26.02.2019.
Digitālā pārsātinājuma laikā, kad ikkatrs viedtālruņa saimnieks ir pašpietiekams un publicējams fotogrāfs (vismaz virtuālajā vidē), joprojām ir iespējams atrast patiešām profesionālu fotogrāfu sniegumu – gan tādu, kas fotografējuši pirms simts un vairāk gadiem, gan to, kuru darbi radīti pavisam nesen. Par faktu, ka fotogrāfija piesaista arvien lielāku interesi, liecina fotogrāfijas galeriju un muzeju plašais piedāvājums. Nav jāmeklē tālu – tepat Latvijā, Ziemeļvalstīs un Rietumeiropā ir skatāms lielisku izstāžu piedāvājums galerijās, mākslas un fotogrāfijas muzejos, savukārt, lai paplašinātu izpratni par fotogrāfijas šī brīža attīstības tendencēm, notiek festivāli, radošās darbnīcas, lekcijas, portfolio skates, kurās ikvienam ir iespējams līdzdarboties, kā arī radīt pašiem savu paliekošu vērtību – fotogrāmatu.
Ja laikmetīgā fotogrāfija sevi piesaka kā līdzvērtīgu spēlētāju vizuālajā mākslā, tad fotogrāfijas vēsture apraksta daudzveidīgos virzienus, kuros attīstījusies gan izpratne par fotogrāfijas pielietojumu, gan tehnoloģiskās iespējas. Fotogrāfijas muzeji cenšas saglabāt liecības par fotogrāfijas rašanos un tās pirmssākumiem, tehnoloģiju attīstību, kā arī fotogrāfu skatījuma maiņu, mijoties dažādajām paaudzēm vēsturisko notikumu kontekstā.
Nisefors Njepss "Skats caur logu" (1826 vai 1827) / Foto: publicitātes attēls
Salīdzinoši nesenā, nepilnus 200 gadus aptverošā fotogrāfijas vēsture ir piesātināta ar strauju attīstību. Fotogrāfija kā vides un personu vērotāja, mākslas palīgs un konkurents (īpaši glezniecībai), preses fotogrāfija, amatierfotogrāfija un profesionālā fotogrāfija, fotogrāfija kā zinātnes darbarīks un ekonomikas procesu virzītājs, vēstures dokumentētājs. Tik daudz dažādu skatpunktu un viens no interesantākajiem ir laika vienību attiecība pret fotoattēla radīšanas brīdi. Vēsturiski pirmā fotoattēla tapšana no tā "notveršanas brīža" līdz reproducēšanai ilga vismaz deviņas stundas un šis attēls ar nosaukumu "Skats caur logu" tā arī palika vienīgais franču izgudrotāja Nisefora Njepsa (Nicephore Niepce) dzīvē. Ne vien neticamais ātrums ar kādu šobrīd tiek uzņemtas un patērētas fotogrāfijas, kā arī mūsdienu fotokameru izmēru sarukums ir visai ievērojams – kvalitatīvu digitālo attēlu var uzņemt ar telefonu, kas līdzņemams it visur un ir ērti ievietojams kabatā.
Par to, kas notiek pašmāju fotogrāfijā ir iespēja uzzināt interneta vietnē "Fotokvartāls". Šeit var iepazīties ar Latvijas mākslas un fotogrāfijas ekspertu viedokļu apkopojumiem par norisēm 2018. gadā – gan gada vilšanos, gan veiksmēm.
Mums laimējies, ka Latvijas fotogrāfijas muzejs līdz ar katru aktuālo izstādi sniedz iespēju sekot līdzi mūsdienu fotogrāfijai, vienlaikus ļaujot iepazīt pastāvīgo ekspozīciju "Fotogrāfijas attīstība Latvijā. 1839.–1940.", kuru veidojis foto vēsturnieks Pēteris Korsaks. Muzeja krājumā ir unikāli eksponāti, kas Latvijā saglabājušies vien daži – dagerotipi uz pulēta un apsudrabota vara pamatnēm, ambrotipi uz stikla un ferotipi uz dzelzs plāksnītēm. Dažādu laiku vēsturiskās fotokameras un foto piederumi ir liecības Latvijas fotogrāfu aktīvai darbībai 20. gs. pirmajā pusē. Ekspozīcijā sniegts ieskats spilgtāko fotogrāfu darbībā – te pārstāvēti Juris Bokums, Mārtiņš Buclers, Vilis Rīdzenieks, Kārlis Bauls, Lūcija Alutis–Kreicbergs, Juris Benjamiņš un citi. Unikāls eksponāts ir VEF 1930. gadu beigās ražotā miniatūrā fotokamera "Minox", kas iekļauta Latvijas kultūras kanonā kā "visu laiku spilgtākais nacionālā dizaina un rūpniecības zīmols".
