14.12.2017.

grūst klintis
cunami vilnī demons ceļās
cik klusi ielejā
sakura zied

nezināms autors

KRĒSLS - CIVILIZĒTĪBAS MĒRS

"Господи, какие варвары! На полу сидят..." (Ak, Kungs, kādi barbari! Uz grīdas sēž...), skaļi noburkšķēja līdzās sēdoša ķoķina, ar kuru liktenis uz pāris stundām mani satuvināja kādas japāņu filmas seansā. Mēs še tumsā uz ekrāna savā nodabā paralēli vērojām mīlīgu ģimeniskas kopības ainu, kurā visi uz tatami paklājiem satupušie personāži nodevās svinīgam tējas dzeršanas rituālam. Kaimiņienes emocionāli piktā frāze izlauzās pirms kāda pusgadsimta, tagad jau sen slēgtā kinoteātra “Lāčplēsis” sienās. Varētu likties dīvaini, bet tolaik padomiskajos kinorepertuāros ik pa laikam parādījās izcilas japāņu klasikas filmas.

Te būtu īsti vietā atcerēties vismaz dažas, ar kurām varētu ieteikt papildināt jaunākās paaudzes kinomīļu "džentlmeņa komplektu". Noteikti japāņu Fellini kalibra meistara Akiras Kurosavas (1910 – 1998) filmas. Piemēram, 1950. gadā uzņemtā ģeniālā filma "Rašomons" - 1951. gada Venēcijas kinofestivāla Zelta Lauvas un 1952. gada Oskara ieguvēja. Tad arī 1954. gada filma "Septiņi samuraji", kuru 60. gadu sākumā padomju skatītāji vispirms ieraudzīja tikai amerikāņu versijā. Tas bija pirmais uz PSRS ekrāniem parādītais īstais vesterns - "Septiņu bezbailīgie" (režisors Džons Stārdžess - 1960), ar maģiskajiem aktieriem Julu Brinneru, Stīvu Makkvīnu, Horstu Buholcu, Čārlzu Bronsonu... Filma izraisīja "mežonīgo Rietumu" idejai adekvātu ne mazāk mežonīgu padomju publikas entuziasmu. Jaunatne to skrēja skatīties atkārtoti desmitiem reižu. Jāpiezīmē, ka ASV nule šogad šai filmai pēc Kurosavas scenārija ir laidusi klajā vēl vienu rimeiku. Tas vēl jāredz. Šādu pārtapšanu rietumnieciskotās versijās piedzīvojušas vairākas Kurosavas filmas.
Štarp viņa šedevriem vēl īpaši jāpiemin "Sarkanbārdis" (1965), "Dodeskadens" (1970), "Kagemuša" (1980), "Ran" (1985) un ar padomiešiem kopražotais "Dersu Uzala" (1975). Kourosavas filmās superzvaigznes slavu guva izcilais aktieris Toshiro Mifune (1920 – 1997).

Savukārt seksualitātes džungļos vēlāk ieveda kinomeistars Nagisa Ošima (1932 – 2013). Dekadentisms un erotisku kaislību atklātība padomju ekrāniem vairumā tika liegta. Ceļu uz to pavēra tikai 80 gados nekontrolējami pasprukusī video ēra un tad arī perestroikas vaļības caur cenzūras atcelšanu 1987. gadā, un visbeidzot – neatkarības atgūtās brīvības. Te ar satraucošām atklāsmēm iezīmējās Ošimas "Jūtu impērija" (1976) - "pirmā dižā erotiskā filma", kas izraisīja sensāciju Kannās. Triumfs Rietumos nepārliecināja filmas demonstrētājus pašā Japānā. Tur erotikas ainas aizmigloja ar baltiem mākonīšiem, bet pats Ošima dabūja četrus gadus tiesāties. Te velti būtu ko pārmest padomju cenzūras reakcijām, jo, kā smejies, pat Rietumeiropā un ASV filma tika aizliegta publiskai izrādīšanai. Bet neticamā kārtā 1990. gadā tā izlauzās uz padomju ekrāniem (tātad arī Rīgā), gan ierobežotā izrādīšanā. Tajā pat izbijušajā "Lāčplēsī". Savukārt, 1978. gadā "komplektu" papildināja jauns Ošimas skandāldarbs - "Kaislību impērija", kas tūdaļ plūca laurus arī Kannās. Plašu ievērību guva arī kopā ar britiem 1983. gadā veidotā kara drāma "Priecīgus Ziemassvētkus, Lourensa kungs!" ar pašu Deividu Boviju titullomā.

