03.06.2019.
Fotogrāfijas nekad nevar būt par daudz un labas fotogrāfijas – vēl jo vairāk! Vasarīgi karstais pavasaris ir kulminācija divām svarīgām norisēm – gandrīz vienlaikus notiek Rīgas Fotogrāfijas biennāle un Rīgas Fotomēnesis. Ja arī abu līdzpastāvēšana dažbrīd ir radījusi konkurences spriedzi, tad skatītājs noteikti ir ieguvējs – tā ir brīnišķīga iespēja sajust fokusētu skatījumu uz fotogrāfijas virzību Latvijā un Eiropā.
RĪGAS FOTOGRĀFIJAS BIENNĀLE
Pirmā Rīgas Fotogrāfijas biennāle (RFB) notika pirms trim gadiem - 2016. gada aprīlī. Ik pārgadu formāts pasākumu norisei ļauj sagatavot pārsteidzošu, spilgtu un vērienīgu programmu, bet nosacīti klusajos starpgados biennāles rīkotāji izvēlējušies uzturēt fotogrāfijas cienītāju auditorijas interesi, piedāvājot Baltijas, Ziemeļvalstu un Eiropas jauno fotogrāfu skates. Šogad jau no aprīļa vidus un vēl visu jūniju, ar nosaukumu "Rīgas Fotogrāfijas biennāle – NEXT" ir platforma Latvijas un ārvalstu perspektīvajiem autoriem. "Next" programmu tās veidotāji pieteikuši ar vārdiem: "Nākamais ir pāreja, kas nekad nav droša, paredzama vai iepriekš zināma, ar savu tiešo un neatgriezenisko klātbūtni pastāvīgi jautājot – vai nākamajam ir kāda saistība ar bijušo? Vai jaunais ir spējīgs būt radikāli jauns?". Pasākumu klāsts šogad ir bijis daudzveidīgs – gan sarunas, lekcijas un portfolio skates, gan katalogs. Lai arī programma jau tuvojas noslēgumam – iesakām 2 izstādes, ko patreiz vērts iepazīt.
Līdz 28. jūnijam kultūras pilī "Ziemeļblāzma" skatāma izstāde "NoRoutine Books x 3". Rīgas Fotogrāfijas biennāle jau trīs gadus konkursa "Meklējam jauno fotogrāfijā!" ietvaros sadarbojas ar Lietuvas izdevniecību "NoRoutine Books". Līdzās konkursa žūrijas darbam, izdevniecība ik gadu no jauno autoru vidus izraugās savu favorītu, kurš kā balvu iegūst iespēju izdot fotogrāmatu. Šo izvēli un stratēģiju nu var novērtēt arī izstādes formātā – te aplūkojami "NoRoutine Books" balvas saņēmēju – Madaras Gritānes (LV), Ievas Balodes (LV) un Reiņa Lismaņa (LV) – darbi un grāmatas. Jāpiebilst, ka 2019. gada februārī Lietuvas Kultūras ministrijas žūrija Madaras Gritānes grāmatu "Slāņi" ierindoja starp sešām labākajām 2018. gadā Lietuvā publicētajām mākslas grāmatām. Līdzās šiem izdevumiem, Lietuvas izdevniecība izstādē iepazīstina arī ar citiem saviem sasniegumiem grāmatu mākslā. Neatkarīgo izdevniecību NoRoutine Books 2014. gadā dibinājuši Lietuvas mākslinieki Gītis Skudžinsks (Gytis Skudžinskas) un Vilma Samuļonīte (Vilma Samulionytė). Izdevniecības koncepts ir radīt īpašas, unikālas mākslas grāmatas, kuru drukas metiens nepārsniedz 99 vienības.