Kopš 2018. gada novembra Parīzē, jaunās un daudz plašākās telpās pārcēlies Anrī Kartjē-Bresona fonds – tagad tas sastopams mākslas institūciju piesātinātajā, aristokrātiskajā Marē rajonā blakus tādām celtnēm kā Pompidū centrs, Pikaso muzejs, Eiropas Fotogrāfijas nams un topošais Pino fonda centrs. Jaunās telpas ne vien paplašina izstāžu platības, bet atvieglo pieejamību arhīviem un izpētes iespējām. Tiem, kas kaut nedaudz pārzina fotogrāfijas vēsturi, Anrī Kartjē-Bresona (Henri Cartier–Bresson) vārds nav svešs. Dzimis 1908. gadā, studējis glezniecību un aizrāvies ar sirreālismu. Nejauši atklājot fotoaparāta "Leica" iespējas, pievērsies fotogrāfijai, kas drīz vien kļuva par viņa dzīves aicinājumu.
Dizainera Valtera Capa konstruētā fotokamera "Minox" / Foto: Jānis Konošonoks
1947. gadā, neilgi pēc Otrā pasaules kara beigām, Bresons kopā ar četriem draugiem un domubiedriem – Robertu Kapa (Robert Capa), Džordžu Rodžeru (George Rodger), Deividu Sīmoru (David Seymour) un Viljamu Vandaivertu (William Vandivert), atzīmējot šo notikumu ar šampanieša pudeles blīkšķi, izveido profesionālu fotogrāfu apvienību "Magnum Photos", kas nu veiksmīgi pastāv jau vairāk kā 70 gadu. Pasaules atpazīstamību tā iemantojusi caur uzticību saviem ideāliem un vērtībām, kas apvieno fotožurnālistiku, mākslu, profesionalitāti un vēstījumu. Šķiet, pēdējo gadu desmitu laikā nav tādu pasaules nozīmes notikumu, kuri nebūtu dokumentēti apvienības arhīvā.
Bresons piedāvāja pasaulei savu redzējumu un 1952. gadā izdeva grāmatu "Images à la Sauvette" ("Izšķirošais mirklis"), kura daudziem joprojām ir kā fotogrāfijas bībele. Lai saglabātu savu radošo mantojumu un atbalstītu nozīmīgus fotogrāfijas sasniegumus, kā arī tās izpēti, fotogrāfs 2003. gadā neilgi pirms nāves kopā ar sievu Martinu Franku (Martine Franck) un meitu Melāniju nodibinājis savu fondu. Jaunajās telpās no 26. februāra līdz 2. jūnijam skatāmas divas ekspozīcijas: nozīmīga Bresona daiļrades mantojuma daļa "Francija 1926-1936" un fonda 2017. gada balvas ieguvēja Gaja Tilima (Guy Tillim) personālizstāde "Revolūcijas muzejs" – kas stāsta par neskaitāmu Āfrikas valstu galvaspilsētu dekolonizāciju.
Pirms doties uz kultūras pārsātināto Londonu, ieteicama pieturvieta Beļģijā: Antverpenes FoMu – neliels, bet saistošs muzejs. Neklātienes ieskatu tajā var gūt arī no viegli uztveramās interneta vietnes. No 1. marta līdz pat rudenim te skatāmas vairākas interesantas izstādes, starp kurām jāatzīmē topošā Beļģijas fotogrāmatu ekspozīcija ar izdevumiem no 19. gs. vidus līdz mūsdienām.
