10.11.2021.

Intervija ar Buenosairesas Mākslas Universitātes studenti Elīnu Ozoliņu 

Elīna Ozoliņa pirms vairāk kā desmit gadiem nolēma, ka mākslas praktiskās un teorētiskās studijas apgūs Argentīnas galvaspilsēta Buenosairesā. Kādas aviokompānijas piedāvātās lētās biļetes apciemot Dienvidamerikas kontinentu kā tūristei pārvērtās par vairāku gadu studijām Mākslas universitātē, uz Latviju atbraucot tikai vasarās, lai strādātu kā gide vācu, angļu un spāņu valodās Baltijas valstīs. Pašreiz Elīna ir pusceļā, taču iegūtā pieredze noteikti var likties saistoša tiem, kuri arī vēlās paplašināt ne tikai mākslas apguves, bet arī ģeogrāfiskās robežas. Mūsu saruna bija gan par šīm šķietami tik zināmām atziņām, gan to, ka mākslinieks ne vienmēr var būt apolitisks.

G.G. – Elīna! Laikam man tā ir pirmā reize, kad intervēju kādu sev tik labi un ilgi pazīstamu cilvēku. Esam ilgi kopā strādājuši tūrismā, taču nekad neesam tā nopietni runājuši par Tavām mākslas studijām. Nebūšu oriģināls un lūgšu pastāstīt par pašu sākumu.

E.O. – Es mācījos Baldones Mākslas skolā, nedaudz arī Mūzikas skolā. Kas, protams, bija loģiski, jo tētis darbojās kā mākslinieks, mamma bija mūzikas skolotāja. Un, jāsaka, ka tobrīd tā bija ļoti laba mākslas skola un augstu kotējās Latvijā. Mūsu darbus visu laiku sūtīja uz starptautiskajiem konkursiem. Es vienā Somijas konkursā pat dabūju pirmo vietu un naudas balvu 100 latus. Toreiz tā bija milzīga summa, kur nu vēl bērnam! Tie tomēr bija deviņdesmitie. Daudzās citās skolās tādas iespējas nebija. Skolas vadītāji bija Tālivaldis un Ieva Muzikanti. Viņi bija izcili skolas vadītāji. Vienmēr centās aicināt pasniedzējus no Rīgas, vai arī kādus jaunos studentus, laI tikai būtu attīstība. Mēs, piemērām, taisījām milzīgu performanci par tēmu “No kurienes mēs nākam, uz kurieni mēs ejam?”  Mēs, sīkie, taču pat tādu vārdu nezinājām! Taču izspēlējām visu mākslas vēstures ainu. Horeogrāfi mums bija no Rīgas. Sadarbojāmies arī ar mākslinieku Jāni Anmani. Viņš ļoti daudz strādāja tieši ar bērniem. Es nezinu, kas pašreiz notiek Baldones Mākslas skolā, taču esmu pārliecināta, ka tā joprojām ir laba un aktīvi darbojas.

G.G. – Neraugoties uz tik labu periodu un panākumiem mākslas skolā, studijas kādā no mākslas vidusskolām tomēr neturpināji?

E.O. – Es iestājos Ziemeļvalstu ģimnāzijā Rīgā. Neaizmirsti, ka tie bija deviņdesmitie gadi! Pārrunas ģimenē, kā nākotnē sevi nodrošināt, ļoti nostrādāja. Tobrīd ar mākslu nopelnīt praktiski nebija nekādu cerību, lai gan es taču visu laiku teicu, ka būšu tikai un vienīgi gleznotāja! Tagad var tikai iztēloties, kā būtu, ja būtu. Doma par mākslas vidusskolu bija, protams. Pabeidzu ģimnāziju un iestājos Latvijas Kultūras akadēmijā, Starptautisko sakaru fakultātē Latvija – Vācija. Un atkal no jauna: varbūt tomēr māksla? Mani sāka interesēt filozofija, kultūra kā tāda. Tomēr paliku pie akadēmijas – lai ir kaut kas pa vidu.

G.G. – Tagad esam nokļuvuši pie mūsu sarunas galvenās tēmas. Kā Tu nokļuvi Argentīnā un kā vispār izdomāji studēt mākslu kaut kur tik tālu? Tas, piekrīti, ir samērā neparasti.

