04.12.2020.

Kā ierasts, novembra mēnesis Latvijā paiet sarkanbaltsarkanos toņos. Šis krāsu salikums ielauzies arī dizainā, tādējādi ienākot mūsu ikdienā gan ar apģērbu un aksesuāriem, gan dažādiem sadzīves priekšmetiem. Sarkanbaltsarkanais sastopams gan Lielvārdes jostā, gan Latvijas karogā. Karoga sarkanais ir īpašs tonis – tas ir karmīnsarkanais jeb Latvijas sarkanais. Bet vai mēs zinām, kas ir karmīns?

Karmīnsarkanā krāsa ir vispārpieņemts termins dažiem tumši sarkanās krāsas toņiem, kas ir mazliet purpursarkani, tomēr parasti nedaudz tuvāki sarkanai krāsai nekā purpursarkanai krāsai. Karmīna pigmentu, ko sauc arī par košenilu, iegūst no karmīnskābes, kuru savukārt iegūst no kukaiņiem – košenilēm (Dactylopius coccus) – galvenokārt mazkustīgām vabolēm, kas barojas ar kaktusu sulu un tās barības vielām Amerikas tropu un subtropu zonās (Meksikā un ASV dienvidrietumos).

Attēlā: Košeniles (Dactylopius coccus) uz kaktusiem

Attēlā: Saberžot izžāvētas košeniles, iegūst sarkano toni

Karmīnskābes iegūšanai kukaiņi tiek meklēti uz kaktusu virsmas, tad tie tiek savākti un izžāvēti. Karmīnskābi, kas parasti ir 17–24% no žāvētu kukaiņu svara, var iegūt no kukaiņa ķermeņa un olām. Šie kukaiņi satur glikozīdu, kuru sašķeļot iegūst ķīmisko savienojumu – antrahinonu. Pielietojot dažādas formulas, no šī savienojuma var iegūt dažādas gaismas izturības pigmentus, tai skaitā sarkano pigmentu. To galvenokārt lieto auduma šķiedru krāsošanai, bet ir arī daži pigmenti, kurus izmanto augstvērtīgu krāsu iegūšanai un plastmasu krāsošanai.

Lai pagatavotu karmīna pigmentu, samaltus kukaiņu apvalkus vāra amonjaka vai nātrija karbonāta šķīdumā. Pēc nešķīstošās vielas atdalīšanas ekstraktu apstrādā ar alumīniju, lai nogulsnētu cieto vielu. Šīs nogulsnes sauc par “karmīna pigmentu” vai “karmīnsarkano pigmentu”. Krāsu tīrību nodrošina dzelzs neesamība. Lai modificētu nogulsnes, var pievienot alvas hlorīdu, citronskābi, boru vai želatīnu. Lai pagatavotu vienu kilogramu pigmenta, nepieciešami apmēram 80 - 100 tūkstošu kukaiņu. 

Vēsture

Košenilu krāsu Ziemeļamerikas un Centrālamerikas acteku un maiju tautas izmantoja jau otrajā gadsimtā pirms mūsu ēras, lai krāsotu visu, sākot no karotāju vairogiem līdz pat viņu pašu ķermenim. Līdz 14. gadsimtam gan inkiem, gan actekiem bija veselas lauksaimniecības sistēmas, kuru pamatā bija košenile, un, acīmredzot, krāsvielu vērtēja tikpat augstu kā zeltu. 

Attēlā: Priestera un vēsturnieka Hosē Antonio de Alzates i Ramiresa (José Antonio de Alzate y Ramírez) ilustrācija (1777), kurā fiksēts, kā tiek ievāktas košeniles

Taču eiropieši vēl nekad nebija redzējuši šo krāsu. Kad spāņi iebruka acteku impērijā, tagadējā Meksikā, drīz košenilu sāka eksportēt uz Spāniju, un līdz 17. gadsimtam tā bija otra vērtīgākā eksporta prece pēc sudraba, kuras tirdzniecība pletās līdz pat Indijai. Ap 1630. gadu tika atklāts, ka košenilu apstrāde ar alvas šķīdumu padarīja to daudz labāk saistāmu ar audumu un paspilgtināja tā krāsu. Sarkans audums savas vērtības un retuma dēļ ātri kļuva par naudas un varas simbolu. Ar to tika krāsoti Romas katoļu kardinālu apģērbi, kā arī Lielbritānijas militāristu apģērbi. Krāsviela tika patērēta visā Eiropā un bija tik ļoti vērtīga, ka tās cena regulāri tika kotēta Londonas un Amsterdamas preču biržās. Patiesais pigmenta avots – kukainis – tika turēts noslēpumā līdz pat 18. gadsimtam, kad biologi beidzot atklāja pigmenta izcelsmi. Taču pieprasījums pēc košenila strauji samazinājās, 19. gadsimta vidū Eiropas tirgū parādoties alizarīnsarkanajām un citām mākslīgajām krāsvielām. Tas Spānijā izraisīja ievērojamu finansiālu šoku, jo milzīgā nozare gandrīz beidza pastāvēt.