2018. gada oktobrī Londonā, prestižajā Viktorijas un Alberta muzejā jeb "V&A" tika atvērts Fotogrāfijas centrs, kurā ieeja ir bez maksas. Līdz pat 2020. gadam te skatāma fotogrāfijas vēstures ekspozīcija "Izzinot fotogrāfiju: no dagerotipa līdz digitālajai". Jāpiebilst, ka šis ir tikai daudzsološs ievads, jo 2022. gadā plānota centra paplašināšanas otrā kārta un jaunais telpu apjoms nodrošinās papildu mācību un izpētes telpas, bibliotēku, fotostudiju rezidējošiem fotogrāfiem. Kopš dibināšanas 1852. gadā "V&A" fotogrāfiju krājums sasniedzis 800 000 vienību, kas vērtējams kā viens no nozīmīgākajiem fotogrāfiju krājumiem pasaulē. Piesakot jaunatvērto ekspozīciju, ar šķietami nevērīgu viegluma garšu "pieticīgi" uzskaitītas ekspozīcijā pārstāvētas vēsturiskās un mūsdienu pērles: agrīnās krāsu fotogrāfijas pionieri – Agnese Varburga (Agnes Warburg), Helēna Mesindžere Mērdoka (Helen Messinger Murdoch) un Nikolass Marijs (Nickolas Muray), nesenie jaunieguvumi no Hiroši Sugimoto (Hiroshi Sugimoto) daiļrades, Kornēlija Pārkere (Cornelia Parker), Linda Makartnija (Linda McCartney), Marko Broijers (Marco Breuer), Pjērs Kordjērs (Pierre Cordier) un Marks Koens (Mark Cohen). Eksponēti botānikas pārzinātājas Annas Atkinsas (Anna Atkins) cianotipi, pasaulē pirmās sievietes – muzeju dokumentētājas Izabellas Agneses Kūperes (Isabel Agnes Cowper) darbi, Edvarda Maibridža (Eadweard Muybridge) kustību fotogrāfiju attēli, kā arī 20 un 21. gadsimta autoru Ežēna Atžē (Eugène Atget), Mana Reja (Man Ray), Edvarda Steihena (Edward Steichen), Sindijas Šērmanes (Cindy Sherman) un Mārtina Pāra (Martin Parr) fotogrāfijas, kā arī fotogrāfijas pirmo celmlaužu – Viljama Henrija Foksa Talbota (William Henry Fox Talbot), Džūlijas Margarētas Kameronas (Julia Margaret Cameron), Rodžera Fentona (Roger Fenton) – filmu negatīvi, kameru aprīkojums, publikācijas un dokumentu oriģināli, kas vēsta par fotogrāfijas attīstību pasaules kontekstā.
Edvards Maibridžs "Kamieļa rikšošana" (1887) / Foto: Viktorijas un Alberta muzejs
Londonā labu fotogrāfiju nešaubīgi var atrast daudzviet – pilsēta sniedz neskaitāmas fotogaleriju un muzeju apmeklējuma vietas. Noteikti apskates vērta ir Londonas Fotogrāfu galerija. Līdzās augstas klases izstādēm, galerija piedāvā apmeklēt izzinošās darbnīcas un pašrocīgi izmēģināt fotogrāfijas senās tehnikas. Tiesa gan par šo prasmju apgūšanu var nākties šķirties no pieklājīgas naudas summas. No 8. marta līdz 2. jūnijam te skatāma ietekmīgā amerikāņu fotogrāfa, autodidakta Deiva Hīta (Dave Heath) izstāde "Dialogi ar vientulību".
Visai drīz, 2019. gada pavasarī, pilsētas piedāvājumu papildinās arī slavenā zviedru fotogrāfijas muzeja "Fotografiska" Londonas filiāle, kuras atvēršanas laiks ambiciozi izziņots vienlaikus ar šādas pat filiāles atvēršanu Ņujorkā. Jāatzīmē, ka telpu lokācijas izvēle Londonā, Vaitčapelā, mākslas gardēžiem papildinās jau tā atraktīvo laikmetīgās mākslas galeriju puduri.
