā pusē tika nolemts gādāt, lai arī toreizējai Padomju Latvijas vietvalžiem būtu pienācīgs patvērums attālināti no nenovēršama atomuzbrukuma apdraudētās Rīgas un tā spētu kontrolēt norises republikā arī šādā galēji traģiskā kara situācijā. Tādam bunkuram būtu jāiztur teju tiešs vai kaut netāls kodoltrieciens. Vismaz šādas bija naivas un sakāpināti optimistiskās ilūzijas.
Lieki teikt, ka visi bunkura būvdarbi tika veikti visaugstākajā slepenības pakāpē. Objekts tika maskēts zem itin reāla partijas un valdības bosiem domāta pansionāta būves. Katrs, kas darbojās bunkura būvē un arī pansionātā, gan parasti strādnieki, gan ierēdņi, gan personāls tika īpaši “filtrēts”, “nobricināts” un kontrolēts. Zemes darbus veica slepeni naktīs, ļoti ierobežotos un klusinātos apjomos. Tā cerēja apmuļķot amerikāņu satelītus, lai to CIP saimnieki domātu, ka sovjeti šeit ceļ kaut ko nenozīmīgu, kādu lokālas nozīmes mājeli.
Vēlāk, kad jau viss bija gatavs, pansionāta personāls, un itin svarīgie nomenklatūras viesi tur atpūtinot savas treknās miesas, neko nenojauta, kas patiesībā slēpjas še pat zem viņu kājām un dibeniem. Tikai un vienīgi īpaši noslepenoti speckomandas ļaudis varēja nokļūt bunkuros, ieejot kādās mazās un neuzkrītošās pansionāta sānu durvīs un nokāpjot dažus stāvus pazemē. Tur bija jānosauc īpašas paroles un jāiziet cauri KGB apsardzes slūžām. Atnācējs nonāca dzelzsbetona pazemes valstībā ar neskaitāmām istabām, kambariem, zālēm un gaiteņiem. Viss bija sagatavots valdības un tās palīgpersonāla pilnīgi autonomam darbam un dzīvošanai ekstremālos apstākļos (jāpiezīmē, ka varas vīru sievām un bērniem vieta šeit nebija paredzēta), un ar iespējām uzturēties šādā kapavietas atmosfērā vismaz trīs mēnešus bez izejas virszemē. Kad nu varbūt atomliesmās neizceptie “mūsējie” būs uzvarējuši…
PŪT VAI NEPŪT, VISS VELTI..
Gods godam. Viss Līgatnes bunkura projekts tika nostrādāts fundamentāli un tā, lai tik kādi amerikanci un natovci te neko neuzostu, un lai i ne putniņš neiedziedātos, i ne muša nepārlidotu, lai pat i rudais runcis Murka ņaudētu tikai čukstus un tikai aiz dīvāna… Grandiozie celtnieciskie un arī finansiālie pūliņi padomju nodokļu maksātāju naudiņas izšķērdīgā tērēšanā beidzās ar neko. Vainagojās ar tukšu čiku. Bunkurs beigu beigās noderēja tikai vienu reizi – lai rīkotu kādas visrepublikāniskās treniņmācības ar veco motīvu – jesli zavtra vojna... (ja rīt tomēr karš). Kā reiz dziedāja populārā Staļina laiku kinodziesmā.
Tas gan Latvijas (un arī pasaules) vēsturē nav vienīgais šāds gadījums, kad militāra un dārga gatavošanās karam izrādās pilnīgi veltīga: Rīgas koka māju priekšpilsētas 1812. gadā nodedzināja pēc Krievijas kara ministra Mihaele Barklaja de Tolli (tā paša, kura pieminekļa kopija uzstādīta Rīgas Esplanādes Brīvības ielas malā) pavēles nelaimīgajam Rīgas kara gubernatoram Magnusam Gustavam fon Esenam. Vienā naktī, Napoleonu gaidot, nosvilināja 750 dzīvojamās mājas, 35 noliktavas un 4 baznīcas. Bet uzbrūkošie Napoleona karotāji maršala Žaka Makdonalda vadībā nosprieda, ka ar Rīgas ieņemšanu nav jāsteidzas, mainīja savus plānus un darbības virzienus… Tēlaināk sakot, nicīgi uzkašāja Rīgai ar pakaļkājām smiltis.
Ne reizi nenoderēja arī agrāk, zviedru laikos 17-18.gs. izbūvētie Rīgas bastioni un aizsargvalnis, un tagad tik krāšņais aizsardzības kanāls. Rīga iebrucējus vienmēr saņēma miermīlīgi, ar ziediem un uzdzīvi. Tas pats sakāms arī par dižo Daugavpils cietoksni...
