08.09.2021.

26. maijā izcilais latviešu komponists Imants Kalniņš (1941) svinēja savu 80 gadu Jubileju. Kā daudzi citi pasākumi, kas Covid – 19 izraisīto apstākļu dēļ nav realizējušies, tika atcelts arī plānotais koncerts arēnā “Rīga”. Tajā vajadzēja piedalīties izciliem Latvijas mūziķiem, lai radītu kopā būšanas prieku un “svētku dienu” “savējiem”. Šīs pēdējās divas frāzes no paša komponista un dzejnieka Vika dzejoļiem Meistara dziesmās zināmā mērā jau ir kļuvušas leģendāras. Kā tāds savdabīgs kods kādai konkrētai kopienai. Šoreiz mans mērķis nav stāstīt par I.Kalniņa mūzikas fenomenu, jau vairāku paaudžu “apmāto, tātad – kā brīvo” (Māra Čaklā teksts) bezmaz maniakālo viņa daiļrades fanu (mani, raksta autoru, ieskaitot) aktivitātēm. Tam būtu vajadzīgs daudz plašāks pētījums. Imanta Kalniņa personība ir uzrunājusi arī vairākus Latvijas māksliniekus, tāpēc nereti viņš ir portretēts. Interesants fakts – dažreiz arī pašam par to nezinot. Šoreiz piedāvāšu divus portretus, to tapšanas stāstus, kurus gleznojušas divas izcilas latviešu mākslinieces: Biruta Delle (1944) un Anita Kreituse (1954).

Delles portrets, iespējams, ir viens no pirmajiem Kalniņa portretiem un tas ir datēts ar 1967. gadu. Pirms trīs gadiem, strādājot pie sava pētījuma (bakalaura darba) par latviešu komponistu portretiem padomju mākslas periodā, bija arī iespēja ar vairākiem māksliniekiem parunāt par to tapšanu. Lai arī Dellei nekad nav paticis stāstīt par savām gleznām mākslas zinātnes kontekstā, taču toreiz, 2018. gada pavasarī viņa to darīja labprāt, tikai piebilstot, ka “vajag vienkārši to portretu skatīties un nemeklēt nekādu dziļāku jēgu”.

Anita Kreituse "Imants Kalniņš" (1975, k.,p., 1,21x64, Im.Kalniņa kolekcija)

Latvijas kultūras vēsturē, šķiet, lieliem burtiem ierakstīts kādreiz 60-jos gados tik slavenās kafejnīcas, tautā sauktas par “Kazu” fenomens. Eižens Valpēteris apkopoja tās kādreizējo apmeklētāju atmiņu stāstus un 2010. gadā iznāca grāmata “Nenocenzētie. Alternatīvā kultūra Latvijā. XX gs. 60 – tie un 70- tie gadi.” (izdevniecība “Latvijas vēstnesis”). Pēc deviņiem gadiem režisore Laima Žurgina šo pašu tēmu iemūžināja savā filmā “Kaza kāpa debesīs” (studija Ego Media). Gan Biruta, gan Imants bija regulāri “Kazas” apmeklētāji. Tā bija vieta, kur varēja kaut kādā mērā paglābties no padomju realitātes un dzīvot savu ideālo dzīvi paralēli varas diktētai īstenībai. Kas attiecas uz Delles Kalniņa portretu, tad tas tomēr gleznots pie viņas mājās, nevis “Kazā”. Imants kādu vakaru ciemojies pie Birutas un Huberta (Delles pirmais vīrs) un māksliniece palūdza Kalniņu pozēt. Šajā periodā Delle ļoti aizrāvās ar franču postimpresionisma gleznotāja Pola Sezana (1839 – 1906) daiļradi. Daudz studēja viņa darbu reprodukciju albumus. Delles daiļrades pētnieki, arī mākslas zinātniece Anda Treija savā grāmatā par mākslinieci to uzsver (Treija A. Biruta Delle. – Rīga: Daugava, 2007.). Kad māksliniecei lūdzu tomēr kaut nedaudz paraksturot to laiku, kā abi komunicēja un tapa šis portrets, viņa to nosauca par “portretu – dziesmu”. Imanta Kalniņa portretā ir jaušama ekspresija, tas gleznots samērā tumšos toņos un fiziskā līdzība ar modeli, neapšaubāmi, ir nolasāma. Iespējams, arī kāds “sezanisks žests”, lai arī māksliniecei tādi epiteti nav tīkami. 1967. gadā Kalniņš jau bija pazīstams ne tikai mūziķu lokā, par viņu runāja kā par vienu no savas paaudzes talantīgākajiem komponistiem. Taču, protams, tajā laikā vēl nebija uzrakstīti skaņdarbi, kurus vēlāk nozares eksperti iekļaus Latvijas Kultūras kanonā. Pavisam drīz, 1968. gadā Liepājā tapa mūzikls “Princis un ubaga zēns”. Tekstus dziesmām rakstīja komponista brālis Viks. Dziesmas no izrādes foklorizējās, sāka dzīvot savu neatkarīgu dzīvi, galvenokārt pateicoties dziesminiecei Austrai Pumpurei un viņas “austrasbērniem”. Un vēl pēc dažiem gadiem tika sakomponētas daudzas dziesmas jaunām izrādēm, 1973. gadā arī slavenā Ceturtā simfonija un mūzika Gunāra Pieša filmai “Pūt, vējiņi!”. Mūsu sarunā Delle toreiz teica, ka viņai bija gluži vienalga, cik slavens kļūs Kalniņš. Svarīgi bija gleznā parādīt ne tikai savu laikabiedru. Tik pat liela nozīme bija pašas Delles mākslas radīšanas procesam. Portrets, kas gleznots noteiktā laikā, lai kādā vēlākā dzīves posmā kaut kur vienkārši “aizklīstu”. Māksliniece nezināja pateikt, kur tas atrodas. Nedaudz vēlāk pēc mūsu sarunas ar mākslinieci, ciemojos pie komponista mājās Liepājā un uzdevu šo pašu jautājumu: kur ir portrets? Vai ir kāda nojausma? Atbilde: “Jā, ir. Blakus istabā”. Tā, gluži nejauši, man uzsmaidīja mākslas pētniekiem tik reti sastopamā fortūna – atrast šķietami nozaudētu darbu. Pats Imants Kalniņš, runājot par šo savu portretu un Delli kā mākslinieci, bija pavisam lakonisks: “Viņa ir ļoti talantīga!”

