08.05.2024.

KULTŪRAS VĒRTĪBU SARDZĒ

3. KURSA GRAFIKAS DIZAINA AUDZĒKŅU PIEDALĪŠANĀS LATVIJAS KULTŪRAS KANONA KONKURSĀ

Iespējams, ka ikviens no mums ir dzirdējis vai pat detalizēti izstudējis to, ko sauc par Latvijas kultūras kanonu un tajā iekļautajām materiālajām un nemateriālajām vērtībām. https://kulturaskanons.lv/ Vismaz humanitāro priekšmetu skolotājiem atsaukšanās uz kanonu ir neatņemama mācību procesa sastāvdaļa. Personīgi es atceros, ka nu jau tālajā 2008. gadā, kad Kultūras kanons tapā ar tajā iekļautajām 99 vērtībām, daudzviet sabiedrībā diskusijas raisīja nozaru ekspertu izvēlās tēmas un tās vienības, kas tika pasludinātas par unikālām. Tradicionāli bija komentāri: kāpēc tas nav iekļauts, šo nu noteikti nevajadzēja un – vai tā vispār ir vērtība? Nereti sastādītājiem - ekspertiem vajadzēja bezmaz attaisnoties. Kādā no žurnāla “Mūzikas saule” numuriem muzikologs Orests Silabriedis jokojoties izteicās, ka “tagad pēc šīs kritikas bezmaz vajag iet kārties”. Mākslas ļaudis gāja tādu neitrālāku ceļu un kanonā iekļāva tās vērtības vai to radītājus, kuri jau bija aizgājuši mūžības ceļos un tāpēc protesti, atšķirībā no mūziķiem, nebija tik lieli. Tas tāds neliels ekskurss kanona rašanās vēsturē. Un, lai arī diskusijas ik pa laikam mēdz būt arī tagad par to, vai viss, kas iekļauts ir tā saucāmā latviskā vērtībā un vai nav kas aizmirsts, tomēr šaubu nav, ka šāds kultūras vērtību apkopojums ir vajadzīgs. Tas jākopj un jāattīsta, iespējams, vēlāk arī jāpapildina ar jaunām. Sevišķi šāda kultūras vērtību aktualizēšana un popularizēšana ir svarīga jauniešu vidē. Kopš 2012. gada konkursu vidusskolu audzēkņiem par Kultūras kanona vērtību aktualizēšanu rīko Latvijas Kultūras akadēmija un šogad pirmo reizi tajā piedalījās RDMV 3. kursa Grafikas dizaina audzēkņi Jēkabs Robins Benužs, Linda Loze un Nikola Ļihovska. Konkurss norisinājās 3 kārtās. Pirmā kārta notika visos Latvijas reģionos, no kuriem izvirzīja trīs spēcīgākās komandas uz finālu Rīgā, 2. kārta tika organizēta kā apmācības, kur komandas sagatavoja finālam un 3. kārtā, kas norisinājās martā, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, skolas jau sacentās par vietām un rādīja savus priekšnesumus. Uzreiz ar prieku varam paziņot, ka savā pirmajā piedalīšanās reizē RDMV izglītojamie tika izvirzīti uz finālu. Un, lai arī izpalika godalgotās vietas finiša taisnē, Grafikas dizaina audzēkņi ļoti pārliecinoši spēja parādīt savas stiprākās profesionālās kvalitātes, par ko arī saņēma uzslavas no žūrijas. Interesanti, ka šajā procesā, īsi pirms 3. kārtas, iesaistījās arī tā paša kursa Grafikas dizaina audzēkne Marta Agnese Janševica, palīdzot skolas komandai un tādejādi ieguldot arī savu artavu izpētes procesā.