Tā bija iedvesmojoša un dāsna kultūras informācija un ietekme, kas tagad mūsu kinoskatītājiem netaisnīgi zudusi vērienīgos amerikānismu uzplūdos. Netkarīgi no tā, joprojām kādu smadzeņu vatē civilizētības pārākuma līmenis tiek vērtēts, piemēram, no kādu sēdēšanas krēslos.

Foto no www.thinglink.com

Ievadā minētā kinoteātra epizode eksponēja diametrāli pretējus uzskatus – ak, tantuk, ja zinātu kāda barbariete salīdzinājumā ar japāņiem esi tu pati... Pats jau biju ar dažādiem japānismiem dāsni piesmēlies kā pilns trauks. Japānas brīnums tad vēl tika apzināts galvenokārt caur viņu kultūras dārgumiem, kas ik pa laikam uzplaiksnīja periodikā, grāmatās, filmās, retos teātru un koncertu priekšnesumos... Atceros interesi par japāņu literatūru – Kobo Abe (1924 – 1993) un viņa sensacionālo, avangardiski-eksistencialsitisko romānu "Sieviete smiltīs", kas latviskoti iznāca 1970. gadā. 1964. gadā tā jau piedzīvoja arī režisora Hirosi Tesigaharas veikto ekranizāciju.  Kobo Abe grāmatu plauktā ierindojās līdzās Kafkas, Kamī, Sartra... darbiem. Te arī Nobela prēmijas laureāts Kendzaburo Oe (1935) un Haruki Murakami (1949), kuram reiz beisbola mača laikā ienāca prātā fiksa ideja, ka derētu uzrakstīt kādu grāmatu. Un tā viņš kļuva par vienu no ievērojamākiem japāņu un pasaules rakstniekiem. Valdzinoša rādījās arī trejkāršā Nobela prēmijas nominanta Jukio Misimas (1925 - 1970) darbošanās un eksaltētā ar epatāžu pildītā dzīve. Bijis viens no homoseksuālisma tēmas jundītājiem ("Maskas grēksūdze" - 1949), uzrakstījis "Zelta Templi" (1956), kas izrādījās pasaulē vislasītākais japāņu autora darbs. Sensacionāla bija arī viņa sabiedriskā darbošanās. Rakstnieks nodibināja militarizēto "Vairoga biedrību", kur tiecās atdzīvināt samuraju tradīcijas un japāņu imperiālisma garu. Viss beidzās 1970. gadā ar kādas kara bāzes ieņemšanu, virsnieku ķīlā sagrābšanu un teatrālu valsts apvērsuma kūdīšanu. Pasākums, protams, izgāzās, jo uzrunātie karavīri tik vien izbrīnīti blisināja acis. "Hepeninga" rīkotājs Misima atbilstoši paša sludinātajām idejām demonstratīvi izdarīja harakiri - rituālu pašnāvību caur vēdera uzšķēršanu. Sanāca liela bakstīšanās, jo viens viņa asistents Morita pašnāvnieka galvu tikai gļēvi aizcirta. Zobens nu tika dots otram asistentam Koge, kurš tad ar darbiņu sekmīgi tika galā.

Paralēli plauka arī interese par japāņu klasisko kultūru. Tostarp – haiku (jeb hoku, vai haikas). Tā ir bezatskaņu īsā dzeja, parasti trīsrindes ar 17 zilbēm (5-7-5). Šo 7. gs izveidojušos žanru 16.gs. pilnvērtīgi attīstīja mūks Arakida Moritake (1473 – 1549). Un pilnības piepildījumu sniedza meistars Macuo Basjo (1644 – 1694):

Kailā zarā
Vientuļi sēž vārna
Rudens vakars.

Blusas, utis
Čurā zirgs
Pagalvī

Tai pat 7. gadsimtā radās arī tankas, īso dzeju forma piecās rindiņās ar zilbju kātojumu 5-7-5-7-7 =31. Gan tanku, gan haiku doma parasti tiek saistīta ar kādu dabas vērojumu, noskaņu, ko pēkšņi kontrastē daudznozīmīgā vispārinājumā. Tiek uzsvērts lietu un parādību gaistošums, īslaicība, mirklis, ko pretstata mūžībai. Latvijā gadu gaitā pakāpeniski vairojās haiku un tanku cienītāji un arī dzejošanas praktizētāji. Dažkārt tiek pieļauti kompromisi zilbju skaitā par labu satura atklāsmei vai latviskai izteiksmei. Vismaz amatieriskā līmenī, kad haikošana var būt arī kā smadzeņu rīta rosme.