E.O. –  Nebija nekāda konkrēta plāna. Drīzāk nejaušība: atradu ļoti lētus lidojumus uz Argentīnu. Biju jau nostrādājusi divus gadus kā gids un gribēju nomainīt vidi. Daudz kas jau bija mainījies arī sadzīvē. Pats zini, ka, strādājot kā gidam, mums ir šīs garās, brīvās ziemas. Gribējās izmantot jēgpilni. Un Argentīna vilināja kā tāla, eksotiska zeme. Pirmo reizi tas bija tikai un vienīgi kā ceļojums.

G.G. – Kā Tu atradi šo Buenosairesas Mākslas universitāti?

E.O. – Man pastāstīja argentīniešu draugi. Es biju jau tur gadu nodzīvojusi. Uzzināju, ka nav nekādu iestājeksāmenu, kas, protams, arī deva papildus drosmi. Tas ir raksturīgi daudzām skolām Latīņamerikas reģionā, studentu “atbirums” notiek jau pēc tam mācību procesā. Es pierakstījos uz glezniecības fakultāti, taču universitātes noteikumi paredz, ka sākumā pirmajā kursā ir jāapgūst vairāki citi mākslas virzieni. Piemēram, keramika, skulptūra, grafika... Šis priekšmetu cikls ir nodefinēts kā “Tehnika un prakse”. Katram bija jāvelta viens semestris un tad varēja ķerties pie gleznošanas.

G.G. – Vai šis process nekļūst bezgalīgs? Cik gados tad var pabeigt studijas?

E.O. – Ir jāapgūst septiņdesmit priekšmeti. Cik gadus tas studentam prasīs, ir pilnīgi vienalga. Taču ir jāievēro arī secība. Piemēram, estētikas kursu var klausīties tikai tad, ja pirms tam ir apgūts filozofijas kurss.

G.G. – Un kā ar spāņu valodu pašā sākumā?

E.0. – Tas bija drausmīgi! Nezinot situāciju, es sākumā paņēmu desmit priekšmetus semestrī. Vēlāk uzzināju, ka vidēji studenti ņem tikai trīs. Valodas barjera bija ļoti jūtama, kas nereti noveda līdz asarām.

G.G. – Es jau Tev sākumā pastāstīju, ka šīs intervijas pamatauditorija ir RDMV izglītojamie. No mūsu skolas daudzi turpina studijas arī ārzemēs, taču biežāk tās ir Eiropas mācību iestādes. Ja nu kādu ieinteresēs stāsts par studiju iespējām Argentīnā: kas būtu tas, ar ko jārēķinās topošajam studentam? Plusi, mīnusi?

E.0. – Domāju, ka tas līmenis, kāds ir mūsu mākslas izglītības sistēmā, ļaus šim potenciālajam studentam “spīdēt” kā zvaigznei pie debesīm. Vismaz ar savu tehnisko varēšanu. Taču ir ļoti labi jāzina jau iepriekš, uz kuru nodaļu priekšmetiem students vēlas pierakstīties. Atsevišķas disciplīnas tiek pasniegtas dažādās nodaļās un samērā atšķirīgi. Tas var radīt nevajadzīgas problēmas kaut vai tāpēc, ka tas jau ir kaut kad apgūts iepriekš, un sanāk tāda laika tērēšana. Šeit ir zināms haoss (kā jau latīņamerikāņiem tas raksturīgi), taču ir arī plusi – daudz dažādu iespēju. Ir rūpīgi jāievāc informācija par katras nodaļas darbību un programmām. Respektīvi: ir viena, piemēram, grafikas tehnika, taču septiņās dažādās katedrās. Kura no tām tad būtu man atbilstošāka? Šis nezināmais tomēr nomāc, jo var gadīties, ka beigās nav saistošs ne izvelētais kurss, ne tā pasniedzējs. Šī klejošana pa katedrām var izvērsties par lielu laika zaudēšanu.

G.G.  – Cik daudz vispār ārzemnieku tur studē un kas būtu tomēr tie ieguvumi, atšķirīgais, ko šis ārzemju students iegūtu Buenosairesas universitātē?

E.O. – Maz, pat ļoti. Vismaz manā laikā tā bija. Par pozitīvo: ļoti brīvs grafiks, telpas pieejamas pat nakts stundās. Tas bija labi tiem, kuri paralēli studijām strādāja. Pārbaudījumi un skates ir. Pat diezgan daudz. Un tomēr es teiktu, ka šajā haosā pozitīva ir brīvības sajūta. Pazūd kaut kādi kompleksi un tu tiec ierauts kopējā straumē. Daudziem akadēmiski ievirzītiem studentiem tas varētu nepatikt. Arī tas, ka ir vairāk teorija, nekā prakse. Nereti šeit pavīd doma, ka 21. gadsimtā māksliniekiem nebūtu jāglezno un jāveido skulptūras. Dominē konceptuālā māksla. Taču, kā jau teicu, kādam tas var būt arī saistoši. Un neaizmirsīsim, ka visas studijas ir bezmaksas – arī ārzemniekiem. Es teiktu tā: Latvijas mākslas skolu absolventam, īpaši gleznotājam, es, personīgi, šo universitāti neieteiktu. Taču tiem “nemiera gariem”, kas vēlas paplašināt apvāršņus, iegūt jaunu pieredzi, spāņu valodu un fundamentāli citādāku skatījumu uz mākslu – noteikti jā.

