22.01.2018.

Tvaika mašīna, ceļošanas svētība un Spēks caur prieku

Mēnesis ceļojumā līdzvērtīgs studiju gadam augstskolā. Ja tik esat to vērtis izzinošā vojāžā, nevis dīkā un kičīgā pludmales vaļībā. Par šādu iespēju mums visiem, zemu paklanoties, atkal un atkal jāpateicas skotu izgudrotājam Džeimsam Vatam (1736 – 1819) un viņa tvaika mašīnai, kas 18. gadsimtā iedzīvināja Industriālo revolūciju. Viens no mašīndarba blakus efektiem bija arī brīvā laika rašanās, kas nu vairs nebija tikai varas monopolu zaudējušo feodāļu un aristokrātu privilēģija. Brīvais laiks nu piederēja arī jaunajai buržuāzijai, turīgajai vidusšķirai. Mašīnas un līdzās tām no laukiem sanākušie proletārieši gan tik ražoja un rukāja, iesākumā pat pa 16 stundām dienā augu nedēļu. Un ne jau no laba prāta....

Bet brīvā laika saimnieki to dāsni ieguldīja arī jaunā izpriecā – ceļošanā. Kas vērienīgi papildināja Britu impērijas un citu Eiropas lielvaru koloniālo entuziasmu, tirgotāju mūžseno peļņā motivēto pārvietošanos un visu veidu kara tūrismu. Pasaules izzināšana, herbāriju un tauriņu kolekcionēšana, Ēģiptes brīnumu apsekošana un visādas citas tālzemju izpētes nu tapa par katra krietna džentlmeņa esības sastāvdaļām. Te nu radās arī ģeogrāfiskās biedrības, Žila Verna iedvesma un tūkstošdienu braucieni ar auto apkārt pasaulei. Un arī izcili atklājumi dabaszinībās.

Savukārt tās pat revolūcijas augsnē izaudzētā sociālisma ideoloģija pakāpeniski vēra ceļotprieka iespēju pērn cieši slēgtās durvis arī strādniekiem un tā sauktajām plašajām tautas masām jeb vienkāršajiem cilvēkiem. Kā vieni no pirmajiem savu ieguldījumu še 20. gados sniedza Musolini fašisti caur arodbiedrību inspirēto Opera Nazionale Dopolavoro jeb Nacionālo Atpūtas Klubu. Tur sporta un rekreācijas veldzi baudīja teju puse no visas itāļu strādnieku šķiras. Vēl vērienīgākas bija arī Hitlera nacionālsociālistu aktivitātes šajā jomā 30. gadu vācu reihā, pildot programmu Kraft durch Freude – Spēks caur prieku. 20 miljoni vācu proletārieši vieni no pirmajiem pasaulē ļāvās jūras kruīzu elegancei lētos Eiropas apceļojumos, vaļojās modernos atpūtas un sporta centros un varēja droši rēķināties ar iespēju par kādām 900 doičmarkām iegādāties Hitlera izloloto un Ferdinanda Poršes (vācu auto konstruktors, tanku Tiger un Ferdinand autors, 1875 - 1951) dizainēto tautas vabolīti Wolksvagen. Taisnības labad jāpiebilst, ka šeit pirmo tūroperatoru cēlā pieredze tika kaldināta arī vēl pilnīgi citās "masu pārvietošanas programmās", kā, piemēram, zem ne visai tīkamas atmiņas rosinošā saukļa Arbeit macht Frei. Bet tas jau ir pavisam cits stāsts citai reizei.

Līdz pārējām attīstītāko zemju multimiljonmasām tūristiskais plezīrs nonāca tikai pēc II Pasaules kara, sākot no 50. gadu vidus. Tas balstījās vismaz uz "trim vaļiem" - demokrātijas attīstības, patērētāju sabiedrības plaukuma un kara industrijas konverģences. Amerikāņu Lidojošo cietokšņu būves pieredze lieti noderēja pasažierietilpīgas civilās aviācijas attīstībā, turklāt vēl piekabinājās vācu reaktīvo dzinēju trofejzinības... Un nu minētos miljonus, gluži kā nesen bumbu tonnas, varēja pārvietot ātri, lēti, droši un globāli tālu. Aizvien tuvāk saulei, zilām jūrām, eksotiskām sapņu zemēm... Tagad ceļošanai nenododas tikai slinkais, lūzers un nihilists. Bet džentlmeņi iz masām (un arī krietnas lēdijas) turpina izzināt pasauli. Kopā ar visiem citiem jaunu iespaidu un zinību kārajiem. Tur, šķiet, maz kas mainījies kopš Marko Polo (venēciešu Āzijas apceļotājs, 1254 - 1324) laikiem. Atliek tik izvēlēties mērķi.

