Kolekcionējamā arhitektūra - Iesakām - Aktualitātes

A A

Kolekcionējamā arhitektūra

19.10.2020.

Londonas Karaliskajos dārzos, blakus Serpentīna galerijām esošajās pļavās, nepiespiestu sarunu raisīšanai par mākslu, arhitektūru un kultūru, kopš 2000. gada ik vasaru pārsteidz cits, sezonāls paviljons ar atraktīvu telpisko formu. Paviljona tapšana arvien tiek uzticēta kādai izcilai pasaules arhitektūras zvaigznei, kas iepriekš nekad nav projektējusi/būvējusi Apvienotajā Karalistē. Paviljona funkcija - 3 mēnešus ilga pagaidu būve - vasarīga tikšanās un pasākumu norises vieta, ar kafejnīcu. Vērienīgā pasākumu programma, jau ar pašu pirmo būvi, ir kļuvusi par izcilu notikumu dizaina un arhitektūras kalendārā.

Paviljona ideja divu gadu desmitu griezumā izaicina vairākus apgalvojumus:

- vai arhitektūru var padarīt par kolekcionējamu mākslas darbu un tā var darboties neatkarīgi no pielietojuma mērķa un vietas;

- vai algojot slavenu arhitektu vienmēr var sasniegt izcilu būves rezultātu;

- vai konstrukcijas var izbūvēt tādā ātrumā un veidā, kas pārdomātas detaļas padara gandrīz neiespējamas un tomēr neliek ciest gatavā darba kopējai kvalitātei;

- ko arhitekti var darīt ar telpu, struktūru, materiālu, gaismu un dabu, un kā šo lietu iedzīvina cilvēki, kas to apdzīvo.

Paviljonu vēsture ir stāsts par virkni intriģējošu, dažreiz skaistu, reizēm dīvainu struktūru, kas ir atdzīvinājušas Londonas Karalisko dārzu vasaras. Lūk, neliels pārskats par divdesmit gados tapušajiem paviljoniem.

2000. gads. Zaha Hadida (Zaha Hadid)

Pašu pirmo Serpentīna galerijas paviljonu radīja Zaha Hadida. Struktūra, kuras pamatā ir telts ideja, ar trīsstūrveida jumta konstrukciju aptvēra iespaidīgu 600 kvadrātmetru lielu laukumu. Uz tērauda konstrukcijas balstīta, saliekama, dažādu slīpumu daudzstūru plakņu forma stiepās līdz zemei, radīja kopējo apjomu un vienlaikus arī dažādas iekšējās telpas.

Šī paviljona iecere bija ambicioza - kalpot par vienreizēju, unikālu telpu svinīgām vakariņām par godu Serpentīna galerijas 30. gadu jubilejai. Hadida toreiz bija pasaules izcilā “neuzceltā” arhitekte, kurai bija pavisam maz pabeigtu ēku, bet jau milzīga starptautiska reputācija, kuras pamatā - zīmējumi/solījumi. Sākotnēji tika plānots, ka šī struktūra kalpos vien nedēļu, bet toreizējam kultūras sekretāram Krisam Smitam tā tik ļoti patika, ka viņš pārliecināja plānotājus atļaut būvei palikt parkā visas vasaras garumā. Paviljons nebija no Zahas Hadidas izcilākajiem darbiem - tas tika uzbūvēts steigā un ar grūtībām, un tā kopējā sajūta šķita kā nejauši salasītu lietu kopums. Un tomēr, šis paviljons bija idejas aizsācējs - satraukums un ieinteresētība, ko tas izraisīja, ļāva kļūt par pamatu spēcīgas tradīcijas aizsākumam.

2001. gads. Daniels Lībeskinds (Daniel Libeskind) sadarbībā ar Arup

Jau tobrīd slavens ar savu pirmo lielāko starptautisko ēku - Ebreju muzeju Berlīnē, (1999), Lībeskinds joprojām cerēja Londonā uzbūvēt spirāli - 1996. gada konkursā vinnējušo projektu - Viktorijas un Alberta muzeja piebūvi, kas tomēr tā arī nekad netika īstenota.