G.G. – Mēs noteikti parunāsim arī par Argentīnas mākslas dzīvi. Taču pirms tam nedaudz par parasto sadzīvi. Ir arī zināms, ka pēc Otrā pasaules kara uz dzīvi Argentīnā apmetās daudzi latvieši. Tev izveidojās kādas attiecības ar vietējo latviešu kopienu?

E.O. – Jā, ir daudzi šīs vecās paaudzes cilvēki un zinu, ka viņiem pat ir sava baznīca, vienu reizi arī tur biju aizgājusi. Taču šo cilvēku skaits sarūk un jauno paaudzi jau var uzskatīt vairāk par argentīniešiem nekā latviešiem. Manas paaudzes latvieši, kurus iepazinu, studē kā traki un nebija tā īsti laika čupoties.

G.G. – Cik nodrošināts var justies mākslinieks Argentīnā? Cik reāli ir, piemēram,  gleznotājam sarīkot savu izstādi?

E.O. –  Kā jau visur...Pagrūti. Taču tie labākie dzīvo ar savu mākslu un viņu darbus pērk. Galvenais, ko nevajag aizmirst, runājot par Argentīnas mākslu, ir tas, ka tā ir ļoti politizēta. Tur absolūti nestrādā princips, ka “mākslinieks, mūziķis politikā nejaucas”. Tā vieta, kur mākslinieks rīko savu izstādi, ko glezno, acumirklī parāda viņa politisko nostāju. Pat ja viņš ir ainavu gleznotājs. Un visi mākslinieki ir ļoti pašpārliecināti. Pat tie, kurus pie mums par tādiem nekad nesauktu. Tā ir mūžsenā tēma, par ko mēs runājam Latvijā : mākslas mīļotājs vai profesionālis. Argentīnā tāda retorika atkrīt. Un tomēr daudzi no viņiem pārceļas uz Eiropu un savu darbību izvērš tur, gleznojot tādā fotoreālismā un veiksmīgi pārdodot bildes bagātniekiem.

G.G. – Mani tomēr ļoti ieinteresēja šis tandēms “mākslinieks un politika”. Atgriezīsimies pie tā. Tātad, mākslinieks bez savas politiskās nostājas nemaz nevar tā brīvi izpausties? Viņam ir kaut kam – partijai, uzskatiem – obligāti jāpievienojas?

E.O. – Es teiktu, ka jā. Pat ja viņš cenšas palikt neitrāls, jau ir nojaušama viņa politiskā pārliecība. Tāda ir Argentīnas vide. Un kādam latvietim, kas šeit gribēs veidot karjeru, ar to būs jārēķinās. Ja mākslinieks sarīko savu izstādi ar desmit klusajām dabām, bet tur nav nekādas references uz aktuālajiem notikumiem sabiedrībā, politikā, tad tas nozīmē, ka viņam, piemēram, nepatīk kreisi orientētā valdība un viņš ir “labējais”.

G.G. – Tev man ir jāpaskaidro detaļās: kāda izskatīsies klusā daba, ko gleznojis kreisi noskaņots mākslinieks un  kāda, ja tā būs “labēji centriskā” radīta”?....

E.O. –  Labs jautājums! Man pašai tagad par to vairāk jāpadomā... Šķiet, ka kreisi noskaņotam māksliniekam tā klusā daba būs “a la sociālistiskais reālisms”. Kaut gan nē! Ja mākslinieks izvēlas gleznot klusās dabas, tad viņš ar to norāda, ka ir norobežojies no sabiedrības problēmām. Viņš sevi pozicionē kā “labējais”. “Kreisais”, domāju, klusās dabas žanram nepievērstos.

G.G. – Kurā politiskajā plauktiņā būs abstraktā māksla?

E.O. –  Domāju, ka labējo.

G.G. – Kā tas izpaužas realitātē – šis politiskais spiediens? Kurā brīdī man kā māksliniekam tas ir jāpieņem? Jāizdara šī izvēle.

