04.07.2023.

KRĀSAS UN SKAŅAS VASARĀ
jeb īss ceļvedis kultūras norisēs Latvijā

Par vasaru un kā to vislabāk pavadīt, domājams, katram no mums ir savs, ļoti personisks, redzējums. Taču diezgan droši var apgalvot to (un šāda atziņa gads no gada pavīd arī publiskajā telpā), ka kultūras dzīves piedāvājums vasaras sezonā Rīgā un ārpus galvaspilsētas vienmēr ir bijis bagāts un daudzveidīgs. Koncerti, festivāli, izstādes: visdažādākās mūzikas un mākslas aktivitātes katrai gaumei kā no pārpilnības raga. Šī apcerējuma mērķis nav sniegt visaptverošu informāciju par to, kas notiks atlikušajos divos vasaras mēnešos, bet gan uztverams kā tāds, kur esmu centies apskatīt, iespējams, ieteikt tos mūzikas un mākslas pasākumus, kuriem ir jau ilgāka vēsture un tradīcijas. Un, protams, bez ļoti personiska viedokļa šādās reizēs neiztikt. Tāpēc viss turpmāk uzrakstītais jātver tikai un vienīgi kā: “kur es pats ietu”, bet nevis “must have”.

Tagad, kad vasaras saulgrieži pagājuši un kādam Nacionālā teātra sezonas noslēguma izrādes “Skroderdienas Silmačos” apmeklējums arī bija ikgadējā tradīcija, tad līdzīgas noskaņas var “noķert” arī turpmāk. Rūdolfa Blaumaņa luga, kas kādreiz nodēvēta par rakstnieka sliktāko darbu, jau sen kļuvusi par latviskā gēna pamatfondu. Šogad – 120 gadu Jubilejas reize kopš pirmiestudējuma. Dažādu teātru aktieri ir apvienojušies kopējā komandā režisora Imanta Strazda iestudējumā un ir izsludināta izrāžu tūre pa Latviju.

Pēc šī raksta publikācijas, Jāņi, protams, jau būs nosvinēti, taču līgot vēl drīkst līdz pat Pēteriem. Man personīgi Jāņu svētku kulminācija ir tad, kad var kārtīgi izdejoties etnogrāfiskos dančus Dzegužkalnā, Rīgā. Gadu no gada tur parasti muzicē Rīgas Danču kluba muzikanti un folkgrupa “Iļģi”. Pēdējā nu jau 4 gadu desmitus ir spējusi piedāvāt nemainīgi augstu muzikālo līmeni, nesamākslotu tradicionālās mūzikas interpretāciju un vienkārši – iespēju baudīt. Un, lai piedalītos “Iļģu” pasākumos, nebūt nav jāmeklē skapī pēc balta linu krekla un pastalām, – tur parasti noskaņa ir tāda, lai katrs justos ērti kā pašam tīk. Tāpēc mans ieteikums ir pasekot līdzi, vai vasaras ietvaros nav kādi “Iļģu” koncerti vai vienkārši danču vakari. Tajā pašā Dzegužkalna Jāņu līgošanā dzirdēju, ka 3. jūlijā “Iļģi” muzicēs Rīgas esplanādē svētku ietvaros, kas, nenoliedzami būs šīs vasaras centrālais notikums: XXVII Vispārējie atviešu Dziesmu un XVII Deju svētki, kas norisināsies no 30 jūnija līdz 9. jūlijam. Latvijas Kultūras kanonā iekļautajiem svētkiem 150. Jubilejas reize. Iespējams, ka kāds no lasītājiem arī būs svētku dalībnieks. Biļetes laikam gan vairs nav nopērkamas, taču TV tiešraides vienmēr pieejamas. Un dalībnieku gājienu, vismaz tiem, kas būs Rīgā, apmeklēt nav nekādu problēmu. Un, lai arī šo svētku kontekstā nereti gadās arī pa kādam pārpratumam (biļešu nepieejamība, neapmierinātība ar koncertu repertuāra izvēli), man tomēr gribas ticēt, ka tas mums visiem ir kaut kas tik īpašs, ka Mežaparka estrādē noķertā enerģija ir milzu lādiņš ilgākam laikam. Un, starpcitu, gan vadoties no personīgās pieredzes, gan runājot ar kolēģiem, Dziesmu svētku gadījumā (un arī Jāņu svinēšanas!) mūsu kaimiņi lietuvieši un igauņi, par kuriem mums atgādina vienmēr, ka tie aizsteigušies stipri priekšā, kas attiecas uz ekonomiku,  – šeit mums nav konkurenti un nekad arī nebūs! Viļņā uz ielām Jāņu dienā esmu redzējis labākajā gadījumā pāris meitenes ar mākslīgiem vainagiem galvā un Dziesmu svētku norise ir vienkārši norobežots stadions, kur kaut kas notiek ar dažām dejām un dziesmām. Ar igauņiem nedaudz labāk. Bet citādi: iesaku papētīt, kas notiek pie kaimiņiem festivālu kontekstā – var atrast daudzas labas lietas.