Paviljons ar nosaukumu "Astoņpadsmit pagriezieni" tika veidots kopā ar inženieri Sesilu Balmondu no Arup. Kā milzīgs origami, izlocīts no masīviem alumīnija paneļiem, kuri pārklājās viens virs otra, tas radīja dažādas, no parka norobežotas telpas. Apstādījumi atspoguļojās metālā, izveidojot 3D kolāžu ar dabu un būves struktūru.

2002. gads. Toio Ito (Toyo Ito) sadarbībā ar Arup

Paviljona fasādes sarežģītā tērauda konstrukcija ir ar acīmredzami nejaušu krustojošo līniju izvietojumu, kuru idejas pamatā - atsauce uz algoritmu kubam, kas paplašinās, kad tiek pagriezts. Ēka radīja spoži balta interjera žilbinošu spilgtumu, to papildināja Rosa Lovegroves krēsli.

2003. gads. Oskars Nīmeijers (Oscar Niemeyer)

Paviljona pieteikums nāca ar lielisku stāstu - Londonā debitēs toreiz jau 95 gadus vecais brazīliešu maestro Oskars Nīmeijers, kurš savulaik kopā ar Le Korbizjē strādāja Rio pirmskara izglītības ministrijā un nepārprotami joprojām tiek uzskatīts par mūsdienu arhitektūras pamatu klasiķi.

Tomēr realitāte netapa tikpat izcila kā daudzsološais stāsts. Nīmejers Brazīlijā uzzīmēja dažas skices, kas tika “pārtulkotas” ēkā, kurai tomēr trūka arhitekta labāko darbu spozmes. Lai arī ne pārāk veikla un veiksmīga, bet, kā suvenīriem piedien - labāk, ja Lielbritānijā ir bijis Nīmeijers, nekā viņa darbu še nebūtu.

2004. gads. MVRDV

MVRDV - tobrīd Nīderlandes arhitektūras uzlecošās zvaigznes piedāvāja paviljona ideju, kas bija izteikti konceptuāla, bet tā arī nekad netika īstenota. Iecere bija apglabāt visu Serpentīna galeriju zem mākslīga kalna, pa kura augšpusi varētu pastaigāties. Vēlme atkāpties no “vienkārši skaista objekta” izveidošanas, bija ārkārtīgi ambicioza gan budžeta, gan būvniecības tehnoloģisko jautājumu un vides pieejamības kontekstā. Tā rezultātā 2004. gadā netapa neviens paviljons. Serpentīns joprojām cerēja to uzcelt nākamajos gados, bet galu galā atteicās no šīs ieceres.

2005. gads. Alvaro Siza (Álvaro Siza Vieira) un Eduardo Souto de Moura (Eduardo Souto de Moura) sadarbībā ar Arup

Alvaro Siza un viņa kādreizējais skolnieks Eduardo Souto de Moura - divi portugāļu arhitekti, kuriem raksturīgs zināms pieskāriena vieglums un vienkāršība, radīja ažūru konstrukciju, kas pilnībā veidota bez nesošām balstu kolonnām.

2006. gads. Rems Kolhāss (Rem Koolhaas) sadarbībā ar Arup

Stārkitekts, nīderlandietis Rems Kolhāss 2006. gadā radīja milzu piepūšamo burbuli. Sākotnēji paudis skepsi par paviljona koncepciju kā tādu, taču tad kopā ar kolēģiem nāca klajā ar ideju par “pieminekļa” radīšanu - ar gāzi piepildītu balonu vai "kosmisko olu", kas virzītos virs "amfiteātra". Balons sasaucās ar 60.-to gadu arhitektu iemīļotajām piepūšamajām konstrukcijām. Bija iecerēts, ka tas palielināsies labos laika apstākļos, atverot amfiteātri svaigam gaisam un debesu skatiem, un atkal nolaidīsies, lai pasargātu no lietus - iecere, kas izrādījās visai apgrūtinošs veids, kā pārvaldīt apkārtējo vidi. Un tomēr - vairāk kā jebkurš cits paviljons, šis kļuva par publiskas informācijas apmaiņas vietu, daļēji pateicoties Kolhāsa un Serpentīna galerijas radošā direktora Hansa Ulriha Obrista sastādītajai programmai, kuras laikā notika pat vairāki 24 stundu interviju maratoni un, kas negaidīti kļuva par ārkārtīgi intensīvu viedokļu apmaiņas vietu.