Un kāpēc šoreiz neielūkoties Eiropas civilizācijas pamatu pamatos? Tālab raudzīsimies uz šajā nozīmē vienīgo iespējamo vietu - uz Krētas salu, kas teju pašā Vidusjūras viducī. Tur līdzās pludmales laiskumiem pārbagātas iespējas arī intelekta remdēšanai un zinību pūra uzlādēšanai. Un vēl ņemot vērā salas latvijiskās dimensijas (garumā kā no Rīgas līdz Rēzeknei vai Liepājai – ap 260 km, bet platumā – līdz Bauskai, ap 60 km), vērtību apguves apjomi ir ērti aptverami. Vislabāk ar īrētu auto. Un ikdienas kod nost kādu jaunu iespaidu un pārsteigumu kumosu.

Krēta, bronza un mēs turklāt

Ja daudzmaz skolotiem ļaudīm taujāsim par Eiropas pirmo civilizāciju, tad visticamāk saņemsiet gana aplamu atbildi – tā ir Senā Grieķija. Visas mūsdienu Rietumu civilizācijas šūpulis. Sacītais patiesi izrādīsies visai liela kļūda. Vai vismaz daļēja. Jo pašas pirmās Eiropas civilizācijas šūpulis rodams gan tās tagadējā teritorijā, bet nosacīti atsevišķajā Krētas salā. Kas par Grieķijas daļu pakāpeniski tapa tikai vēlākā vēstures gaitā, kad pirmās Egejas civilizācijas gaisma jau strauji dzisa. Un par mūsdienu Grieķijas valsts sastāvdaļu tikai 1913. gadā, kad atbrīvojās no turku Osmaņu virskundzības. Varētu teikt, līdzīgi kā latvjiem, kas arī I Pasaules kara rezultātā atbrīvojās no Krievijas, tika pie savas valsts un brīvības.

Taču Krētas jeb Egejas, jeb Minojas civilizācijas stāsts sākās gauži sensenos laikos – kaut kur ap 3000 gadiem pirms mūsu ēras. Tātad teju 5000 gadu senā pagātnē. Kādus 500 gadus vēlāk arī mūsu senči, protolatvji, baltu cilšu izpausmē ieradās tagadējā mājvietā, ko nu saucam par Latviju. Uzradāmies teju kā jaunatnācēji trolejbusā, krietni paspiežot uz ziemeļiem jau akmens laikmeta neolītā še ērti iekārtojušos somu - ugrus. Un konkrētāk – līvus, no kuriem šai teritorijai radās vecāks nosaukums - Livonija. Un pat 13. gadsimtā Rīga tika dibināta vēl tikai līvu apdzīvotā zemē.

Varētu jautāt – kāds še sakars ar uzsākto Krētas tēmu? Nu, pirmkārt, kaut vai tas, ka tur uzplaukusī Minojas civilizācija cieši attiecināma uz bronzas laikmetu. Un arī "mūsējie" varēja lepoties ja ne gluži ar civilizācijas, tad vismaz ar bronzas kultūras ieviešanu Baltijā. Kā smejies – reiz "mēs" tomēr bijām priekšā igauņiem, teju vai izvilkām tos no akmens laikmeta laukā. Tas nu tāds jociņš Flinstonu garā, jo patiesībā visa mūsējo bronzas būšana bija viens vienīgs imports. Jo šī metāla sakausēšanai bija nepieciešams varš un alva, vai kas līdzvērtīgs – pamatmateriāli, kuru ieguve mūsu pusē nepastāv. Bronzas izstrādājumi vai kausējumiem nepieciešamie materiāli nāca no tālām austrumzemēm, kas liecina par visai attīstītiem tirdznieciskajiem sakariem. Domājams, ka viens no tālumnieku iekārotiem maiņas materiāliem še bijis dzintars. Bet šodien jau tas atkal pat ne bronzas, bet zelta vērtē.