Vikas Ekstas personālizstāde "P" / Foto: publicitātes attēls
Līdz 14. jūnijam galerijā "Alma" iespējams aplūkot Vitas Ekstas izstādi "P". Māksliniece izvēlējusies dokumentēt miegā gulošu vīrieti – savu dzīvesbiedru, kurš piekritis tapt fotografēts miegā. Vita Eksta ir Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2016. gada balvas "Meklējam jauno fotogrāfijā" ieguvēja. Izstāde ir vizuāls vēstījums par nakts maiņas darba ietekmi uz cilvēka ikdienas dzīves ritmu. Tā tapusi iedvesmojoties no franču mākslinieces Sofijas Kalles (Sophie Calle) eksperimenta – aizmigušu cilvēku fotodokumentācija. Lai aktualizētu un veicinātu domu apmaiņu laikmetīgās mākslas teorijā un starpdisciplināru skatījumu uz Latvijas mākslas vidē notiekošajiem procesiem, Rīgas Fotogrāfijas biennāle laidusi klajā "NEXT 2019" izdevumu. Kā neatkarīgs projekts kataloga ietvaros aplūkojama mākslinieku apvienības "GolfClayderman" attēlu sērija "FARM™ GC TV" (2019), kas veidota kā TV šova epizodes. Izdevumu var iegādāties festivāla norises vietās.
Krāsaini un spuraini spilgti iesācies jau sestais pēc kārtas Rīgas Fotomēnesis. Līdzās blīvajai un komunikācijā bagātajai norišu programmai (portfolio skates, lekcijas un tikšanās) skatītājiem tiek piedāvātas arī 11 izstādes, kas veido visai plašu tematisko spektru (te izceļot vien dažus piemērus) – gan nesaudzīgi skarbu refleksiju par mūsdienu neseno pagātni (igauņu fotogrāfes Marijas Kapajevas izstāde "Sapnis ir brīnišķīgs, bet neskaidrs", Evas Saukānes izstāde "Mets"), gan ir kā tiešs tagadnes tvērums (grupas izstāde "Ēdot ananasus uz mēness") vai arī kā gleznieciski poētisks vēstījums (Jānis Deinats "-šie", Iveta Gabaliņa "Mana roka ir siltāka par sauli").
Matiasa Lovgrēna darbs izstādē "Ēdot ananasus uz mēness" / Foto: publicitātes attēls
Fotomēneša galvenā izstāde "Ēdot ananasus uz mēness" līdz 16. jūnijam skatāma Latvijas Okupācijas muzejā. Saturiski apjomīgās ekspozīcijas rīkotāji sniedz ieskatu koncepcijā: "Izstāde ir tapusi ar domām par laikmetu, kurā mēs esam sapratuši, ka ne tikai viss jau ir bijis, un pārsvarā mūsos valda skeptiska vilšanās par pagājušo laikmetu lielajām vīzijām kā padarīt pasauli par labāku un skaistāku vietu, bet mēs arī esam sapratuši, ka vilšanās sajūtas politikā, reliģijā, sabiedrībā, kolektīvās patiesībās nav nesušas nekādus jaunus kopējus dzīves jēgas apliecinājumus." Izstādē pārstāvēti autori: Aija Bley (LV), Dori Lazara (Dori Lazar, HU), Karolīna Vojtas (Karolina Wojtas, PL), Marta Veinberga (LV), Matiass Lovgrēns (Mathias Lovgreen, DK), Nīna Vatanena (Niina Vatanen, FI), Pančo Vestendarps (Pancho Westendarp, MX), Zīmons Menners (Simon Menner, DE), Vjačeslavs Poļakovs (Viacheslav Poliakov, UA), Voldemārs Johansons (LV). Ir interesanti kā izstāde iekļaujas saspēlē ar telpu (šis vispār ir jauks aspekts kā Fotomēneša rīkotāji veido izstāžu dialogu ar ekspozīcijas norises vietām!) – bijusī Amerikas vēstniecības ēka, kas nu uz laiku pārtapusi par Latvijas Okupācijas muzeja mājvietu, pati ir kā dzīva vēstures un laikmeta liecība. Bezrūpīgi piesātināts, krāsaini košs Voldemāra Johansona darbs ar šķietamu vieglumu ieaicina istabu labirintā. Te apkārt esošais, stindzinošais klusums rada vieglu neomulības sajūtu, ko vēl vairāk pastiprina arī atsevišķu autoru darbu tematika – nodeva mūslaiku sabiedrības augoņiem – mirkļi pirms terora aktiem (Zīmons Menners) vai sapulcējušos personu termouzņēmumi (Matiass Lovgrēns), ārprātīgi joņojoša informācijas plūsma ekrānā, vai ikdienas ziņu deva tablešu formātā, bet nobalansējot šo negatīvismu ar veselīgas ironijas devu, reklāmiski pozitīvu skatu uz dzīvi piedāvā ukraiņu autors Vjačeslavs Poļakovs (viņa darbs izvēlēts arī izstādes plakātam) – it īpaši uzrunājoša ir nelielā grāmatiņa ar postpadomju telpā radušos ikdienas etnogrāfiju.