Ar līdzīgiem piemēriem mudž arī pasaules vēsture. Kaut atcerēsimies slaveno franču Mažino (Francijas kara ministrs) līniju – megagrandioza 750 km gara dzelzsbetona bunkuru aizsardzības sistēma gar visu Francijas austrumu robežu, iecerēta pret iespējamo Hitlera vāciešu iebrukumu… Bet viss izrādījās velti. Vācu vērmahts 1940. gadā šo militārās inženierijas brīnumdarbu dažās dienās vienkārši apgāja cauri neitrālajām Beniluksa valstīm.
Bet mūsu Līgatnes gadījumā “amerikāņu imperiālisti” atomkaru nemaz nesāka, kaut tas tika rūpīgi saplānots un vienai pat Rīgai tika atvēlētas kādas 3 atombumbas. Tā vietā ASV prezidents Ronalds Reigans 80. gados pasludināja fantastisko “zvaigžņu karu” programmu. Un PSRS bruņošanās sacensībā tā iespringa, ka vienā jaukā rītā izrādījās beigta, kā nodzīts zirgs. Bez neviena pat dāmu pistoles šāviena.
KUR MĀJO PIRMIE DATORI LATVIJĀ
Līgatnes bunkurā sakoncentrēja tā laika (70.-80 gg.) modernākās padomju tehnoloģijas – daudzveidīgas sakaru iekārtas (tai skaitā - tiešā telefona līnija uz Kremli), daži Latvijā paši pirmie PC tipa datori, dzīvības uzturēšanas un ventilācijas sistēmas, tostarp arī ar mežonīgi dārdošu tanka T-34 dzinēju darbināms enerģijas mezgls... Tas viss ir saglabājies autentiskā veidā līdz mūsu dienām un joprojām funkcionē. Izņemot telefona līnijas uz izbijušās padLatvijas varas mezgliem un noslēpumaino Krieviju. Te arī liels klāsts ar stratēģiskām, taktiskām un kādreiz superslepenām kartēm. Un netrūkst arī cituviet pie mums tagad aizliegtā padomju atribūtika un propaganda. Protams, visa šī teju pusgadsimtu vecā tehnoloģija un defensīvā būve rosina ne tikai baisas trīsas, bet arī smīnu. Un kāda tūrista mēģinājums sarkanajā tālrunī uzrunāt tovarišču Vladimiru Vladimiroviču atduras pret mīklainu klusuma sienu.
Šo Līgatnes bunkuri tikai daļēji atslepenoja gana vēlu - 2003. gadā. Bijušajā “Pansionātā” patreiz saimnieko rehabilitācijas centrs “Līgatne”, kura paspārnē sekmīgi attīstīts ap šo objektu centrēts tūrisma un izklaides bizness. Tagad še ikviens var gūt zināmu pieredzi kaut dažās totalitāras kultūras un dzīves jomās, “iebaudīt” stolovajas gaisotni un ar lokanu alumīnija dakšu pabakstīt kādus tefteļus vai makaronus po flotski, pastrebt šķidru kompoķiku… Un, protams, ieraut no lielas graņonkas klasisko vodkas čarku, piekožot tai rupjmaizes ķieģelīša šķēli ar kiļečku. Tā jau gan ir tāda tūristiski dekoratīva piedeva, lai narkotiski mazinātu iespējamo kultūršoku.
NEAIZMIRST ATGĀDINĀJUMUS
Šajā nozīmē Līgatnes bunkuri ir kā liels ienesīgas veiksmes paraugstāsts iepretīm daudziem latviešiem visai raksturīgai netālredzībai un pastulbam demolēšanas priekam. Nu Latvija ir pilna ar izlaupītiem padomjlaiku militāriem objektiem. Tie tikai aprobežotības dēļ palika nenovērtēti nedz no vēsturiskā aspekta, nedz kā zaudēta ienākuma avots tūrisma industrijas kontekstā. Kā atkal rāda mūsu vēsture, kad nu reiz tās būves ir galīgi notrallinātas, tad saprāts atgriežas un viss ar vēl dārgākiem pūliņiem tiek atjaunots. Kā tas piemēram ir noticis ar mūsu iekarotāju viduslaiku cietokšņiem (Bauska, Turaida...). Kas arī no patriotiska rakursa raugoties nav nekādi nacionāli dārgumi, bet vēsturiski pamācoši objekti. Atgādinājumus, kā mums reiz ir nebalti gājis, vienmēr der paturēt acu priekšā un dziļi prātā. Atgādinājums – tā ir tā vērtība un mācība.
Raksta autors: Jānis Borgs
Reklāmkarogs: Kristīne Markus