Mīnojas civilizācija

Izzinātais neizzinātajā

Katras civilizācijas esības priekšnoteikums ir sava rakstība. Iesākumā mīnojieši izmantojuši hieroglifus, kas iespējams bija aizguvums no Senās Ēģiptes. Tad nāca A un B tipa lineārie rakstības veidi, kas atbilda dažādiem laikmetiem. Tās sakņojās arhaiskās sengrieķu valodas formā. Tomēr rakstība un izpētītie teksti joprojām nedod skaidru atbildi par to laiku krētiešu nezināmās valodas izcelsmi un mīnojiešu etnisko piederību. Vien tik to, ka še reiz bijusi labi organizēta valsts ar izvērstu birokrātiju. Teksti tika atrasti māla plāksnīšu arhīvos seno Krētas piļu izrakumos. 1953. gadā arhitekts Maikls Ventriss atšifrēja B rakstību, kas klāja 1000 plāksnītes no valdnieka arhīva. Tomēr pārējās rakstības sistēmas vēl joprojām nav atšifrētas. Tā sakot – darbiņš jauniem censoņiem. Un kāpēc arī ne kādam latvju zeltgalvim? Lūk, taciņa uz pasaules slavu.

Mīnojas civilizācija – labklājības zieds

Mīnojas civilizācija izrādījās pašā bronzas laikmeta centrā – Krētas salā Egejas jūras dienvidmalā. Tur klāt vēl nāca Kiklādes – burvīgu salu grupa Egejas jūras viducī. Mūsdienās īsta jahtošanas paradīze. Tur, starp citu, cēlušies arī brīnišķie Egejas kaķi, kuru versiju daudzveidību baudām arī Latvijā. Tādi visnotaļ balti, bet ar strīpaino pelēkā tīģera apmetnīti no virsas. Un visbeidzot uz minēto Egejas civilizāciju teritoriāli attiecās arī paliels Grieķijas pus gabaliņš – Peloponesas pussala. Un vēl krietnus gadu simtus pirms tur sāka veidoties tā kultūra, ko pazīstam kā Seno Grieķiju. Kas tad nu izrādījās tikai kā otrā Eiropas civilizācija, bet toties tapa par pamatu visai Rietumu kultūrai. Mīnojieši tā arī palika lokāla "dimanta" statusā, bet ar pavisam noteiktu iespaidu uz sekojošajiem grieķiem.

Krētā jau bijuši kādi no kontinentiem sanākuši iedzīvotāji, vienkārši ļauži, kas apmierinājušies ar neolītam raksturīgu akmens laikmeta askēzi. Produktīva rosība sākusies līdz ar vairākiem jaunatnācēju viļņiem, kas ilgstoši sākuši plūst uz Krētu no Tuvajiem Austrumiem un Mazāzijas (tagadējās Turcijas). Tostarp arī izcilie metalurgi heti. Varbūt norisēs, kādas piedzīvojam mūsdienās sakarā ar bēglīšu straumēm, var ievērot ko attāli līdzīgu? Tas tā – ka hipotētiska procesu ilustrācija. Šā vai tā, ieceļotāji Krētā nesaņēma nekādas ES dotācijas un citus atbalstus no vēl neeksistējošām valstīm. Gluži otrādi – tie paši nāca ar vērienīgām attīstības "programmām".

Kārtība, tīrība un art-deco

Mīnojieši bija ārkārtīgi interesanti un visai krasi atšķirīgi no visiem toreizējiem un vēlākiem kaimiņiem, kultūrām, civilizācijām. Tika celti kārtīgi ciemati, ēkas būvēja no akmens blokiem, to plānojums un arhitektonika guva sarežģītas formas. Daudzviet tika iekārtota kanalizācija un ūdensvadi ar tekošu ūdeni dzeršanai, peldēm un atkritumu aizskalošanai. Plaši lietoja vannas, peldbaseinus... Pat nabadzīgu cilvēku mājokļos bija 6 - 8 istabas un vannas istaba turklāt. Teju pārtrumpojot mūsdienu amerikāņu standartus. Šādus sasniegumus vēlāk jaudāja tehniski (bet ne sociālā izvērsumā) atkārtot tikai Senās Romas civilizācija.