Nesenās pagātnes nākotnes redzējuma formulas mēģinājusi atšifrēt Eva Saukāne izstādē "Mets", kas skatāma Latvijas Arhitektūras muzejā līdz 14. jūnijam. Izstādē autore rāda daļēji fiktīvu stāstu par nerealizēto Rīgas Metro projektu, kurā vēsturiskas liecības un dokumenti piedzīvo laikmetīgu interpretāciju. Metro ideja tiek vizualizēta, iedvesmojoties no tā sociāliem, arhitektoniskiem un zinātniski tehniskiem aspektiem. Izcelti Rīgas Metro projekta utopiski tehniskie risinājumi, iezīmējot šī projekta nozīme politiskajos procesos Rīgā 20. gs astoņdesmito gadu beigās. Ir pagājuši 30 gadi kopš metro idejas apturēšanas, mainījušās paaudzes un nu metro būvniecības ideja šķiet nevis kā atvairīts drauds, bet drīzāk kā nerealizēts eksotisks projekts, kas pietuvinātu Rīgu citām attīstītām metropolēm.
Izstāde "Sapnis ir brīnišķīgs, bet neskaidrs" / Foto: kadrs no Marijas Kapajevas video
Reflektējot par padomjzemes triecientempu un kvalitātes kaldināšanu dažādu kolektīvo strādāšanas formu veidā, fabrikas dzīves romantiku atsedz Londonā dzīvojošās igauņu fotogrāfes Marijas Kapajevas (Maria Kapajeva) izstāde "Sapnis ir brīnišķīgs, bet neskaidrs" Latvija Fotogrāfijas muzejā līdz 30. jūnijam. Izstādē aplūkotas attiecības starp kolektīvo un individuālo atmiņu, pētot cilvēku kopumu kādā tekstilmateriālu rūpnīcā, kas tagad slēgta, bet kurā strādājusi mākslinieces ģimene. Ikdienas darbs tekstila rūpnīcā, piepildīts ar spēcīgiem steļļu ritmiem un dzīvespriecīgu sieviešu kolektīviem – šāda aina mūsdienu konkurētspējīgajā pasaulē šķiet spilgts un tāls sapnis. Autore, būdama tekstila dizaineres meita, bērnību pavadīja pie šīm tekstila "dzirnavām", zīmējot auduma modeļus un sapņojot par to pašu darbu, ko veica viņas māte. Izstādē viņa pēta mātes darba, savas bērnības sapņu un neveiksmju saikni ar kolektīvajām norisēm, lai izsvērtu dalījumu starp personīgo un kolektīvo atmiņu, kas kopā veido katras paaudzes radītus vēsturiskos stāstus. Izstādes nosaukums aizgūts no dziesmas "Entuziastu gājiens" vārdiem, kas ieskaņota padomju laiku filmā "Gaišais ceļš" (1940). Filmā aktriese Ļubova Orlova (Lubov Orlova) spēlē lomu – audēju, kura veic "pelnrušķītes" ceļu no zemnieces līdz stahanovietei, varonīgai strādniecei. Zīmīgi, ka dziesmas rinda tika cenzēta, jo pastāvošajai varai radās šaubas par vārdu "neskaidrs". Ideja par brīnišķīgu sapni ir kā kopīgs pavediens visiem izstādes darbiem, bet tas atsedz skaidrības trūkumu, kas dažkārt raksturīgs atmiņu saiknei ar neseno un pašu piedzīvotu pagātni.