Pielietojums

Košenils ir viena no nedaudzajām ūdenī šķīstošajiem krāsvielām, kas laika gaitā nenoārdās, tādēļ tradicionāli košenilu agrāk izmantoja audumu krāsošanai. Koloniālā perioda laikā, ievedot aitas Latīņamerikā, košenila lietošana pieauga, jo tā nodrošināja visintensīvāko krāsu un vilnas apģērbiem tā noturējās labāk nekā uz apģērbiem, kas izgatavoti no kokvilnas vai agaves un jukas šķiedras. Košenila intensīvas tonis rodas tikai mīkstā ūdenī, tāpēc visi auduma vai dzijas sagatavošanas darbi jāveic lietusūdenī vai speciāli mīkstinātā ūdenī. Cietā ūdenī var iegūt tikai bāli rozā toni. Kopumā košenils ir noturīgāks uz dzīvnieku izcelsmes šķiedrām (ieskaitot zīdu), nekā augu izcelsmes materiāliem. Ar košenilu krāsota vilna un kokvilna bija svarīgi materiāli Meksikas tautas mākslā un amatniecībā.

Karmīns mākslā

Karmīna pigmentu kopš senatnes izmantoja ne tikai tekstilizstrādājumu krāsošanā, bet arī glezniecībā. “Jaunās Spānijas vispārējo lietu vēsturē” jeb “Florenciešu kodeksā” (Codex Florentine), kurā franciskāņu mūks Bernardino de Sāguns apraksta acteku vēsturi 16. gadsimtā, ir dažādas ilustrācijas ar vairākām sarkano pigmentu variācijām. Gaiši sarkanās krāsas gadījumā tehniskā krāsas analīze atklāja vairākus pigmenta slāņus, kaut gan šie pigmenta slāņi nav redzami ar neapbruņotu aci. Tas pierādīja, ka vairāku slāņu uzklāšanas process bija nozīmīgāks par pašu krāsu. Turklāt viena un tā paša pigmenta uzklāšanu vairākos slāņos ļāva acteku māksliniekiem radīt atšķirīgu krāsas intensitāti. Bagātīgāka pigmenta lietošana pievērš skatītāja uzmanību konkrētām detaļām, bet vājāka pigmenta pielietošana mazāk piesaista uzmanību, un tai ir mazāks iedarbības spēks uz skatītāju. Acteki pigmentu intensitāti saistīja ar spēka un dzīvības ideju. 

Karmīns bieži pieminēts viduslaiku traktātos par glezniecību. To lietoja arī Senajos Austrumos un Romā. Līdz 16. gadsimtam Eiropā nepazina no košenilēm iegūtu karmīna pigmentu, bet gan kermesa karmīnu, ko ieguva no kermes vermilio kukaiņa, to sasmalcinot un izšķīdinot ūdenī. Šie kukaiņi izplatīti Tuvajos Austrumos un Eiropā, un dzīvo uz kermes ozoliem (Quercus coccifera). Tāpat kā no košenila, arī no kermesa iegūst krāsvielu antrahinonu un pēc tam substrata pigmentu. Šo tumši sārto toni sauc par kermes, arī crimson toni. Kermesa karmīns ir sena krāsa. Šī krāsviela tika izmantota neolīta alu gleznojumiem Francijā, Nāves jūras rokrakstiem Izraēlā un Ēģiptes mūmiju apgleznošanai. Kermes karmīns tika izmantots kā krāsviela un pigments Senajā Ēģiptē, Grieķijā, Armēnijā un Tuvajos Austrumos, un tas ir viens no vecākajiem organiskajiem pigmentiem. Receptes karmīna izgatavošanai viduslaikos atrodamas daudzās agrīnās glezniecības un alķīmiskās rokasgrāmatās. Kermesa karmīna krāsa izmantota miniatūru glezniecībā un krievu ikonu glezniecībā. Tomēr, salīdzinot ar košenili, kermes tonis izskatās blāvs un izbalējis.