Mīnojiešu mājās un īpaši jau pilīs valdīja daile. Kā mēs teiktu – interjeru dizains. Telpas rotāja dekoratīva māksla fresku veidolā. Tāds īsts mīnojiešu art-deco ar elegantiem ornamentāliem zīmējumiem, daudzkrāsainiem ikdienas dzīves ainu tēlojumiem, medūzām, delfīniem, ziedu vītnēm... Bet nekas reliģisks, varas idejas apdziedošs, nekādi vēsturiski notikumi... Tikai acu prieki, viegli, dzirkstoši kā šampanietis...

Freska. Mīnoja civilizācija

Lauksaimniecība, vērši un prieks

Mīnojā plauka zemkopība. Salā tika ievesti zirgi. Audzēja kviešus, miežus, pākšaugus, olīvas... Ražoja vīnu. Jo zeme un klimats še bija kvalitatīvai auglībai labvēlīgāks kā jebkur citur. Tālab mīnojieši dzīvoja veselīgi, priekā, mierā un uz nebēdu.

Mīnojā attīstījās lopkopība – aitas, kazas, cūkas un visbeidzot arī diženi liellopi, kuru ragainība atstāja dziļu iespaidu Krētas mitoloģijā. Krētā pastāvēja Vērša kults (taurokatapsija). Cita starpā, attīstījās dažādas sporta nodarbes, kuru vidū īpaši oriģināla bija puišu un meitu lēkšana pāri vērsim. Kaut kas līdzīgs mūsdienu fizkultūriešu lēkšanai pāri bukam. Un var sazīmēt arī kādas paralēles ar mūsējo Jāņu nakts priekiem, spriņģojot pāri ugunskuriem. Re, cik svarīgi izrādās kaut kur lekt. Esi jel lecīgs!

Mīnojieši prata priecāties un vaļoties. Pa starpu lekšanai viņu sportisti izlādēja savu enerģiju, piemēram, boksējoties. Un, protams, - visa veida ūdens prieki – peldēšana, niršana, burāšana... Kas nozīmē, ka ne vienmēr sabiedrībā brīvais laiks gūstams, izgudrojot tvaika mašīnu. Tam pamatā var būt arī kāda veselīga ekonomika, dzīvesveids, sabiedriskās dzīves organizācija. Še svarīgi būtu arī atzīmēt izcilo sieviešu un vīriešu vienlīdzību, kāda valdīja to laiku Krētā.

Miers baro, nemiers posta

Labklājību vairoja amatniecības uzplaukums. Mīnojieši īpaši izcēlās ar izcilu un oriģinālu keramikas kultūru. To īpatnējās formas tika rotātas ar ģeometriskiem rakstiem. Šeit izgatavoja arī izsmalcinātas zelta un ziloņkaula rotas lietas. Dāmas veidoja sarežģītas frizūras, kuras kopa ar smalkām ķemmēm un sukām. Lielā vairumā tika izgatavoti bronzas priekšmeti. Arī tādi kā slavenie mīnojiešu uz divām pusēm vērstie cirvji. Materiālus bronzas kausēšanai ieveda lielāko tiesu no Kipras ieguvēm.