Attēls no www.thinglink.com

Šai pat ievirzē baudāma japāņu klasiskā mūzika – gagaku ("izsmalcinātā mūzika"), kas veidojās 8. - 12. gs. augstākās aristokrātijas vidē, sākotnēji imperatoru galmos galvaspilsētā Nara un tad Kioto. Gagaku skaņdarbus parasti izpilda lēnā, plūstošā tempā ar spalgi spiedzīgiem pūšamo instrumentu (flauta, oboja) un stīgu spēles akcentiem un bungojuma ritmiku. Pastāv gagaku kopā ar deju – bugaku, kā arī rituālmūzika izpildījumam sintoistu tempļos. Šķiet, haikas, gagaku un japāņu vizuālā māksla ir  saistīta vienotā meditatīvi saskaņotā ievirzē un estētikas harmonijā, vienotā saturiskā atklāsmē.
Jau 60. gados arī Latvijā sāka izplatīties lieliskas, “brālīgajās socvalstīs” publicētas grāmatas par japāņu klasisko mākslu. To pārstāvēja tādi izcili ksilogrāfijas (krāsaina iespiedgrafika no kokā grieztām formām) meistari kā Utamaro (1753 - 1806), Hokusajs (1760 - 1849), Hirosige (1797 – 1858) utt. Ja liekam kopā haiku dzeju, gagaku mūziku un japāņu klasisko kokgriezuma grafiku mākslu, un arī arhitektūru, dārzu veidolu, apģērbus un tradicionālo dizainu, tad rodas atziņa par kādā vienotā, sintoistiski budistiskā pasaules redzējumā un uzskatu sistēmā sakņotu brīnum koptu kultūru. Turklāt šī kultūra atšķirībā no Eiropas un pārējiem Rietumiem nav piedzīvojusi nekādus radikālus vēsturiskus pārrāvumus. Tā organiski kopš viduslaikiem saistās un pāraug mūsdienu izpausmēs. Nepārtrauktība mainībā.

Tik pamazām, līdz ar japāņu pamatkultūras atklāsmēm nāca arī apjausma par tās fenomenālo tehnoloģisko izrāvienu, civilizētības līmeni. Gauži retie mūsu Japānas apmeklētāji ar pārsteiguma šoku liecināja, ka pabijuši simtgadu nākotnē.

Kaut kur tolaik Rīgā uzradās arī japāņu skolotāju delegācija, un manas gaitas krustojās ar viņiem. Atceros, kā visai skeptiski noskaņotie Uzlecošās Saules zemes pārstāvji testēja zināšanas par to. Visai lielīgi, un gūstot skaļi priecīgu atzinību, varēju vienā zalvē noskaitīt kādus pāris dučus ar Japānu saistītus jēdzienus – arigato un kanpai, ikebana, Fudzijama, suši un sašimi, samuraji un busido, bonsai un banzai, sakura un sake, šunga, origami, kimono, geiša un kabuki, katana, harakiri vai seppuka, Hirosima un Hirohito, sumo, kendo, kamikadze, Honda un Suzuki... Apmēram tā.

Foto no www.thinglink.com

LOTOSA TĪRĪBA

Bet jau īstu kultūršoku raisīja viesnīcas Latvija liftā reiz nejauši ieraudzītās japāņu skolnieces. Tobrīd Rīgā bija ieradies japāņu meiteņu koris un viņas tika izvietotas šai smalkākajā Intūrista hotelī. Palielajā lifta kabīnē saspiedās kādas septiņas vienādi tumši zilos tērpos uniformētas neliela auguma tīneidžerdaiļavas, kas drīzāk atgādināja tikko no rūpnīcas konveijera nākušas suvenīrlellītes. Vai tikko uzplaukušus lotosus. Aizgrābjoša fiziskā tēla perfekcija vissīkākajos tuvplānos – nevainojami sterila un gluda sejas āda, perlamutra zobi, katrs melno matu frizūras pavediens precīzi savā vietā un kārtībā. Kaut jel kāda pumpiņa, kaut puteklītis, kaut negluda tērpa vīlīte... Bet nekā. Eiropieša acij šķietami vienādās meitenes izstaroja reti pieredzētu, pat pārdabisku, veselību, tīrību (fizisku un spirituālu) un dzīvesprieku. Atvērās lifta durvis un viņas izspurdza savā stāvā. Bet es attapos ar izbrīnā komiski atkritušu žokli. Pieredzētais kā šķīsts fantomtēls vai pasaku feju vīzija palika atmiņā uz mūžu. Un rosināja izdarīt aizvien jaunus apbrīnas secinājumus par tālo zemi un tās tautu.

Redzētais vēl papildus apstiprināja daudzināto japāņu tīrības kultu, kas brīnišķi atklājās arī viņu pirts tradīcijās un estētikā. Dažos austrumzemju apmeklējumos ir nācies vērot japāņu tūristus, kas turienes ne visai tīrajā vidē "sterilizējās" ar sejas maskām un baltiem cimdiem rokās.

Raksta autors: Jānis Borgs

Attēls: Kristīne Markus