"Fotografiska" fotogrāfijas muzeju pasaulē ir īpašs gadījums. Apzināti piesakot sevi kā komerciālu izstāžu platformu, kopš tās dibināšanas 2010. gadā, "Fotografiska" Stokholmā ir kļuvusi par nozīmīgu punktu pasaules kultūras kartē. Tās misija ir vairot fotogrāfijas mīlestību un izpratni par to. Bieži vien pretrunīgos publikas pievilkšanas magnētus izstāžu zāle apzināti izvieto tā, lai provocētu un trāpītu sabiedrības vārīgajās vietās – slavenības, politiķi, augstdzimuši ļaudis, kāds no pasaules līmeņa fotogrāfiem (piemēram, Annija Leibovica (Annie Leibovitz) un Antons Korbeins (Anton Corbijn)), tēmas par Āzijas, ASV vai citām tālajām zemēm, šis tas no karadarbību zonām vai sociāli karstajiem punktiem, šis tas no netradicionāli orientētām minoritāšu grupām un pa kādam no nezināmiem zviedru jaunajiem fotogrāfiem. Tādā vai savādākā kombinācijā, kā allaž perfekti eksponētas un izgaismotas, ļoti kvalitatīvas fotogrāfijas piesaista ļaužu pūļus (ik gadu pāri par 500 000 cilvēku), kas bieži vien nāk taisnā ceļā no netālās kuģu ostas. Pat ja saturiskais piedāvājums nešķiet aktuāls, šeit ir brīnišķīgs restorāns ar skatu uz Stokholmas arhipelāgu, kafejnīca un lielisks muzeja veikals. "Fotografiska" sevi piesaka kā vienu no lieliskākajām Stokholmas izklaides vietām, kur saturīgi pavadīt brīvo laiku, cita starpā apmeklējot koncertus, apgūstot fotografēšanas prasmes vai arī sarīkojot ballīti patiesi neparastā vidē. Muzeja veiksmes stāsta pamatā ir grods menedžments un stratēģiski nozīmīgā vietas izvēle – Jūgendstila industriālā ēka celta 1906. gadā kā preču muitas kontroles nams, pēc atjaunošanas tās fasāde saglabāta sākotnējā izskatā, savukārt iekšpuse pilnībā pārveidota muzeja vajadzībām. Kā nozīmīgs ieguldījums ēkas restaurācijā jāatzīmē Stokholmas pilsētas ieguldījums 250 000 000 kronu apmērā. Ik gadu muzejs piedāvā 4 lielās un aptuveni 20 mazās ekspozīcijas, tā izstāžu platība ir 2500 m2, kas ir nedaudz vairāk kā puse no tā kopējās platības.
Anna Atkinsa "Papaver Rhoeas" (Zīda magone) / Foto: Viktorijas un Alberta muzejs
Vēl līdz 3. martam te iespējams apskatīt Kerstijas Mičelas (Kirsty Mitchell) izstādi "Brīnumzeme" Stāsts ir aizkustinošs Kerstijas projekts 5 gadu garumā, kas aizsākts 2009. gadā pēc viņas ar vēzi slimās mātes nāves. Fotosesijas Anglijas mežos visdažādākajos laikapstākļos tapušas kā sava veida dziedināšana un aizmiršanās no skaudrās realitātes. Gremdēšanās bērnības dienu atmiņās atraisa autores iztēli un ieved skatītāju netveramā pasaku valstībā. Vienlaikus šis ir arī misticisma pilns stāsts par pašas autores – jaunas sievietas cīņu ar vēzi, kas viņai tika diagnosticēts vien dažus mēnešus pēc pirmā bērna piedzimšanas.
Un, visbeidzot – par daiļo modes pasaulē. Pieminot un godinot 19. februārī mūžībā aizsaukto ilggadējo "Chanel" modes nama radošo direktoru Karlu Lāgerfeldu (Karl Lagerfeld), Cīrihes galerijā "Gmurzynska" līdz 15. maijam skatāma Lāgerfelda 50 fotogrāfiju izstāde. Tā iepazīstina ar mākslinieka pasaules uztveri trīsdesmit gadu garumā un, paša Lāgerfelda vārdiem sakot: "Tas, kas man patīk fotogrāfijā, ir iespēja noķert mirkli, kas zudis pavisam."
Karls Lāgerfelds "Nikola Kidmena" (1995) / Foto: publicitātes attēls
Autore: Daina Vītoliņa
Titulattēls: Kirsty Mitchell
Reklāmkarogs: Kristīne Markus, Lilly Rum