Video: Košeniles vaboles mākslā – Ticiāna gleznā “Diāna un Callisto”

Košenila krāsas atceļošana uz Eiropu līdz ar spāņu tirgotājiem Eiropas mākslā ieviesa daudz izteiksmīgāku sarkano toni. Karmīnsarkano krāsu savos darbos izmantojuši tādi meistari, kā itāļu renesanses gleznotājs un arhitekts Rafaēls un gleznotāji Ticiāns un Tintoreto, holandiešu gleznotājs un grafiķis Rembrants, nīderlandiešu gleznotājs Hieronīms Boss, flāmu baroka mākslinieks Antoniss Van Deiks un Pīters Pauls Rubenss, spāņu baroka gleznotājs Bartolomē Estebans Muriljo, spāņu renesanses gleznotājs El Greko, vēlāk - postimpresionisti Vinsents van Gogs un Žoržs Serā.

Attēlā: Ticiāna glezna “Portrets ar sievieti (La Schiavona)”. Renesanses periods. Audekls/eļļa, 119.4 x 96.5 cm.

Abu pigmentu izgatavošanas process tika uzlabots 19. gadsimtā. Karmīna gaismas izturība ir atkarīga no pigmenta iegūšanas paņēmiena, bet kopumā tā ir neliela. Dabiskais karmīns eļļas krāsā nebija pietiekami gaismas izturīgs, un tā lietošana tika pārtraukta pēc tam, kad kļuva pieejami jauni un labāki sarkanie pigmenti.

Mūsdienās

Mūsdienu eļļas krāsām to izgatavošanā vairs nelieto dabiski iegūtu karmīnu. Tas ir tikai toņa nosaukums, kas raksturo tumši sarkano, mazliet purpura toņa krāsu. Šiem toņiem pamatā ir sintētiskie pigmenti, kurus parasti apzīmē ar kodiem. Katrai ražotājfirmai izmantotie pigmenti var būt atšķirīgi, piemēram, Sonet zīmola karmīna toņa eļļas krāsai izmantots pigments PR170 (Naphtol Red), van Gogh zīmola karmīna toņa eļļas krāsai izmantots pigments PR83/PR57:1 (Dihydroxyanthraquinone un Lithol Rubine), bet Rembrandt zīmola karmīna toņa eļļas krāsai izmantots cits pigments PR176 (Benzimidazolone Carmine).

Attēlā: Mūsdienās ražoto eļļas krāsu tonis ar nosaukumu “karmīns” tiek iegūts no mākslīgi radītiem sintētiskiem pigmentiem

Tomēr dabiski iegūtais košenils mūsdienās joprojām tiek pielietots un atkaļ kļūst arvien pieprasītāks. To apzīmē ar E120 vai Natural Red 4 un izmanto kā dabisko pārtikas krāsvielu, kā arī kosmētikā (arī dabīgā sertificētā), īpaši lūpu krāsās. Viens no tā popularitātes iemesliem ir tas, ka daudzas sintētiskās sarkanās krāsvielas un pārtikas krāsvielas ir atzītas par kancerogēnām.

Latvijas sarkanais

Latvijas karogs ir karmīnsarkans ar horizontālu baltu svītru vidusdaļā. 1922. gadā Latvijas Ministru kabineta pieņemtajos noteikumos tika noteikta Latvijas karoga krāsa – “tumši sarkana (karmin)”. Mūsdienās saskaņā ar “Latvijas valsts karoga likuma piemērošanas noteikumiem”  karmīnsarkanā auduma krāsa atbilst Pantone Textile Colour System 19-1629 TPX vai 19-1629 TC  krāsas kodam. Latvijas valsts karoga un Latvijas valsts karoga vimpeļa attēlu poligrāfiski veido, ievērojot šādus krāsu kodus – karmīnsarkanais Pantone 201C, baltais Pantone White. Tādējādi aiz karoga karmīnsarkanās krāsas slēpjas krāsu toņu kodi, un apzīmējums “karmīns” ir vien krāsas toņa nosaukums un vairs nav saistāms ar tā dabisko izcelsmi.

Raksta autore: Kristīne Markus

Reklāmkarogs: Kristīne Markus