2007. gads. Olafurs Eliassons / Kjetils Torsens (Olafur Eliasson / Kjetil Thorsen)

Dāņu-islandiešu mākslinieks Olafurs Eliasons sadarbojoties ar norvēģu arhitektu Kjetilu Tredālu Torsenu (Snøhetta) radīja poētisku, mirdzošu, gaismu caurvijošu struktūru. Paviljona estētika radīja izcilu viegluma sajūtu, tomēr šī ir viena no vismazāk atmiņā paliekošajām divdesmitgades paviljonu būvēm.

2008. gads. Frenks Gērijs (FrankGehry)

Barselonā, Berlīnē, Parīzē, Diseldorfā, Prāgā un Bilbao ir lieliskas Frenka Gērija ēkas, bet Londona, pat ar visu savu apbrīnojamo būvniecības apetīti, 2008. gadā vēl nebija tikusi pie kādas, no tolaik jau astoņdesmit gadus vecā arhitekta, celtnēm.

Serpentīna paviljona pasūtījums arhitektam ļāva atgriezties pie savas karjeras sākotnējā, tiešā stila, kāds tas bija vēl pirms Bilbao Gugenheima muzeja ēka viņu kaldināja par smalki izliekto spīdumu speciālistu. Viņš uztvēra šo pasūtījumu arī kā iespēju sniegt pieredzi jaunākiem kolēģiem savā birojā, tostarp - dēlam Samuēlam.

Paviljona forma, pretstatā citiem Gērija darbiem, kas vairāk liecas uz ārpuses apjomiem, šoreiz radīja uz iekšpusi vērstu risinājumu.

2009. gads. Sanaa (Sejima and Nishizawa and Associates)

Līdz 2009. gadam sāka šķist, ka Serpentīna paviljona idejai varētu pietrūkt iedvesmas, taču japāņu arhitektu birojs Sanaa nāca klajā ar vienu no apburošākajiem pieteikumiem. Biroja dibinātāji Kazujo Sejima (Kazuyo Sejima) un Rie Nišizava (Ryue Nishizawa) izveidoja brīvas formas, ļoti plāna alumīnija jumtu, kas, viņu pašu vārdiem sakot, “dreifēja starp kokiem kā dūmi". Paviljonam nebija sienu un jumts tika atbalstīts uz plāniem stabiņiem. Jumta plaknē spoguļojās debesis un zāle, un, atspīdumos skatoties, varēja ieraudzīt, kā lietus līst uz augšu. Arhitektus citējot - tas "paplašināja parku un debesis un izkusa tā apkārtnē". Arhitekti tā runā diezgan bieži, taču šajā gadījumā ēka tik tiešām paveica to, ko viņi apgalvoja.

2010. gads. Žans Nuvēls (Jean Nouvel)

Serpentīna galerijas paviljons, 2010. Arhitekts Žans Nuvēls. Foto© 2010 Philippe Ruault

Parīzietis Žans Nuvēls, pasaules slavu ieguva ar Institut du Monde Arabe 1987. gadā. Ēka apbūra ar ažūru tērauda žalūziju sienu, ko bija iedvesmojusi Kairas tradicionālā arhitektūra. Viņa arhitektūrā apvienojas virsmas jutekliskums, smalks pieskāriens un vienlaikus skarbums. 2010. gada Serpentīna paviljons spilgti sarkanā krāsā izaicināja Londonas autobusus, pastkastes un telefonu kabīnes. Ģeometriskas formas, plaknes un dramatiska, 12m augsta, slīpa siena, kas pacēlās virs zāliena, polikarbonāts apvienojumā ar tekstilu - izaicinošs un košs, radīja drosmīgu Serpentīna četrdesmitās gadadienas paviljona tēlu.

2011. gads. Pīters Cumtors (Peter Zumthor) sadarbībā ar Pītu Oudolfu (Piet Oudolf)

Paviljona arhitektūrā Cumtors turpināja risināt sev raksturīgo materiālu un brīvo laukumu mijiedarbes spēli. Lakoniskas formas, telpas un apjomi, slēgtais dārzs, kuru izveidoja holandiešu dārzu dizainers Pīts Oudolfs.