Tagad par festivāliem. Ja ir vēlme pēc visdažādākās mūzikas (no klasikas līdz džezam) viena festivāla ietvaros, tad operdziedātājas Ineses Galantes lolojums “Summertime” būs pareizā izvēle. Arī šogad tas norisināsies Jūrmalā, koncertzālē “Dzintari” no 10. – 13. augustam. Diemžēl, pēdējo reizi, par ko pavēstīja pati Galante. Tāpēc, iespējams, jo lielāka motivācija turp doties. Katrai festivāla dienai sava programma, kur būs iespēja dzirdēt gan izcilos latviešu pianistus Reini Zariņu, Daumantu Kalniņu, Andreju Osokinu un Aurēliju Šimkus, citā dienā – koncertprogrammu “Tikšanās ar Marlēnu”, veltītu aktrisei un dziedātājai Marlēnai Dītrihai, kur galvenajā lomā lomā būs Brodveja zvaigzne Ūte Lempere. Protams, uzstāsies arī festivāla patronese Inese Galante.

Vērā ņemams ir turpat “Dzintaru” koncertzālē rīkotais “Jūrmalas festivāls”, kas norisināsies no 15. – 23. jūlijam. 10 koncerti un katrs no tiem ar izcilu programmu. Īpaši jāizceļ 16. jūlija koncerts, kur kopā ar LNSO uzstāsies pasaulslavenā latviešu vijolniece Baiba Skride un atskaņos Ērika Volfganga Korngolda Vijolkoncertu. Joprojām atceros to reizi 2001. gadā LTV “Panorāmas” ziņās, kad netradicionāli tās tika sāktas nevis ar kārtējiem paziņojumiem par ekonomiskajām problēmām, bet ar to, ka latviešu jaunā vijolniece ir ieguvusi Grand prix pasaules visprestižākajā karalienes Elizabetes konkursā Beļģijā. Jebkurā gadījumā – “Jūrmalas festivāla programmai” būtu jāpievērš vislielākā uzmanība. Runājot par latviešu akadēmiskās mūzikas – bez pārspīlējuma – pasaules līmeņa slavenībām, tad, ja ir iespēja, noteikti vajadzētu doties uz mecosoprāna Elīnas Garančas koncertu “Elīna Garanča un draugi” 12. jūlijā turpat “Dzintaru” koncertzālē. Par pēdējo 25 gadu vislabāko Karmenu ārzemju presē nodēvētā latviešu dziedātāja savos koncertos vienmēr piedāvā visaugstākās raudzes izpildījumu. Šis notikums tad tiešām  būtu “must have”.

Un, kas attiecas uz akadēmisko (un ne tikai) mūziku, tad var arī izpētīt Liepājas “Lielā dzintara” un Rēzeknes “Latgales vēstniecības “Gors”“ programmas – arī tur ir vasaras programmas piedāvājums. Turklāt šo divu koncertzāļu apmeklēšana parasti arī paredz lielāku vai mazāku ekskursiju pa Kurzemi un Latgali. Un, ja vēl nedaudz par Jūrmalas koncertiem, bet ne jau ar tik akadēmiski ievirzītu programmu, tad pēc 3 gadu pārtraukuma latviešu estrādes dziedātāja Laima Vaikule rīko savu festivālu “Rendezvous Laima Vaikule”. Festivāla norises laiks no 26. – 30. jūlijam. Jo īpaši šī festivāla koncertu apmeklēšana svarīga ir sakarā ar Ukrainā notiekošo karu. Būs mākslinieki no Ukrainas un visi tie, kas iestājas pret Krievijas īstenoto agresiju. Tas ir atbalsts ukraiņu tautai. Uzteicama ir dziedātājas aktīvā savas pozīcijas paušana publiskajā telpā, atbalsts Ukrainai, ja ņem vērā to, ka ilgus gadus Laima Vaikule sevi pozicionēja kā “cilvēku, kurš ir ārpus politikas”.