Konkursa nolikumā ir norādīts, ka katrai grupai pirmajai kārtai ir jāizvēlas kāda no Kultūras kanonā iekļautajām vērtībā, jāveic tās izpēte, jāizveido informatīvs plakāts un tēma jāprezentē žūrijai, otrajā kārtā, kā jau minēts, komandas uzklausīja komisijas vērtējumus un ieteikumus. Laikposmā līdz trešajai kārtai komanda veica padziļinātu tēmas izpēti un izstrādāja savu programmu, kā konkrēto vērtību vēl vairāk aktualizēt un saglabāt. Katras komandas darbību koordinēja konkrētās skolas pedagogs, RDMV izglītojamo skolotājs biju es. Pirmais ļoti atbildīgais uzdevums bija tēmas izvēle un šeit, jāatzīstas, tas bija mans aicinājums izvēlēties Kultūras kanonā iekļauto Latgales mirušo ofīciju jeb psalmu dziedāšanu. Šis ir savdabīgs rituāls, kad pāris dienas pirms bērēm uz aizgājēja mājām nāk dziedāt un skaitīt lūgšanas ģimenei pazīstami cilvēki, kuri šo tradīciju vēl prot un uztur dzīvu. Tēma Latvijas kontekstā ir zināma mazāk, tāpēc manas personīgās zināšanas, pieredze un atmiņas bija iemesls šādai izvēlei, ko audzēkņi labprāt akceptēja un sāka ar to strādāt.

Pirmajā kārtā, RDMV komanda prezentēja savu izvēlēto tēmu, kāpēc tā ir aktuāla un aizsargājama. Nenoliedzami, ka Grafikas dizaina audzēkņu veidotais plakāts bija pārliecinošs un profesionāli nostrādāts. Fakts, kuru atzīmēja arī žūrija. Ja otrā kārta vairāk bija kā apmācības un ieteikumi konkursantiem, tad gatavošanās trešajai noslēdzošajai kārtai prasīja jau lielāku koncentrēšanos un darbu. Bija jāizstrādā koncepts, priekšdarbi un ieteikumi kā šo izraudzīto vērtību aktualizēt, jo īpaši – savu vienaudžu vidū. RDMV komandas viens no ieteikumiem bija podkāsta izveidošana, kas arī tika radīts un grafiski noformēts. Jāsaka, ka konkrētā tēma – mirušo ofīcijs – mūsu jauniešiem zināmā mērā bija izaicinājums. Tā tomēr ir tradīcija, kas aktuāla tikai Latgalē, vienā no savdabīgākajiem Latvijas novadiem, kur ir savs dialekts ar vairākām izloksnēm, katoļticība un slāviskās kultūras klātbūtne. Tāpēc mūsu ideja, ka vajag braukt uz Latgali un tikties ar cilvēkiem, kuri šo tradīciju pārzina vai viņiem ir kādas atmiņas par to, šķita vislabākais risinājums kā iedziļināties šajā tēmā. Vienā no marta svētdienām mēs devāmies uz Viļāniem un Stirnieni. Attālums no Rīgas – nedaudz vairāk kā 200 kilometri. Viļānos savas atmiņas par bērnībā piedzīvoto klātbūtni mirušo ofīcijā stāstīja Viļānu vidusskolas pedagoģe Sandra Lāce, savukārt Stirnienē – folkloriste, zinātņu doktore un baznīcas ērģelniece Ieva Zepa. Kopā ar kordiriģentu Jāni Gruduli viņi demonstrēja psalmu dziedājumos (latgaliski – psaļmys) un stāstīja par šo Latgales tradīciju. Mums bija lieliska iespēja gan piedalīties Stirnienes Sv. Laurencija Romas katoļu baznīcas Svētajā misē, gan vēlāk klausīties psalmu dziedājumus Zepas kundzes mājā, kas atrodas turpat blakus 1902. gadā celtajai akmens mūra un sarkano ķieģeļu baznīcai. Te nudien ir jāuzteic jauniešu intelekts un uzmanība, jo visu intervijas laiku Zepas kundze ar viņiem runāja latgaliski, tāpēc jo lielāks prieks, ka visu viņi saprata un spēja piefiksēt. Gala rezultātā tapa 5 minūšu gara filma, jauniešu redzējums par šo kultūrvērtību, ko viņi prezentēja konkursa 3. kārtā un ieguva atzinību. Viss konkursa norises laiks nenoliedzami paņēma daudz laika jau tā saspringtajā mācību grafikā, taču kādi ir ieguvumi no tā, kas ir atklājies no jauna un kādi palika iespaidi par šo konkursu, – šeit citēšu visu dalībnieku atmiņas un novērojumus par konkursa procesu.