2012. gads. Ai Veivei (Ai Weiwei) un Herzog & de Meuron

Serpentīna galerijas paviljons, 2012. Autori: Ai Veivei un Herzog & de Meuron. Foto © 2012 Iwan Baan

Ņemot vērā ķīniešu mākslinieka Ai Veivei un Šveices arhitektu biroja Herzog & de Meuron iepriekšējās sadarbības milzīgos panākumus Pekinas olimpisko spēļu laikā, viņu pirmais kopdarbs Lielbritānijā tika ļoti gaidīts, jo laika ziņā tas sakrita ar Londonas 2012. gada spēlēm. Paviljona programmai jau bija vairāk kā 10 gadu un radošais tandēms šo faktu apspēlēja kā arheoloģisko izrakumu ideju. Rokot zemi piecu pēdu dziļumā, lai tiktu līdz gruntsūdeņiem, tika atsegtas iepriekšējo paviljonu atliekas - kabeļu gali, detaļas, būvju pamati, tā atklājot iepriekšējo konstrukciju iejaukšanos dabiskajā vidē un, vienlaikus apliecinot vēstures klātesamību. Paviljona jumta pārsegums tika veidots kā ūdens tvertne, ezera spogulis, kurā saredzamas debesis. Iekšējā telpa izklāta ar ilgtspējīgu korķa segumu. Paviljons godināja iepriekšējos gados tapušos projektus un mudināja skatītājus atcerēties Serpentīna paviljonu vēsturi.

2013. gads. Sou Fudžimoto (Sou Fujimoto)

Serpentīna galerijas paviljons, 2013. Arhitekts: Sou Fujimoto. Foto © 2013 Iwan Baan

Paviljons ar iesauku “mākonis” - neregulāras formas daļēji caurspīdīga “lāse”, kas sastāvēja no tērauda un gaismas režģa moduļiem, pa kuru terasēm bija iespējams arī kāpelēt. Apmeklētājs kļuva par telpas un ainavas sastāvdaļu.

2014. gads: Smiljans Radiks (Smiljan Radić)

Čīlietis Smiljans Radičs pirms Serpentīna paviljona pasūtījuma saņemšanas bija salīdzinoši mazpazīstams. Paviljons, kā dabas formu apspēlējošs “kokons”, balstījās uz it kā nejauši izkaisītiem laukakmeņiem un tā čaula tika veidota no ārkārtīgi plāna stiklšķiedras materiāla, kura biezums bija vien 10mm.

2015. gads. SelgasCano

Spānijas arhitektu studija SelgasCano veidotā daudzstūru struktūra tika radīta no austiem, caurspīdīgiem vai daudzkrāsainiem polimēra plastikāta paneļiem. Šai konstrukcijai bija vairāki ieejas un izejas punkti un tā veidoja dažādus koridorus. Ievērojot apmeklētāju pieredzes jēdzienu, telpas radīja šādi elementi: struktūra, gaisma, caurspīdīgums, ēnas, pārmaiņas un pārsteigums.

2016. gads. Bjarke Ingels (BIG)

BIG spēlējas ar telpu un dimensijām, pārveidojoties no vienas cauruļveida "ķieģeļu" līnijas tās augšpusē uz plašu telpu, kurā atrodas kafejnīca un publiskā telpa zemāk. Šajā gadā paviljonu pavadīja arī četras "vasarnīcas", kuras katru ir projektējis arhitekts, kuram Apvienotajā Karalistē iepriekš nav bijusi būvniecība: Kunlé Adeyemi, Barkow Leibinger, Yona Friedman un Asif Khan.

2017. gads. Dibēdo Francis Kerē (Diébédo Francis Kéré)

Kā mikrokosmoss - "kopienas struktūra Kensingtonas dārzā" - izveidotais paviljons radīts, lai apzināti sapludinātu kultūras atsauces no Kerē dzimtās pilsētas Gando, Burkino Faso. Arhitekta iecere - veidot paviljonu kā sociālu kondensatoru, kas "kļūs par gaismas bāku, stāstīšanas un kopības simbolu".