Ražīgums visās jomās deva ievērojamus pārpalikumus, kas rosināja tuvu un tālu tirdzniecību un vēl jo vairāk raudzēja bagātību. Tirgošanos veicināja attīstīta jūras flote. Un mīnojieši tirgojās teju ar visiem Vidusjūras kaimiņiem. Izveidojās izvērstas eksporta un importa attiecības. Krētu pārņēma "treknie gadi", un apkārtējie jūras plašumi to izdevīgi sargāja no visādiem uzbrucējiem un labumus atņemt tīkotājiem. Varbūt tas izskaidro Krētas civilizācijā pilnīgi iztrūkstošo defensīvo kultūru, kas cituviet malu malās bija tik attīstīta un obligāta. Mīnojiešiem, neraugoties uz apkārt plaukstošo bagātību un labklājību, vienkārši nepastāvēja nekādas aizsardzības sistēmas, cietokšņi, forti utt. Jo acīmredzot nepazina agresijas draudus un gadsimtiem valdīja miermīlības svētlaime. Tas atstāja dziļu iespaidu uz mīnojiešu mentalitāti. Mīnojieši nekad nekaroja un nepazina vardarbību. Dažādi zobeni vai dunči kalpoja galvenokārt rituālām vajadzībām. Attiecībās ar Vidusjūras kaimiņiem mīnojieši izplatīja savas lielākās vērtības - miermīlību, zinības, tirdzniecību, labklājību. Vai še nebūtu rodams patiess atdarināšanas cienīgs paraugs mūsdienās?

Pilis bez valdniekiem?

Mīnojas civilizācija uzplaukuma augstienes sasniedza ap 2000 gadiem p.m.ē. Tās raksturīgākais elements bija lielas valdnieku pilis ar plašiem laukumiem un pagalmiem. Un apkārt tām veidojās pilsētas. Tādas, piemēram, atradās Festosā, Mallijā, Kato Zakro... Mīnojiešu pilsētas savienoja labiekārtoti ceļi, kas uz visām pusēm šķērsoja Krētas salu. Pilis cēla daudzos stāvos ar īpaši advancētu labiekārtojumu un ūdensapgādi. To veidols atgādināja kādas diženas mūsdienu Hiltona viesnīcas arhitektūru. Mīnojiešu piļu estētika savā konstruktīvajā tēlā sasaucās ar 20. gs. modernismu. Iecienīts būvmateriāls tur bija precīzi un rūpīgi apstrādāti standarta ģipša bloki. Šādās pilīs, kas noteikti norāda uz kādas valdošas varas esību, glabājās lielas materiālās un kultūras vērtības, pārtikas un vīna krājumi. Taču nav saglabājušās liecības par konkrētiem valdniekiem. Kas ir ārkārtīgi neparasti, īpaši salīdzinājumā ar visām citām civilizācijām un kultūrām, kur tieši valdnieks bija pirmais un svarīgākais, ko sabiedrība (un viņš pats visupirms) centās visādi iemūžināt. Tikai ne mīnojiešu Krētā!

Knosas pils

Knosas labirints

Lielākā un ievērojamākā no Krētas pilīm bija Knosā. Tur saskaņā ar leģendu valdījis mitoloģiskais Minoss, paša galvenā debesu, pērkona un zibeņu dieva Zevsa un viņa sievas, feniķiešu valdnieka meitas Eiropas dēls. Varenajā celtnē bija ap 1500 istabas, neskaitāmi gaiteņi, pārejas, plašas kāpņu telpas un galerijas, kas vērta pili īstā labirintā. Pils komplekss aizņēma 20.000 kvadrātmetru platību un kārtojās ap plašiem pagalmiem. Tā daudzie stāvi dažādos līmeņos bija caurausti ar dziļām gaismas šahtām. Pakalna nogāzē pils zaigoja ģipša bloku baltumā. Interjeru sienas greznoja freskas ar detalizētām mīnojiešu ikdienas dzīves ainām.

Krētas senkultūras izpētē un Knosas pils atklāsmēs galveno ieguldījumu 20. gs. ievadā deva angļu pētnieks un arheologs sers Arturs Džons Evans (1851 – 1941). Sera titulu viņš guva tieši par šiem darbiem. Sakarā ar interesi par mīnojiešu kultūru 1899. gadā viņš no turku administrācijas nopirka Knosas pakalna zemi. Un periodā no 1900. – 1930. g.g. veica tur vērienīgus izrakumus un fundamentālus atklājumus, gan atrokot Knosas pils pamatus, gan rodot milzīgu skaitu seno artefaktu, gan daļēji rekonstruējot pils fragmentus.