Linda Loze: “Man ir pozitīvas emocijas par labi, kvalitatīvi padarītu darbu. Tas bija vērtīgi arī kā studiju process. Nenoliedzami, uztraukums konkursā bija, bet reizē ar to es redzēju kā reaģē mani vienaudī, citu skolu dalībnieki ”
Nikola Ļihovska: “Interesanta un noderīga pieredze. Arī tādā kontekstā, ka bija iespēja kaut ko padarīt arī ārpus skolas mācību procesa. Uzzināju daudz ko jaunu par Latvijas kultūru, ne tikai par mirušo ofīciju. Man bija interesanti vērot citu skolu uzstāšanos, salīdzināt. Tik dažādi paņēmieni kā pasniegt savu ideju!”
Marta Agnese Janševica: “Mamma man ir no Latgales, Latgale man ir asinīs. Sen nebiju tur bijusi, tāpēc turp devos ar prieku. Jau no pirmā brīža, kad ienācām saimnieces mājās, bija sajūtami izteiktie stereotipi par Latgali, kurus mana mamma vienmēr piemin: dāsnums un laipnība. Skaists kontrasts no vispārpieņemtā “katrs pats par sevi”. Man kā cilvēkam, kurš nepraktizē reliģiju, bija tik aizraujoši klausīties par tradīcijām, psalmiem un mirušo ofīciju. Paldies par šo iespēju!”
Jēkabs Robins Benužs: “Noteikti nebiju gaidījis konkursa iznākumu! Mani satrieca uzvara 1. kārtā, jaunie draugi, kurus ieguvu un, protams, zināšanas. Šī nāves tēma lielā mērā lika mainīt manus uzskatus par to. Es tagad saskatu tajā veidu kā tiek godināta dzīvība, kad tā izbeidz šīs zemes gaitas. Savukārt, aizbraucot uz Latgali, biju pārsteigts, cik patiesi ir stereotipi! Mūs sagaidīja ar zupu, sautējumu, kūkām un tēju! Tā gadījās, ka tajā dienā biju saaukstējies un knapi čukstēju. Namsaimniece, mani izdzirdot, sāka vārīt tējas. Uz mājām es aizbraucu ar medus burku kakla ārstēšanai. Kauns teikt, ka, aizbraucot pie savas omes, nav tādas laipnības, kādu saņēmu Latgalē...”

Pašās beigās varu vien piebilst, ka arī man tā bija jauna pieredze, jo šādam konkursam audzēkņus gatavoju pirmo reizi. Tagad ir skaidrāka vīzija gan par lietām, kas izdevās, gan par to, kas jāuzlabo nākotnē, ja atkal būs iespēja piedalīties šajā konkursā. Bet šaubu nav, ka šis projekts pavisam noteikti nebija kā tāds, kas uzlūkojams kā papildusdarbs. Savu spēju izaicinājums, stipro un ne tik stipro īpašību pārbaude bija mums visiem – gan skolotājam, gan izglītojamajiem. Un viena no, manuprāt, būtiskākajām atziņām ir tā, ka jauniešiem ļoti noderīga bija skatuves pieredze. Uzstāties, argumentēt, atbildēt uz jautājumiem, – jādomā, ka daudziem RDMV audzēkņiem tā būs ikdiena vēl daudzus turpmākos studiju gadus.

Raksta autors: Guntars Gritāns