2018. gads. Frīda Eskobedo (Frida Escobedo)

Pagalms, kuru norobežo divi taisnstūra apjomi, kas uzbūvēti no cementa jumta dakstiņiem. Šis krāvums rada atsauci uz Meksikas pagalmiem raksturīgo kopīgās sienas tipu, kas ir gana caurlaidīgs gan ventilācijai, gan skatam uz kaimiņpusi.

2019. gads. Džunja Išigami (Junya Ishigami)

Japāņu arhitekts ir viens no jaunākajiem, kuram līdz šim bijusi uzticēta paviljona būve. Arhitektūras ideju raksturo cilvēka radīto objektu un vides dabiska saplūšana atvērtā telpā. Šīfera krāvuma plaknes iedvesma balstīta jumta tēlā kā arhitektūrā nozīmīgā un būtiskā ēkas sastāvdaļas jēdzienā.
Šo paviljonu raksturo arī negaidīts skandāls, kas izvērtās pēc izdevumam The Architects ’Journal nosūtīta e-pasta par neapmaksātu prakses darbu arhitektu birojā Junya Ishigami + Associates. Praktikanta ziņā tika uzsvērts zemais atalgojums, sešu darba dienu nedēļa un garas virsstundas.

2020. gads. Counterspace

Serpentīna galerijas paviljona vizualizācija, 2020. Arhitektūra: Counterspace

2020. gada projekta pieteikumu radījušas Serpentīna paviljona visu laiku jāunākās arhihtektes no Johannesburgā, (Dienvidāfrika), 2015. gadā dibinātās, starpdisciplinārās arhitektūras studijas Counterspace. Līdz ar pandēmijas sākumu kļuva skaidrs, ka līdz šim definētais 6 mēnešu ietvars paviljona projektēšanai un izbūvei ir nereāls. Šī gada paviljona izveide pārcelta uz nākamo vasaru. Būvniecībai iecerētie materiāli atspoguļo arhitektūras atbildi uz vides izaicinājumiem - korķis kā dabīgs materiāls un ķieģeļi, kas izgatavoti no pārstrādātiem celtniecības atkritumiem. Dažādas faktūras un formas iecerētas ar atsauci uz Londonas apkaimēm, kurās daudz migrantu - Brikstona, Hokstona, Haknija, Waitčapela, Pekhama, Ziemeļkensingtona un citas. Counterspace līdzdibinātāja Sumaija Vellija (Sumayya Vally) uzsver, ka projekta pagarinājums ļaus pielāgot tēmas, lai tās atbilstu pasaulei pēc pandēmijas.

Līdz ar katra paviljona būvi, tā pasūtītāju, Serpentīna galerijas, uzstādījums - vīzija, kaislība un mērķtiecība sniedz pienesumu kvalitatīvas laikmetīgās arhitektūras izpratnes veicināšanā. Katrs paviljons pēc eksponēšanas dārzos - vasaras nogalē tiek demontēts un nodots kāda privāta pircēja rokās. Toio Ito, radītais paviljons pēc demontāžas nonāca Francijas dienvidos, Sentropēzā, viesnīcā Le Beauvallon. Nīmeijera, Sizas, Kolhāsa un Eliassona konstrukcijas par "ievērojamu summu ... jeb daudziem miljoniem" nopirka kāds anonīms pircējs un visi četri joprojām stāv noliktavā ar cerību tos kādreiz atkal izstādīt publiski. Arī vairākiem citiem paviljoniem īpašnieki nav vēlējušies sevi atklāt publiski. SelgasCano paviljons 2019. gada vasaras/rudens mēnešos no jauna tika izstādīts ASV, kur sadarbībā ar Losandželosas dabas muzeju tas iekļāvās Second Home Hollywood programmā. Lūk tāda neparasta pēc izstādes dzīve turpinās gandrīz katram no šiem darinājumiem - iespējams, nemaz ne tik slikta - kļūt par piemiņas velti kādam labas arhitektūras cienītājam.

Avoti:
https://www.serpentinegalleries.org/
https://www.theguardian.com/artanddesign/2010/may/23/serpentine-pavilions-ten-years-on
https://www.archdaily.com/790106/round-up-the-serpentine-pavilion-through-the-years

Raksta autore: Daina Vītoliņa

Reklāmkarogs: Kristīne Markus