Cita veida saikni ar pagātnes notikumiem, konceptuālas personīgās pieredzes un interpretācijas veidā piedāvā Jari Silomaki (Jari Silomäki) ar izstādi "Mēs esam revolūcija, pēc Jozefa Boisa", kas apskatāma Žaņa Lipkes memoriālā līdz 29. jūnijam. Autors radījis teju politisku manifestu, kura ietvaros pievēršas kolektīvās traumas un atmiņas jautājumiem. Šī refleksija tapusi gan kā performance, gan kā fotogrāfijas dažādās sociālpolitisko traģēdiju vietās. Projekta uzstādījums ir bijis – noiet tikpat soļu cik upuru dažādās 20. gs politiskajās traģēdijās. Sākot ar Pirmo pasaules karu aizsākošo notikumu – Austroungārijas erchercoga Franča Ferdinanda (Archduke Franz Ferdinand of Austria) un viņa sievas slepkavību Sarajevā beidzot ar Pasaules tirdzniecības centra torņu sagrāvi Ņujorkā – Jari Silomaki soļu skaits mērojams miljonos.
Un tagad – delikateses estētikas gardēžiem. Divas absolūti poētiskas ekspozīcijas, kuras noteikti jāredz. To autori ir Iveta Gabaliņa un Jānis Deinats.
Vecrīgas galerijā "Careva" – Latvijā labi zināmā, starptautisku atzinību guvusī fotogrāfe Iveta Gabaliņa (iepriekš – Vaivode) ar izstādi "Mana roka ir siltāka par sauli" (līdz 30. jūnijam). Intriģējošais nosaukums atklāj stāstu par tālās Svalbāras neskarto dabu, kas fiksēta fotoattēlos. Krastu un ledāju attēli tiek vesti uz Rīgu, ar tiem kopā koferī ceļo arī arktiskā ledus klucis. No šiem diviem atsevišķajiem objektiem top jauni, unikāli attēli - gan fotogrāfijas, gan fotogrammas. Izkūstot uz papīra, ledus deformē fotografētās ainavas, vienlaikus, ar katru nākamo ainavu zaudējot pats savu apjomu, līdz izzūd pavisam. Perfekti darbi tikpat perfektā vidē.
Jāņa Deinata personālizstāde "-šie" / Foto: Jānis Deinats
Bet gatavojoties vasarīgam piknikam Rīgas Jūras līcī un grozā līdzi ņemot pašceptas rabarbermaizes, jādodas uz izstāžu zāli "Mākslas stacija Dubulti" – te līdz pat 30. jūnijam skatāma Jāņa Deinata brīnišķīgā ekspozīcija "Šie". Debesmannas krāsā notverti plaukstošie rabarberu asni lūkojas uz zilzilajām debesīm. Lielformāta fotogrāfijas ir pozitīvi piesātinātas un vienaldzīgu neatstāj nevienu. Izcils, perfekts izstādes iekārtojums, pat „vienkāršo vilciena biļetes pircēju“ aizvilina līdz otrajam stāvam, kur mazāka izmēra attēlos aklājas ciparu spēle – ik katrā bildē atminams kāds skaitlis – kad atšifrēta šī ideja, ar nepacietīgu smaidu sejā var raiti doties no vienas bildes pie nākamās. Šie ir visi – izaugušie, atnākušie, pazudušie, aizbraukušie, palikušie, izkusušie – tie, kuriem vārdu izskaņā "-šie".
Lūk, neliels ieskats foto notikumu plašajā klāstā. Plašāku informāciju meklējiet festivālu mājaslapās.
Autore: Daina Vītoliņa
Titulattēls: Voldemāra Johansona darbs izstādē "Ēdot ananasus uz mēness"
Reklāmkarogs: Kristīne Markus, Alex Bello