Knosas pils

Lielā katastrofa

Krēta atrodas Vidusjūras seismiski apdraudētā zonā. Mīnojiešu pilis, pilsētas un ciemi ne reizi vien cieta zemestrīcēs, bet aizvien tika stoiciski atjaunoti. Tomēr viena dabas katastrofa izrādījās liktenīga. Tas notika ap 1645. gadu p.m.ē. 100 km attālumā uz ziemeļaustrumiem no Krētas, kur Egejas jūrā atradās Tēras vulkānsala. Tolaik notika kārtējais lielizvirdums un to pavadoša zemestrīce. Zem vulkāna bija izveidojies milzīgs tukšums, kur uzkrājās lavas masa. Tā nu iegadījās, ka visa vulkāna "mute" jeb kaldera (apmēram 7 x 12 km no kalna aizņemtās teritorijas) pēkšņi ņēma un iebruka šajā bezdibenī, ap puskilometru dziļumā. Varbūt nekas īpaši briesmīgs nenotiktu, ja tas gadītos kaut kur kontinenta vidienē. Bet šeit līdzi vulkānam pavērtajās dzīlēs nu gāzās arī visa Egejas jūras masa. Miljoniem kubikmetru ūdens vienā mirklī pārvērtās par tvaiku un notika visas planētas apzinātajā vēsturē viena no vismilzīgākajām eksplozijām. Uzsprāgušais "tvaika katls" gaisā uzrāva ap 50 - 80 kubikkilometrus zemes, sēra, akmeņu un pelnu teju 40 km augstumā. Sprādziens līdzinājās ap 20.000 Hirosimas atombumbu jaudai. Tam sekoja grandiozs ap 200 metru augsts cunami, kas nu iznīcinoši triecās uz Krētas piekrasti. Tur viss totāli tika "nolaizīts" no zemes virsas. Pilis un pilsētas bruka postošās zemestrīcēs. Zemi pārklāja metriem bieza pelnu kārta. Lauksaimniecība tika sapostīta ar gadiem ilgu mijkrēsli, neražu, aukstumu... Mīnojieši vēl lāgoja atgūties, vēl kaut ko atkal neatlaidīgi būvēja, uz daudzmetru pelnu slāņa atjaunoja pilis, vēl nikni spirinājās... Bet diženai civilizācijai nu bija pielikts punkts. Un visu piebeidza Mikēnas grieķu iebrukums.

Santorina – bauda uz dinamīta kastes

Bet Tēras vulkāna vietā palika tā neiebrukusī daļa. Tā tagad kā milzu gredzens ietver zilgmē zaigojošu lagūnu, kas iezīmē kādreizējo ugunsvēmējkalna kalderu. 13. gadsimtā Latīņu impērija šai salai deva Svētās Irinas vārdu, no kā cēlies mūsdienās pazīstamais nosaukums Santorini. Tā nu ir guvusi Egejas jūras viseksotiskākās un skaistākās vietas slavu. Iztālis šejienes pilsētu pērļaini baltās virtenes, kas izveidotas uz 300 m augsto krauju malām, izskatās kā dīvainas "baktēriju" kolonijas. Še dzīve spožā saulē un spirgtā vējā rit burtiski, vienam staigājot uz otra galvas. Nami kārtojas terasveidīgās grupās. Zemākā nama jumts ir augstāka iela, laukums, vai nākamās mājas grīda. Visas celtnes krāsotas žilbinoši baltā krāsā ar vietumis pievienotiem gaiši ziliem akcentiem – kāds kupols, durvis vai Grieķijas karoga lepns plīvojums. Māju formas viegli noapaļotas. Tās iedvesmojušas pat dižo sirreālisma vadoni Salvadoru Dalī, kurš šeit kādu laiku dzīvojis. Apmeklēt Santorini būtu arī katra Krētas apsekotāja svēts pienākums, kas ar vizuāliem un līdz kapa malai neaizmirstamiem efektiem dāsni tos atalgotu. Še jūs varētu apsēsties pasaulē vienīgajā kafejnīcā ar skatu uz viegli kūpošu jaundzimušu vulkānu lagūnas viducī (pēdējais izvirdums ar zemestrīci – 1953. gadā). Un pārdomāt visu savu un Lielo dzīves jēgu. Skaidri apzinoties, ka patlaban esat apmeties kā uz pistoles stobra malas. Šāviens var notikt jebkurā brīdī.

Raksta autors: Jānis Borgs

Attēls: Kristīne Markus