Gleznotāja Anita Kreituse mūsu daudzajās sarunās atzinās, ka viņai ļoti paveicās, ka vēl paspēja piebiedroties “kazistiem”. Daudzi no viņiem par Anitu bija vecāki vismaz desmit gadus, tāpēc komunikācija ar jauniem paziņām un draugiem Kreitusei bija, citējot viņu pašu, “otra augstskola”. Dvēseliskā saite ar komponistu izveidojās ļoti ātri un jaunajai pasteļgleznotājai drauga mūzika bija viena no “paralēlās realitātes” bagātībām. 1975. un 1977. gadā Anita uzgleznoja Imanta portretus. Otrais portrets “Imants Kalniņš Vecpiebalgā” ir zināms labāk, jo 1979. gadā grupa “Menuets” tā reprodukciju izmantoja ka savas skaņu plates “Dzeguzes balss” vāka noformējumu. Savukārt 1975. gada darbs plašākai publikai nav tik pazīstams. Tas arī atrodas komponista dzīvoklī un atrodas pie sienas blakus Delles gleznai. Portretā redzam komponista stāvu, kas ir koku ieskauts. Tas ir tobrīd ļoti aizaugušais Rundāles pils dārzs. Pilī jau bija sākušies vērienīgi restaurācijas darbi, un daudzi “kazisti” un ne tikai viņi tur brauca ciemos. Pati pils, lai arī ļoti bēdīgā stāvoklī, ar tās baroka atmosfēru sniedza ciemiņiem iedvesmu un citādības izjūtu. “Kā tāda patvēruma sala”, teica sarunā Kreituse. Gleznā komponista figūra ar garu tumši sarkanu šalli ap kaklu ir nedaudz mistiska. Tāpat jautājumus rosina arī tam blakus esošā maza zēna figūra. Tas ir iedomu vai reāls tēls? Ir jāmeklē kāda simboliska nozīme? Interesanti ir salīdzināt mākslinieces un komponista viedokļus. Kreituse kā autore to interpretē tā, ka “paralēlo pasauli var sadzirdēt un saredzēt tikai tas cilvēks, kas ir kā bērns ar siltu un atvērtu sirdi. Tāds kā Imants”. Savukārt Kalniņš, lūgts atbildēt uz šo jautājumu, sev raksturīgajā manierē vien norādīja, ka mākslai nevajadzētu risināt šādus jautājumus. Tas bērns tur ir un “viņš runā ar mani, runā ar savu informāciju.”

Biruta Delle "Imants Kalniņš" (1967, a.,e., 80x65, Im.Kalniņa kolekcija)

Abas mākslinieces komponists sauc par Latvijas ievērojamākajām gleznotājām. Un, šķiet, ka tas veids, kā viņas ir gleznojušas savus Imanta Kalniņa portretus, ir tuvs pašam komponistam. Viņas ir sapratušas Meistaru un viņa Mūziku.

Kā jau minēts raksta sākumā, tad Imanta Kalniņa portreti ir vairāki. Ar plašāku to apskatu var iepazīties žurnālā “Mūzikas Saule”. Šī gada jūnijā tur būs publicēts mans raksts par šo tēmu. Pēdējais IM.KA (šādi viņš pats parasti parakstās) portrets tapis pavisam nesen Liepājā, Ausekļa ielā 3/5: tā autors ir grafiti mākslinieks Elementton. Kalniņam fonā ir viņa komponētās Liepājas pilsētas himnas “Pilsētā, kurā piedzimst vējš” (vārdu autors Māris Čaklais) notis. Jau labu laiku rīdzinieks Kalniņš par savām mājām sauc vējaino pilsētu Liepāju. Un arī šeit ir zināma maģija: lai cik ir stiprs vējš, par to nav jāuztraucas, “jo saknes jau vējš neizplēš”.

Raksta autors: Guntars Gritāns

Reklāmkarogs: Kristīne Markus