Ja pārejam no klasikas uz roku, popu un vispār jebkādu mūziku, kas ir kvalitatīva savā žanrā, tad arī šeit ir plašs piedāvājums. Laikam nevienam nav jāstāsta, kas ir “Positivus”. Lai arī festivāls pārcēlies no jūras krasta Salacgrīvā uz Lucavsalu Rīgā pie Daugavas, festivāla organizētāju izvēlētie mākslinieki un programma nemainīgi ir saistoša un ļoti dažāda. Divas dienas – 14. un 15. jūlijā būs iespēja baudīt Grammy balvas laureātu Semu Smitu, Tomi Kešu un daudzus citus. Par to visu plaši festivāla mājas lapā positivusfestival.com Tāpat jātcerās, ka interneta mājas lapas ar izsmeļošu informāciju ir arī pārējiem festivāliem.

Ja ir vēlēšanās būt kopā ar “savējiem”, tiem, kuri saprotas bez vārdiem, dzied vienas un tās pašas dziesmas, tad ir jādodas uz Vecpiebalgu 1. jūlijā, kur Alauksta ezera krastā visi kopā dziedās “Redzat, atkal ir debesis pušu!” jeb svinēs “Imantdienas”, komponista Imanta Kalniņa Vārda dienu. Pēc vairāku gadu norises Cēsu Pils estrādē, Imantdienas atgriežas savā vēsturiskajā vietā, kur tās sākās tālajā 1976. gadā, pateicoties grupas “Menuets” vadītājam Jānis Blūmam. Pavisam drīz tika aizliegtas, bet tad turpinājās kā neformāla muzicēšana, 1995. gadā atjaunotas, Covid 19 pandēmijas iepauzētas, šogad tās aicina ar Imanta Ziedoņa teksta vadmotīvu: “Mūžu mūžos būs dziesma”. Savukārt pats autors, droši vien, atkal uzrunās savu nu jau paaudzēs skaitāmo fanu pūli ar nemainīgo frāzi: “esiet sveicināti, karalienes Mūzikas uzticīgie bruņinieki!”

RDMV mājas lapas lasītāji, domājams, galvenokārt ir saistīti ar tēlotājmākslu. Kaut gan: vai tiešām mūsdienās šīs robežas tik svarīgas? Diez vai. Bet, jebkurā gadījumā, arī vasarā muzeji strādās un galerijas piedāvās jaunas izstādes. Pašreiz būtu īstais laiks apciemot Rundāles pili, kur Lielajā galerijā ir eksponēta brīnišķīga izstāde  “Ziedošie gobelēni”. Eksponāti, kurus Latvijai laipni atvēlējis Francijas Nacionālā mēbeļu fonds no savas kolekcijas. Līdz 17. septembrim varēs baudīt šos rūpīgi austos šedevrus, kas darināti no 16.gs. vidus līdz 20. gs. vidum. Protams, Rundāles pils apciemojums vasarā nav iedomājams bez franču dārza apmeklējuma. Tūkstošiem rožu parkā, kas tur zied un smaržo, ir kā meditatīva pastaigas vieta daudziem jo daudziem pils viesiem.

Attēls: Rundāles pils izstāde "Ziedošie gobelēni"; "Koncerts pie strūklakas" (autors nezināms, vilna, zīds, 16.gs. sākums)

Tas ir tāds pavisam mazs un, kā jau minēju, ļoti subjektīvs “kultūras ceļvedis” vasaras mūzikas un mākslas norisēs. Un noslēgumā vēl pavisam nedaudz par ceļojumiem. Skolā esam iedibinājuši mācību ceļojumu praksi uz kādu no Eiropas valstīm. Un ļoti ceru, ka šo tradīciju turpināsim. Iespējams, ka daudziem mūsu skolas audzēkņiem šī vasara arī būs visīstākais laiks, lai kaut kur dotos. Izvēles iespējas ir, bet man šķiet, ka vasara pie mums ir visbrīnišķīgākā iespēja (kas nav daudziem, teiksim, Itālijā) “doties ceļojumā uz mežu”! Zemenes, mellenes un avenes dabā, to “lasīšanas process” ir skaistāks par jebkuru, pat vislabāko, renesanses laika gleznu. Tad jau nāks sēņu laiks...Mana kolēģe flautise Ilona Kudiņa kādā no intervijām reiz teica, ka “visskaistākā mūzika ir klusums”. Katram savs. Koncertzālē vai dabā, rožu parkā – visur var redzēt gleznas un dzirdēt, iesmaržot mūziku, izjust klusumu sevī. Tas būs spēcīgs, lietojot laikmetīgu leksiku, “restarts”. Un, pavisam droši, motivācija studiju procesam jaunajā mācību gadā. Lai mākslas un mūzikas bagāta vasara un tiekamies septembrī!

Raksta autors: Guntars Gritāns