E.O. – Spiediena nav. Mākslinieks zina, ka viņš automātiski tiks pieskaitīts kādam no virzieniem. Un, ja viņš skaļi postulē, ka ir ārpus politikas – tātad labējais. Argentīnā sabiedrība ir ļoti politizēta un dominē šī revolucionārā atmosfēra.

G.G. – Kā ir jauniešu vidū? Viņi arī runā par politiku? Tas saista?

E.O. – Visu laiku! Par politiku tiek runāts visu laiku! Pie mums tas paliktu garlaicīgi un, iespējams, šis cilvēks draugu lokā vienkārši tiktu ignorēts. Tur tā nav. Runājot ar jebkuru cilvēku kļūst skaidrs diezgan ātri, kādam politiskajam spēkam viņš simpatizē.

G.G. – Tas ietekmē draudzību? Ja mums ir dažādi politiskie viedokļi?

E.O. – Absolūti! Tātad mums ir citādas vērtības. Nebūs “es cienu Tavus uzskatus”. Te nav runa par viedokli, te ir runa par cilvēka morālajām vērtībām. Es nevarētu būt Argentīnā māksliniece tieši šo peripētiju dēļ, savukārt Latvijā man politiskā situācija šķiet garlaicīga un bez jebkādas enerģijas. Mēs daudzām lietām nepievēršam uzmanību un uztveram tās kā pašsaprotamas. Iztrūkst kritiskā domāšana. Nesaprotam, ka paši veidojam šo sabiedrību un problēmsituācijas. Taču tāda absolūta ideāla, manuprāt, nav nevienā no šiem diviem dzīves modeļiem. Kas attiecas uz mani, tad jau Latvijā es biju aktīva LGBT tiesību aizstāve, taču par feministi es kļuvu Argentīnā. Fascinējoši bija redzēt sieviešu manifestāciju pret abortu aizliegumu. 200 000 sieviešu kopā ar zaļiem lakatiņiem. Visa pilsēta piepeši kļuva zaļa. Tas bija fascinējoši!

G.G. – Es laikam tomēr šajā sarunā palikšu tāds tipisks “latvju vīrietis”. Politika saista tad, kad jāiet balsot. Paprasīšu Tev ko citu: zinu, ka savu studiju laikā Tu daudz arī ceļoji par Argentīnu. Kādi iespaidi?

E.0. – Jā, tā man ir bijusi liela pieredze un arī kultūršoki (smejas). Biju ne tikai Argentīnā, bet arī citās Latīņamerikas valstīs. To noteikti visiem iesaku!

G.G. – Pašreiz esi paņēmusi pauzi studijās. Sapratu, ka puse no studiju cikla jau apgūta. Kādas pašreiz ir Tavas aktivitātes?

E.O. – Es rakstu internetvietnei latviesi.com. Ir interesanti sazināties ar latviešiem ārzemēs un parādīt viņu gaitas tur, kā arī saikni ar Latviju. Ir ieceres, taču vēl pāragri runāt.

G.G. – Elīna, mūsu sarunas izskaņā es, pirmkārt, gribu Tev pateikt to, ka, neraugoties uz mūsu ilgo draudzību un kopīgo darbu tūrismā, mums šoreiz izdevās parunāt par tēmām, kurām parasti mēs nepievērsāmies. Iespējams, tādā tipiskās latviskā mentalitātes iespaidā. Tas tikai pierāda, ka jaunajam vienmēr vajag būt. Noslēgumā nosauc kādas kvalitātes, bonusus, ko Tu ieguvi Argentīnā un, iespējams, tas nebūtu noticis Latvijā?

E.O. – Es nosaukšu trīs: mākslas vēstures stundas. Tās man pasniedza ne kā faktu un notikumu virkni, bet kā priekšmetu, par kuru jādomā konceptuāli, nevis jāsniedz tikai formālā analīze. Ir jāuzdod jautājums: kāpēc radās nepieciešamība radīt tādu mākslas darbu? Mācoties, piemēram, par romiešu racionālo mākslu mēs tieši centāmies saprast, kā viņi caur racionālo nokļūst tieši pie irracionālā? Otrais: mana iekšējās brīvības sajūta. Trešais: darbojies mākslā, ja Tev ir ko teikt. Un tagad es par to ļoti domāju, ko es gribu pateikt. Ceru, ka atradīšu atbildi.

G.G. – Elīna, paldies! Lai izdodas!

Intervijas autors: Guntars Gritāns

Reklāmkarogs: Kristīne Markus